Godātais M. kungs!

2003. gada 19. jūnijā Jūs man iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Revīzijas palātu par tās atteikumu piešķirt Jums piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar 2001. gada jūnijā Nigērā veikto revīziju.

2003. gada 26. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Revīzijas palātas priekšsēdētājam. Palāta nosūtīja atzinumu 2003. gada 17. jūlijā. Es to nosūtīju Jums 2003. gada 22. jūlijā, aicinot iesniegt apsvērumus vēlākais līdz 2003. gada 31. augustam.

Šķiet, ka no jums nav saņemti nekādi apsvērumi.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

2003. gada 6. jūnijā sūdzības iesniedzējs, Apvienotās Karalistes pilsonis, rakstīja Revīzijas palātas loceklim R., lai lūgtu piekļuvi dokumentiem saistībā ar 2001. gadā Nigērā veikto revīziju. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņa pieprasījums tika iesniegts, pamatojoties uz "ES regulu par piekļuvi informācijai".

Piekļuvi Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem reglamentē Lēmums Nr. 18/97, ar ko paredz iekšējos noteikumus pieteikumu par piekļuvi Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem izskatīšanai (OV 1998, C 295, 1. lpp.). Saskaņā ar lēmuma 2. pantu visus pieteikumus nosūta Ārējo attiecību departamenta un Juridiskā dienesta direktoram, kurš lemj par to pieņemamību. Vajadzības gadījumā pieteikuma iesniedzējam lūdz sīkāk formulēt pieteikumu. Tiesa var atteikt piekļuvi, pamatojoties uz Lēmuma 4. panta 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem. Pieteikuma iesniedzējus informē viena mēneša laikā pēc tam, kad saņemta Tiesas atbilde uz pieteikumu.

Saskaņā ar Lēmuma Nr. 18/97 3. panta 1. punktu visas pārsūdzības iesniedz Eiropas Revīzijas palātas priekšsēdētājam un pieteikuma iesniedzējam divu mēnešu laikā paziņo lēmumu par pārsūdzību. Lēmumā jānorāda noraidījuma iemesli un jāinformē sūdzības iesniedzējs par viņam pieejamajiem pārsūdzības kanāliem.

Ar 2003. gada 17. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, ko L. nosūtīja R. vārdā, sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka 2001. gada jūnijā Nigērā patiešām ir notikusi revīzija. Tomēr sūtītājs norādīja, ka Palātas noteikumi liedza tam publiskot iekšējos dokumentus par revīzijām. Šajā kontekstā tika izdarīta atsauce uz Komunikāciju politikas un standartu 6. punktu, ko Tiesa bija pieņēmusi 2001. gada 25. un 26. septembra sanāksmē un kas ir formulēts šādi: "Lai aizsargātu profesionālās attiecības starp revidentu un revidējamo vienību, Palāta ārpasaulei nevar sniegt vairāk konkrētas informācijas, nekā norādīts tās pieņemtajos ziņojumos." R. piebilda, ka, ciktāl attiecīgā revīzija bija pamatā Īpašajam ziņojumam Nr. 2/2002 par pārtikas nodrošinājuma politikas īstenošanu jaunattīstības valstīs, ko finansē no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, informācija, kas varētu interesēt sūdzības iesniedzēju, bija atrodama Palātas tīmekļa vietnē.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam izteica šādus apgalvojumus:

(1) Tiesas atteikums piešķirt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem esot pretrunā attiecīgajiem noteikumiem, proti, Regulai Nr. 1049/2001 un Labas administratīvās prakses kodeksa 23. pantam.

(2) Tika pārkāpts Labas administratīvās prakses kodeksa 19. pants, jo netika sniegta informācija par to, kā iesniegt pārsūdzību.

Pieprasījums

Savā atzinumā Vispārējā tiesa norādīja, ka ir skaidrs, ka sūdzības iesniedzēja lūgums netika izskatīts saskaņā ar Lēmumā Nr. 18/97 noteiktajām procedūrām. Tādējādi Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma vēlreiz sazināties ar sūdzības iesniedzēju, lai aicinātu viņu sniegt Vispārējai tiesai detalizētu norādi par jebkādu papildu informāciju, kas viņam varētu būt vajadzīga, lai Vispārējās tiesas dienesti varētu izskatīt lūgumu saskaņā ar tās iekšējiem noteikumiem.

Tiesa iesniedza sūdzības iesniedzējam 2003. gada 17. jūlija vēstules kopiju, kurā tā atvainojās par savu pirmo 2003. gada 17. jūnija e-pasta atbildi.

No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Apvienotās Karalistes pilsonis, 2003. gada 6. jūnijā rakstīja Eiropas Revīzijas palātas loceklim R., lai lūgtu piekļuvi dokumentiem saistībā ar 2001. gadā Nigērā veikto revīziju. Ar 2003. gada 17. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, ko L. nosūtīja R. vārdā, sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka 2001. gada jūnijā Nigērā patiešām ir notikusi revīzija, bet ka Pirmās instances tiesas noteikumi liedza pēdējai atklāt iekšējos dokumentus par revīzijām. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Eiropas Revīzijas palāta nepamatoti nav piešķīrusi viņam piekļuvi attiecīgajam dokumentam un nav viņu informējusi par to, kā pārsūdzēt lēmumu, ar kuru noraidīts viņa pieteikums.

1.2 Eiropas Revīzijas palāta savā atzinumā norādīja, ka ir skaidrs, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums nav izskatīts saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas Lēmumā Nr. 18/97, ar ko paredz iekšējos noteikumus pieteikumu par piekļuvi Revīzijas palātas rīcībā esošajiem dokumentiem izskatīšanai (1). Tādējādi Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma vēlreiz sazināties ar sūdzības iesniedzēju, lai aicinātu viņu sniegt Vispārējai tiesai detalizētu norādi par jebkādu papildu informāciju, kas viņam varētu būt vajadzīga, lai Vispārējās tiesas dienesti varētu izskatīt lūgumu saskaņā ar tās iekšējiem noteikumiem.

1.3 Ombuds uzskata, ka Revīzijas palāta, atbildot uz sūdzību, ir veikusi atbilstošus pasākumus.

2.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību un ņemot vērā pasākumus, ko iestāde veikusi pēc tam, kad tā tika informēta par sūdzību, šķiet, ka Eiropas Revīzijas palāta nav pieļāvusi administratīvas kļūmes. Tāpēc ombuds lietu slēdz. Sūdzības iesniedzējs, protams, var brīvi iesniegt jaunu sūdzību, ja Tiesa pēc viņa pieteikuma atkārtotas izskatīšanas atteiktu piekļuvi attiecīgajam dokumentam.

2.2 Par šo lēmumu tiks informēts arī Revīzijas palātas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

(1) OV 1998, C 295, 1. lpp.