Strasbūrā, 2006. gada 18. decembrī

Godātais X kungs!

2003. gada 14. augustā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Komisiju un Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) par disciplinārlietām, ko Komisija uzsākusi pret Jums.

2003. gada 30. septembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam un OLAF direktoram. Komisija 2004. gada 23. janvārī nosūtīja atzinumu. OLAF direktors 2004. gada 4. februārī mani informēja, ka OLAF ir piedalījies Komisijas atzinuma izstrādē un pilnībā piekrīt tā saturam. Es nosūtīju Jums atzinumu ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 26. martā.

2004. gada 11. novembrī es iesniedzu Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu, un tajā pašā dienā es jums nosūtīju savas vēstules kopiju Komisijai. Komisija nosūtīja atbildi 2005. gada 19. janvārī. 2005. gada 22. februārī es lūdzu Komisijai sniegt papildu informāciju un tajā pašā dienā Jūs par to informēju. Komisija 2005. gada 21. aprīlī atbildēja uz manu lūgumu. Es pārsūtīju Jums abas Komisijas atbildes un aicināju Jūs izteikt savus apsvērumus, kurus Jūs nosūtījāt 2005. gada 20. jūnijā.

2005. gada 15. decembrī es nosūtīju komisāram Kallas kungam vēstuli par jūsu sūdzību. Komisāra Kallasa atbilde tika saņemta 2006. gada 18. aprīlī. Aicinu Jūs izteikt apsvērumus par šo atbildi, ko Jūs izdarījāt 2006. gada 13. jūnijā.

Informāciju par Jūsu sūdzības izskatīšanu nosūtīju 2004. gada 15. jūlijā, 2004. gada 5. oktobrī, 2005. gada 14. novembrī, 2006. gada 13. februārī un 2006. gada 3. maijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir bijušais komisāra biroja loceklis. Viņš iesniedza iepriekšēju sūdzību Eiropas Ombudam (781/2001/IJH) gan pret Komisiju, gan OLAF.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti kopsavilkumā ir šādi:

1999. gadā OLAF iztaujāja sūdzības iesniedzēju par Y. kunga situāciju un par ieteikumiem, ko viņš būtu varējis sniegt kolēģiem par to, kā dzēst sensitīvus materiālus no viņu datoriem Komisijas pilnvaru termiņa beigās. Pēc OLAF izmeklēšanas pret sūdzības iesniedzēju tika uzsākta disciplinārā procedūra. Sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par lēmumu sākt disciplinārlietu pret viņu un paziņojumu presei.

Iepriekšējā sūdzībā ombudam (781/2001/IJH) viņš apgalvoja, ka:

• Komisija ir pārkāpusi viņa pilsoniskās tiesības, publicējot paziņojumu presei par disciplināro procedūru pret viņu, un nav atbildējusi ne uz viņa jautājumiem par disciplināro procedūru, ne informējusi viņu par procedūras iznākumu;
• OLAF esot pārkāpis tiesības uz aizstāvību, kā arī principu, ka izmeklēšanas secinājumiem ir jābalstās tikai uz elementiem, kuriem ir pierādījuma spēks.

Viņš arī pieprasīja kompensāciju.

Ombuds nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu, norādot, ka Komisijai būtu jāinformē sūdzības iesniedzējs par disciplinārās procedūras iznākumu vai nākamo posmu tajā. Viņš arī izteica OLAF kritisku piezīmi par to, ka tas nav informējis sūdzības iesniedzēju par apsūdzību pret viņu un nav devis viņam iespēju paust savu viedokli, pirms izdarīt secinājumu, ka viņš ir iesaistīts nepatiesu ziņojumu elektronisko versiju dzēsumā. 2002. gada septembrī ombuds tika informēts, ka iecēlējinstitūcija ir attaisnojusi sūdzības iesniedzēju par apsūdzībām, kas pret viņu izvirzītas disciplinārlietā. Tādēļ šķita, ka ombudam nav jāveic papildu izmeklēšana par šo sūdzības aspektu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību par kompensāciju ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis pieprasījumu Komisijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, un norādīja, ka sūdzības iesniedzējs var iesniegt jaunu sūdzību, ja ir izmantotas 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras. Tas ir šī iebilduma priekšmets.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 13. maijā pieprasīja kompensāciju no OLAF, pamatojoties uz EK līguma 288. pantu, apgalvojot, ka ombuda lēmumā par sūdzību 781/2001/IJH ir norādīts, ka OLAF neievēro Komisijas Lēmumu 1999/396 (1) un Regulu (EK) Nr. 1073/1999 (2) un ka kaitējums ir radies disciplinārlietas rezultātā. 2002. gada 19. jūlijā OLAF atbildēja noliedzoši. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 29. augustā saskaņā ar Regulas 1073/1999 14. pantu iesniedza sūdzību OLAF direktoram par OLAF 2002. gada 19. jūlija lēmumu. 2002. gada 5. novembrī OLAF noraidīja viņa sūdzību, uzskatot, ka 2002. gada 19. jūlija vēstule nav sūdzības iesniedzējam nelabvēlīgs lēmums.

2002. gada 8. oktobrī sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, lūdza Komisijai atlīdzināt viņam disciplinārās procedūras laikā radušos izdevumus un izmaksāt kompensāciju. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas rīcības nelikumība ir balstīta uz to, ka:

• nav konstatēts, ka viņš būtu bijis iesaistīts nepatiesu ziņojumu rakstīšanā,
• nav ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz labu pārvaldību,
• disciplinārlietas ilgums bija pārmērīgs, kā to norādīja ombuds Lēmumā 781/2001/IJH,
• Komisija nav ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,
• OLAF izmeklēšana bija nelikumīga, kā norādīts ombuda Lēmumā 781/2001/IJH.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka kaitējums tieši izriet no disciplinārlietas un tās ilguma. Viņš novērtēja materiālos zaudējumus EUR 6500 apmērā (no kuriem EUR 5439 atbilst advokāta honorāriem, pārējie ir pasta izdevumi un laiks, kas veltīts aizstāvības sagatavošanai) un morālos zaudējumus EUR 5000 apmērā (viņa kā augsta ranga ierēdņa reputācijas aizskārums, morālais kaitējums viņam un viņa ģimenei). Viņš norādīja, ka ir iesniedzis vienu un to pašu pieprasījumu OLAF un ka viņam nav nodoma pieprasīt divkāršu kompensāciju par vienu un to pašu kaitējumu.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. februārī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par to, ka nav atbildējis uz viņa iepriekšējo lūgumu. Šī sūdzība tika reģistrēta, bet noteiktajā termiņā viņš nesaņēma atbildi, kas bija netiešs lēmums noraidīt sūdzību (3).

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija un OLAF ir noraidījuši kompensācijas pieprasījumus, ko viņš tiem bija nosūtījis pēc Komisijas lēmuma viņu attaisnot un Eiropas ombuda lēmuma iepriekšējā sūdzībā par šo pašu tematu. Viņš lūdza Komisijai un OLAF atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar viņa aizstāvības sagatavošanu, un viņam nodarītos zaudējumus.

Sūdzības iesniedzējs pieprasīja konfidencialitāti.

Pieprasījums

Komisijas un OLAF atzinums

Ombuds pārsūtīja sūdzību Komisijas priekšsēdētājam un OLAF direktoram. Ombuds saņēma Komisijas atzinumu. OLAF direktors informēja ombudu, ka OLAF ir piedalījies šā atzinuma izstrādē, un pilnībā piekrita tā saturam. Tāpēc ombuds saprata, ka atzinums atspoguļo Komisijas un OLAF kopīgos viedokļus par sūdzību. Atzinumu var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzējs bija bijušais Eiropas Komisijas pagaidu darbinieks. 2002. gada 13. maijā viņš pieprasīja kompensāciju no OLAF saskaņā ar Līguma 288. pantu. 2002. gada 19. jūlijā OLAF direktors noraidīja viņa lūgumu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību par šo lēmumu saskaņā ar Regulas 1073/1999 14. pantu. Šī sūdzība tika noraidīta 2002. gada 5. novembrī.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 8. oktobrī iesniedza Komisijas iecēlējinstitūcijai lūgumu pieņemt lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu. Pēc netieša atteikuma sūdzības iesniedzējs 2003. gada 27. februārī iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Pretēji sūdzības iesniedzēja apgalvojumam Komisija 2003. gada 31. jūlijā noraidīja šo sūdzību. Šis lēmums ierakstītā vēstulē tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš to nekad nebija saņēmis, un tas tika nosūtīts atpakaļ Komisijai. Lēmuma kopija 2003. gada 27. augustā tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam pa pastu.

Komisija atsaucās uz Komisijas 2003. gada 31. jūlijā pieņemto lēmumu un uz OLAF 2002. gada 19. jūlijā un 2002. gada 5. novembrī pieņemtajiem lēmumiem:

OLAF 2002. gada 19. jūlija vēstule sūdzības iesniedzējam

Ar šo vēstuli tika sniegta noraidoša atbilde uz sūdzības iesniedzēja prasību par kompensāciju, pamatojoties uz Līguma 288. pantu.

OLAF uzskata, ka disciplinārsods nevar būt par pamatu zaudējumu atlīdzināšanai. Procedūras laikā tika sniegtas visas garantijas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību.

OLAF arī norādīja, ka pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija informēts par tā galīgā ziņojuma saturu, tas trīs mēnešu laikā neiesniedza apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Regulas 1073/1999 14. pantu. Viņa lūgums netika iesniegts noteiktajā termiņā.

OLAF 2002. gada 5. novembra vēstule sūdzības iesniedzējam

OLAF neuzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums, kas pamatots ar Regulas 1073/1999 14. pantu, ir atbilstīgs, jo OLAF 2002. gada 19. jūlija vēstule nebija lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmētu sūdzības iesniedzēju.

Turklāt OLAF atsaucās uz Tiesas spriedumu (4) un sniedza būtiskus iemeslus, lai paskaidrotu, kāpēc sūdzības iesniedzēja lieta nav pamatota:

- "nobeiguma ziņojumam pēc definīcijas ir jāseko administrācijai, kas nozīmē, ka tas ir sagatavojošs, un tādējādi par to nav jāmaksā kompensācija"(5);

- disciplinārās atbildības dēļ nodarītais kaitējums tiek pareizi kompensēts ar galīgo lēmumu, t. i., attaisnošanu;

- "ja Jums būtu uzrādīts galīgais ziņojums un ja tas būtu grozīts, nav pierādījumu, kas ļautu administrācijai sākt disciplinārlietu "(6).

Tā kā 2000. gada 30. jūnijā sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka OLAF ir noraidījis viņa sūdzību saskaņā ar Regulas 1073/1999 14. pantu, un, tā kā attiecībā uz viņu netika pieņemts jauns lēmums, viņa lūgums tika noraidīts.

Komisijas 2003. gada 31. jūlija lēmums (7)

2002. gada 8. oktobrī sūdzības iesniedzējs lūdza atmaksāt izdevumus, kas radušies, sagatavojot savu aizstāvību, un kompensāciju par procedūras kavēšanos. 2003. gada 8. februārī šis lūgums tika netieši noraidīts.

2003. gada 27. februārī sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza apelācijas sūdzību par viņa 2002. gada 8. oktobrī izteiktā lūguma netiešu noraidīšanu. Saskaņā ar Līguma 288. pantu viņš lūdza atlīdzināt materiālos zaudējumus (tostarp aizstāvības izdevumus) un morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts.

Komisija nošķīra divu veidu disciplinārlietas. Advokātu izdevumu atlīdzināšana attiecās tikai uz disciplināro procedūru, kas aprakstīta Civildienesta noteikumu IX pielikumā. Tas nozīmēja, ka atmaksa attiecās tikai uz disciplinārajām procedūrām, kurās Disciplinārlietu kolēģija sniedza atzinumu un kad tika izteikts rakstisks brīdinājums vai rājiens vai kad lieta tika izbeigta.

Likumdevējs uzskata, ka tad, kad iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu, ko būtu bijis iespējams pieņemt bez Disciplinārlietu kolēģijas iejaukšanās, ierēdnim vai pārstāvim būtu bijis iespējams izvairīties no izdevumiem, kas viņam radušies, un tāpēc tie būtu jāatlīdzina.

Likumdevējs acīmredzot izslēdza to advokāta honorāru vispārēju atlīdzināšanu, kas radušies pēc tādas amatpersonas iniciatīvas, uz kuru attiecas disciplinārā procedūra, kas, augstākais, izraisa rājienu un neietver Disciplinārlietu kolēģijas sasaukšanu.

Šajā lietā procedūra, kurā bija iesaistīts sūdzības iesniedzējs, nenonāca Disciplinārlietu kolēģijā un noveda pie lietas noraidīšanas. Tāpēc sūdzības iesniedzējam nebija tiesību uz savu izdevumu atlīdzināšanu.

Attiecībā uz kompensāciju par procedūras kavējumiem sūdzības iesniedzējs savu prasību pamatoja ar EK līguma 288. pantu. Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar Tiesas spriedumu (8) 288. pants neattiecas uz sūdzības iesniedzēja lietu, bet gan uz EK līguma 236. pantu un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu. Komisija var tikt atzīta par atbildīgu par zaudējumiem tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi attiecībā uz iestāžu iespējami prettiesiskās rīcības prettiesiskumu, faktiski nodarīto kaitējumu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un apgalvoto kaitējumu (9). Komisija uzskatīja, ka, tā kā bija iesaistītas citas personas, pret kurām arī tika uzsākta disciplinārlieta, disciplinārlieta pret sūdzības iesniedzēju bija ilga, bet ne nesamērīga. Ņemot vērā lietas sarežģītību, tā tādējādi nepiekrita ombuda secinājumam iepriekšējā sūdzībā. Tādējādi nosacījums par Komisijas izdarīta akta prettiesiskumu neesot izpildīts.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos īsumā norādīja šādus punktus:

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārsteidzoši, ka Komisija un OLAF ombudam atbildēja tikai 2004. gada 23. janvārī, lai gan noteiktais termiņš bija 2003. gada 31. decembris. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka Komisijas un OLAF atbildes bieži tiek sniegtas ar kavēšanos.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka viņš nekad nav saņēmis Komisijas ierakstīto vēstuli, kas datēta ar 2003. gada 1. augustu, un ka viņš saņēma vēstuli, kas datēta ar 2003. gada 27. augustu, tikai pēc tam, kad bija iesniedzis šo sūdzību ombudam.

Sūdzības iesniedzējs izteica šādus apsvērumus par dažādiem dokumentiem, kas pievienoti Komisijas atzinumam:

OLAF 2002. gada 19. jūlija vēstule sūdzības iesniedzējam

2002. gada 29. augustā sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Regulas 1073/1999 14. pantu, iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu.

OLAF 2002. gada 5. novembra vēstule sūdzības iesniedzējam

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka OLAF citētais Tiesas spriedums nebija būtisks, jo OLAF nerīkojās kā iecēlējinstitūcija un sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības pamatā bija Regula 1073/1999.

Sūdzības iesniedzējs piekrita, ka OLAF ziņojums ir sagatavojošs. Tomēr, ja OLAF izmeklēšana būtu veikta saskaņā ar labas pārvaldības principu, nebūtu vajadzējis uzsākt disciplinārlietu pret sūdzības iesniedzēju.

Galīgais lēmums disciplinārlietā neradīja kompensāciju sūdzības iesniedzējam.

Sūdzības iesniedzējs nesaprata vēstules trešo ievilkumu.

Komisijas 2003. gada 31. jūlija lēmums

Sūdzības iesniedzējs jautāja par saikni starp pret viņu uzsākto disciplinārlietu un disciplinārlietu pret citiem darbiniekiem. Komisija norādīja, ka tai būtu jāsagaida Disciplinārlietu kolēģijas lēmums citā lietā. Disciplinārlietu kolēģijas sanāksme notika 2001. gada oktobrī; tomēr procedūra attiecībā uz sūdzības iesniedzēju ilga vairāk nekā gadu pēc šīs sanāksmes, kuras laikā viņam bija jāuzņemas aizstāvība un morālais kaitējums turpinājās. Attiecībā uz otru pārstāvi lēmums vēl nav pieņemts.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka pret viņu ir ierosināta disciplinārlieta saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikumu, jo viņš tika informēts, ka pret viņu ir ierosināta disciplinārlieta. Ja Komisija nebūtu ierosinājusi disciplinārlietu, sūdzības iesniedzējam nebūtu pienākuma lūgt advokāta palīdzību un tērēt naudu un enerģiju savai aizstāvībai. Arī morālais kaitējums būtu bijis mazāks.

Attiecībā uz prasību par kompensāciju, pamatojoties uz EK līguma 288. pantu, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas citētais Tiesas spriedums nav būtisks, jo sūdzības iesniedzējam nodarītais kaitējums izrietēja nevis no tā, ka sūdzības iesniedzējs strādāja Komisijas labā, bet gan no disciplinārlietas, kas radīja negatīvas sekas pēc tam, kad beidzās viņa līgums ar Komisiju.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka visi nosacījumi, kas saistīti ar kompensācijas pieteikumu un minēti Tiesas spriedumā lietā C-111/86 (10), viņa gadījumā ir izpildīti. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija apstrīdēja ombuda secinājumus par procedūras ilgumu. Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 8. oktobra vēstulē minētajiem jautājumiem, proti, viņa iesaistīšanos nepatiesu ziņojumu sagatavošanā. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ombuds ir secinājis, ka OLAF izmeklēšana ir nelikumīga.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Komisijas 2003. gada 14. oktobra vēstuli, kas atbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 14. augusta vēstuli. Sūdzības iesniedzējs savā vēstulē vēlējās zināt, kāpēc Komisija viņu informēja tikai par to, ka OLAF ziņojumā viņa vārds ir minēts vienu reizi, lai gan viņš no sava advokāta bija uzzinājis, ka tas ir minēts citur. Savā replikas rakstā Komisija paskaidroja, ka viņa vārds ir minēts vienā punktā un ka disciplinārlieta tika uzsākta šī punkta dēļ. Sūdzības iesniedzējs nesaprata Komisijas atbildi.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Rūpīgi apsvēris Komisijas un OLAF atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ombuds neuzskatīja, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz visiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un apgalvojumiem.

Priekšlikums par mierizlīgumu

Tādēļ saskaņā ar Statūtu 3. panta 5. punktu (11) ombuds rakstīja Komisijas priekšsēdētājam, lai ierosinātu mierizlīgumu.

Eiropas Ombuds ierosināja, ka Komisija varētu apsvērt iespēju atlīdzināt sūdzības iesniedzējam izdevumus, kas viņam pamatoti radušies saistībā ar aizstāvību disciplinārlietas laikā.

Šā priekšlikuma pamatā bija šādi sākotnējie secinājumi:

1. Ombuds atgādināja, ka Civildienesta noteikumu VI sadaļa (86.–89. pants) attiecas uz disciplināriem pasākumiem. Saskaņā ar 87. pantu: “Iecēlējinstitūcijai ir tiesības izteikt rakstisku brīdinājumu vai rājienu, neapspriežoties ar Disciplinārlietu kolēģiju, pēc ierēdņa tiešā priekšnieka priekšlikuma vai pēc savas iniciatīvas. (...) Citus pasākumus norīko iecēlējinstitūcija pēc tam, kad ir pabeigta IX pielikumā paredzētā disciplinārā procedūra (...)" .
2. Ombuds norādīja, ka IX pielikums, šķiet, galvenokārt attiecas uz disciplinārlietām, kurās iesaistīta Disciplinārlietu kolēģija. Tomēr saskaņā ar Tiesas spriedumu par disciplinārlietu, kurā nav iesaistīta Disciplinārlietu kolēģija (12), “ne Civildienesta noteikumu 87. pants, ne IX pielikums, ne abas šīs tiesību normas, lasot tās kopā, neļauj nošķirt dažādus aizstāvības līdzekļus, ko ierēdnis var izmantot disciplinārlietā, atkarībā no tā, vai šī procedūra ietver vai neietver atsauci uz disciplinārlietu kolēģiju, vai atkarībā no tā, cik bargs ir disciplinārsods, ko ierēdnim var piemērot”. Ombuds uzskatīja, ka līdzīga pieeja ir pamatota šajā lietā, kurā Disciplinārlietu kolēģija nebija iesaistīta un kurā tika izskatīta to izdevumu atmaksa, kas sūdzības iesniedzējam radušies saistībā ar viņa aizstāvību.
3. Ombuds norādīja, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā ir noteikts, ka “gadījumus, kas radušies pēc ierēdņa iniciatīvas disciplinārlietas gaitā, jo īpaši samaksu personai, kas izvēlēta aizstāvībai ārpus trim Eiropas Kopienām, sedz ierēdnis, ja disciplinārlietas rezultātā tiek piemērots kāds no pasākumiem, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta c) līdz g) apakšpunktā un 13. punktā, vai ja Civildienesta noteikumu 51. pantā paredzētās procedūras rezultātā ierēdnis tiek atlaists par nekompetenci. “Ombuds
   atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru (14) no iepriekš minētā noteikuma izriet, ka “tas, ka Komisija sedz izdevumus, kas ierēdnim radušies pēc savas iniciatīvas disciplinārlietas gaitā, un jo īpaši juridiskos izdevumus, (..) ir iespējams tikai tad, ja procedūras beigās netiek piemērots disciplinārsods vai tiek piemērots tikai neliels disciplinārsods.”
   Ombuds arī atgādināja, ka šajā gadījumā disciplinārlietas pret sūdzības iesniedzēju rezultāts ir viņa attaisnošana.
4. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka Civildienesta noteikumi neliedza Komisijai segt izdevumus, kas pamatoti radušies sūdzības iesniedzējam viņa aizstāvībai, un ka tāpēc Komisija nebija pienācīgi pamatojusi savu lēmumu nemaksāt šos izdevumus. Ombuds norādīja, ka, lemjot par to, kādi izdevumi sūdzības iesniedzējam ir pamatoti, šķiet atbilstīgi ņemt vērā pret viņu izvirzīto apsūdzību nopietnību un laiku, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu kolēģiju. Tāpēc ombude provizoriski secināja, ka Komisijas atteikums segt sūdzības iesniedzēja izdevumus, nerisinot šos jautājumus, ir administratīva kļūme.

Komisijas atbilde uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu

Komisijas atbilde uz ombuda priekšlikumu kopumā bija šāda:

Komisija nepiekrita ombuda sniegtajai Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta interpretācijai. Komisija uzskata, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru Civildienesta noteikumu finanšu noteikumi ir jāinterpretē šauri (15). Civildienesta noteikumu IX pielikums (tā attiecīgajā redakcijā) bija piemērojams tikai disciplinārlietu kolēģijas procedūrām, kā tas izriet no 87. panta formulējuma: "Iecēlējinstitūcijai ir tiesības izteikt rakstisku brīdinājumu vai rājienu, neapspriežoties ar Disciplinārlietu kolēģiju (...). Iecēlējinstitūcija uzdod veikt citus pasākumus pēc tam, kad ir pabeigta IX pielikumā paredzētā disciplinārā procedūra" . Ņemot vērā, ka 10. pants bija iekļauts Civildienesta noteikumu IX pielikumā, tas attiecās tikai uz procedūrām Disciplinārlietu kolēģijā, un, tā kā tas būtu jāinterpretē šauri, šis pants nebija jāpiemēro situācijām, uz kurām tas neattiecās. Tāpēc Komisija nepiekrita, ka IX pielikuma 10. pants neliedz Komisijai maksāt izdevumus šajā lietā, kurā IX pielikuma procedūra netika piemērota.

Komisija piebilda, ka ombuda interpretācija nozīmētu, ka, ja iecēlējinstitūcija slēgtu lietu vai izteiktu rakstisku brīdinājumu vai rājienu, nenosūtot lietu Disciplinārlietu kolēģijai (kas visos gadījumos nav nosūtīts Disciplinārlietu kolēģijai), tai būtu jāatlīdzina personas juridiskās izmaksas.

Šāda interpretācija nozīmētu, ka, ja paskaidrojumi, ko ierēdnis sniedzis sākotnējās uzklausīšanas laikā saskaņā ar 87. pantu, ir apmierinoši, iecēlējinstitūcijai būtu jāatlīdzina attiecīgajai personai un netieši jāatzīst, ka tā ir vainojama vai ir rīkojusies kaut kādā veidā prettiesiski, vispirms uzsākot disciplinārlietu. Tomēr gadījumos, kad iecēlējinstitūcija rīkojas, pamatojoties uz izmeklēšanu, kurā konstatēti fakti, kas liecina par Civildienesta noteikumu pārkāpumu, iecēlējinstitūcijai ir ne tikai rīcības brīvība, bet arī publisks pienākums uzsākt šādu procedūru. Šajā kontekstā saskaņā ar 87. pantu veiktās sākotnējās uzklausīšanas konkrētais mērķis ir dot attiecīgajam ierēdnim iespēju sniegt paskaidrojumus par apsūdzībām, kas pret viņu izvirzītas, un ļaut iecēlējinstitūcijai izbeigt lietu, ja tā pilnībā nezināja par apstākļiem, kurus bija paredzēts izraisīt ar 87. panta uzklausīšanu. Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Komisija jebkādā veidā būtu vainojama, ja tā īstenotu savu rīcības brīvību un pat publisko pienākumu uzsākt disciplinārlietu un ja tā izpildītu savu pienākumu uzklausīt ieinteresēto personu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 87. pantu.

Savukārt IX pielikuma 10. panta loģiskais pamatojums bija tāds, ka, ja pēc personas paskaidrojumu uzklausīšanas sākotnējā 87. panta uzklausīšanā iecēlējinstitūcija tomēr nolēma nosūtīt lietu Disciplinārlietu kolēģijai un Disciplinārlietu kolēģija nepiemēroja bargāku sankciju par to, ko iecēlējinstitūcija būtu varējusi piemērot, neradot personai grūtības aizstāvēt sevi Disciplinārlietu kolēģijā, tad (un tikai tad) iecēlējinstitūcijai būtu jāuzņemas finansiālās sekas, ko rada tās lēmums nosūtīt lietu Disciplinārlietu kolēģijai.

