Godātais J. kungs!

2000. gada 24. maijā Jūs Eiropas ombudam iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par Jūsu dalību atklātajā konkursā COM/A/12/98.

2000. gada 20. jūlijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2000. gada 16. oktobrī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. Jūs nesniedzāt nekādus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:

Sūdzības iesniedzējs piedalījās Eiropas Komisijas rīkotajā atklātajā konkursā COM/A/12/98. 1999. gada 30. aprīlī Konkurences nodaļas vadītājs informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņš a) pārbaudījumā ir ieguvis tikai 19,867/40 (vismaz 20/40) un ka tāpēc viņš ir izslēgts no rakstiskajiem pārbaudījumiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka, lai nodrošinātu vienlīdzību starp kandidātiem, Komisija neitralizēja dažus jautājumus (no kuriem 27. jautājums) a) pārbaudījumā, kas nebija skaidri. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka 27. jautājums, kas tika neitralizēts, bet uz kuru viņš atbildēja pareizi, bija pilnīgi skaidrs un neatstāja vietu neskaidrībām. Viņš apgalvo, ka nav pamatoti, ka Komisijas vainas dēļ (neskaidra jautājuma atcelšana) viņš netika pielaists nākamajam konkursa posmam. Iepriekšējā atklātajā konkursā jautājums netika anulēts, bet visiem kandidātiem tika piešķirts viens papildu punkts.

1999. gada 13. jūlijā sūdzības iesniedzējs, kas ir Komisijas palīgdarbinieks, saskaņā ar 90 Civildienesta noteikumiem (R 463/99) iesniedza apelācijas sūdzību par Komisijas lēmumu neitralizēt jautājumus. Pēc starpdienestu apspriedes 1999. gada 29. septembrī, kurā viņš piedalījās, lai paustu savu viedokli, sūdzības iesniedzējs precizēja savu sākotnējo sūdzību papildu vēstulē, kas datēta ar 1999. gada 14. oktobri. Iecēlējinstitūcija 2000. gada 18. februārī noraidīja viņa apelāciju, kas apstiprināja sūdzības iesniedzēja izslēgšanu no konkursa. Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka iecēlējinstitūcijas galīgajā lēmumā nav ņemta vērā starpdienestu apspriešanās un sūdzības iesniedzēja pēdējās vēstules informācija. Turklāt Komisija nesniedza atbildi četru mēnešu laikā.

Tādēļ sūdzības iesniedzējs rakstīja ombudam, apgalvojot, ka 1) Komisija ir nepareizi atcēlusi priekšatlases testa 27. jautājumu a) un tai ir jāsniedz sūdzības iesniedzējam tā pamatojums, jo īpaši attiecībā uz to, ka tas pats jautājums netika atcelts iepriekšējā atklātā konkursā, 2) iecēlējinstitūcijas 2000. gada 18. februāra lēmumā nav ņemta vērā informācija, kas iegūta starpdienestu konsultācijās un sūdzības iesniedzēja 1999. gada 14. oktobra vēstulē, un 3) Komisija četru mēnešu laikā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 1999. gada 13. jūlija apelāciju.

Pieprasījums

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu par priekšatlases testā a) uzdotā 27. jautājuma iespējamu nelikumīgu atcelšanu Komisija atsaucās uz Eiropas Ombuda lēmumu sūdzībā 761/99/BB pret Komisiju. Šī sūdzība, ko iesniedza kandidāts, kurš piedalījās atklātajā konkursā COM/A/11/98, bija līdzīga sūdzībai, ko iesniedza šis sūdzības iesniedzējs. Tāpēc Komisija vērsa uzmanību uz ombuda lēmuma 2.3. punktu, kurā teikts, ka, pamatojoties uz viņa veikto sūdzības izmeklēšanu, „Eiropas Komisija, šķiet, nav pieļāvusi administratīvu kļūmi”. Komisija konstatēja, ka atlases komisija ir nolēmusi neitralizēt priekšatlases pārbaudījuma a) 27. jautājumu attiecībā uz visiem kandidātiem, jo tas ir izrādījies neskaidrs. Komisija piebilda, ka katra atlases komisija ir neatkarīga.

Attiecībā uz otro un trešo apgalvojumu Komisija norādīja, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis sūdzību iecēlējinstitūcijai. Šo sūdzību Ģenerālsekretariāts reģistrēja 1999. gada 23. jūlijā. Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā ir norādīts, ka “iestāde četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas paziņo attiecīgajai personai savu pamatoto lēmumu. Ja šā termiņa beigās atbilde uz sūdzību nav saņemta, uzskata, ka ir pieņemts netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, par ko var iesniegt apelāciju saskaņā ar 91. pantu.”

Sūdzības iesniedzējs 1999. gada 30. novembra vēstulē tika informēts, ka viņa lūgums ir noraidīts ar netiešu lēmumu 1999. gada 23. novembrī un ka tam sekos oficiāla atbilde. Pēc šīs vēstules saņemšanas sūdzības iesniedzējs varēja nolemt iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā, ko viņš minēja savā 1999. gada 14. oktobra vēstulē.

Pēc tam sūdzība tika noraidīta ar tiešu 2000. gada 18. februāra lēmumu. Pēc 91. panta 3. punkta otrā ievilkuma termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai Pirmās instances tiesā sākās no šī datuma. Tāpēc, ja sūdzības iesniedzējs būtu uzskatījis, ka iecēlējinstitūcijas atbilde nav apmierinoša vai nepilnīga, viņš būtu varējis vēlreiz apsvērt iespēju vērsties Tiesā trīs mēnešu laikā no šā datuma. Sūdzības iesniedzējs atkal nolēma to nedarīt.

Sūdzības iesniedzējs neizteica nekādus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir nepareizi atcēlusi priekšatlases pārbaudījuma a) 27. jautājumu un tai būtu jāsniedz sūdzības iesniedzējam tā pamatojums, jo īpaši attiecībā uz to, ka tas pats jautājums netika atcelts iepriekšējā atklātajā konkursā. Komisija atsaucās uz Eiropas Ombuda lēmumu sūdzībā 761/99/BB par līdzīgu gadījumu saistībā ar kandidātu, kurš bija piedalījies atklātajā konkursā COM/A/11/98, kurā ombuds bija secinājis, ka nav pieļauta administratīva kļūme.

1.2 Lēmumā par sūdzību 761/99/BB ombuds uzskatīja, ka gadījumā, ja jautājums par pārbaudījumu izrādās neskaidrs, lēmums izslēgt šo jautājumu no pārbaudījuma ir pamatots ar nosacījumu, ka šī izslēgšana tiek veikta tā, lai nodrošinātu, ka netiek negatīvi ietekmētas kandidātu intereses. Pamatojoties uz viņam iesniegtajiem pierādījumiem, ombuds uzskata, ka nekas neliecina par to, ka šajā gadījumā šis nosacījums nav izpildīts, ņemot vērā, ka Komisija, šķiet, ir novērsusi attiecīgo jautājumu attiecībā uz visiem kandidātiem.

1.3 Pamatojoties uz iepriekš minēto, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi, ciktāl tas attiecas uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka iecēlējinstitūcijas 2000. gada 18. februāra lēmumā nav ņemta vērā informācija, kas iegūta starpdienestu konsultācijās un sūdzības iesniedzēja 1999. gada 14. oktobra vēstulē. Komisija norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējs uzskatītu, ka iecēlējinstitūcijas atbilde nav apmierinoša vai nepilnīga, viņš būtu varējis izvēlēties vērsties Tiesā trīs mēnešu laikā.

2.2 No lietas materiāliem izriet, ka 1999. gada 13. jūlijā sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Viņa apelācijas sūdzība tika reģistrēta 1999. gada 23. jūlijā (R/463/99). Sūdzības iesniedzējs 1999. gada 29. septembrī piedalījās starpdienestu konsultācijā, kuras laikā viņam tika dota iespēja paskaidrot savu viedokli. Pēc šīs starpdienestu apspriedes sūdzības iesniedzējs 1999. gada 14. oktobrī nosūtīja jaunu vēstuli, kurā precizēja savu sākotnējo apelāciju.

2.3 Ombuds ir rūpīgi izanalizējis iecēlējinstitūcijas 2000. gada 18. februāra lēmumu. Ir taisnība, ka šis lēmums neattiecas ne uz starpdienestu apspriešanos, ne uz sūdzības iesniedzēja 1999. gada 14. oktobra papildu vēstuli. Tomēr sūdzības iesniedzēja papildu vēstule tika nosūtīta trīs mēnešus pēc sākotnējās pārsūdzības iesniegšanas.

2.4 Ombuds norāda, ka iecēlējinstitūcijas lēmumā vispirms ir sīki aprakstīti fakti, kas ir sūdzības pamatā. Pēc tam lēmumā ir izklāstīti sūdzības iesniedzēja apgalvojumi, kas ietverti viņa 1999. gada 13. jūlija vēstulē. Pirms apelācijas noraidīšanas iecēlējinstitūcija veic sūdzības iesniedzēja prasību juridisku novērtējumu divās lappusēs. Ombuds no iepriekš minētā secina, ka atlases komisijas lēmums sniedza sūdzības iesniedzējam visus iemeslus, kas nepieciešami, lai saprastu viņa apelācijas noraidījumu. Tāpēc attiecībā uz šo sūdzības aspektu netika konstatētas administratīvas kļūmes.

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija četru mēnešu laikā nav atbildējusi uz viņa 1999. gada 13. jūlija apelācijas sūdzību. Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ar 1999. gada 30. novembra vēstuli tika informēts, ka viņa sūdzība ir noraidīta ar netiešu 1999. gada 23. novembra lēmumu un ka sekos oficiāla atbilde. Komisija norādīja, ka pēc šīs vēstules saņemšanas sūdzības iesniedzējs varēja iesniegt apelācijas sūdzību Pirmās instances tiesā. Skaidrs lēmums par noraidīšanu tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam 2000. gada 18. februārī.

3.2 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu "(.) Iestāde informē attiecīgo personu par savu pamatoto lēmumu četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas. Ja šā termiņa beigās atbilde uz sūdzību nav saņemta, uzskata, ka ir pieņemts netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, par ko var iesniegt apelāciju saskaņā ar 91. pantu.”

3.3 Lēmumā par sūdzību 1479/99/(OV)MM ombuds uzskatīja, ka saskaņā ar šo noteikumu iecēlējinstitūcija četru mēnešu laikā paziņo attiecīgajai personai savu pamatoto lēmumu. Tas atbilst labas pārvaldības principiem. Ja iecēlējinstitūcija šādi nerīkojas, t. i., neievēro labas pārvaldības principus, attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās aizsargā noteikums, ka atbildes nesniegšana ir negatīvs lēmums. Šis pēdējais noteikums ir paredzēts, lai radītu iespēju pilsonim izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekli pat tad, ja iecēlējinstitūcija nepilda savus juridiskos pienākumus. Tas nekādā veidā nedod iecēlējinstitūcijai tiesības atbrīvot to no pienākuma ievērot labu administratīvo praksi.

3.4 Šajā lietā apelācijas sūdzība tika iesniegta 1999. gada 13. jūlijā. Komisija 1999. gada 30. novembrī, t. i., divas nedēļas pēc Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā norādītā četru mēnešu termiņa beigām, informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir netieši noraidījusi viņa apelāciju 1999. gada 23. novembrī. Skaidrs lēmums sūdzības iesniedzējam tika nosūtīts tikai 2000. gada 18. februārī, t. i., 7 mēnešus pēc sūdzības iesniegšanas un vairāk nekā 3 mēnešus pēc Civildienesta noteikumos norādītā termiņa beigām. Ombuds uzskata, ka šī novēlotā atbilde ir administratīva kļūme, un izsaka turpmāk minēto aizrādījumu.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šīs sūdzības 3. daļu, šķiet nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tādēļ ombuds ir nolēmis lietu slēgt.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN