Godātais P. kungs!

2001. gada 12. septembrī Jūs sava uzņēmuma Sviluppo s.r.l. vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Komisija, iespējams, nav samaksājusi atlikušo summu, kas pienākas saskaņā ar piegādes līgumu, kuru finansēja Eiropas Attīstības fonds, projekts ACP-GRED-013 - Farm Road Rehabilitation.

2001. gada 23. oktobrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2002. gada 11. februārī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2002. gada 27. martā. Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs, uzņēmums, sūdzas, ka Komisija nav palīdzējusi tam iegūt nesamaksāto maksājumu, kas tam pienākas saistībā ar ĀKK piegādes līgumu Grenādā (projekts ACP-GRED-013 – Farm Road Rehabilitation), ko Eiropas Komisija finansē no Eiropas Attīstības fonda (EAF). Sūdzības iesniedzējs parakstīja līgumu ar Grenādas Lauksaimniecības ministriju un vienojās, ka tas piegādās kravas automobiļus, personāla transportlīdzekli un betona maisītājus trīs atsevišķās piegādēs. Maksājuma nosacījumi, kas izklāstīti EAF finansētā piegādes līguma īpašajos un vispārīgajos nosacījumos, bija šādi. Sūdzības iesniedzējam tika izmaksāts vienreizējs avanss 60 % apmērā no līguma cenas, kam sekoja otrais maksājums, 30 % starpposma maksājums par preču pagaidu pieņemšanu un pēdējais trešais maksājums, kas atbilst atlikušajiem 10 % no līguma cenas pēc līgumslēdzējas iestādes, valsts kredītrīkotāja (NAO) Grenādā, galīgās pieņemšanas. Tomēr sūdzības iesniedzējs nekad nav saņēmis atlikušos 40 % no līguma vērtības (otro un trešo maksājumu), uz kuriem, viņaprāt, viņam ir tiesības, un ir lūdzis palīdzību ombudam, lai saņemtu tam pienākošos summu, tostarp procentus par novēlotu maksājumu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz tā 1999. gada 25. oktobra vēstuli, kurā tas apgalvo, ka tam ir tiesības uz galīgo maksājumu saskaņā ar līgumu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāpiespriež valsts kredītrīkotājam Grenādā samaksāt atlikušo maksājamo summu un samaksāt procentus par maksājuma kavējumu.

Pieprasījums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes.

Komisijas nostāja ir tāda, ka EAF finansētie līgumi paliek valsts līgumi, kas noslēgti starp ĀKK valsts līgumslēdzēju iestādi, valsts kredītrīkotāju un līgumslēdzēju, un ka Komisijas loma noteikti ir ierobežota, lai novērtētu, vai ir izpildīti EAF finansēšanas nosacījumi. ĀKK valsts un tās valsts kredītrīkotājs ir atbildīgi par līgumu sagatavošanu, apspriešanu un noslēgšanu saskaņā ar Lomes IV konvenciju un šajā gadījumā saskaņā ar Septītā EAF finansēšanas regulu. Šajā kontekstā Komisija uzskata, ka tā ir pareizi secinājusi, ka šajā gadījumā finansēšanas nosacījumi nav izpildīti attiecībā uz nesamaksāto maksājumu 40 % apmērā no līguma cenas.

Komisija paskaidro, ka 1993. gada 20. septembrī līgumu parakstīja NAO, Grenādas Lauksaimniecības ministrija un līgumslēdzējs Sviluppo s.r.l. Avanss 60 % apmērā no līguma vērtības tika izmaksāts 1994. gada 11. janvārī. Saskaņā ar konkursa dokumentācijas īpašajiem nosacījumiem sūdzības iesniedzēja uzņēmums apņēmās piegādāt nolīgtās preces trīs mēnešu laikā pēc "līguma vēstules" parakstīšanas. Pēc piegādes neveikšanas laikā un vienas nepilnīgas piegādes NAO nolēma piemērot līgumsodu 15 % apmērā no līguma cenas par katru dienu, kas pagājusi no sākotnējās piegādes dienas līdz piegādes pabeigšanas dienai (1), un ar 1994. gada 29. aprīļa vēstuli par to informēja sūdzības iesniedzēju. NAO 1995. gada 7. aprīļa vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka pagaidu pieņemšanas sertifikāts (kas nepieciešams otrajam maksājumam 30 % apmērā) netiks izsniegts, jo tas nebija informējis sūdzības iesniedzēju par to, kad tiks piegādātas trūkstošās rezerves daļas. Ar 1995. gada 21. septembra vēstuli Valsts kredītrīkotājs ar EK delegācijas Grenādā starpniecību informēja Komisijas Attīstības ģenerāldirektorātu, ka Grenādas valdība vēlas zināt, vai līguma izbeigšanu var apsvērt saskaņā ar EAF vispārīgajiem noteikumiem līguma neizpildes gadījumā.