Komisija norādīja, ka spriedums lietā 115/80 Demont/Komisija attiecās uz ierēdņa tiesību uz aizstāvību apjomu. Šajā lietā jautājums nebija par ierēdņa tiesībām uz paša izvēlētas personas palīdzību vai piekļuvi lietas materiāliem, kas saskaņā ar spriedumu bija piemērojamas katrā disciplinārlietas posmā. Jautājums bija par tiesībām saņemt juridisko izdevumu atmaksu, kas bija atšķirīgas un atsevišķas tiesības, jo tās bija atkarīgas no disciplinārlietas iznākuma un Disciplinārlietu kolēģijas iesaistes. Šīs tiesības netika izskatītas vai pat minētas iepriekš minētajā spriedumā. Tāpēc Komisija nepiekrita, ka spriedums lietā 115/80 Demont/Komisija bija nozīmīgs precedents jautājumā par juridisko izdevumu atlīdzināšanu gadījumos, kad iecēlējinstitūcija nolēma izbeigt lietu pēc sākotnējās uzklausīšanas saskaņā ar 87. pantu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nevarēja pieņemt Eiropas Ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu.

Papildu informācija

Rūpīgi izskatījusi Komisijas atbildi uz mierizlīguma priekšlikumu, izrādījās, ka ir vajadzīga turpmāka izmeklēšana. Ombuds saprata Komisijas viedokli, ka Civildienesta noteikumi liedza tai segt izdevumus, kas pamatoti radušies sūdzības iesniedzējam viņa aizstāvībai, neatkarīgi no viņam izvirzīto apsūdzību nopietnības un laika, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu kolēģiju. Ombuds lūdza Komisiju apstiprināt, ka tā patiešām ir Civildienesta noteikumu interpretācija.

Komisijas papildu atbilde

Savā papildu atbildē Komisija norādīja uz šādiem aspektiem:

Komisija apstiprināja, ka ombuds ir pareizi sapratis savu viedokli.

Apstākļi, kas jāņem vērā, atlīdzinot juridiskos izdevumus, pēc Komisijas domām, bija pilnībā atkarīgi no jautājuma par to, vai Civildienesta noteikumos bija paredzētas pilnvaras atlīdzināt šādus izdevumus. Komisija uzskatīja, ka tas tā nav to iemeslu dēļ, kas sīki izklāstīti tās atbildē uz mierizlīguma priekšlikumu. Ja Civildienesta noteikumi neļauj atlīdzināt šos izdevumus, apstākļi, kas jāņem vērā, nosakot atlīdzināmo summu, dabiski zaudē savu nozīmi.

Komisija piebilda, ka jautājums par procedūras ilgumu ir aplūkots tās atzinumā par sūdzību. Šie apsvērumi attiecās uz Komisijas 2003. gada 31. jūlija atbildi uz sūdzību, ko iesniedzis sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, kur šis jautājums tika sīki apspriests.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par Komisijas atbildēm

Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija atbildēja vienu mēnesi pēc Eiropas Ombuda noteiktā termiņa un ka šajā atbildē nebija nekādu jaunu elementu. Viņš uzskata, ka tas parādīja nelaimi un necieņu pret Eiropas Ombudu un Eiropas Parlamentu, kas bija izveidojis šo iestādi.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija turpināja samazināt savu atbildību viņa lietā. Viņš norādīja, ka disciplinārlietas, kas sāktas, pamatojoties uz līdzīgiem nopietniem faktiem, noveda pie Disciplinārlietu kolēģijas iesaistes un tika pabeigtas saprātīgā termiņā. Līdz ar to kompensācijas piešķiršana sūdzības iesniedzējam neradītu precedentu.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Civildienesta noteikumos nav paredzēta disciplinārās procedūras uzsākšana, ja iecēlējinstitūcija nolemj izteikt rakstisku brīdinājumu vai rājienu. Tomēr viņa gadījumā Komisija uzsāka disciplinārlietu saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikumu. Viņš uzskatīja, ka Komisijas atbildei par IX pielikuma 10. panta pamatojumu un lietai 115/80 Demont pret Komisiju nav nozīmes.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas atteikums izmaksāt viņam kompensāciju liecina par to, ka Komisija nevēlas, lai tiktu atklāts neviens administratīvas kļūmes gadījums. Viņš secināja, ka OLAF un Komisijas uzsāktās procedūras izmaksas nevar salīdzināt ar kompensāciju, kas pienākas sūdzības iesniedzējam.

Ombuda vēstule komisāram Kallas

2005. gada 15. decembrī saskaņā ar Komisijas jauno iekšējo procedūru ombuda izmeklēšanas veikšanai, ko Komisija pieņēma 2005. gada novembrī (16), ombuds rakstīja komisāram Kallas, lūdzot viņa personīgo līdzdalību, lai panāktu apmierinošu sūdzības iznākumu.

Savā vēstulē ombuds vispirms norādīja, ka ir svarīgi nošķirt, no vienas puses, sūdzības iesniedzēja likumīgās tiesības (kas būtu vienīgais būtiskais apsvērums, ja lieta tiktu izskatīta tiesā) un, no otras puses, Komisijas atbildi uz ombuda konstatējumu par administratīvu kļūmi.

Viņš atgādināja, ka sūdzības pamatā bija ombuda konstatējums lietā 781/2001/IJH, ka Komisija neuzsāka disciplinārlietu pret sūdzības iesniedzēju ar pienācīgu rūpību un ka tas bija administratīvas kļūmes gadījums. Ombudam bija grūti saprast, ka Civildienesta noteikumi varētu liegt Komisijai pozitīvi atbildēt uz ombuda ierosinājumu, ka ex gratia maksājums būtu piemērots veids, kā risināt šo situāciju.

Visbeidzot, ombuds pauda viedokli, ka Komisija varētu mainīt savu līdzšinējo nostāju, lai apliecinātu savu vēlmi sadarboties ar ombudu.

2006. gada 12. janvārī ombuds tikās ar Komisijas priekšsēdētāja vietnieku Sīmu Kallasu (Siim Kallas), kurā komisārs paziņoja, ka Komisija vēlreiz izskatīs šo lietu.

Komisāra Kallasa rakstiskā atbilde

Savā rakstiskajā atbildē uz ombuda 2005. gada 15. decembra vēstuli komisārs Kallas atkārtoja, ka Komisija nepiekrīt ombuda veiktajai Civildienesta noteikumu un pat to finanšu noteikumu interpretācijai, kas saskaņā ar iedibināto judikatūru ir jāinterpretē šauri (17).

Kā izriet no Civildienesta noteikumu 87. panta formulējuma, Civildienesta noteikumu IX pielikums tajā laikā piemērojamajā redakcijā bija piemērojams tikai disciplinārlietu kolēģijas procesiem. Tas ietvēra Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantu, kas attiecās uz izmaksām, kuras radušās pēc ierēdņa iniciatīvas disciplinārlietas laikā IX panta nozīmē, jo īpaši uz maksām par juridisko palīdzību. Tā kā šis pants ir jāinterpretē šauri, tas nav piemērojams situācijās, uz kurām tas neattiecas.

Šajā lietā netika uzsākta IX pielikumā paredzētā disciplinārā procedūra. Tāpēc Komisija nepiekrita, ka IX pielikuma 10. pants tai ļauj segt šajā gadījumā radušos izdevumus.

Attiecībā uz kompensāciju par procesa ilgumu Komisija var tikt atzīta par atbildīgu par zaudējumiem tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi attiecībā uz iestāžu iespējami prettiesiskās rīcības prettiesiskumu, faktiski nodarīto kaitējumu un cēloņsakarības esamību starp šo rīcību un apgalvoto kaitējumu. Komisija uzskatīja, ka, tā kā bija iesaistītas citas personas, pret kurām arī tika uzsākta disciplinārlieta, disciplinārlieta pret sūdzības iesniedzēju bija ilga, bet, ņemot vērā lietas sarežģītību, tā nebija nesamērīga. Tādējādi nosacījums par Komisijas izdarīta akta prettiesiskumu nav izpildīts.

Šādos apstākļos Komisija pauda nožēlu, ka tā nevar piekrist priekšlikumam piedāvāt ex gratia maksājumu sūdzības iesniedzējam.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par komisāra Kallas atbildi

Sūdzības iesniedzējs īsumā minēja šādus punktus:

Komisijas atbilde bija novēlota un tajā nebija neviena jauna elementa. Tas liecina, ka Komisija rīkojas nejauši un neņem vērā ombudu un Parlamentu, kā tā vienmēr ir darījusi šajā lietā. Viņš uzskatīja, ka tā ir viņa vaina un diskriminācija.

Komisija turpina samazināt savu atbildību par sūdzības iesniedzēja ciestajiem zaudējumiem. Viņš atkārtoja savus argumentus attiecībā uz to, ka Komisija ir noraidījusi procedūras ilgumu.

Viņš nepiekrita Komisijas apgalvojumam, ka tās rīcība nav nelikumīga. Iepriekšējos argumentus viņš papildināja, norādot, ka viss jautājums ir balstīts uz, iespējams, nepatiesiem apgalvojumiem, ko sniedzis viens Komisijas ierēdnis. Šī persona 1999. gada 9. septembrī sniedza liecību OLAF un pēc tam Beļģijas tiesā.

Saviem apsvērumiem viņš pievienoja tabulu, kurā apkopoti dažādie kavējumi Komisijas atbildēs uz pieprasījumiem, kas iesniegti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Sūdzības iesniedzējs bija Komisijas pagaidu darbinieks. Pret viņu tika uzsākta disciplinārlieta, un viņš tika attaisnots pret viņu izvirzītajās apsūdzībās. Pēc attaisnošanas sūdzības iesniedzējs pieprasīja kompensāciju no OLAF un Komisijas.

1.2 Sūdzības iesniedzējs vairākkārt norādīja uz novēlotām Komisijas atbildēm ombudam. Ombuds vēlas atgādināt, ka Kopienas iestāžu un struktūru sadarbība termiņu ievērošanā ir ļoti svarīga, lai ombuds varētu ātri un efektīvi izskatīt sūdzības un tādējādi pildīt savu uzdevumu uzlabot attiecības starp pilsoņiem un Kopienas iestādēm un struktūrām. Turklāt novēršama kavēšanās ir pretrunā labas pārvaldības principiem (18). Ja konkrētā gadījumā ir pamatots iemesls, kāpēc iestāde nevar ievērot termiņu, ombuds parasti sniedz pozitīvu atbildi uz pieprasījumu pagarināt termiņu līdz konkrētam datumam, ar noteikumu, ka pieprasījums ir pamatots un ir iesniegts pirms sākotnējā termiņa beigām.

1.3 Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 20. maijā iesniedza ombudam iepriekšējo sūdzību (781/2001/IJH) gan par OLAF, gan par Komisiju. Sūdzība attiecās uz OLAF izmeklēšanu un izmeklēšanas ziņojumu, Komisijas uzsākto disciplinārlietu pret sūdzības iesniedzēju un paziņojumu presei par disciplinārlietu.

Sūdzībā 781/2001/IJH, kas attiecas uz Komisiju, ombuds secināja, ka Komisija nav ar pienācīgu rūpību uzsākusi disciplinārlietu pret sūdzības iesniedzēju. Tāpēc ombude sagatavoja ieteikuma projektu par to, ka Komisijai pēc iespējas ātrāk būtu jāinformē sūdzības iesniedzējs par disciplinārlietas iznākumu vai nākamo posmu tajā. Ņemot vērā Komisijas sīki izstrādāto atzinumu, ombuds secināja, ka Komisija ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai izpildītu ombuda ieteikuma projektu, un slēdza lietu.

Attiecībā uz sūdzību 781/2001/IJH, ciktāl tā attiecas uz OLAF, ombuds izteica šādu aizrādījumu:

Komisijas Lēmuma 1999/396 4. panta 1. punktā ir daļēji noteikts, ka " secinājumus, kuros minēts Komisijas locekļa, ierēdņa vai darbinieka vārds, nevar izdarīt pēc izmeklēšanas pabeigšanas, ja ieinteresētajai personai nav bijusi iespēja paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas." Ombuds uzskata, ka šis noteikums paredz, ka OLAF, pirms tas izdara personai, uz kuru attiecas izmeklēšana, nelabvēlīgu secinājumu, informē attiecīgo personu par apsūdzību pret viņu un faktiem, kas ir tās pamatā, un dod tai iespēju paust savu viedokli. Tā ir taisnīgas un efektīvas izmeklēšanas procedūras normāla daļa. Turklāt liecībām, kas šādā veidā nav apstrīdētas, parasti nav pierādījuma spēka. Šajā lietā OLAF esot bijis jāinformē sūdzības iesniedzējs par viņam izvirzīto apsūdzību un jādod viņam iespēja paust savu viedokli, pirms tas nonāk pie secinājuma, ka viņš ir iesaistīts nepatiesu ziņojumu pēdu izdzēšanā no datoriem. Tas, ka tā to nedarīja, bija administratīvas kļūmes gadījums.

1.4 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā lūdza Komisijai un OLAF atlīdzināt viņa aizstāvības sagatavošanas izmaksas un viņam nodarītos zaudējumus. Viņš novērtēja materiālos zaudējumus EUR 6500 apmērā (no kuriem EUR 5439 atbilst advokāta honorāriem) un nemateriālos zaudējumus EUR 5000 apmērā. Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi vispirms vispārīgi izskatīt sūdzības iesniedzēja prasību par zaudējumu atlīdzināšanu un pēc tam, konkrētāk, 3. daļā, izskatīt jautājumu par viņa juridisko izdevumu atlīdzināšanu.

2 Sūdzības iesniedzēja kompensācijas pieprasījuma iespējamais prettiesiskais noraidījums

2.1 Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisijai un OLAF atlīdzināt materiālos un nemateriālos zaudējumus.

Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis prasību saistībā ar likumīgām tiesībām uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EK līguma 288. pantu (19).

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas rīcības nelikumība bija balstīta uz to, ka:

• nav konstatēts, ka viņš būtu bijis iesaistīts nepatiesu ziņojumu sagatavošanā,
• nav ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz labu pārvaldību,
• disciplinārlietas ilgums bija pārmērīgs, kā to norādīja ombuds Lēmumā 781/2001/IJH,
• Komisija nav ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,
• OLAF izmeklēšana bija nelikumīga, kā norādīts ombuda Lēmumā 781/2001/IJH.

Viņš arī apgalvoja, ka ombuda lēmumā par sūdzību 781/2001/IJH ir norādīts, ka OLAF neievēro Komisijas Lēmumu 1999/396 un Regulu 1073/1999 un ka kaitējums ir radies disciplinārlietas rezultātā.

2.2 Kopīgajā atzinumā Komisija un OLAF atsaucās uz Komisijas 2003. gada 31. jūlijā pieņemto lēmumu, kā arī uz OLAF 2002. gada 19. jūlijā un 2002. gada 5. novembrī pieņemtajiem lēmumiem.

Komisija var tikt atzīta par atbildīgu par zaudējumiem tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi attiecībā uz iestāžu iespējami prettiesiskās rīcības prettiesiskumu, faktiski nodarīto kaitējumu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un apgalvoto kaitējumu (20). Tā kā bija iesaistītas citas personas, pret kurām arī tika uzsākta disciplinārlieta, Komisija uzskatīja, ka disciplinārlieta pret sūdzības iesniedzēju bija ilga, bet, ņemot vērā lietas sarežģītību, tā nebija nesamērīga. Tādējādi tā nepiekrita ombuda secinājumam iepriekšējā sūdzībā. Tādējādi nosacījums par Komisijas izdarīta akta prettiesiskumu neesot izpildīts.

OLAF uzskata, ka disciplinārsods nevar izraisīt zaudējumu atlīdzību, jo procedūras laikā tika sniegtas visas garantijas, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu. OLAF arī norādīja, ka pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija informēts par tā galīgā ziņojuma saturu, tas trīs mēnešu laikā neiesniedza apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Regulas 1073/1999 14. pantu. Viņa lūgums netika iesniegts noteiktajā termiņā. Visbeidzot, OLAF neuzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums, kas pamatots ar Regulas 1073/1999 14. pantu, ir atbilstīgs, jo OLAF 2002. gada 19. jūlija vēstule nebija lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmētu sūdzības iesniedzēju.

2.3 Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis prasību saistībā ar tiesībām uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EK līguma 288. pantu, ombuds pārbaudīs, vai ir izpildīti minētajā pantā paredzētie ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi. Viņš atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, „Kopienu var saukt pie atbildības par zaudējumiem tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi attiecībā uz iestāžu iespējami prettiesiskās darbības nelikumību, faktiski nodarīto kaitējumu un cēloņsakarības pastāvēšanu starp darbību un iespējami nodarīto kaitējumu”(21).

2.4 Attiecībā uz prasību pret Komisiju ombuds atgādina, ka viņa uzdevums nav tāds pats kā tiesas uzdevums un ka ombuda procedūrām ir īpašas iezīmes (piemēram, mierizlīguma meklēšana, ieteikuma projekts), kuras nevar pielīdzināt tiesas procedūrām. Ir taisnība, ka ombuda ieteikuma projekts Komisijai sūdzībā 781/2001/IJH bija balstīts uz konstatējumu par administratīvu kļūmi. Tomēr ombuds beidzot slēdza sūdzību, pamatojoties uz to, ka Komisijas sīki izstrādātais atzinums liecina, ka tā ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai izpildītu šo ieteikuma projektu. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis pierādījumus, kas pamatotu viedokli, ka Komisijas rīcība bija nelikumīga judikatūras par ārpuslīgumisko atbildību nozīmē.

2.5 Attiecībā uz prasību pret OLAF ombuds atgādina, ka viņa lēmums slēgt sūdzības iesniedzēja iepriekšējo sūdzību pret OLAF ar aizrādījumu bija balstīts uz konstatējumu, ka OLAF nav ievērojis kādu Komisijas Lēmuma 1999/396 noteikumu. Tomēr ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis cēloņsakarību starp to, ka OLAF nav ievērojis Komisijas Lēmumu 1999/396, un kaitējumu, kas viņam esot nodarīts, uzsākot disciplinārlietu pret viņu, jo, pat ja tas būtu uzklausījis sūdzības iesniedzēju, pirms viņš nonāca pie viņam nelabvēlīga secinājuma, OLAF būtu varējis saglabāt savu viedokli, ka pret viņu var tikt uzsākta disciplinārlieta.

2.6 Tādēļ ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes saistībā ar to, ka Komisija un OLAF ir noraidījuši sūdzības iesniedzēja prasību par ārpuslīgumisko atbildību.

3 Sūdzības iesniedzēja izdevumu atlīdzināšana

3.1 Komisija uzskata, ka disciplinārlieta pret sūdzības iesniedzēju netika nodota Disciplinārlietu kolēģijai un tās rezultātā lieta tika noraidīta. Tāpēc sūdzības iesniedzējam nav tiesību uz savu izdevumu atlīdzināšanu.

3.2 Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu saskaņā ar Statūtu 3. panta 5. punktu. Savā priekšlikumā viņš ierosināja, ka Komisija varētu apsvērt iespēju atlīdzināt sūdzības iesniedzējam izdevumus, kas viņam pamatoti radušies saistībā ar aizstāvību disciplinārlietas laikā, ņemot vērā pret viņu izvirzīto apsūdzību smagumu un laiku, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu kolēģiju.

3.3 Atbildot uz ombuda priekšlikumu, Komisija uzskatīja, ka Civildienesta noteikumi tai liedz segt izdevumus, kas pamatoti radušies sūdzības iesniedzējam viņa aizstāvībai, neatkarīgi no viņam izvirzīto apsūdzību smaguma un laika, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu kolēģiju.

3.4 Ombuds 2005. gada decembrī nosūtīja vēstuli komisāram Kallas, lūdzot viņa personīgo līdzdalību, lai panāktu apmierinošu sūdzības iznākumu. Ombuds ierosināja, ka būtu lietderīgi, ja Komisija piedāvātu veikt ex gratia maksājumu sūdzības iesniedzējam, un pauda viedokli, ka Komisijai būtu iespējams mainīt nostāju, ko tā līdz tam bija ieņēmusi, lai apliecinātu savu vēlmi sadarboties ar ombudu.

