Godātais Z. kungs!

2001. gada 11. jūnijā Jūs iesniedzāt sūdzību par konkursa 2000/S 144-094468 (Tulkojums vācu valodā) izskatīšanu Eiropas Komisijā. Jūs apgalvojāt, ka Komisija jūs ir nepamatoti izslēgusi no šā konkursa.

2001. gada 18. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Komisijai, lai tā sniegtu savus apsvērumus.

Komisija 2001. gada 6. augustā nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību. Es pārsūtīju Komisijas atzinumu Jums 2001. gada 21. augustā ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlaties, vēlākais līdz 2001. gada 30. septembrim. No jums šādi apsvērumi netika saņemti.

Es tagad rakstu, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir tulkotājs, kurš iesniedza piedāvājumu, atbildot uz Eiropas Komisijas publicēto uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus (atsauce 2000/S 144-094468 – Tulkojumi vācu valodā).

Saskaņā ar "Cahiers des charges" 2.1. punktu pretendentiem bija jāiesniedz "amtliche Bescheinigung" (oficiāls dokuments), kas apliecina, ka viņi ir samaksājuši nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas savā dalībvalstī. Sūdzības iesniedzējs vērsās pie sava nodokļu konsultanta, kurš viņam paziņoja, ka viņš nevar izdot "oficiālu" dokumentu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās savas dzīvesvietas Vācijas nodokļu iestādē, kas viņu informēja, ka tā nevar izsniegt šādus dokumentus tādām pašnodarbinātām personām kā sūdzības iesniedzējs. Tomēr nodokļu iestāde iesniedza sūdzības iesniedzējam dokumentu, kas apstiprināja šo faktu. Sūdzības iesniedzējs šo dokumentu iesniedza kopā ar savu piedāvājumu.

2001. gada 29. martā sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka viņa piedāvājums ir noraidīts, jo viņš nebija iesniedzis vajadzīgo dokumentu. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 4. aprīlī pārsūdzēja šo lēmumu, apgalvojot, ka viņš nav varējis iesniegt prasīto oficiālo dokumentu ne savas vainas dēļ, jo nodokļu iestāde nebija spējusi izsniegt šādu dokumentu un nebija citas iestādes, kas varētu izsniegt šādus apliecinājumus. Viņš ar savu godavārdu paziņoja, ka vienmēr ir izpildījis savu pienākumu maksāt nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka viņš vairākus gadus ir strādājis Komisijā un ES tulkošanas centrā par tulkotāju. Komisija noraidīja sūdzību 2001. gada 30. maijā, apgalvojot, ka tā nav pieprasījusi nodokļu iestādes apliecinājumu, "bet skaidri norādījusi, ka ir iespējami citi dokumenti (piemēram, Jūsu nodokļu konsultanta deklarācija)."

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada jūnijā ombudam iesniegtajā sūdzībā noliedza, ka viņam būtu sniegta šāda informācija. Viņš piebilda, ka attiecīgais dienests telefoniski viņu ir informējis, ka uzaicinājuma uz konkursu tulkojums vācu valodā šķiet "neveiksmīgs", un mudinājis viņu vērsties pie ombuda.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ir nepamatoti izslēgts no konkursa.

Pieprasījums

Sūdzība tika nosūtīta Komisijai atzinuma sniegšanai.

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Komisijas tulkošanas dienests 2000. gada jūlijā izsludināja kopumā vienpadsmit konkursus, lai izveidotu jaunus ārējo tulkotāju sarakstus. Piedāvājums attiecībā uz vācu valodu tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2000. gada 29. jūlijā ar atsauces numuru 2000/S 144-094468(1). Attiecīgā dokumentācija - uzaicinājums iesniegt piedāvājumus, tehniskās specifikācijas ("Cahiers des charges") un līguma projekts - tika darīti pieejami sabiedrībai elektroniskā veidā, izmantojot Komisijas Europa serveri. Turklāt tām personām (tostarp sūdzības iesniedzējam), kuru vārdi bija reģistrēti Komisijā strādājošo ārštata tulkotāju datubāzē, tika nosūtīta vēstule, aicinot adresātus iesniegt piedāvājumus. Piedāvājumi bija jāsaņem līdz 2000. gada 2. oktobrim.

Atbildot uz attiecīgo piedāvājumu, kopumā tika saņemti 117 piedāvājumi. Šie piedāvājumi tika izvērtēti divu posmu procedūrā. Pirmajā posmā tika pārbaudīta atbilstība noteiktām formālajām prasībām. Pārējos pieteikumus pēc tam izskatīja atlases komisija, kuras sastāvā bija pieredzējuši ierēdņi, lai noskaidrotu, vai viņi atbilst kritērijiem un nosacījumiem, kas izklāstīti uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus un "Cahiers des charges".

"Cahiers des charges" 2. panta 1. punktā ir noteikti pieci kritēriji, kuru dēļ pieteikumi tika izslēgti. Attiecībā uz četriem no šiem kritērijiem bija pietiekami, ja pretendenti iesniedza deklarāciju. Attiecībā uz piekto kritēriju "Cahiers des charges" paredzēja, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jāiesniedz "oficiāls dokuments" ("amtliche Bescheinigung"), lai pierādītu, ka viņi ir izpildījuši savas saistības maksāt nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas attiecīgajā dalībvalstī. Tādējādi termins "oficiāls dokuments" bija jāsalīdzina ar terminu "deklarācija". Tā norādīja, ka ir vajadzīgs kompetentas iestādes apliecinājums, lai pierādītu, ka attiecīgie pienākumi ir izpildīti. Tomēr nebija precīzas norādes par to, kurš ķermenis ir domāts. Ņemot vērā to, ka uzaicinājums iesniegt piedāvājumus bija adresēts pieteikumu iesniedzējiem no 15 dalībvalstīm, šajā sakarā bija jāatstāj zināma rīcības brīvība pieteikumu iesniedzējiem.

Turklāt OV publicētais uzaicinājums iesniegt piedāvājumus, kas bija vienīgais juridiski saistošais teksts strīda gadījumā, papildināja pieteikumu iesniedzējiem šajā sakarā piedāvātās iespējas, paredzot, ka pieteikuma iesniedzējam ir “jāiesniedz pierādījumi, lai pierādītu, ka viņš ir izpildījis savas saistības attiecībā uz nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš veic uzņēmējdarbību” (14. punkta b) apakšpunkts).

Atlases komisija uzskatīja, ka, neraugoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs bija vērsies nodokļu iestādē, viņš nebija iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu, ka viņš ir samaksājis nodokļus. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 29. martā tika informēts, ka viņa pieteikums ir noraidīts. Tomēr tajā pašā laikā viņam tika paziņots, ka viņš var pārsūdzēt šo lēmumu līdz 2001. gada 30. aprīlim.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs piezvanīja kompetentajam Komisijas dienestam, lai lūgtu paskaidrojumus un norādītu, ka nepiekrīt. Komisijas dienesti viņam sniedza informāciju, kas vajadzīga, lai iesniegtu lūgumu atkārtoti izskatīt viņa pieteikumu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs ar 2001. gada 4. aprīļa vēstuli iesniedza apelāciju, ko Komisija noraidīja.

Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs jēdzienu "oficiāls dokuments" ir interpretējis pārāk šauri. Vācijas nodokļu iestādes izdotais dokuments, ko tai iesniedza sūdzības iesniedzējs, apstiprināja, ka šī iestāde nevar izdot amtliche Bescheinigung. Tomēr tas nenozīmēja, ka neviena cita iestāde nebūtu varējusi iesniegt šādu dokumentu. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējam vajadzēja mēģināt iegūt šo dokumentu citur. Šajā kontekstā Komisija norādīja, ka aptauja, kurā piedalījās 57 no 84 tās pieņemtajiem piedāvājumiem, parādīja, ka izraudzītie pretendenti bija iesnieguši sava nodokļu konsultanta apliecinājumu, advokāta apliecinājumu vai “Lohnsteuerkarte” (nodokļu lapa). Komisija arī uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs ir kļuvis aktīvs pārāk vēlu, ņemot vērā, ka viņš vērsās nodokļu iestādē tikai 2000. gada 2. oktobrī, proti, pieteikumu iesniegšanas pēdējā dienā. Turklāt Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav konsultējies ar attiecīgo dienestu, kas ir vispiemērotākais, lai viņam palīdzētu. Šajā kontekstā Komisija norādīja, ka vēstulē, kurā adresāti tika aicināti iesniegt piedāvājumus, bija norādīts, ka attiecīgais pakalpojums ir pieejams, lai sniegtu papildu informāciju par piedāvājuma tehniskajiem aspektiem.

No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs iesniedza piedāvājumu, atbildot uz Komisijas publicēto uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus (atsauce 2000/S 144-094468 - Tulkojumi vācu valodā). Saskaņā ar "Cahiers des charges" 2.1. punktu pretendentiem bija jāiesniedz "amtliche Bescheinigung" (oficiāls dokuments), kas apliecina, ka viņi ir samaksājuši nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas savā dalībvalstī. Sūdzības iesniedzējs vērsās pie sava nodokļu konsultanta, kurš viņam paziņoja, ka viņš nevar izdot "oficiālu" dokumentu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās savas dzīvesvietas Vācijas nodokļu iestādē, kas viņu informēja, ka tā nevar izsniegt šādus dokumentus tādām pašnodarbinātām personām kā sūdzības iesniedzējs. Tomēr nodokļu iestāde iesniedza sūdzības iesniedzējam dokumentu, kas apstiprināja šo faktu. Sūdzības iesniedzējs pievienoja šo dokumentu savam pieteikumam. Komisija noraidīja pieteikumu, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs nebija iesniedzis vajadzīgo dokumentu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka viņa izslēgšana no konkursa bija nepareiza.

1.2 Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs jēdzienu "oficiāls dokuments" ir interpretējis pārāk šauri. Tā arī uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir kļuvis aktīvs pārāk vēlu, ņemot vērā, ka viņš vērsās nodokļu iestādē tikai 2000. gada 2. oktobrī, proti, pieteikumu iesniegšanas pēdējā dienā. Turklāt Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav konsultējies ar attiecīgo dienestu, kas viņam bija vispiemērotākais palīdzības sniegšanai. Šajā kontekstā Komisija norāda, ka vēstulē, kurā adresāti tika aicināti iesniegt piedāvājumus, bija norādīts, ka attiecīgais pakalpojums bija pieejams, lai sniegtu papildu informāciju par piedāvājuma tehniskajiem aspektiem.

1.3 Sūdzības iesniedzējs nesniedza piezīmes par Komisijas atzinumu.

1.4 Pirms lietas izskatīšanas pēc būtības jānorāda, ka ombuds lūdza Komisiju trīs mēnešu laikā sniegt atzinumu par sūdzību. Komisijas ļoti sīki izstrādātais atzinums faktiski tika nosūtīts jau nedaudz vairāk kā mēnesi pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi sūdzību. Šim atzinumam ir pievienots visaptverošs visu attiecīgo dokumentu kopums. Ombuds vēlas uzsvērt, ka viņš atzinīgi vērtē ievērojamos centienus, ko Komisija veikusi, lai paātrinātu šīs sūdzības izskatīšanu.

1.5 Ombuds norāda, ka saskaņā ar "Cahiers des charges" pieteikumu iesniedzējiem bija jāiesniedz "amtliche Bescheinigung" (oficiāls dokuments), kas apliecina, ka viņi ir izpildījuši attiecīgos pienākumus. Lai gan persona vai struktūra, kas varētu izsniegt šādu dokumentu, netika precizēta, izmantotais formulējums skaidri nozīmē, ka ir domāta publiska iestāde vai persona vai struktūra, kurai ir piešķirtas publiskas pilnvaras. Komisija, šķiet, piekrīt, ka Vācijas nodokļu iestādes izdotais dokuments, ko tai iesniedza sūdzības iesniedzējs, apstiprina, ka šī iestāde nevarēja izdot šādu "amtliche Bescheinigung". Tomēr tā apgalvo, ka tas nenozīmē, ka neviena cita iestāde nebūtu varējusi iesniegt šādu dokumentu. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējam vajadzēja mēģināt iegūt šo dokumentu citur. Šajā kontekstā Komisija atsaucas uz citiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri bija iesnieguši sava nodokļu konsultanta apliecinājumu, advokāta apliecinājumu vai “Lohnsteuerkarte” (nodokļu grāmatiņu). Tomēr ne nodokļu konsultanta apliecinājumu, ne advokāta apliecinājumu nevar kvalificēt kā "amtliche Bescheinigung" vācu valodā lietotā termina vispārpieņemtajā nozīmē. Turklāt šķiet, ka "Lohnsteuerkarte" ir pieejama tikai nodarbinātām personām. Tomēr sūdzības iesniedzējs ir pašnodarbināta persona. Tādēļ ombuds secina, ka Komisija nav spējusi atspēkot sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka viņš nav varējis iesniegt "amtliche Bescheinigung", kā to, šķiet, prasa "Cahiers des charges" 2. panta 1. punkts.

1.6 Ir taisnība, ka Oficiālajā Vēstnesī publicētajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus, kas strīda gadījumā bija vienīgais juridiski saistošais dokuments, šāds dokuments nebija prasīts, bet tikai bija paredzēts, ka pretendentam "jāiesniedz pierādījumi, lai pierādītu, ka viņš ir izpildījis savas saistības attiecībā uz nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš ir reģistrēts" (14. punkta b) apakšpunkts), neprecizējot, kāda veida pierādījumi tika gaidīti. Tomēr 2001. gada 29. marta vēstulē Komisija pamatoja sūdzības iesniedzēja pieteikuma noraidījumu ar to, ka nav iesniegts "amtliche Bescheinigung", kas paredzēts "Cahiers des charges" 2. panta 1. punktā. Pilnības labad jāpiebilst, ka nekas neapstiprina Komisijas 2001. gada 30. maija vēstulē izteikto apgalvojumu, ka tā nav pieprasījusi nodokļu iestādes apliecinājumu, "bet ir skaidri norādījusi, ka ir iespējami citi dokumenti (piemēram, Jūsu nodokļu konsultanta deklarācija)"(2).

1.7 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis dokumentu, kas apliecinātu, ka viņš ir izpildījis savas saistības maksāt nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas savā dalībvalstī. Tomēr ombuds uzskata, ka šīs nepilnības iemesls bija attiecīgā nosacījuma maldinošs formulējums "Cahiers des charges" 2. panta 1. punktā. Pati Komisija savā atzinumā norāda, ka seši pieteikumi (tostarp sūdzības iesniedzēja pieteikumi) tika noraidīti, jo nebija iesniegti amtliche Bescheinigung. Tāpēc ir diezgan iespējams, ka sūdzības iesniedzējs nebija vienīgais, kuram attiecīgā nosacījuma maldinošais formulējums radīja problēmas.

1.8 Laba administratīvā prakse publiskā iepirkuma procedūrās ir skaidri noteikt nosacījumus, kas jāizpilda pretendentiem. Šajā gadījumā Komisija pieprasīja pieteikuma iesniedzējiem iesniegt "amtliche Bescheinigung" (oficiālu dokumentu), kas apliecina, ka viņi ir samaksājuši nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas savā dalībvalstī. Šķiet, ka tādai personai kā sūdzības iesniedzējs nebija iespējams iegūt šādu dokumentu no valsts iestādes vai personas, vai struktūras, kurai ir piešķirta valsts vara, kā netieši norādīts termina formulējumā. Komisija nav precizējusi, ka citu personu vai struktūru, piemēram, nodokļu konsultanta vai jurista, apliecinājums būtu uzskatāms par pietiekamu. Tādējādi sūdzības iesniedzēja izslēgšana šāda dokumenta neiesniegšanas dēļ ir uzskatāma par administratīvu kļūmi. Tādēļ ombude uzskata, ka šajā sakarā ir jāizsaka kritiska piezīme.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šādas kritiskas piezīmes:

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) OV 2000, S 144. lpp.

(2) Komisija ir iesniegusi arī šīs vēstules franču valodas versiju, kurā attiecīgais fragments ir šāds: "Cependant, nous ne demandions pas nécessairement un document délivré par le Finanzamt;d'autre moyens de preuve étaient possibles en ce qui concerne votre situation fiscale, et notamment une déclaration de votre Steuerberater." Ja franču valodas versijai vajadzētu būt oriģinālam un vēstulei, kas nosūtīta sūdzības iesniedzējam, vajadzētu būt tās tulkojumam, Komisijas centieni izveidot kompetentu ārējo tulkotāju sarakstu ir vislabāk saprotami.