Strasbūrā, 2004. gada 26. novembrī

Godātais X kungs!

2002. gada 16. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisijas atteikumu piešķirt Jums piekļuvi valsts atbalsta lietai. Izrādījās, ka Jūs šo pašu vēstuli vienlaikus nosūtījāt ombudam un Komisijas ģenerālsekretāram. Komisija 2002. gada 25. novembrī nosūtīja ombudam kopiju atbildei uz Jūsu 2002. gada 16. oktobra vēstuli, ko iestāde Jums nosūtīja 2002. gada 11. novembrī. 2002. gada 27. novembrī Jūs nosūtījāt ombudam papildu dokumentus, kas pamato Jūsu sūdzību. 2002. gada 11. decembrī ombuds Jums nosūtīja lēmumu par Jūsu sūdzību.

2002. gada 13. decembrī Jūs nosūtījāt ombudam vēl vienu vēstuli, kas tika reģistrēta 2003. gada 6. janvārī. Jūs apstiprinājāt, ka esat saņēmis ombuda 2002. gada 11. decembra atbildi, un lūdzāt viņu pārskatīt Jūsu sūdzību. Šai vēstulei sekoja turpmāka sarakste no Jums 2002. gada 13. un 31. decembrī, kā arī 2003. gada 10. un 20. janvārī. 2003. gada 20. februārī ombuds Jūs informēja par savu lēmumu Jūsu 2003. gada 13. decembra vēstuli un turpmāko korespondenci uzskatīt par jaunu sūdzību ar atsauces numuru 322/2003/IP.

2003. gada 18. martā ombuds pārsūtīja sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 10. jūnijā. 2003. gada 26. jūnijā es jums to pārsūtīju ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus, ja jūs to vēlētos. Savus apsvērumus Jūs nosūtījāt 2003. gada 18. jūlijā. Turpmāka sarakste no Jums tika saņemta 2003. gada 30. septembrī, 2004. gada 19. maijā, 30. jūlijā, 7. un 13. septembrī.

2004. gada 23. jūlijā es Jums nosūtīju vēstuli, kurā informēju Jūs, ka līdz oktobra beigām paziņošu, kā es rīkošos saistībā ar Jūsu lietu. Tomēr 2004. gada 28. oktobrī es nosūtīju Jums vēl vienu vēstuli, kurā es Jūs informēju, ka būs vajadzīgs papildu laiks, lai pabeigtu Jūsu sūdzības izmeklēšanu, un ka es informēšu Jūs par to, kā es rīkošos līdz 2004. gada novembra beigām.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par laiku, kas bija vajadzīgs, lai pabeigtu šo izmeklēšanu.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī lūdza Eiropas Komisijai (1) piekļuvi sarakstei starp Komisiju un Itālijas iestādēm pirms Komisijas 2002. gada 12. jūlija lēmuma, ar kuru Komisija piekrita pagarināt Itālijas likumā Nr. 488/1992 paredzēto valsts atbalstu laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam.

Komisija 2001. gada 27. septembrī noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu un paziņoja, ka sūdzības iesniedzējam jāadresē savs lūgums tieši Itālijas iestādēm. Tomēr iestāde norādīja, ka tai nav iebildumu izpaust sūdzības iesniedzējam dokumentus, kuru autors tā ir.

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 6. oktobrī iesniedza atkārtotu pieprasījumu Komisijas Ģenerālsekretariātam par iestādes atteikumu piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Komisija 2001. gada 7. novembrī apstiprināja sūdzības iesniedzēja vēstules saņemšanu. Sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka galīgo lēmumu par viņa pieprasījumu nebūs iespējams pieņemt viena mēneša laikā.

2001. gada 10. decembrī sūdzības iesniedzējs rakstiski vērsās pie Komisijas, norādot, ka 2001. gada 7. novembra vēstulē iestāde ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par viņa lūgumu. Tādēļ viņš lūdza Komisiju norādīt iespējamo atbildes datumu saskaņā ar Komisijas 2000. gada 17. oktobrī pieņemtā Rīcības kodeksa 4. pantu.

Komisija 2002. gada 1. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, informējot viņu, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījumā izvirzīto principiālo jautājumu dēļ Komisijas dienesti joprojām izmeklē šo lietu.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto 2002. gada 12., 18. un 21. martā notika telefona zvani starp viņu un par viņa lietu atbildīgo Komisijas ierēdni, kurš viņam bija apliecinājis, ka saņems rakstisku atbildi. Tomēr izrādījās, ka atbilde sūdzības iesniedzējam netika nosūtīta.

Iepriekšējā sūdzība ombudam

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 16. oktobrī iesniedza ombudam sūdzību par to, kā Komisija izskata viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

2002. gada 25. novembrī ombuds saņēma vēstules kopiju, ko Komisija bija nosūtījusi sūdzības iesniedzējam, atbildot uz viņa 2002. gada 16. oktobra vēstuli, kas vienlaikus bija adresēta gan Komisijai, gan ombudam. Savā vēstulē Komisija atgādināja, ka 2001. gada 27. septembrī Konkurences ģenerāldirektorāts atteica sūdzības iesniedzējam piekļuvi Itālijas iestāžu sagatavotajiem dokumentiem saskaņā ar Lēmuma 94/90 noteikumiem, kas bija spēkā pieprasījuma iesniegšanas brīdī. Sūdzības iesniedzējs tika aicināts adresēt savu pieprasījumu tieši Itālijas iestādēm. 2001. gada 6. oktobrī sūdzības iesniedzējs iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, un nākamajā 2001. gada 10. oktobra vēstulē viņš norādīja, ka savu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem ir nosūtījis Itālijas iestādēm, kā to ierosināja Komisija, un ka Itālijas iestādes piekļuvi ir atteikušas.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 16. oktobra vēstulē pausto apgalvojumu, ka tas, ka Komisija savlaicīgi neatbildēja uz viņa lūgumu par piekļuvi dokumentiem, liedza viņam vērsties Pirmās instances tiesā, Komisija norādīja, ka gan Lēmums 94/90, gan Regula 1049/2001, kas kopš tā laika ir stājusies spēkā, paredz, ka skaidras atbildes nesniegšana ir jāuzskata par noraidījumu. Komisija arī atsaucās uz to, ka katrs pieteikums par piekļuvi dokumentiem tika izskatīts individuāli. Tāpēc sūdzības iesniedzēja atsauce uz to, ka Itālijas uzņēmums bija pieprasījis un ieguvis piekļuvi noteiktiem dokumentiem, kas bija līdzīgi viņa pieprasītajiem dokumentiem, nebija būtiska. Visbeidzot, iestāde atsaucās uz faktu, ka Pirmās instances tiesa izskatīja lietu Y, kurā prasītāja, ko pārstāvēja sūdzības iesniedzēja, lūdza Tiesu atcelt Komisijas lēmumu atteikt viņai piekļuvi tiem pašiem dokumentiem, kurus pieprasīja sūdzības iesniedzēja. Kad Tiesa būs pieņēmusi lēmumu šajā lietā, Komisija sekos Palātas norādēm.

Vēl vienā 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas pārstāvji, kas pārstāv iestādi lietā Y, izpaužot viņa personas datus atbildē uz repliku lietā Y, ir pārkāpuši Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (2).

2002. gada 11. decembrī ombuds lietu slēdza. Attiecībā uz apgalvojumu par Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem dokumentiem ombuds uzskatīja, ka, pamatojoties uz 2002. gada 25. novembrī saņemtās Komisijas vēstules saturu, viņa izmeklēšana nav pamatota attiecībā uz šo sūdzības daļu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 27. novembra vēstulē izteikto apgalvojumu par to Komisijas pārstāvju rīcību, kuri pārstāv iestādi lietā Y, ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs iepriekš nav īstenojis administratīvu pieeju, un tāpēc viņš nolēma izbeigt lietu, pamatojoties uz savu statūtu 2. panta 4. punktu.

2003. gada 6. janvārī ombuda dienesti reģistrēja vēl vienu vēstuli, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja 2002. gada 13. decembrī. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka ir saņēmis ombuda 2002. gada 11. decembra vēstuli, un lūdza ombudu atkārtoti izskatīt viņa sūdzību. Šai vēstulei sekoja turpmāka sarakste no sūdzības iesniedzēja 2002. gada 13. un 31. decembrī, kā arī 2003. gada 10. un 20. janvārī. 2003. gada 20. februārī ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņš ir nolēmis reģistrēt 2003. gada 6. janvārī saņemto vēstuli kā jaunu sūdzību ar atsauces numuru 322/2003/IP.

Sūdzība 322/2003/IP

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā pauda viedokli, ka Komisija, izskatot viņa 2001. gada septembrī iesniegto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principu, jo tā viņam nav sniegusi skaidru atbildi uz viņa pieprasījumu.

Turklāt viņš apgalvoja, ka tiesvedībā lietā Y, kas tika izskatīta Pirmās instances tiesā, Komisijas pārstāvji, kuri pārstāvēja iestādi, bija izpauduši informāciju par viņa personu (sūdzības iesniedzējs bija prasītāja juridiskais pārstāvis šajā lietā), kas neattiecas uz lietas priekšmetu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas pārstāvji tādējādi ir pārkāpuši Regulas 45/2001 4. panta c) un d) punktu, saskaņā ar kuru:

"Personas datiem jābūt:

c) adekvātiem, atbilstīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti."

d) precīzi un vajadzības gadījumā atjaunināti (…)".

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka viņa un viņa klienta personas datu izpaušana nav nepieciešama lietas vajadzībām.

Turklāt viņš apgalvoja, ka ir pārkāpts 5. panta a) punkts, uz kura pamata:

"personas datus var apstrādāt tikai tad, ja a) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs, pamatojoties uz Līgumiem (...)"

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa personas datu izpaušana attiecībā uz viņa vārdu, advokātu kolēģiju, kurā viņš bija reģistrēts, atsauci uz dažiem gadījumiem, kuros viņš bija piedalījies kā juridiskais pārstāvis, dažu viņa klientu vārdus, kā arī dažu tiesvedību iznākumu nebija nepieciešama lietas izskatīšanai.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir pārkāpts 7. panta 1. punkts, kurā noteikts, ka "(…) [p]ersonālos datus nosūta tikai Kopienas iestādēs vai struktūrās vai to iekšienē, ja dati ir vajadzīgi saņēmēja kompetencē esošo uzdevumu likumīgai izpildei".

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju par šiem punktiem viņš jau bija iesniedzis sūdzību Komisijai 2002. gada 27. novembrī, par kuru Komisija 2002. gada 18. decembrī nosūtīja saņemšanas apstiprinājumu. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 19. decembrī nosūtīja Komisijai vēl vienu e-pasta vēstuli, jautājot, kad viņa sūdzību reģistrējuši kompetentie dienesti (3). Vēlāk tajā pašā dienā Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam pa e-pastu, ko parakstījis SG/B/2 nodaļas vadītājs. Šajā atbildē Komisija norādīja, ka iestāde jau ir atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem savā 2002. gada 11. novembra vēstulē, ko parakstījis ģenerālsekretārs, un ka, ņemot vērā to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību ombudam, Komisija uzskatīja, ka nav lietderīgi turpmāk sazināties ar sūdzības iesniedzēju.

Savā 2003. gada 18. marta vēstulē, kas adresēta Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, ombuds lūdza Komisiju sniegt atzinumu par šādiem apgalvojumiem:

sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija, izskatot viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus.

- Komisijas darbinieku, kas pārstāv iestādi lietā Y, izdarīts Regulas (EK) Nr. 45/2001 pārkāpums. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto šis apgalvojums bija 2002. gada 27. novembra vēstules priekšmets, kuru viņš nosūtīja Komisijai un uz kuru iestāde neatbildēja.

Savā uzsākšanas vēstulē Komisijai ombuds norādīja, ka attiecībā uz pirmo apgalvojumu, tā kā Pirmās instances tiesa izskatīja lietu (Y)(4) par piekļuves pieprasījumu tiem pašiem dokumentiem, ombuda izmeklēšana aprobežojās ar to, kā Komisija administratīvi izskatīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, un neattiecās uz jautājumu pēc būtības par to, vai Komisijas piekļuves atteikums bija pamatots. Sūdzības iesniedzējs tika attiecīgi informēts.

Pieprasījums

Eiropas Komisijas atzinums

Atzinumā par sūdzību Komisija atgādināja sūdzības pamatā esošos faktus. Iestāde norādīja, ka laikā, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, Regula 1049/2001 vēl nebija spēkā un ka saskaņā ar Lēmumam 94/90 pievienoto rīcības kodeksu trešo personu dokumenti nevarēja tikt izpausti. Savās turpmākajās 2001. gada 7. novembra, 2001. gada 20. decembra un 2002. gada 1. februāra vēstulēs Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa lūgumā ir izvirzīti principiāli jautājumi par to, kā tiek īstenoti noteikumi par piekļuvi dokumentiem, kurus iestāde tajā laikā pārskatīja. Tāpēc Komisija tajā laikā nevarēja sniegt viņam atbildi, kas atšķirtos no atbildes, kuru viņam 2001. gada 27. septembrī sniedza Konkurences ģenerāldirektorāts, kad tas bija noraidījis sūdzības iesniedzēja lūgumu par piekļuvi dokumentiem.

Komisija arī atsaucās uz faktu, ka 2001. gada 4. decembrī viens no viņa klientiem, M. k-dze, kas savu lūgumu pamatoja ar Regulu 1049/2001, bija iesniedzis pieteikumu par piekļuvi tiem pašiem dokumentiem, ko bija lūdzis sūdzības iesniedzējs. Konkurences ģenerāldirektorāts ar 2001. gada 19. decembra vēstuli viņai atteica piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. 2002. gada 14. janvārī M. iesniedza atkārtotu lūgumu Komisijas ģenerālsekretāram. Komisijas dienesti viņai 2002. gada 1. februārī nosūtīja pagaidu atbildi. 2002. gada 11. martā sūdzības iesniedzējs kā M. likumiskais pārstāvis Pirmās instances tiesā iesniedza prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru viņa klientam tika atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

Vēstulē, kas 2002. gada 16. oktobrī tika nosūtīta gan Eiropas Komisijai, gan ombudam, sūdzības iesniedzējs sūdzējās par to, kā Komisija izskata viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja jautājumiem 2002. gada 11. novembra vēstulē, kuras kopija informatīvos nolūkos tika nosūtīta ombudam. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 27. novembrī nosūtīja vēl vienu vēstuli Komisijas ģenerālsekretāram. Tā kā Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis jaunus elementus attiecībā uz viņa iepriekšējo saraksti ar iestādi, tā ar 2002. gada 19. decembra vēstuli viņu informēja, ka tā uzskata par nepiemērotu turpināt sazināties ar viņu, ņemot vērā arī to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību ombudam.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzībā izteikto apgalvojumu, ka Komisija, izskatot viņa lūgumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus, jo iestāde viņam nav sniegusi skaidru atbildi uz viņa lūgumu, Komisija uzsvēra, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza savu lūgumu, piemērojamie tiesību akti bija Lēmums 94/90. Regula (EK) Nr. 1049/2001 stājās spēkā 2001. gada 3. decembrī, un kopš tā laika tā ir juridiskais pamats, lai īstenotu tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem. Saskaņā ar Lēmuma 94/90 2. panta 4. punktu "atbildes nesniegšana viena mēneša laikā pēc pārskatīšanas pieteikuma iesniegšanas ir atteikums". Tomēr līdzīgs noteikums bija paredzēts Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 8. punktā, kurā noteikts, ka, "ja iestāde nesniedz atbildi noteiktajā termiņā, to uzskata par noraidošu atbildi, un pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem ir tiesības ierosināt tiesvedību pret iestādi un/vai iesniegt sūdzību ombudam". Tāpēc Komisija uzskatīja, ka to, ka tā nav sniegusi sūdzības iesniedzējam skaidru atbildi uz viņa atkārtoto pieprasījumu, nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi.

Turklāt Komisija atsaucās uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka, viņaprāt, Komisijas pārstāvis, kas pārstāv iestādi, gadījumā, ja Y būtu pārkāpis Regulu (EK) Nr. 45/2001. Komisija norādīja, ka šis jautājums pirmo reizi tika izskatīts sūdzības iesniedzēja 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam un ka Komisija par to nebija informēta. Turklāt Komisija uzskatīja, ka šis jautājums ir jāizskata Pirmās instances tiesai, jo tas attiecas uz tiesvedību Pirmās instances tiesā. Komisija uzskatīja, ka ombuds nav kompetents izskatīt šo lietas aspektu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atzinumu uzsvēra, ka iestādes sniegtais faktu apraksts ir nepareizs, ciktāl tas attiecas uz Komisijas apgalvojumu, ka Konkurences ģenerāldirektorāts ir noraidījis sūdzības iesniedzēja 2001. gada 16. septembra pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka savā 2001. gada 27. septembra atbildē Konkurences ģenerāldirektorāts ir paziņojis, ka tam nav iebildumu pret to dokumentu izpaušanu, kurus tas bija nosūtījis Itālijas iestādēm un kuru autors tādējādi bija sūdzības iesniedzējs. Turklāt sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas 2001. gada 7. novembra, 2001. gada 20. decembra un 2002. gada 1. februāra vēstulēs nebija ietverts viņa atkārtotā pieteikuma noraidījums, bet tajās bija tikai atbildes, kuru nozīme nebija skaidra.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka, neraugoties uz to, ka Komisija viņam bija apliecinājusi, ka saņems atbildi, iestāde nav rīkojusies saskaņā ar tās apgalvojumiem un nav ievērojusi labas pārvaldības principus.

Attiecībā uz lietas aspektu par Komisijas pārstāvju rīcību tiesvedībā Pirmās instances tiesā lietā Y sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ombuds varētu izskatīt šo jautājumu. Viņš arī norādīja, ka, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 45/2001 32. pantu, šķiet, ka līdzīgas lietas būtu jāizskata Tiesai, nevis Pirmās instances tiesai.

Lēmums

1 Komisijas rīcība saistībā ar sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem

1.1 2001. gada 16. septembrī sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Sūdzībā ombudam viņš apgalvoja, ka Komisija, izskatot viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus.

Ņemot vērā to, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību ombudam, Pirmās instances tiesa izskatīja lietu par piekļuves pieprasījumu tiem pašiem dokumentiem, ombuda izmeklēšana aprobežojās ar to, kā Komisija administratīvi izskatīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, un neattiecās uz jautājumu pēc būtības par to, vai Komisijas piekļuves atteikums bija pamatots.

1.2 Atzinumā par sūdzību Komisija norādīja, ka tiesību akti, kas bija spēkā laikā, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī iesniedza savu lūgumu, bija Lēmums 94/90 par publisku piekļuvi dokumentiem. Konkurences ģenerāldirektorāts 2001. gada 27. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu noraidīt viņa lūgumu. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 6. oktobrī Komisijas Ģenerālsekretariātam iesniedza atkārtotu pieteikumu par iestādes atteikumu piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Komisija 2001. gada 7. novembra, 2001. gada 20. decembra un 2002. gada 1. februāra vēstulēs informēja sūdzības iesniedzēju, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījumā ir izvirzīti principiāli jautājumi par to, kā tiek īstenoti noteikumi par piekļuvi dokumentiem, kurus iestāde tobrīd pārskatīja. Līdz ar to Komisija tobrīd nevarēja sniegt viņam atbildi, kas atšķirtos no atbildes, kuru viņam 2001. gada 27. septembrī sniedza Konkurences ģenerāldirektorāts.

Nākamajā vēstulē, kas 2002. gada 16. oktobrī tika nosūtīta gan Eiropas Komisijai, gan ombudam, sūdzības iesniedzējs (5) sūdzējās par to, kā Komisija izskata viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja jautājumiem 2002. gada 11. novembra vēstulē. 2002. gada 27. novembrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja jaunu vēstuli Komisijas ģenerālsekretāram, uz kuru iestāde atbildēja 2002. gada 19. decembrī.

Komisija uzskatīja, ka, izskatot sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, tā ir rīkojusies saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem. Saskaņā ar Lēmuma 94/90 2. panta 4. punktu "atbildes nesniegšana viena mēneša laikā pēc pārskatīšanas pieteikuma iesniegšanas ir atteikums". To, ka Komisija nav sniegusi sūdzības iesniedzējam skaidru atbildi uz viņa atkārtoto pieprasījumu, nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi.

1.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs saglabāja savu viedokli, ka Komisija, izskatot viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas pārvaldības principus.

1.4 Ombuds atzīmē, ka laikā, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada septembrī iesniedza Komisijai pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem un 2001. gada oktobrī iesniedza atkārtotu pieteikumu, attiecīgie spēkā esošie tiesību akti bija Lēmums 94/90. Saskaņā ar šā lēmuma 2. panta 4. punktu tas, ka attiecīgā iestāde viena mēneša laikā neatbild uz atkārtotu pieteikumu, ir uzskatāms par atteikumu (6).

1.5 Noteikuma, ka atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu ir negatīvs lēmums, mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās gadījumā, ja iestāde nerīkojas paredzētajā termiņā. Tomēr ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi prasa, lai iestādes atbildētu uz pilsoņu pieprasījumiem un pamatotu savus lēmumus. Iepriekš minētais noteikums nedod tiesības iestādei atkāpties no pienākuma ievērot labas administratīvās prakses principus (7).

1.6 Turklāt ombuds uzskata, ka, lai gan atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu neliedz pieteikuma iesniedzējam uzsākt tiesvedību vai iesniegt pieteikumu ombudam, šādā gadījumā sūdzības iesniedzējs nevarētu zināt, kādi ir piekļuves atteikuma būtiskie iemesli. Tādējādi atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu varētu apdraudēt pieteikuma iesniedzēja spēju turpināt lietas izskatīšanu.

1.7 Tādēļ ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

1.8 Ombuds turklāt norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka Komisija vairākkārt ir apsolījusi sniegt viņam rakstisku atbildi uz viņa atkārtoto 2001. gada 6. oktobra pieprasījumu. Ombuda rīcībā esošie dokumentārie pierādījumi apstiprina, ka tas tā patiešām bija. Ombuds arī norāda, ka Komisija nav apstrīdējusi šo punktu. Tādēļ ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, lai gan bija apsolījusi to darīt, ir administratīva kļūme.

1.9 Tādēļ ombuds izsaka kritisku piezīmi par 1.7. un 1.8. punktā aprakstītajām administratīvajām kļūmēm.

2 Iespējamais Komisijas pārstāvju izdarītais Regulas 45/2001 pārkāpums

2.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Komisijas pārstāvji, kas pārstāv iestādi lietā Y, ir pārkāpuši Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis apgalvojums bija 2002. gada 27. novembra vēstules priekšmets, kuru viņš bija nosūtījis Komisijai un uz kuru iestāde nebija atbildējusi.

2.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs šo jautājumu pirmo reizi ir minējis savā 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam un ka Komisija par to nav zinājusi. Turklāt Komisija uzskatīja, ka šis jautājums ir jāizskata Pirmās instances tiesai, jo tas attiecas uz tiesvedību Pirmās instances tiesā. Komisija uzskatīja, ka ombuds nav kompetents izskatīt šo lietas aspektu.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos saglabāja savu nostāju attiecībā uz šo lietas aspektu un pauda viedokli, ka ombuds ir kompetents izskatīt šo apgalvojumu.

2.4 Līguma 195. pants pilnvaro Eiropas ombudu pieņemt sūdzības no jebkura Savienības pilsoņa vai fiziskas personas, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskas personas, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa.

Attiecībā uz šo lietu šķiet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums neattiecas uz tiesas darbību, bet gan uz Komisijas pārstāvju rīcību attiecīgajās procedūrās. Tādēļ ombuds uzskata, ka Līguma 195. pantā paredzētais izņēmums šajā gadījumā nav piemērojams.

2.5 Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka tā nebija informēta par sūdzības iesniedzēja 2002. gada 27. novembrī nosūtīto vēstuli, no ombuda rīcībā esošās informācijas izriet, ka šī vēstule bija adresēta gan ombudam, gan Komisijai. Tādēļ ombuds pieņēma, ka Komisija ir saņēmusi vēstuli. Pamatojoties uz to, ombuds uzskatīja, ka šis lietas aspekts ir pieņemams, uzsākot izmeklēšanu par šo sūdzību. Jebkurā gadījumā ombuds 2003. gada 18. marta vēstulē informēja Komisiju par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

2.6 Ombuds norāda, ka Komisija vēl nav izskatījusi šo jautājumu pēc būtības. Tāpēc šis jautājums vēl ir jāizskata. Tomēr ir jānorāda, ka Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs, neatkarīga uzraudzības iestāde, kas paredzēta EK līguma 286. pantā, tika iecelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. decembra lēmumu (8) pēc tam, kad bija iesniegta šī sūdzība. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 1. pantu Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs ir atbildīgs par to, lai nodrošinātu, ka Kopienas iestādes un struktūras attiecībā uz personas datu apstrādi ievēro fizisku personu pamattiesības un pamatbrīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privāto dzīvi.

Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ombuds uzskata, ka Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs ir vispiemērotākā iestāde sūdzības iesniedzēja apgalvojuma izskatīšanai.

Pamatojoties uz to, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu par šo lietas aspektu. Tāpēc sūdzības iesniedzējs varētu vērsties pie Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja saistībā ar šo lietas aspektu.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šādas kritiskas piezīmes:

1 Noteikuma, ka atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu ir negatīvs lēmums, mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās gadījumā, ja iestāde nerīkojas paredzētajā termiņā. Tomēr ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi prasa, lai iestādes atbildētu uz pilsoņu pieprasījumiem un pamatotu savus lēmumus. Iepriekš minētais noteikums nedod tiesības iestādei atkāpties no pienākuma ievērot labas administratīvās prakses principus.

Ombuds arī uzskata, ka, lai gan atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu neliedz pieteikuma iesniedzējam uzsākt tiesvedību pret iestādi vai iesniegt pieteikumu ombudam, sūdzības iesniedzējs šādā gadījumā nevarētu zināt, kādi ir piekļuves atteikuma būtiskie iemesli. Tādējādi atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu varētu apdraudēt pieteikuma iesniedzēja spēju turpināt lietas izskatīšanu.

Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisijas nespēja sniegt pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu ir administratīva kļūme.

2 Ombuds turklāt norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka Komisija vairākkārt ir apsolījusi viņam sniegt rakstisku atbildi uz viņa 2001. gada 6. oktobra atkārtoto lūgumu. Ombuda rīcībā esošie dokumentārie pierādījumi apstiprina, ka tas tā patiešām bija. Ombuds arī norāda, ka Komisija nav apstrīdējusi šo punktu. Tādēļ ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, lai gan bija apsolījusi to darīt, ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Pieprasījums tika iesniegts saskaņā ar Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumu 94/90/CECA, EEK, Euratom, kas bija tajā laikā spēkā esošie tiesību akti.

(2) Oficiālais Vēstnesis L 8, 2001. gada 12. janvāris, 1.-22. lpp.

(3) Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. janvāra vēstulē ombudam paskaidroja, ka šis pieprasījums ir iesniegts, lai noteiktu termiņu, kurā Komisijai būtu bijis jāatbild uz viņa sūdzību.

(4) (vēl nav publicēts ECR).

(5) Šī vēstule tika reģistrēta kā sūdzība ar numuru 1810/2002/IP, kuru ombuds slēdza 2002. gada 11. decembrī (šā lēmuma 2. un 3. lpp.).

(6) Līdzīgs noteikums ir ietverts 8. panta 3. punktā Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43.–48. lpp.), saskaņā ar kuru, ja iestāde nesniedz atbildi noteiktajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša.

(7) Ombuds ir ieņēmis līdzīgu nostāju lietās 1479/99/(OV)MM un 729/2000/OV attiecībā uz atbildes nesniegšanu uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Šo lēmumu teksti ir pieejami ombuda tīmekļa vietnē:
http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/991479.htm
http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/000729.htm

(8) OV L 12, 2004. gada 17. janvāris, 47. lpp.