Godātais H. kungs!

Jūs 2001. gada 24. aprīlī iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā tiek pārvaldīts līgums ar Komisiju.

2001. gada 8. maijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2001. gada 14. septembrī. Es pārsūtīju to Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2001. gada 19. oktobrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs WSP Int. (WSPI) 2001. gada aprīlī iesniedza Komisijai apgalvojumus par līguma administrēšanu.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi.

Sūdzības iesniedzējs 1998. gada decembrī noslēdza līgumu ar Komisiju par Samac starpvalstu tilta (Bosnija un Hercegovina) rekonstrukcijas uzraudzību un kvalitātes kontroli. Līguma termiņš bija 19 mēneši, un tas ietvēra būvdarbu līguma uzraudzību būvlaukumā.

Konkursā un līgumā bija paredzēts, ka grupas vadītājs 19 mēnešus atradīsies Samakā, aptuveni 200 km attālumā no Sarajevas, apmeklējot Sarajevu tikai laiku pa laikam. Tādējādi līgumā bija paredzēts 19 mēnešu mājokļa pabalsts pēc Samac likmēm un 100 dienu dienas nauda Sarajevai. Sarajevas dienas naudai būtu jāsedz dažas dienas projektu sākumā un beigās un dažas dienas mēnesī Sarajevā par sanāksmēm ar Komisijas darbiniekiem un Bosnijas ministrijām.

WSPI sāka darbu 1999. gada 1. martā Sarajevā, sagaidot tūlītēju Būvdarbu līguma parakstīšanu un attiecīgi nenovēršamu pārvietošanu uz Samac objektu.

1999. gada 28. jūnijā un 20. septembrī WSPI informēja Komisiju par būvdarbu līguma parakstīšanas kavēšanās negatīvajām sekām. Viena no šīm sekām bija dienas naudas budžeta izsmelšana grupas vadītājam, t. i., dienas nauda, ko WSPI parasti būtu tiesības saņemt tikai par īsāku uzturēšanos Sarajevā.

Komisijas delegācija 1999. gada 28. oktobra sanāksmē atzina nepieciešamību palielināt budžetu, lai segtu neparedzēto kavēšanos pirms līguma parakstīšanas (turpmāk tekstā - "pirmslīguma periods"). Komisijas delegācija atkārtoti apstiprināja savu nostāju 1999. gada 30. jūnijā.

Būvdarbu līgums tika parakstīts 2000. gada martā. Martā tika panākta vienošanās par papildinājumu Nr. 1, lai aptvertu pirmslīguma periodu (no 1999. gada marta līdz 2000. gada martam) un arī uzturēšanas periodu pēc būvniecības pabeigšanas. Turklāt līgums tika pagarināts līdz 47 mēnešiem. Papildinājumu Nr. 1 delegācija parakstīja un izdeva 2000. gada jūnijā.

Pēc sarakstes par pabalstiem pirmslīguma periodā Komisija nāca klajā ar priekšlikumu par jaunu ikmēneša mājokļa pabalstu, lai segtu WSPI grupas vadītāja uzturēšanos Sarajevā šajā periodā. WSPI aprēķināja un iesniedza € 3000 likmi mēnesī. Komisija piekrita maksāt 2250 EUR mēnesī. WSPI pieņēma summu €2250 apmērā un pēc tam saņēma maksājumu.

WSPI tomēr apgalvoja, ka 1. papildinājums tai dod tiesības saņemt arī dienas naudu. Tādējādi WSPI uzskatīja, ka tai bija tiesības uz pilnu dienas naudu par laikposmu pirms līguma noslēgšanas, atskaitot mājokļa pabalstu. Komisija to noliedza.

WSPI turklāt sazinājās ar Komisiju, lai līguma pagarināšanas laikā saņemtu kompensāciju par inflāciju. Komisija bija informējusi WSPI, ka šādam apgalvojumam nav pamata.

Sūdzības iesniedzējs kopumā apgalvoja, ka:

Pieprasījums

Sūdzība tika nosūtīta Eiropas Komisijai piezīmju sniegšanai.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu Komisija atsaucās uz komentāru par cenu sadalījumu, kas ir līgumam pievienots dokuments. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju šajā dokumentā ir paredzēts, ka mājokļa pabalstus nevarēja izmaksāt par laikposmu pirms līguma noslēgšanas, un sūdzības iesniedzējs par to tika informēts. Komisija arī noliedza, ka 1. papildinājumā sūdzības iesniedzējam būtu piešķirtas tiesības saņemt dienas naudu par laikposmu pirms līguma noslēgšanas.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu Komisija norādīja, ka līgumā nebija paredzēta cenu pārskatīšana, pamatojoties uz inflāciju.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos saglabāja savus apgalvojumus.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa komandas vadītājam atļautā dienas nauda par negaidītu uzturēšanos Sarajevā ir netaisnīga un neatbilst līgumam.

1.2 Komisija noliedza, ka sūdzības iesniedzējam būtu tiesības uz lielāku pabalstu nekā Komisijas jau izmaksātais pabalsts. Komisija atsaucās uz Komentāru par cenu sadalījumu , kas ir līgumam pievienots dokuments.

1.3 Ja sūdzība attiecas uz pastāvošām līgumattiecībām starp sūdzības iesniedzēju un Kopienas iestādi, līgumu parasti reglamentē attiecīgo valsts tiesību aktu noteikumi.

Daudzās dalībvalstīs ombuds nerisina līgumstrīdus vai nu šādu līgumu vispārējo iezīmju dēļ saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai arī tāpēc, ka likums, ar ko nosaka ombuda pilnvaras, skaidri izslēdz līgumiskus jautājumus. Kā norādīts 1995. gada ziņojumā, viens no Eiropas ombuda uzdevumiem ir palīdzēt atvieglot tiesvedības slogu, veicinot mierizlīgumus un sniedzot ieteikumus, lai izvairītos no tiesvedības nepieciešamības tiesās. Tāpēc Eiropas Ombuds izskata sūdzības par administratīvām kļūmēm, kas izriet no līgumattiecībām.

Tomēr viņš nemēģina noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem. Tomēr labas pārvaldības labad valsts iestādei, kas iesaistīta līgumstrīdā ar privātpersonu, vienmēr būtu jāspēj sniegt ombudam saskaņotu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un iemesliem, kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots.

1.4 Pēc līguma un sarakstes starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju rūpīgas izskatīšanas ombuds neredz iemeslu secināt, ka Komisijas viedoklis par līgumisko situāciju šķiet nepamatots. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu nav konstatējama administratīva kļūme.

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav nodrošinājusi, ka pagarinātajā līguma darbības laikā tā saņem kompensāciju par inflāciju.

2.2 Komisija norādīja, ka līgumā šāda kompensācija nav paredzēta.

2.3 Ombuds izskatīja līgumu, kas neliecina, ka Komisijai būtu pienākums kompensēt sūdzības iesniedzējam inflāciju. Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisijas viedoklis par līgumisko situāciju šķiet nepamatots. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu nav konstatējama administratīva kļūme.

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN