Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs 2023. gada jūlijā iesniedza pieprasījumu par publisku piekļuvi [1] dokumentiem, kas saistīti ar Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) organizēto atklāto konkursu [2].  

2. 2023. gada augustā EPSO identificēja septiņus dokumentus. Tā nodrošināja pilnīgu piekļuvi trim dokumentiem un daļēju piekļuvi vienam dokumentam. EPSO atteica piekļuvi pārējiem trim dokumentiem, apgalvojot, ka to publiskošana kaitētu atlases komisijas lēmumu pieņemšanas procesam, atsaucoties uz atlases komisijas sēžu aizklātības principu [3].

3. Sūdzības iesniedzējs 2023. gada 31. augustā lūdza Eiropas Komisiju pārskatīt EPSO nostāju, iesniedzot atkārtotu pieteikumu [4].  

4. Pēc kavēšanās [5] Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam 2024. gada 18. martā. Tā atstāja spēkā EPSO lēmumu atteikt pilnīgu piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem.

5. Nebūdams apmierināts ar šo iznākumu, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

6. 2024. gada maijā sūdzības iesniedzēja cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņas vārdu veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstā.

Izmeklēšana

7. Ombuds sāka izmeklēšanu par to, kā Komisija izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi dokumentiem.

8. Izmeklēšanas gaitā Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus un ieguva papildu viedokļus no EPSO, kas tika darīti zināmi sūdzības iesniedzējam.

Iesniegtie argumenti

9. Komisija apgalvoja, ka attiecīgo dokumentu pilnīga izpaušana kaitētu atlases komisiju lēmumu pieņemšanas procesam. Komisija norādīja, ka dokumenti atspoguļo atlases komisijas apspriedes, kas ir konfidenciālas.[6] Lai pamatotu savu viedokli, Komisija atsaucās uz ES judikatūru, saskaņā ar kuru novērtēšanas metodes, tostarp vērtēšanas un korekcijas metodes, ir atlases komisijas veiktā salīdzinošā novērtējuma neatņemama sastāvdaļa un tādējādi uz tām attiecas atlases komisijas sēžu aizklātības princips.[7] Komisija uzskata, ka dokumentu izpaušana “neļautu garantēt notiekošo un turpmāko personāla atlases procedūru konfidencialitāti un objektivitāti, kā arī vienlīdzīgu attieksmi pret iesaistītajiem kandidātiem”.

10. Komisija neidentificēja sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kas varētu neņemt vērā intereses aizsargāt lēmumu pieņemšanu.  

11. Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka dokumentu izpaušana ļautu viņai novērtēt, vai atlases komisijas lēmums ir likumīgs. Šādos apstākļos kandidāta intereses prevalētu pār atlases komisijas sēžu aizklātības principu. [8] Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja arī to, ka Komisija identificējusi dokumentus, uz kuriem attiecas pieprasījums. Sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka atlases komisijai bija jātiekas pēc 2022. gada decembra, lai apspriestu pieprasījumus pārskatīt neveiksmīgos kandidātus.

12. Savā papildu viedoklī par sūdzību EPSO apstiprināja, ka pēc 2022. gada decembra atlases komisijas sanāksmes nenotika un ka “[atlases komisijas] lēmums galīgajā redakcijā tika pieņemts atbildē uz pārskatīšanas pieprasījumu, ko sūdzības iesniedzējs saņēma 2023. gada 15. maijā”, EPSO paskaidroja, ka tā lēmums par sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījumu bija balstīts uz dokumentu ^[9], kurā bija iekļauta “tabula, kurā norādīti kandidātu personas dati (piemēram, vārdi, uzvārdi un skaitļi), kandidātu argumenti, īsas piezīmes (memo stils), kurās izklāstīts atlases komisijas locekļu viedoklis par kandidātu argumentiem, juridisko pamatu un judikatūru”, un ka atlases komisijas galīgais novērtējums un lēmums “galīgajā redakcijā tika iekļauts atbildē uz pārskatīšanas pieprasījumu”.

