Godātais X kungs!

2000. gada 14. septembrī Jūs Eiropas ombudam iesniedzāt sūdzību par Komisiju. Jūsu sūdzība attiecās uz pārredzamības trūkumu un nepamatotu kavēšanos procesā, ko Komisija veica, lai paziņotu par pilnīgu pastāvīgu invaliditāti pēc nelaimes gadījuma, kas notika Komisijas telpās 1998. gada 15. maijā.

2000. gada 26. oktobrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 2001. gada 9. janvārī es saņēmu Komisijas atzinumu, kuru es jums nosūtīju, aicinot izteikt apsvērumus. 2001. gada 26. februārī es saņēmu Jūsu apsvērumus. 2001. gada 30. aprīlī es rakstīju Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, lai meklētu mierizlīgumu. Komisija nosūtīja atbildi 2001. gada 18. jūlijā, un es to pārsūtīju Jums. 2001. gada 28. augustā Jūs man nosūtījāt papildu informāciju. Jūsu apsvērumus par Komisijas atbildi es saņēmu 2001. gada 5. septembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju fakti bija šādi:

Sūdzības iesniedzējs pievienojās Komisijai 1987. gada novembrī kā C1 ierēdnis. 1998. gada 15. maijā X nokrita Komisijas telpās, iespējams, grīdas slidenā stāvokļa dēļ. Nelaimes gadījuma rezultātā X guva smagus mugurkaula ievainojumus, kuru dēļ viņš nevarēja strādāt.

1999. gada 3. jūnijā H kungs, Komisijas Medicīniskās aprūpes dienesta vadītājs un Invaliditātes komitejas, kas tika izveidota, lai pārskatītu sūdzības iesniedzēja stāvokli, priekšsēdētājs, informēja viņu par saviem secinājumiem. Savā 1999. gada 17. maija sanāksmē Invaliditātes komiteja, kurā ietilpa arī Dr. D. un Dr. M., secināja, ka sūdzības iesniedzējam ir pilnīga pastāvīga invaliditāte. Šis nosacījums liedza X veikt EK ierēdņa uzdevumus. Attiecībā uz negadījuma raksturu komiteja nav izdarījusi nekādus secinājumus. Tomēr komitejas atzinumā bija iekļauts manuskripts, kurā norādīts, ka par šo jautājumu turpmāk lems kompetentā iestāde (1).

Šo konstatējumu rezultātā sūdzības iesniedzējs tika pārcelts uz pensionēšanās statusu, un no 1999. gada 1. jūnija EK ierēdņa regulāro algu aizstāja ar invaliditātes pensiju. Tā kā Invaliditātes komiteja vēl nebija lēmusi par sūdzības iesniedzēja invaliditātes raksturu, X bija tiesības tikai uz vecuma pensiju 120 % apmērā no iztikas minimuma. Šis straujais mēneša ienākumu samazinājums lika sūdzības iesniedzējam pārskatīt dzīvi Briselē. X 1999. gada 24. septembrī nolēma kopā ar ģimeni pārcelties atpakaļ uz izcelsmes valsti.

Sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai pārsūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, pieprasot, lai viņa aktīvais C1 ierēdņa statuss Komisijā tiktu saglabāts līdz brīdim, kad Invaliditātes komiteja pieņems lēmumu par invaliditātes būtību. Iestāde netieši noraidīja lūgumu, neatbildot uz apelācijas sūdzību.

Sūdzības iesniedzējs 2000. gada 29. augustā tika uzaicināts piedalīties sanāksmē, ko organizēja atbildīgie Komisijas dienesti, lai novērtētu viņa veselības stāvokli. X bija jāveic pilnīga rentgena analīze, neskatoties uz viņa personīgā ārsta negatīvo ieteikumu. Sanāksmes un tai sekojošo medicīnisko pārbaužu rezultātā acīmredzami netika izdarīti nekādi secinājumi.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 29 mēnešus pēc negadījuma viņa veselības stāvokli jau ir izskatījuši desmit dažādi ārsti un atbildīgie Komisijas dienesti. Tomēr attiecībā uz invaliditātes pensiju nav pieņemts neviens lēmums par nelaimes gadījuma raksturu, nedz arī par naudas soda apmēru pilnīgas vai daļējas pastāvīgas invaliditātes kompensēšanai.

Kopumā sūdzībā Eiropas Ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka:

Pieprasījums

Komisija savā 2000. gada 22. decembra atzinumā vispirms izklāstīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumus. Pēc tam tā citēja lietā piemērojamās atbilstošās tiesību normas, proti, Civildienesta noteikumu 78. pantu un to VIII pielikuma 13. pantu.

Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs jau bija rakstījis saviem dienestiem 1998. gada 14. maijā un pēc savas iniciatīvas bija pieprasījis, lai viņa veselības stāvokli pārskatītu Invaliditātes komiteja. Neilgi pēc tam, 1998. gada 15. maijā, sūdzības iesniedzējs cieta negadījumā Komisijas telpās, par kuru 1998. gada 25. maijā iesniedza prasību un 1998. gada 5. jūnijā iesniedza medicīnisku atzinumu.

1998. gada 10. jūnijā ārsts H (iecēlējinstitūcija šāda veida procedūrās) lūdza sūdzības iesniedzējam norīkot viņa izvēlētu ārstu, kas viņu pārstāvētu Invaliditātes komitejā. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija iecēlis ārstu, komiteju nevarēja izveidot līdz 1999. gada 15. aprīlim. Tolaik Dr. H. arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka, tā kā nelaimes gadījums esot noticis saistībā ar viņa pienākumu izpildi, ir jāuzsāk Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzētā procedūra, lai noteiktu nelaimes gadījuma izraisītās invaliditātes pakāpi.

1999. gada 17. maijā Invaliditātes komiteja vienojās par sūdzības iesniedzēja pilnīgu pastāvīgu nespēju pildīt pienākumus. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem un saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. panta 3. punktu iecēlējinstitūcija 1999. gada 3. jūnijā nolēma viņu pensionēt un piešķīra viņam invaliditātes pensiju no 1999. gada 1. jūlija. Netika pieņemts lēmums par to, vai negadījums noticis sūdzības iesniedzēja pienākumu izpildes gaitā vai saistībā ar tiem. Invaliditātes komiteja nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu šajā jautājumā līdz invaliditātes pakāpes noteikšanai. Iestāde paskaidroja, ka, ja negadījums būtu saistīts ar sūdzības iesniedzēja ierēdņa pienākumiem, pensija X būtu tiesīga saņemt pensiju, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 78. panta 2. punktu, būtu izdevīgāka nekā pensija, kas sūdzības iesniedzējam sākotnēji tika piešķirta saskaņā ar 78. panta 3. punktu.

Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto kompensāciju Komisija paskaidroja, ka tā ir īstenota ar regulu, kas piemērojama visām EK iestādēm. Regulas 19. pantā norādīts, ka nelaimes gadījuma raksturs un pastāvīgas invaliditātes pakāpe jānosaka, ņemot vērā iestāžu norīkoto ārstu secinājumus vai pamatojoties uz ārstu komisijas atzinumu, ja ierēdnis to pieprasa.

Komisija norādīja, ka Dr. L., ortopēds, kuru iecēlējinstitūcija bija izvēlējusies lietas izskatīšanai, bija pārskatījis lietu, un 1999. gada septembrī un decembrī darīja zināmus savus secinājumus. Viņš secināja, ka sūdzības iesniedzēja daļēja pastāvīga invaliditāte tika konsolidēta 1999. gada jūlijā un ka tās pakāpi var aplēst 8 % apmērā. 2000. gada 10. janvārī Komisija informēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu noteikt viņam daļēju pastāvīgu invaliditāti 8 % apmērā. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šo secinājumu un lūdza izveidot ārstu komisiju. Pirmajā sanāksmē, kas notika 2000. gada 29. augustā un 1. septembrī, sūdzības iesniedzējam tika veikti turpmāki radioloģiskie testi. Komiteja pieprasīja veikt dažus papildu testus, kurus sūdzības iesniedzējs atteicās veikt. Tā kā šie testi netika veikti, komiteja nevarēja izdarīt secinājumus 2000. gada 7. novembra sanāksmē. Komitejas priekšsēdētājs Dr. Lannoy atkārtoja sūdzības iesniedzējam 2000. gada 14. novembrī izteiktos lūgumus veikt papildu pārbaudes.

Komisija paskaidroja, ka, kamēr invaliditātes pakāpe nav noteikta, Invaliditātes komiteja nevar pabeigt savu darbu.

Šādos apstākļos Komisija uzstāja, ka abu paralēlo procedūru pabeigšana būtu iespējama tikai tad, ja sūdzības iesniedzējs sadarbotos.

Sūdzības iesniedzēja 2001. gada 20. februāra apsvērumi atkārtoja sūdzībā izvirzītos argumentus un apstrīdēja dažus Komisijas atzinumā izteiktos apgalvojumus.

X paskaidroja, ka 1998. gada 14. maija vēstuli Komisijai, kurā aicināts izveidot Invaliditātes komiteju, ierosināja ārsts M no Komisijas medicīnas dienestiem un ka tā faktiski tika uzrakstīta piespiedu kārtā. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka pēc dienas ciesto ievainojumu rakstura dēļ šis sākotnējais pieprasījums bija jāatceļ, jo sūdzības iesniedzējs 1998. gada 30. maijā pa tālruni bija ierosinājis ārstiem H un P un 1998. gada 4. septembrī – vēstulei Dr. P. X paskaidroja, ka Dr. P 1998. gada 15. septembra vēstules noteikumi lika viņam uzskatīt, ka šī procedūra ir atlikta līdz pilnīgai atgūšanai.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka sākotnēji piešķirtā invaliditātes pensija atbilst vismaz 120 % no iztikas minimuma, kā noteikts 78. panta 5. punktā, nevis izdienas pensijai, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 78. panta 3. punktā, kā ierosinājusi Komisija.

Attiecībā uz X papildu testiem, proti, datortomogrāfijas skenēšanu un neiroloģisko testu, sūdzības iesniedzējs piekrita veikt datortomogrāfijas skenēšanu, bet ar nosacījumu, ka šo testu veic atklātā vietā. Attiecībā uz neiroloģisko testu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ārsts D jau 1999. gada oktobrī bija veicis pilnīgu eksāmenu.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Pēc rūpīgas atzinuma un apsvērumu izskatīšanas ombuds neuzskatīja, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem.

Lai gan Komisija apgalvoja, ka ārstu komisijas un Invaliditātes komisijas darbs tika veikts paralēli, tā faktiski bija pakārtojusi Invaliditātes komisijas darba pabeigšanu ārstu komisijas konstatējumiem par sūdzības iesniedzēja invaliditātes pakāpi. Šādi rīkojoties, Komisija nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 78. panta noteikumus, jo tā nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja lūgumu piešķirt ar darbu saistītu pilnīgu pastāvīgu invaliditāti. Tādēļ ombuds provizoriski secināja, ka šāda pienākumu neizpilde ir uzskatāma par Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Tādēļ ombuds 2001. gada 30. aprīļa vēstulē ierosināja Komisijai pārskatīt savu nostāju, lai nodrošinātu, ka Invaliditātes komiteja nekavējoties nonāk pie skaidra un precīza konstatējuma par to, vai sūdzības iesniedzēja invaliditāte ir radusies viņa pienākumu izpildes gaitā vai saistībā ar to. Viņš savā vēstulē arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, ir piekritis iziet medicīniskās pārbaudes, ko ierosinājusi ārstu komisija, bet noteiktos apstākļos. Ombuds arī ierosināja Komisijai izskatīt sūdzības iesniedzēja priekšlikumu.

Pēc termiņa pagarinājuma pieprasīšanas 2001. gada 2. jūlijā Komisija 2001. gada 20. jūlijā nosūtīja atbildi. Iestāde paskaidroja, ka pēc sūdzības iesniedzēja radioloģiskā novērtējuma saņemšanas 2001. gada 29. maijā Invaliditātes komiteja tikās 2001. gada 11. jūnijā un nolēma, ka sūdzības iesniedzēja invaliditāte nav saistīta ar negadījumu. Tā kā komiteja savus konstatējumus bija balstījusi uz radioloģiskā ziņojuma secinājumiem, Komisija paskaidroja, ka papildu medicīniskās pārbaudes nav vajadzīgas.

Pamatojoties uz komitejas konstatējumiem, iecēlējinstitūcija 2001. gada 22. jūnijā nosūtīja sūdzības iesniedzējam vēstuli, apstiprinot, ka viņa dienesta attiecības ir izbeigtas pensionēšanās dēļ un ka X ir tiesības uz pensiju, kas aprēķināta, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 78. panta 3. punktu.

2001. gada 28. augustā sūdzības iesniedzējs nosūtīja vēstuli, paskaidrojot, ka, ņemot vērā iecēlējinstitūcijas galīgi pieņemtā lēmuma raksturu, X 2001. gada 18. jūlijā iesniedza apelācijas sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Nākamajā 2001. gada 5. septembra vēstulē sūdzības iesniedzējs komentēja dažus no sūdzībā jau minētajiem jautājumiem, proti, sasteigto veidu, kādā tika nodota Invaliditātes komiteja, daudzos dažādos medicīniskos izmeklējumus, kas X bija jāveic, vai piespiešanu, ar kādu tika pieprasīta viņa aiziešana pensijā. Sūdzības iesniedzējs izteica pateicību par ombuda iejaukšanos, kas bija būtiska Invaliditātes komitejas galīgajam lēmumam par viņa invaliditātes raksturu. Tomēr X apgalvoja, ka komitejas darbā bija procesuālas un materiāltiesiskas nepilnības, kuru dēļ tās galīgais lēmums bija spēkā neesošs.

Sūdzības iesniedzējs arī sīki paskaidroja ekonomiskās grūtības, ar kurām viņš saskārās pēkšņas un obligātas pensionēšanās dēļ.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas lēmums atzīt viņa darbnespēju tika pieņemts pārsteidzīgi un pienācīgi neņemot vērā viņa intereses.

1.2 Komisija paskaidroja, ka šajā gadījumā ir ievērota pienācīga procedūra. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs pēc savas iniciatīvas 1998. gada 14. maijā bija iesniedzis lūgumu, Komisija 1998. gada 10. jūnijā uzsāka invaliditātes komitejas izveides procedūru. Iecēlējinstitūcijas lēmums par sūdzības iesniedzēja pensionēšanos no 1999. gada 1. jūlija tika pieņemts saskaņā ar Invaliditātes komitejas 1999. gada 17. maija secinājumiem.

1.3 Procedūra, kas administrācijai ir jāievēro, lai ierēdnis tiktu pensionēts pastāvīgas invaliditātes dēļ, sastāv no vairākiem dažādiem posmiem. Procedūru sāk, ja ir slimība vai negadījums, kas neļauj ierēdnim pildīt savus pienākumus. Šādā gadījumā iecēlējinstitūcija var aicināt izveidot Invaliditātes komiteju, kurai būtu jānovērtē ierēdņa veselības stāvoklis un tā cēloņi. Pamatojoties uz Invaliditātes komitejas konstatējumiem, iecēlējinstitūcija lemj par to, vai ierēdnis būtu jāatvaļina un kāda veida pensija viņam būtu jāsaņem.

Lai gan pārvaldības noteikumos šāda procedūra nav paredzēta, to var sākt arī pēc ierēdņa iniciatīvas.

1.4 Noteikumi, kas reglamentē šo procedūru, ir izklāstīti Civildienesta noteikumu 53., 59. un 78. pants. Kā noteikts 59. pantā, iecēlējinstitūcija var nodot lietu Invaliditātes komitejai tikai šādos gadījumos: i) ja ierēdņa kopējais slimības atvaļinājums trīs gadu laikā ir 12 mēneši vai vairāk, ii) ja attiecīgais ierēdnis apstrīd, ka viņam ir jāņem atvaļinājums pēc iestādes iniciatīvas pēc iestādes ārsta pārbaudes, un iii) ja administrācija apstrīd attiecīgā ierēdņa uzrādītās medicīniskās izziņas.

1.5 Kā ir nospriedusi Kopienu tiesa, šīm iecēlējinstitūcijas pilnvarām ir jābūt stingri ierobežotām un skaidri ierobežotām, ņemot vērā nopietnās sekas, kādas vēršanās Invaliditātes komitejā var radīt ierēdņa profesionālajai karjerai (2).

1.6 Ombuds atzīmē, ka 1998. gada 14. maijā sūdzības iesniedzējs bez acīmredzama iemesla pieprasīja , izveidot Invaliditātes komiteju viņa veselības stāvokļa izvērtēšanai. Pēc nelaimes gadījuma Komisijas telpās 1998. gada 15. maijā sūdzības iesniedzējs 1998. gada 30. maijā un 4. septembrī informēja Komisijas medicīnas dienestus par savu nodomu neapmierināt viņa lūgumu. Tomēr 1998. gada 10. jūnijā, tikai dažas nedēļas pēc negadījuma, ārsts H Komisijas vārdā rakstīja sūdzības iesniedzējam, lūdzot viņu norīkot ārstu, lai varētu izveidot Invaliditātes komiteju.

1.7 No pieejamajiem pierādījumiem izriet, ka laikā, kad Komisija centās sasaukt Invaliditātes komiteju, sūdzības iesniedzējs bija lūdzis atsaukt savu lūgumu. Tomēr Komisija turpināja savu rīcību, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējs bija oficiāli pieprasījis izveidot Invaliditātes komiteju. Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja pārdomas, šķiet, ka Komisijai būtu bijis pamatoti pārskatīt savu nostāju.

Tomēr ombuds norāda, ka viņa veiktā izmeklēšana nav atklājusi, ka Komisija būtu pārkāpusi spēkā esošos noteikumus, kas reglamentē ierēdņa pensionēšanās procedūru pastāvīgas invaliditātes dēļ. Tādēļ ombuds ir secinājis, ka attiecībā uz šo lietas aspektu, šķiet, nav pieļautas administratīvas kļūmes. Tomēr ir jāatgādina, ka Tiesa ir augstākā iestāde Kopienu tiesību interpretācijā.

2.1 Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš nav saņēmis maksājumus, kas atbilst ar darbu saistītai pilnīgai pastāvīgai invaliditātei, jo atbildīgie Komisijas dienesti nav varējuši pieņemt lēmumu šajā jautājumā.

2.2 Komisija paskaidroja, ka nav pieņemts lēmums par negadījuma cēloni, jo Invaliditātes komiteja atlika lēmuma pieņemšanu šajā jautājumā līdz brīdim, kad tiks konstatēta sūdzības iesniedzēja invaliditātes pakāpe.

2.3 Ombuds uzskata, ka Komisija nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 78. panta noteikumus, jo tā nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja lūgumu piešķirt ar darbu saistītu pilnīgu pastāvīgu invaliditāti. Tādējādi, lai meklētu mierizlīgumu saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 5. punktu, ombuds ierosināja Komisijai nodrošināt, ka Invaliditātes komiteja nekavējoties panāk skaidru un precīzu konstatējumu par to, vai sūdzības iesniedzēja invaliditāte ir radusies viņa pienākumu izpildes gaitā vai saistībā ar to.

2.4 Atbildot uz ombuda priekšlikumu, Komisija informēja, ka Invaliditātes komiteja tikās 2001. gada 11. jūnijā, un nolēma, ka sūdzības iesniedzēja invaliditāte nav nelaimes gadījums darbā. Pamatojoties uz šo konstatējumu, iecēlējinstitūcija 2001. gada 22. jūnijā noteica, ka sūdzības iesniedzējs būtu jāatvaļina no dienesta ar pensiju, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 78. panta 3. punktu.

Sūdzības iesniedzējs izteica pateicību ombudam par viņa iejaukšanos, kas bija būtiska, lai nodrošinātu, ka šajā jautājumā tiek pieņemts galīgais lēmums. Tomēr X uzskatīja, ka iecēlējinstitūcijas lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz Invaliditātes komitejas konstatējumiem, ir pieļauti procesuāli un materiāli trūkumi, un tādēļ apstrīdēja to, izmantojot Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētos līdzekļus.

2.5 Ombuds norāda, ka sūdzībā izteiktais apgalvojums attiecās uz to, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu par viņa negadījuma raksturu. Pieņemot lēmumu šajā jautājumā, kas datēts ar 2001. gada 22. jūniju, iestāde faktiski ir atrisinājusi šo lietas aspektu.

Tāpēc lēmuma vai procedūras turpmāka izmeklēšana nav nepieciešama.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) "Cette décision sera prise ultérieurement par l'instance compétente"

(2) "Ja iecēlējinstitūcijai tiktu piešķirta rīcības brīvība, kas tai ļautu jebkurā laikā nodot lietu Invaliditātes komitejai tādu iemeslu dēļ, kuri nav skaidri paredzēti Civildienesta noteikumu 59. pantā, tas būtu pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir minētā panta pamatā, un atņemtu lietderīgo iedarbību procesuālajām garantijām, kas ar šo pantu ir piešķirtas attiecīgajam ierēdnim; skatīt lietu T-84/98, C pret Padomi, [2000] ECR SC IA-0113; II-0497, 67. lpp.