3.5 Komisāra parakstītajā atbildē atkārtoti norādīts, ka Komisija nepiekrīt ombuda sniegtajai Civildienesta noteikumu interpretācijai, un noraidīts ombuda priekšlikums veikt ex gratia maksājumu sūdzības iesniedzējam.

3.6 Ombuds joprojām uzskata, ka Civildienesta noteikumi neliedza Komisijai pozitīvi atbildēt uz viņa priekšlikumu apsvērt iespēju ex gratia maksāt izdevumus, kas pamatoti radušies sūdzības iesniedzējam viņa aizstāvībai. Ombuds secina, ka Komisijas atteikums samaksāt sūdzības iesniedzēja izdevumus neatkarīgi no viņam izvirzīto apsūdzību nopietnības un laika, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu padomi, ir administratīva kļūme.

Secinājums

4.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, Komisijai ir jāvēršas ar šādu kritisku piezīmi:

Ombuds uzskata, ka Civildienesta noteikumi neliedza Komisijai pozitīvi atbildēt uz viņa priekšlikumu apsvērt iespēju ex gratia maksāt izdevumus, kas pamatoti radušies sūdzības iesniedzējam saistībā ar viņa aizstāvību. Ombuds secina, ka Komisijas atteikums samaksāt sūdzības iesniedzēja izdevumus neatkarīgi no viņam izvirzīto apsūdzību nopietnības un laika, kas pagājis, pirms Komisija nolēma nesasaukt Disciplinārlietu padomi, ir administratīva kļūme.

Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi uzsvērt, ka šajā lietā kritiskā piezīme ir adresēta tikai Komisijai, nevis OLAF.

4.2 Ombuds ir rūpīgi apsvēris nākamo soli šajā lietā. Ņemot vērā to, ka Komisija ir noraidījusi ne tikai priekšlikumu par mierizlīgumu, bet arī turpmāku iniciatīvu atrisināt lietu, kas adresēta atbildīgajam komisāram personīgi, ombuds uzskata, ka ieteikuma projekts Komisijai būtu bezjēdzīgs. Ombuds uzskata, ka šajā lietā konstatētās administratīvās kļūmes iespējamās sekas nav pietiekami nopietnas, lai pamatotu īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam. Tādēļ ombuds iekļaus īsu šā lēmuma kopsavilkumu 2006. gada ziņojumā, ko iesniegs Eiropas Parlamentam. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

4.3 Tomēr ombuds pauž nožēlu, ka Komisijas Administrācijas ģenerāldirektorāts nav izmantojis šo iespēju, lai apliecinātu savu apņemšanos ievērot labas pārvaldības principus. Tādēļ ombuds kopā ar atbildīgo komisāru plāno izpētīt, kā vislabāk veicināt pakalpojumu kultūru attiecīgajā ģenerāldirektorātā.

4.4 Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs un OLAF direktors.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Komisijas 1999. gada 2. jūnija Lēmums Nr. 1999/396 par iekšējās izmeklēšanas noteikumiem attiecībā uz krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu nelikumīgu darbību novēršanu, OV L 149, 1999.

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/99 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), OV L 136, 1999.

(3) Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā ir noteikts: "Ikviena persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par aktu, kas viņu nelabvēlīgi ietekmē, ja minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu vai ja tā nav veikusi kādu pasākumu, kas paredzēts Civildienesta noteikumos. (...) Iestāde paziņo attiecīgajai personai savu pamatoto lēmumu četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas. Ja minētā termiņa beigās atbilde uz pieprasījumu nav saņemta, uzskata, ka ir pieņemts netiešs lēmums par pieprasījuma noraidīšanu, par ko var iesniegt apelāciju saskaņā ar 91. pantu (...)."

(4) Sk. spriedumu lietā 401/85 Schina/Komisija (Recueil 1987, 3911. lpp.).

(5) Franču valodā: "[l]e rapport final est, par définition, supposé être suivi par l'administration, c'est-à-dire qu'il est de nature préparatoire, et ainsi ne donne pas lieu à des dommages".

(6) Franču valodā: "[s]i le rapport final vous avait été montré et s’il avait été amendé, il n’y aucune preuve pour que l’administration puisse startr une procédure disciplinaire".

(7) Lēmums tika nosūtīts 2003. gada 1. augustā.

(8) Sk. spriedumu lietā 401/85 Schina/Komisija (Recueil 1987, 3911. lpp.).

(9) Skatīt spriedumu lietā 111/86 Evelyne Delauche/Komisija (Recueil 1987, 5345. lpp.).

(10) Skatīt spriedumu lietā 111/86 Evelyne Delauche/Komisija (Recueil 1987, 5345. lpp.).

(11) "Iespēju robežās ombuds kopā ar attiecīgo iestādi vai struktūru meklē risinājumu, lai novērstu administratīvu kļūmi un apmierinātu sūdzību."

(12) Skat. 1981. gada 12. decembra spriedumu lietā 115/80 René Demont/Komisija (Recueil, 3147. lpp., 9. punkts).

(13) 86. panta 2. punkta c) līdz g) apakšpunkts attiecas uz izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšanu, līmeņa pazemināšanu, pazemināšanu, atstādināšanu no amata un tiesību uz izdienas pensiju atsaukšanu.

(14) Spriedums lietā T-121/99 Sean Irving pret Eiropas Kopienu Komisiju (Recueil FP, I-85. un II-357. lpp., 82. punkts).

(15) Lieta T-302/01 Birkhoff pret Komisiju, 2003, ECR-SC IA-245 un II-1185 ,, 39. punkts.

(16) Priekšsēdētāja paziņojums, kas saskaņots ar priekšsēdētāja vietnieci Valstrēmu: Pilnvarojums pieņemt un nosūtīt paziņojumus Eiropas ombudam un pilnvarot ierēdņus uzstāties Eiropas ombuda priekšā (SEC(2005)1227/4), 2005. gada 4. oktobris).

(17) Skatīt spriedumu lietā T-302/01 Birkhoff/Komisija (Recueil FP, I-A-245. un II-1185. lpp., 39. punkts).

(18) Lieta T-83/91 Tetra Pak International SA pret Komisiju [1994] ECR II-755; Lieta T-126/97 Sonasa Sociedade Nacional de Segurança, Ld. pret Komisiju [1999] ECR II-2793.

(19) EK līguma 288. pantā noteikts: "Kopienas līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgajam līgumam. Ja pastāv tādas saistības, kas nav līgumsaistības, Kopiena saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, atlīdzina visus zaudējumus, ko radījušas tās iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus. (...)"

(20) 1987. gada 10. jūlija spriedums lietā 111/86 Evelyne Delauche/Komisija (Recueil, 5345. lpp.).

(21) Spriedums lietā 111/86 Evelyne Delauche/Komisija (Recueil 1987, 5345. lpp.).