Komisijas dienesti 1995. gada 9. novembra faksā informēja Valsts kredītrīkotāju, ka saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 21. pantu Valsts kredītrīkotājam ir tiesības izbeigt līgumu pēc paziņošanas piegādātājam papildus līgumsodam un zaudējumu atlīdzībai, t. i., citām izmaksām, kas radušās darbuzņēmēja kavēšanās un neizpildes dēļ. Izvērtējuši finanšu jautājumus, Komisijas dienesti arī informēja Valsts kredītrīkotāju, ka līguma atlikums 40 % apmērā nesedza nepieciešamo līgumsoda atskaitījumu 15 % apmērā no līguma cenas, nepiegādāto trūkstošo rezerves daļu izmaksas un citas izmaksas, kas radušās kavēšanās dēļ.

Pēc trūkstošo rezerves daļu novēlotas piegādes 1995. gada 17. oktobrī NAO tomēr ar 1996. gada 17. janvāra vēstuli informēja Komisijas dienestus (EK delegāciju Grenādā), ka vairs nevēlas piemērot līgumsodu vai izbeigt līgumu sūdzības iesniedzēja saistību neizpildes dēļ, vienlaikus iesniedzot izsniegtā pagaidu pieņemšanas apstiprinājuma un maksājuma rīkojuma kopiju. Valsts kredītrīkotājs ar tā paša datuma, 1996. gada 17. janvāra, vēstuli arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka, neraugoties uz kavējumiem, viņa valdība viņam pilnībā samaksās par rezerves daļu rokasgrāmatas saņemšanu.

Tomēr, ņemot vērā slikto līguma izpildi, EK delegācija 1996. gada 28. februāra vēstulē informēja Valsts kredītrīkotāju, ka nav izpildīti nosacījumi Kopienas finansējuma piešķiršanai maksājuma pieprasījumam. Saskaņā ar līgumu līgumsods, līgumsodi un citas izmaksas un papildu zaudējumi būtu jāatskaita no galīgā maksājuma rīkojuma 40 % apmērā. Tāpēc VK tika lūgts apstiprināt šo nostāju un iesniegt pārskatītu maksājuma rīkojumu, kurā norādīta samazinātā summa. Tomēr Komisijas dienesti nesaņēma nevienu pārskatītu maksājuma rīkojumu no valsts kredītrīkotāja, kurš 1996. gada 10. maija vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka nevar veikt pilnu maksājumu, un atvainojās par jebkādām neērtībām, ko tas varētu radīt. Komisijas dienesti 1996. gada 29. maijā apturēja maksājuma rīkojumu. Programma "Lauku un ceļu rehabilitācija" tika slēgta 1998. gada oktobrī pēc tam, kad 1997. gada jūlijā to apstiprināja Valsts kredītrīkotājs.

Ar 1998. gada 6. marta vēstuli Komisijas dienesti informēja sūdzības iesniedzēju, ka nosacījumi EDF finansējumam 40 % apmērā no līguma summas joprojām nav izpildīti dažādu viņa saistību neizpildes dēļ un ka jebkādi papildu jautājumi par viņa prasījuma statusu ir jāadresē Grenādas Lauksaimniecības ministrijai, jo pati Komisija nav līguma puse.

Attiecībā uz iespējamo atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja 1999. gada 25. oktobra vēstuli Komisija pārmeklēja viņu arhīvus un atrada uzņēmuma vēstuli, kas datēta ar šo datumu, bet kuras saturs nedaudz atšķīrās no sūdzības iesniedzēja iesniegtās vēstules. Tāpēc Komisija nevar apstiprināt, ka tā ir saņēmusi to pašu dokumentu. Tomēr Komisija uzsver, ka pēc lietas pārbaudes tā uzskata, ka 1999. gada 25. oktobra vēstulē bija tādi paši apgalvojumi kā sūdzības iesniedzēja 1998. gada 8. janvāra vēstulē, uz kuru Komisija atbildēja 1998. gada 6. marta vēstulē, izklāstot savu nostāju un aicinot sūdzības iesniedzēju vērsties pie valsts kredītrīkotāja, lai tas veiktu turpmākus pasākumus.

Visbeidzot, Komisija atkārtoti uzsver, ka sūdzības iesniedzējam savas nenokārtotās prasības būtu jāadresē Grenādas Finanšu ministrijai.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uztur savu apgalvojumu.

Viņš uzskata, ka 60 % no līguma cenas avansa maksājums bija jāsamaksā 60 dienu laikā, bet tas tā nebija. Tā kā līgumslēdzēja iestāde, proti, Grenādas NAO, nebija sniegusi informāciju par šo jautājumu, sūdzības iesniedzējam bija jāatceļ to preču nosūtīšana, kuras tajā laikā bija gatavas piegādātāju telpās. Sūdzības iesniedzējs par lielu pārsteigumu saņēma avansa maksājumu 1994. gada 28. februārī.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norāda, ka, ņemot vērā 90 dienu piegādes termiņu saskaņā ar līgumu, bija tikai divdesmit dienu kavēšanās, kas savukārt bija saistīta ar novēlotu maksājumu no valsts kredītrīkotāja, un tāpēc viņu nevajadzētu vainot par radušos kavēšanos.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz tās 1999. gada 25. oktobra vēstuli par maksājuma pieprasījumu 40 % apmērā no līguma cenas saistībā ar projektu ACP-GRED-013 - Farm Road Rehabilitation, ko finansē EAF.

1.2 Komisija apgalvo, ka 1999. gada 25. oktobra vēstules saturs bija tāds pats kā sūdzības iesniedzēja 1998. gada 8. janvārī Komisijai nosūtītajā vēstulē. Tāpēc tā uzskata, ka tā būtībā ir atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem 1998. gada 6. marta vēstulē, izklāstot savu nostāju un aicinot sūdzības iesniedzēju adresēt savus apgalvojumus līgumslēdzējai iestādei, NAO, Grenādā, lai veiktu turpmākus pasākumus.

1.3 Ombuds atzīmē, ka laba administratīvā prakse ir nekavējoties atbildēt uz vēstulēm. Šajā gadījumā šķiet, ka Komisija nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 1999. gada 25. oktobra vēstuli. Tomēr jāatzīmē, ka Komisija būtībā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem 1998. gada 6. marta vēstulē, izklāstot savu nostāju un informējot to par iespēju vērsties pie līgumslēdzējas iestādes Grenādā. Turklāt jānorāda, ka Komisija pēc tam ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu, ka uz vēstulēm tiek atbildēts saskaņā ar tās Labas administratīvās prakses kodeksu, kas ir piemērojams kopš 2001. gada 1. janvāra (2). Šādos apstākļos nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

2.1 Šī prasība attiecas uz saistībām, kas izriet no līguma, kurš noslēgts starp Grenādas Lauksaimniecības ministriju un sūdzības iesniedzēja uzņēmumu Sviluppo s.r.l. un kuru Komisija finansē no Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem. Sūdzības iesniedzējs pieprasa Grenādas valdībai samaksāt atlikušos 40 % no līguma cenas un procentus par maksājuma kavējumu. Komisijas nostāja ir tāda, ka EAF finansēšanas nosacījumi šajā gadījumā nav izpildīti un ka tādēļ maksājumu nevar veikt no EAF līdzekļiem. Komisija arī uzskata, ka sūdzības iesniedzējam būtu jāvēršas pie Grenādas līgumslēdzējas iestādes, lai tā veiktu turpmākus pasākumus.

2.2 Saskaņā ar EK līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm". Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu. Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

2.3 Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

2.4 Tādēļ ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi saskaņotu un saprātīgu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.

2.5 Šajā gadījumā Komisija ir konsekventi un saprātīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka EAF finansēšanas nosacījumi nav izpildīti.

2.6 Šajos apstākļos nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi administratīvas kļūmes.

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) Piemērojamo īpašo nosacījumu A daļas VIII.1. punkts.

(2) OV L 308/32, 8.12.2000.