13. Sūdzības iesniedzēja arī pauda bažas par kavēšanos viņas pieprasījuma izskatīšanā. Sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka kavēšanās viņai liedz efektīvi īstenot savas tiesības, jo īpaši jēgpilni apstrīdēt atlases komisijas lēmumu neiekļaut viņas vārdu veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstā.

Ombuda novērtējums

14. Atlases procedūru slepenības princips garantē atlases komisiju neatkarību un to darba objektivitāti, aizsargājot tās no jebkādas ārējas iejaukšanās un spiediena neatkarīgi no tā, vai to rada pati ES administrācija, attiecīgie kandidāti vai trešās personas.[10] Šāda konfidencialitāte ir nesaraujami saistīta ar atlases komisiju iekšējā lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību ES tiesību aktu par publisku piekļuvi dokumentiem (Regula 1049/2001) 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.  

15. Attiecīgo dokumentu pārbaude apstiprināja, ka tie attiecas uz atlases komisijas darbu un atspoguļo tās apspriedes par uzdotajiem jautājumiem, kandidātu nopelnu salīdzinošu novērtējumu un koordinācijas pasākumus attiecībā uz novērtēšanas metodēm, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes pret kandidātiem principa ievērošanu [11]. Komisija, atsaucoties uz katru dokumentu, paskaidroja, kāpēc tā satura izpaušana kaitētu atlases komisijas lēmumu pieņemšanai. Ombuds uzskata, ka Komisijas atsaukšanās uz šo izņēmumu, lai atteiktu piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, ir pamatota.  Izņēmums attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību ir jāatceļ, ja pastāv sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kas tiek uzskatītas par svarīgākām. Tomēr saskaņā ar ES judikatūru nepieciešamība iegūt publisku piekļuvi dokumentiem, lai apstrīdētu individuālu lēmumu vai celtu prasību tiesā, ir privātas intereses.[12] Tāpēc ombuds uzskata par pamatotu Komisijas nostāju, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu publiskošanu.

16. Attiecībā uz Komisijas identificētajiem dokumentiem, uz kuriem attiecas pieprasījums, sūdzības iesniedzējs īpaši lūdza sagatavot atlases komisijas sanāksmes “protokolu”, kurā tika izskatīts sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījums. Tomēr šādi protokoli netika noteikti. Komisija savā apstiprinošajā lēmumā paskaidroja, ka “netika organizēta sanāksme par [sūdzības iesniedzēja] pārskatīšanas pieprasījumu, un tāpēc nav protokola”.

17. Saskaņā ar iedibināto ES judikatūru pastāv juridiska prezumpcija, ka apgalvojumi par dokumentu neesamību vai neesību ir patiesi un precīzi [13]. Šo prezumpciju var atspēkot ar atbilstošiem un saskanīgiem pierādījumiem, ka pieprasītie dokumenti pastāv.[14] Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka noteikti ir jānotiek atlases komisijas sanāksmei, lai apspriestu neizraudzīto kandidātu pārskatīšanas pieprasījumus. Tāpēc ir jābūt šīs sanāksmes protokolam, ko EPSO un Komisija nav noteikuši.

18. Izmeklēšanas gaitā EPSO paskaidroja, kāpēc nenotika atlases komisijas sanāksme, kurā tika apspriests sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījums. Būtībā EPSO paskaidroja, ka tā lēmums par sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījumu tika pieņemts, pamatojoties uz tabulu, kurā apkopoti kandidātu argumenti, un atlases komisijas locekļu atzinumu par kandidātu argumentiem.

19. Ombuds uzskata par pamatotiem EPSO papildu paskaidrojumus par to, kāpēc nav “protokolu”, proti, ka nav notikusi atlases komisijas sanāksme, kurā tika izskatīts sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījums .. Ņemot to vērā, turpmāka izmeklēšana šajā lietā nav pamatota.

20. Tomēr ombuds ar nožēlu norāda, ka Komisijai bija vajadzīgi vairāk nekā seši mēneši, lai atbildētu uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Saskaņā ar Regulu 1049/2001 ES iestādei 15 darba dienu laikā pēc atkārtotā pieteikuma reģistrācijas būtu vai nu jāpiešķir piekļuve pieprasītajam dokumentam, vai rakstiskā atbildē jānorāda pilnīga vai daļēja atteikuma iemesli. Ārkārtas apstākļos 15 darbdienu termiņu var pagarināt vēl par 15 darbdienām.[15] ES iestādēm un struktūrām būtu jādara viss iespējamais, lai atbildētu uz atkārtotiem pieteikumiem minētajos termiņos.

21. Šī lieta ir vēl viens piemērs tam, ka Komisija sistemātiski kavējas ar atkārtotu pieteikumu izskatīšanu, ko ombude izvirzīja pēc savas iniciatīvas veiktajā izmeklēšanā OI/2/2022/OAM un kā rezultātā tika pieņemts īpašais ziņojums Eiropas Parlamentam [16]. Tādējādi ombude atkārto savus konstatējumus un ieteikumu minētajā izmeklēšanā un mudina Komisiju prioritārā kārtā novērst sistēmiskos kavējumus šajā jomā un ievērot Regulā 1049/2001 noteiktos termiņus.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu [17]:

Turpmāka sūdzības izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Personāla atlases birojs tiks informēti par šo lēmumu.

Rosita Hickey Izmeklēšanas
direktore

Strasbūrā, 2024. gada 29. novembrī

[1] Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=celex:32001R1049.

[2] Paziņojums par atklāto konkursu – EPSO/AD/391/21 – Eksperti tehniskā atbalsta sniegšanā dalībvalstu strukturālajām reformām un eksperti Šengenas acquis jomā (AD 7): https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/HTML/?uri=OJ:C:2021:120A:FULL

[3] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, to lasot kopā ar ES Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantu.

[4] Eiropas Komisija ir kompetenta pārskatīt EPSO sākotnējos lēmumus saskaņā ar 4. pantu sīki izstrādātajos noteikumos par Regulas 1049/2001 piemērošanu, kas pievienoti Komisijas lēmumam par tās reglamentu: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A02000Q3614-20200423.  

[5] Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktu ES struktūrām ir 15 darba dienas, lai sniegtu atbildi. Ārkārtas apstākļos šo termiņu var vienu reizi pagarināt vēl par 15 darbdienām.  

[6] Saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantu.

[7] Skatīt 199. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-254/95, Eiropas Parlaments pret Angelo Innamorati, 29. punkts: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/HTML/?uri=CELEX:61995CJ0254. 

[8] Sk. spriedumu Alexandrou / Komisija, lietas T-515/14 P un T-516/14 P, 98. punkts: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=171421&pageIndex=0&doclang=FR&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=6673486.

[9] Sākotnējā posmā identificēts kā 5. dokuments, lēmuma tabula F1, atsauce Ares(2023)5457861.

[10] Skatīt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-371/03 Le Voci / Padome, 123. punkts: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/HTML/?uri=CELEX:62003TJ0371&from=EN.

[11] Par nepieciešamību veikt koordinācijas pasākumus skatīt spriedumu lietā T-20/21 VI / Eiropas Komisija, 32. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=262332&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=4982410. 

[12] Sk. spriedumu lietā T-380/08 Nīderlande pret Komisiju, 80. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=141081&pageIndex=0&doclang=EN&mode=req&dir=&occ=first&part=1&cid=3762017.

[13] Sk. 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 Vereine Deutsche Sprache / Eiropas Komisija, 35.–36. punkts: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=201394&pageIndex=0&doclang=FR&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=6687181

[14] Sk. spriedumu lietās no T-639/15 līdz T-666/15 un T-94/16, Psara et al. pret Eiropas Parlamentu , 33.–36. punkts ; . pieejams tīmekļa vietnē: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=206663&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=6689192. 

[15] Regulas 1049/2001 8. pants.  

[16] https://www.ombudsman.europa.eu/en/special-report/en/175425.   

[17] Šī sūdzība ir izskatīta, izskatot deleģētās lietas saskaņā ar Eiropas Ombuda lēmumu, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus.