Strasbūrā, 2004. gada 26. novembrī

Godātais X kungs!

2002. gada 16. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisijas atteikumu piešķirt Jums piekļuvi valsts atbalsta lietai. Izrādījās, ka Jūs nosūtījāt šo pašu vēstuli vienlaikus ombudam un Komisijas ģenerālsekretāram. 2002. gada 25. novembrī Komisija nosūtīja ombudam atbildes kopiju uz Jūsu 2002. gada 16. oktobra vēstuli, ko iestāde Jums bija nosūtījusi 2002. gada 11. novembrī. 2002. gada 27. novembrī Jūs nosūtījāt ombudam papildu dokumentus, kas pamato Jūsu sūdzību. 2002. gada 11. decembrī ombuds Jums nosūtīja lēmumu par Jūsu sūdzību.

2002. gada 13. decembrī Jūs nosūtījāt ombudam vēl vienu vēstuli, kas tika reģistrēta 2003. gada 6. janvārī. Jūs apliecinājāt, ka esat saņēmis ombuda 2002. gada 11. decembra atbildi, un lūdzāt viņam pārskatīt Jūsu sūdzību. Šai vēstulei sekoja Jūsu 2002. gada 13. un 31. decembra, 2003. gada 10. un 20. janvāra papildu sarakste. Ombuds 2003. gada 20. februārī informēja Jūs par savu lēmumu uzskatīt Jūsu 2003. gada 13. decembra vēstuli un turpmāko saraksti par jaunu sūdzību ar atsauces numuru 322/2003/IP.

2003. gada 18. martā ombuds pārsūtīja sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 10. jūnijā. 2003. gada 26. jūnijā es jums to pārsūtīju ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ja vēlaties. Jūs nosūtījāt savus apsvērumus 2003. gada 18. jūlijā. Turpmāku saraksti no Jums saņēmu 2003. gada 30. septembrī, 2004. gada 19. maijā, 30. jūlijā, 7. un 13. septembrī.

2004. gada 23. jūlijā es Jums nosūtīju vēstuli, kurā informēju, ka līdz oktobra beigām paziņošu Jums par pasākumiem, ko veiksim saistībā ar Jūsu lietu. Tomēr 2004. gada 28. oktobrī es Jums nosūtīju vēl vienu vēstuli, kurā es Jūs informēju, ka būs vajadzīgs papildu laiks, lai pabeigtu Jūsu sūdzības izmeklēšanu, un ka es Jums paziņošu, kādus pasākumus es veiksim līdz 2004. gada novembra beigām.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par laiku, kas bija vajadzīgs, lai pabeigtu šīs izmeklēšanas.

Sūdzība

Pamatinformācija

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī lūdza Eiropas Komisijai piekļuvi (1) sarakstei starp Komisiju un Itālijas iestādēm pirms Komisijas 2002. gada 12. jūlija lēmuma, ar kuru Komisija piekrita pagarināt Itālijas Likumā Nr. 488/1992 paredzēto valsts atbalstu laikposmam no 2000. līdz 2006. gadam.

Komisija 2001. gada 27. septembrī noraidīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu un paziņoja, ka sūdzības iesniedzējam būtu jāadresē viņa pieprasījums tieši Itālijas iestādēm. Tomēr iestāde norādīja, ka tai nav iebildumu izpaust sūdzības iesniedzējam dokumentus, kuru autors tā ir.

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 6. oktobrī iesniedza atkārtotu lūgumu Komisijas Ģenerālsekretariātam par iestādes atteikumu piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Komisija 2001. gada 7. novembrī apstiprināja sūdzības iesniedzēja vēstules saņemšanu. Sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viena mēneša laikā nebūs iespējams pieņemt galīgo lēmumu par viņa pieprasījumu.

2001. gada 10. decembrī sūdzības iesniedzējs rakstīja Komisijai, norādot, ka 2001. gada 7. novembra vēstulē iestāde ir atlikusi sine die savu lēmumu par viņa lūgumu. Tādēļ viņš lūdza Komisiju norādīt iespējamo atbildes sniegšanas datumu saskaņā ar Komisijas 2000. gada 17. oktobrī pieņemtā Rīcības kodeksa 4. pantu.

Komisija 2002. gada 1. februārī nosūtīja sūdzības iesniedzējam aizturēšanas vēstuli, informējot viņu, ka, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja pieprasījumā izvirzītos principiālos jautājumus, Komisijas dienesti joprojām izmeklē lietu.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto 2002. gada 12., 18. un 21. martā notika telefonsarunas starp viņu un Komisijas ierēdni, kurš bija atbildīgs par viņa lietu un kurš viņam bija apliecinājis, ka saņems rakstisku atbildi. Tomēr izrādījās, ka sūdzības iesniedzējam atbilde netika nosūtīta.

Iepriekšējā sūdzība ombudam

2002. gada 16. oktobrī sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību ombudam par to, kā Komisija izskata viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

2002. gada 25. novembrī ombuds saņēma vēstules kopiju, ko Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam, atbildot uz viņa 2002. gada 16. oktobra vēstuli, kas vienlaikus bija adresēta gan Komisijai, gan ombudam. Savā vēstulē Komisija atgādināja, ka 2001. gada 27. septembrī Konkurences ģenerāldirektorāts atteica sūdzības iesniedzējam piekļuvi Itālijas iestāžu sagatavotajiem dokumentiem saskaņā ar Lēmuma 94/90 noteikumiem, kas bija spēkā pieprasījuma iesniegšanas brīdī. Sūdzības iesniedzējs tika aicināts adresēt savu pieprasījumu tieši Itālijas iestādēm. 2001. gada 6. oktobrī sūdzības iesniedzējs iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, un nākamajā 2001. gada 10. oktobra vēstulē viņš paziņoja, ka ir nosūtījis Itālijas iestādēm savu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kā to ierosināja Komisija, un ka tā ir atteikusi piekļuvi.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 16. oktobra vēstulē izteikto apgalvojumu, ka tas, ka Komisija laikus neatbildēja uz viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, liedza viņam vērsties Pirmās instances tiesā, Komisija norādīja, ka gan Lēmums 94/90, gan Regula 1049/2001, kas kopš tā laika ir stājušies spēkā, paredzēja, ka tiešas atbildes nesniegšana ir jāuzskata par noraidījumu. Komisija arī atsaucās uz to, ka katrs pieteikums par piekļuvi dokumentiem tika izskatīts atsevišķi. Tāpēc sūdzības iesniedzēja atsauce uz to, ka Itālijas uzņēmums bija pieprasījis un ieguvis piekļuvi noteiktiem dokumentiem, kas bija līdzīgi viņa pieprasītajiem dokumentiem, nebija būtiska. Visbeidzot, iestāde atsaucās uz to, ka Pirmās instances tiesa izskatīja lietu Y, kurā prasītāja, kuru pārstāvēja sūdzības iesniedzējs, lūdza Tiesu atcelt Komisijas lēmumu atteikt viņai piekļuvi tiem pašiem dokumentiem, kurus pieprasīja sūdzības iesniedzējs. Tiklīdz Tiesa būs pieņēmusi lēmumu šajā lietā, Komisija sekos Tiesas norādēm.

Vēl vienā 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas pārstāvji, kas pārstāv iestādi lietā Y, atklājot viņa personas datus atbildes rakstā uz repliku lietā Y, ir pārkāpuši Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (2).

2002. gada 11. decembrī ombuds slēdza lietu. Attiecībā uz apgalvojumu par Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem dokumentiem ombuds uzskatīja, ka, pamatojoties uz 2002. gada 25. novembrī saņemtās Komisijas vēstules saturu, izmeklēšana no viņa puses nav pamatota, ciktāl tā attiecas uz šo sūdzības daļu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 27. novembra vēstulē izteikto apgalvojumu par to Komisijas darbinieku rīcību, kuri pārstāv iestādi lietā Y, ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav veicis nekādas iepriekšējas administratīvas darbības, un tāpēc viņš nolēma izbeigt lietu, pamatojoties uz savu statūtu 2. panta 4. punktu.

2003. gada 6. janvārī ombuda dienesti reģistrēja vēl vienu vēstuli, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja 2002. gada 13. decembrī. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka ir saņēmis ombuda 2002. gada 11. decembra vēstuli, un lūdza ombudu pārskatīt viņa sūdzību. Šai vēstulei sekoja sūdzības iesniedzēja 2002. gada 13. un 31. decembra, 2003. gada 10. un 20. janvāra sarakste. Ombuds 2003. gada 20. februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nolēmis 2003. gada 6. janvārī saņemto vēstuli reģistrēt kā jaunu sūdzību ar atsauces numuru 322/2003/IP.

Sūdzība 322/2003/IP

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā pauda viedokli, ka Komisija, izskatot viņa 2001. gada septembra lūgumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principu, jo tā viņam nav sniegusi skaidru atbildi uz viņa lūgumu.

Turklāt viņš apgalvoja, ka tiesvedībā lietā Y, kas tika izskatīta Pirmās instances tiesā, Komisijas pārstāvji, kas pārstāvēja iestādi, bija izpauduši informāciju par viņa personu (sūdzības iesniedzējs šajā lietā bija prasītāja juridiskais pārstāvis), kas nebija būtiska lietas mērķim. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas pārstāvji tādējādi ir pārkāpuši Regulas 45/2001 4. panta c) un d) punktu, saskaņā ar kuriem:

"Personas datiem jābūt:

c) adekvātiem, atbilstīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie tiek vākti un/vai tālāk apstrādāti."

d) precīzi un, ja nepieciešams, atjaunināti (...)".

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka viņa un viņa klienta personas datu izpaušana nav nepieciešama lietas vajadzībām.

Turklāt viņš apgalvoja, ka ir pārkāpts 5. panta a) punkts, pamatojoties uz kuru:

"personas datus var apstrādāt tikai tad, ja a) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs, pamatojoties uz Līgumiem (...)"

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa personas datu izpaušana par viņa vārdu, advokātu asociāciju, kurā viņš bija reģistrēts, atsauce uz dažām lietām, kurās viņš bija piedalījies kā juridiskais pārstāvis, dažu viņa klientu vārdi, kā arī dažu tiesas procesu iznākums lietas izskatīšanas nolūkā nebija nepieciešami.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir pārkāpts 7. panta 1. punkts, kurā noteikts, ka "personas datus nosūta tikai Kopienas iestādēs vai struktūrās vai uz tām, ja dati ir vajadzīgi, lai likumīgi veiktu uzdevumus, kas ir saņēmēja kompetencē".

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka par šiem jautājumiem viņš jau bija iesniedzis sūdzību Komisijai 2002. gada 27. novembrī un par tiem Komisija 2002. gada 18. decembrī bija nosūtījusi apstiprinājumu par saņemšanu. 2002. gada 19. decembrī sūdzības iesniedzējs uzrakstīja Komisijai vēl vienu e-pasta vēstuli, jautājot, kad viņa sūdzību reģistrējuši kompetentie dienesti (3). Vēlāk tajā pašā dienā Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam pa e-pastu, ko parakstījis nodaļas SG/B/2 vadītājs. Šajā atbildē Komisija norādīja, ka iestāde jau ir atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem 2002. gada 11. novembra vēstulē, ko parakstījis ģenerālsekretārs, un ka, ņemot vērā to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību ombudam, Komisija uzskata, ka turpmāk nav lietderīgi sazināties ar sūdzības iesniedzēju.

Savā 2003. gada 18. marta vēstulē, kas adresēta Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, ombuds lūdza Komisiju sniegt atzinumu par šādiem apgalvojumiem:

- sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija, izskatot viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus.

- Komisijas pārstāvji, kas pārstāv iestādi lietā Y, ir pārkāpuši Regulu (EK) Nr. 45/2001. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto par šo apgalvojumu 2002. gada 27. novembrī tika nosūtīta vēstule Komisijai, uz kuru iestāde neatbildēja.

Savā uzsākšanas vēstulē Komisijai ombuds norādīja, ka attiecībā uz pirmo apgalvojumu, tā kā Pirmās instances tiesa izskatīja lietu (Y)(4) par pieprasījumu piekļūt tiem pašiem dokumentiem, ombuda izmeklēšana aprobežojās ar to, kā Komisija administratīvi izskatīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, un neattiecās uz jautājumu pēc būtības par to, vai Komisijas piekļuves atteikums bija pamatots. Sūdzības iesniedzējs tika attiecīgi informēts.

INQUIRY

Eiropas Komisijas atzinums

Atzinumā par sūdzību Komisija atgādināja sūdzības pamatā esošos faktus. Iestāde norādīja, ka brīdī, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī iesniedza pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, Regula 1049/2001 vēl nebija spēkā un ka saskaņā ar Lēmumam 94/90 pievienoto rīcības kodeksu trešo personu dokumentus nedrīkst izpaust. Savās papildu vēstulēs, kas datētas ar 2001. gada 7. novembri, 2001. gada 20. decembri un 2002. gada 1. februāri, Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa lūgumā ir izvirzīti principiāli jautājumi saistībā ar to noteikumu īstenošanu, kuri attiecas uz piekļuvi dokumentiem un kurus iestāde tobrīd pārskatīja. Tāpēc Komisija tolaik nevarēja viņam sniegt atbildi, kas atšķirtos no tās, kuru Konkurences ģenerāldirektorāts viņam bija sniedzis 2001. gada 27. septembrī, kad tā bija noraidījusi sūdzības iesniedzēja lūgumu par piekļuvi dokumentiem.

Komisija arī atsaucās uz to, ka 2001. gada 4. decembrī viens no viņa klientiem M. k-dze, kurš savu lūgumu pamatoja ar Regulu Nr. 1049/2001, iesniedza pieteikumu par piekļuvi tiem pašiem dokumentiem, kurus bija pieprasījis sūdzības iesniedzējs. Konkurences ģenerāldirektorāts ar 2001. gada 19. decembra vēstuli atteica viņai piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. 2002. gada 14. janvārī M. iesniedza atkārtotu lūgumu Komisijas ģenerālsekretāram. Komisijas dienesti 2002. gada 1. februārī viņai nosūtīja pagaidu atbildi. 2002. gada 11. martā sūdzības iesniedzēja kā M. likumiskā pārstāve Pirmās instances tiesā iesniedza prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru viņai tika atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

Vēstulē, kas 2002. gada 16. oktobrī nosūtīta gan Eiropas Komisijai, gan ombudam, sūdzības iesniedzējs sūdzējās par to, kā Komisija izskata viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja jautājumiem 2002. gada 11. novembra vēstulē, kuras kopija tika nosūtīta ombudam informācijai. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 27. novembrī nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāram vēl vienu vēstuli. Tā kā Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav norādījis jaunus faktus attiecībā uz savu iepriekšējo saraksti ar iestādi, tā ar 2002. gada 19. decembra vēstuli informēja viņu, ka tā uzskata, ka nav lietderīgi turpināt sazināties ar viņu, ņemot vērā arī to, ka viņš ir iesniedzis sūdzību ombudam.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzībā izteikto apgalvojumu, ka Komisija, izskatot viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus, jo iestāde nav sniegusi viņam skaidru atbildi uz viņa pieteikumu, Komisija uzsvēra, ka laikā, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza savu pieteikumu, piemērojamie tiesību akti bija Lēmums 94/90. 2001. gada 3. decembrī stājās spēkā Regula (EK) Nr. 1049/2001, un kopš tā laika tā bija juridiskais pamats, lai īstenotu tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem. Saskaņā ar Lēmuma 94/90 2. panta 4. punktu "atbildes nesniegšana viena mēneša laikā pēc pārskatīšanas pieteikuma iesniegšanas ir atteikums". Tomēr līdzīgs noteikums bija paredzēts Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 8. punktā, kurā bija noteikts, ka "iestādes atbildes nesniegšanu noteiktajā termiņā uzskata par noraidošu atbildi un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības celt prasību pret iestādi un/vai iesniegt sūdzību ombudam saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem". Tāpēc Komisija uzskatīja, ka to, ka tā nav sniegusi sūdzības iesniedzējam skaidru atbildi uz viņa atkārtoto pieprasījumu, nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi.

Turklāt Komisija atsaucās uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka, viņaprāt, Komisijas pārstāvis, kas pārstāv iestādi lietā Y, ir pārkāpis Regulu (EK) Nr. 45/2001. Komisija norādīja, ka šis jautājums pirmo reizi tika izskatīts sūdzības iesniedzēja 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam un ka Komisija par to nebija informēta. Turklāt Komisija uzskatīja, ka šis jautājums ir jāizskata Pirmās instances tiesai, jo tas attiecas uz tiesvedību Pirmās instances tiesā. Komisija uzskatīja, ka ombuds nav kompetents izskatīt šo lietas aspektu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Savos apsvērumos par Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka iestādes sniegtais faktu apraksts ir nepareizs, ciktāl tas attiecas uz Komisijas apgalvojumu, ka Konkurences ģenerāldirektorāts ir noraidījis sūdzības iesniedzēja 2001. gada 16. septembra lūgumu par piekļuvi dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka savā 2001. gada 27. septembra atbildē Konkurences ģenerāldirektorāts bija norādījis, ka tam nav iebildumu pret to dokumentu izpaušanu, kurus tas bija nosūtījis Itālijas iestādēm un kuru autors tādējādi bija sūdzības iesniedzējs. Turklāt sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas 2001. gada 7. novembra, 2001. gada 20. decembra un 2002. gada 1. februāra vēstulēs nebija ietverts viņa atkārtotā pieteikuma noraidījums, bet tajās bija tikai atbildes, kuru nozīme nebija skaidra.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka, neraugoties uz to, ka Komisija viņam bija apliecinājusi, ka viņš saņems atbildi, iestāde nav rīkojusies saskaņā ar tās apgalvojumiem un nav ievērojusi labas pārvaldības principus.

Attiecībā uz lietas aspektu par Komisijas pārstāvju rīcību tiesvedībā Pirmās instances tiesā lietā Y sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ombuds varētu izskatīt šo jautājumu. Viņš arī norādīja, ka, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 45/2001 32. pantu, šķiet, ka līdzīgas lietas būtu jāizskata Tiesai, nevis Pirmās instances tiesai.

Lēmums

1 Par to, kā Komisija izskata sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem

1.1 Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī iesniedza Komisijai pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Sūdzībā ombudam viņš apgalvoja, ka Komisija, izskatot viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas administratīvās prakses principus.

Ņemot vērā to, ka laikā, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību ombudam, Pirmās instances tiesa izskatīja lietu saistībā ar pieprasījumu par piekļuvi tiem pašiem dokumentiem, ombuda izmeklēšana aprobežojās ar to, kā Komisija administratīvi izskatīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, un neattiecās uz jautājumu pēc būtības par to, vai Komisijas piekļuves atteikums bija pamatots.

1.2 Savā atzinumā par sūdzību Komisija norādīja, ka tiesību akti, kas bija spēkā brīdī, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada 16. septembrī iesniedza savu lūgumu, bija Lēmums 94/90 par publisku piekļuvi dokumentiem. Konkurences ģenerāldirektorāts 2001. gada 27. septembrī informēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu noraidīt viņa lūgumu. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 6. oktobrī Komisijas Ģenerālsekretariātā iesniedza atkārtotu pieteikumu par iestādes atteikumu piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Savās 2001. gada 7. novembra, 2001. gada 20. decembra un 2002. gada 1. februāra vēstulēs Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums rada principiālus jautājumus saistībā ar to noteikumu īstenošanu, kuri attiecas uz piekļuvi dokumentiem un kurus iestāde tobrīd pārskatīja. Tādējādi Komisija tolaik nevarēja viņam sniegt atbildi, kas atšķirtos no tās, kuru viņam 2001. gada 27. septembrī sniedza Konkurences ģenerāldirektorāts.

Vēl vienā vēstulē, kas 2002. gada 16. oktobrī tika nosūtīta gan Eiropas Komisijai, gan ombudam, sūdzības iesniedzējs sūdzējās (5) par to, kā Komisija izskatīja viņa pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja jautājumiem 2002. gada 11. novembra vēstulē. 2002. gada 27. novembrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijas ģenerālsekretāram vēl vienu vēstuli, uz kuru iestāde atbildēja 2002. gada 19. decembrī.

Komisija uzskatīja, ka, izskatot sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, tā ir rīkojusies saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem. Saskaņā ar Lēmuma 94/90 2. panta 4. punktu "atbildes nesniegšana viena mēneša laikā pēc pārskatīšanas pieteikuma iesniegšanas ir atteikums". To, ka Komisija nebija sniegusi sūdzības iesniedzējam skaidru atbildi uz viņa atkārtoto pieprasījumu, nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi.

1.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos saglabāja savu viedokli, ka Komisija, izskatot viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, nav ievērojusi labas pārvaldības principus.

1.4 Ombuds norāda, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs 2001. gada septembrī iesniedza Komisijai pieteikumu par piekļuvi dokumentiem un 2001. gada oktobrī – atkārtotu pieteikumu, attiecīgais spēkā esošais tiesiskais regulējums bija Lēmums 94/90. Saskaņā ar šī lēmuma 2. panta 4. punktu tas, ka attiecīgā iestāde viena mēneša laikā neatbildēja uz atkārtotu pieteikumu, bija atteikums (6).

1.5 Noteikums, ka atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu ir negatīvs lēmums, ir paredzēts, lai aizsargātu attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās gadījumā, ja iestāde nerīkojas paredzētajā termiņā. Tomēr ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi prasa, lai iestādes atbildētu uz pilsoņu pieprasījumiem un pamatotu savus lēmumus. Iepriekš minētais noteikums nedod iestādei tiesības atkāpties no pienākuma ievērot labas administratīvās prakses principus (7).

1.6 Ombuds turklāt uzskata, ka, lai gan atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu neliedz pieteikuma iesniedzējam uzsākt tiesvedību vai uzturēt savu pieteikumu ombudam, sūdzības iesniedzējs šādā gadījumā nevarētu zināt, ar kādiem būtiskiem iemesliem ir pamatots piekļuves atteikums. Tādējādi atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu varētu apdraudēt prasītāja spēju uzturēt savu lietu.

Tāpēc ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, ir administratīva kļūme.

1.8 Ombuds turklāt norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka Komisija vairākkārt ir apsolījusi viņam sniegt rakstisku atbildi uz viņa 2001. gada 6. oktobra atkārtoto pieprasījumu. Ombuda rīcībā esošie dokumentārie pierādījumi apstiprina, ka tas tā patiešām bija. Ombuds arī norāda, ka Komisija nav apstrīdējusi šo punktu. Tāpēc ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, lai gan tā bija apsolījusi to darīt, ir administratīva kļūme.

1.9 Tādēļ ombuds izteiks kritisku piezīmi attiecībā uz 1.7. un 1.8. punktā aprakstītajiem administratīvās kļūmes gadījumiem.

2 Iespējamais Komisijas darbinieku izdarītais Regulas 45/2001 pārkāpums

2.1 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Komisijas pārstāvji, kas pārstāv iestādi Y lietā, ir pārkāpuši Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis apgalvojums bija 2002. gada 27. novembra vēstules priekšmets, kuru viņš bija nosūtījis Komisijai un uz kuru iestāde nebija atbildējusi.

2.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs šo jautājumu pirmo reizi ir izskatījis savā 2002. gada 27. novembra vēstulē ombudam un ka Komisija par to nav zinājusi. Turklāt Komisija uzskatīja, ka šis jautājums ir jāizskata Pirmās instances tiesai, jo tas attiecas uz tiesvedību Tiesā. Komisija uzskatīja, ka ombuds nav kompetents izskatīt šo lietas aspektu.

2.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs saglabāja savu nostāju attiecībā uz šo lietas aspektu un pauda viedokli, ka ombuds ir kompetents izskatīt šo apgalvojumu.

2.4 Līguma 195. pants pilnvaro Eiropas Ombudu pieņemt sūdzības no jebkura Savienības pilsoņa vai fiziskas personas, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskas personas, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa.

Attiecībā uz šo lietu šķiet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums neattiecas uz tiesas darbību, bet gan uz Komisijas pārstāvju rīcību attiecīgajā tiesvedībā. Tādēļ ombuds uzskata, ka Līguma 195. pantā noteiktais izņēmums neattiecas uz šo lietu.

2.5 Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka tā nezināja par vēstuli, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja 2002. gada 27. novembrī, no ombuda rīcībā esošās informācijas izriet, ka šī vēstule bija adresēta gan ombudam, gan Komisijai. Tāpēc ombude pieņēma, ka Komisija ir saņēmusi vēstuli. Pamatojoties uz to, ombuds uzskatīja, ka šis lietas aspekts ir pieņemams, uzsākot izmeklēšanu par šo sūdzību. Jebkurā gadījumā ombuds 2003. gada 18. marta vēstulē informēja Komisiju par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

2.6 Ombuds norāda, ka Komisija vēl nav izskatījusi šo jautājumu pēc būtības. Tāpēc šis jautājums vēl ir jāizskata. Tomēr ir jānorāda, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. decembra lēmumu (8) tika iecelts Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, neatkarīga uzraudzības iestāde, kas paredzēta EK līguma 286. pantā, pēc tam, kad tika iesniegta šī sūdzība. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 1. pantu Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs ir atbildīgs par to, lai nodrošinātu, ka Kopienas iestādes un struktūras attiecībā uz personas datu apstrādi ievēro fizisku personu pamattiesības un brīvības, jo īpaši viņu tiesības uz privāto dzīvi.

Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ombuds uzskata, ka Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs ir vispiemērotākā iestāde, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

Pamatojoties uz to, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu par šo lietas aspektu. Tāpēc sūdzības iesniedzējs saistībā ar šo lietas aspektu varētu vērsties pie Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja.

2 Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šādas kritiskas piezīmes:

1 Normas, saskaņā ar kuru atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu ir negatīvs lēmums, mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās gadījumā, ja iestāde nerīkojas paredzētajā termiņā. Tomēr ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi prasa, lai iestādes atbildētu uz pilsoņu pieprasījumiem un pamatotu savus lēmumus. Iepriekš minētais noteikums nedod iestādei tiesības atkāpties no pienākuma ievērot labas administratīvās prakses principus.

Turklāt ombuds uzskata, ka, lai gan atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu neliedz pieteikuma iesniedzējam uzsākt tiesvedību pret iestādi vai uzturēt savu pieteikumu ombudam, sūdzības iesniedzējs šādā gadījumā nevarētu zināt, ar kādiem būtiskiem iemesliem ir pamatots piekļuves atteikums. Tādējādi atbildes nesniegšana uz atkārtotu pieteikumu varētu apdraudēt prasītāja spēju uzturēt savu lietu.

Tādēļ ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, ir administratīva kļūme.

Ombuds turklāt norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir apgalvojis, ka Komisija vairākkārt ir apsolījusi viņam sniegt rakstisku atbildi uz viņa 2001. gada 6. oktobra atkārtoto pieprasījumu. Ombuda rīcībā esošie dokumentārie pierādījumi apstiprina, ka tas tā patiešām bija. Ombuds arī norāda, ka Komisija nav apstrīdējusi šo punktu. Tāpēc ombuds uzskata, ka tas, ka Komisija nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, lai gan tā bija apsolījusi to darīt, ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem pagātnes notikumiem, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā. Tādēļ Ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu,

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Pieprasījums tika iesniegts saskaņā ar Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmumu 94/90/CECA, EEK, Euratom, kas bija tolaik spēkā esošais tiesību akts.

(2) Oficiālais Vēstnesis L 8, 2001. gada 12. janvāris, 1.–22. lpp.

(3) Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. janvāra vēstulē ombudam paskaidroja, ka šis pieprasījums tika iesniegts, lai noteiktu termiņu, kurā Komisijai bija jāatbild uz viņa sūdzību.

(4) (vēl nav publicēts ECR).

(5) Šī vēstule tika reģistrēta kā sūdzība ar atsauces numuru 1810/2002/IP, ko ombuds slēdza 2002. gada 11. decembrī (šā lēmuma 2. un 3. lpp.).

(6) Līdzīgs noteikums ir ietverts Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43.–48. lpp.) 8. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru iestādes atbildes nesniegšanu noteiktajā termiņā uzskata par negatīvu atbildi.

(7) Ombuds ir ieņēmis līdzīgu nostāju lietās 1479/99/(OV)MM un 729/2000/OV par to, ka nav sniegta atbilde uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Šo lēmumu tekstus var atrast ombuda tīmekļa vietnē:
http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/991479.htm
http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/000729.htm

(8) OV L 12, 2004. gada 17. janvāris, 47. lpp.