Cienījamā M. kundze, 1999. gada
8. jūlijā jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Komisija izskata divus jūsu vīra C. kunga nosūtītos pieprasījumus. Komisija neesot ne apstiprinājusi vēstuļu saņemšanu, ne pieņēmusi lēmumu par to nopelniem.
1999. gada 16. septembrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Eiropas Komisija nosūtīja savu atzinumu 2000. gada 7. janvārī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlaties. Jūsu apsvērumus es saņēmu 2000. gada 4. februārī.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēja vīrs ir būvinženieris, kurš veica darbus Itālijas pašvaldības iestādē. Radās strīds, un viņš lūdza piemērot šķīrējtiesas procedūru, kā to paredz piemērojamie Itālijas tiesību akti. Gan administratīvās, gan tiesu iestādes nesasauca šķīrējtiesu kolēģiju. Tāpēc sūdzības iesniedzēja vīrs Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību komisijā cēla prasību pret Itāliju. 1995. gada 17. novembrī Eiropas Padomes Ministru komiteja nolēma, ka Itālija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu.
Tomēr Itālija neizpildīja iepriekš minēto lēmumu un jo īpaši nesamaksāja sūdzības iesniedzēja vīram pienākošās summas. Tādēļ 1998. gada 15. novembrī viņš iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai un lūdza konfiscēt ES līdzekļus, kas tika pārskaitīti Itālijai.
Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav ne reģistrējusi sūdzību, ne atbildējusi uz to. Tādēļ 1999. gada 16. februārī sūdzības iesniedzējs devās uz Briseli, lai noskaidrotu situāciju. Viņa tika informēta, ka sūdzība ir reģistrēta uz tā advokāta vārda, kurš iesniedza lietu, nevis uz prasītāja vārda. Turklāt tā tika piešķirta XXIV ģenerāldirektorātam (Patērētāju politika un patērētāju veselības aizsardzība), kas nebija kompetents. Visbeidzot, Ģenerālsekretariāts nodeva lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesai, lai gan šī iestāde jau bija pieņēmusi galīgo spriedumu šajā lietā.
Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar to, ko viņai teica Komisijas Juridiskā dienesta amatpersona, lieta būtu bijusi jāattiecina uz ģenerāldirektorātu, kas atbild par publisko iepirkumu (ĢD Markt). Tādēļ 1999. gada 8. martā sūdzības iesniedzēja vīrs nosūtīja jaunu sūdzību, atsaucoties uz pirmo sūdzību. Šī otrā sūdzība netika reģistrēta, un prasītājs nesaņēma atbildi par tās pamatotību.
Tādēļ 1999. gada 8. jūlijā sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas ombudu izmeklēt šo lietu un izteica šādus apgalvojumus:
1. Komisija nereģistrēja sūdzības, ko 1998. gada 15. novembrī un 1999. gada 8. martā bija nosūtījis C. Tās tika noklusētas Komisijā vai nosūtītas nepareizam adresātam.
2. Komisija nerīkojās pret Itāliju, lai gan tā būtu rīkojusies saskaņā ar savu madātu.
3. Komisija nav konfiscējusi līdzekļus, kas ES bija jāmaksā Itālijai, un nav nodevusi tos sūdzības iesniedzējam.

Pieprasījums

Komisijas atzinums Eiropas Komisijas
atzinums par sūdzību bija šāds:
1. 1998. gada 16. novembra sūdzība, ko iesniedza T., pārstāvot C., tika attiecināta uz ĢD XXIV. Vēstules pārbaudē atklājās, ka tā attiecas uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpumu, ko iesniedzis profesionāls jurists. Tāpēc tas tika nodots Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
1999. gada 16. februārī sūdzības iesniedzējs tikās ar Markt B2 ģenerāldirektorāta ierēdni. Pēc lietas virspusējas analīzes šis ierēdnis informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas neatklāj Kopienas tiesību aktu pārkāpumus publiskā iepirkuma jomā vai citu tiesību aktu pārkāpumus, ko uzrauga Markt ĢD. Tika informēti arī citi Komisijas dienesti.
1999. gada 16. martā Komisijas pasta nodaļa reģistrēja sūdzības iesniedzēja otro vēstuli. Pasta nodaļa tika informēta, ka šis jautājums neietilpst Komisijas kompetencē. Tādējādi nekāda turpmāka rīcība netika veikta, un otrā vēstule tika iesniegta kopā ar pirmo vēstuli.
Komisija atvainojās par to, ka koordinācijas trūkuma dēļ starp Komisijas dienestiem netika sagatavota atbilde uz T. kunga un C.o kunga vēstulēm. Tomēr sūdzības iesniedzējs tika personīgi informēts par lietas nodošanu Eiropas Cilvēktiesību tiesai un par to, ka Komisija nav kompetenta to izskatīt.
2. Izskatot lietas materiālus, netika konstatēti Kopienas tiesību aktu un jo īpaši publiskā iepirkuma direktīvu pārkāpumi, kā to apgalvoja sūdzības iesniedzējs. Šīs direktīvas attiecas tikai uz procedūrām, kuru rezultātā tiek parakstīts būvdarbu valsts līgums. C. kunga problēma bija saistīta ar darbu apmaksu pēc līguma parakstīšanas un izpildes. Uz to neattiecās Kopienu tiesību normas.
3. Visbeidzot, nav starptautiskas procedūras, kas ļautu privātpersonām konfiscēt dalībvalsts īpašumu. Vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzeklis sūdzības iesniedzējam ir valsts līmenī.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Eiropas Ombuds pārsūtīja Eiropas Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Savā atbildē sūdzības iesniedzēja īsumā izteica šādus apsvērumus.
Sūdzības iesniedzēja uzturēja savus apgalvojumus.
Viņa nepiekrita Komisijas viedoklim, ko viņa uzskata par bezdarbību, nepatiesību un izsmieklu. Komisijai nosūtītie dokumenti nebija vienkāršas vēstules, bet gan oficiālas sūdzības, kurās Komisija tika aicināta vērsties pret Itāliju. C. kunga oficiālā sūdzība bija balstīta uz cilvēktiesību pārkāpumu, kas konstatēts ar Eiropas Padomes Ministru komitejas lēmumu. Tāpēc saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu Komisija bija kompetenta izmeklēt šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs tikās ar Markt ĢD amatpersonu. Pēdējā minētā lūdza sūdzības iesniedzēju atkārtoti iesniegt pirmo sūdzību. Bez sākotnējās sūdzības viņš acīmredzami nevarēja sniegt autoritatīvu paziņojumu par Komisijas kompetenci šajā jautājumā.
Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Komisija atkal ir pārpratusi viņas vīra nosūtīto sūdzību priekšmetu. Viņa uzskata, ka sūdzības nekad nav rūpīgi izlasītas.
Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pants) un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principu (Treat on the European Union 6. pants) Komisijai bija jāvēršas pret Itāliju.

Lēmums

Komisija nav reģistrējusi sūdzības
1.1 Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka viņas vīrs divas reizes ir iesniedzis sūdzību Eiropas Komisijai, bet neviena no tām nekad nav reģistrēta un nav saņēmusi atbildi.
1.2 Komisija atvainojās par atbildes nesniegšanu iekšējās koordinācijas trūkuma dēļ. Tomēr tā paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs tika personīgi informēts, ka Komisija nav kompetenta izskatīt sūdzību un ka lieta ir nosūtīta Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
1.3 Saskaņā ar informāciju, kas ietverta Komisijas atzinumā par tās sūdzību izskatīšanas procedūrām (nosūtīts ombudam saistībā ar izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas Nr. 303/97/PD):

"Visas sūdzības, kas nonāk Komisijā, reģistrē Ģenerālsekretariātā. Izņēmumi nav noteikti. (...)

Saņemot sūdzību, Komisija vispirms apstiprina tās saņemšanu. Vēstulei, ar ko apstiprina saņemšanu, ir pievienots pielikums, kurā izklāstīts pārkāpuma procedūras mērķis un sīkāka informācija par to."

1.4 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja vīra nosūtītās sūdzības nekad nav bijušas reģistrētas kā oficiālas sūdzības un nav saņēmušas rakstisku atbildi. Fakts, ka šajā gadījumā Komisijas ierēdnis sniedza sūdzības iesniedzējai mutisku informāciju, nevarēja viņu pārliecināt, ka viņas vīra sūdzība ir rūpīgi izlasīta un izskatīta.
1.5 Saskaņā ar pašas Komisijas novērojumiem pēc ombuda iniciatīvas veiktajā izmeklēšanā Nr. 303/97/PD nav paredzēti izņēmumi no noteikuma, ka visas Komisijas saņemtās sūdzības tiek reģistrētas un tiek nosūtīts saņemšanas apstiprinājums. Tādējādi tas, ka tas nav izdarīts, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.
2 Komisijas bezdarbība pret Itāliju
2.1 Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Eiropas Padomes Ministru komiteja ir pārliecinājusies, ka Itālija ir pārkāpusi viņas vīra cilvēktiesības. Tāpēc Komisijai bija jāvēršas pret Itāliju, lai panāktu Komitejas lēmuma izpildi.
2.2 Komisija paskaidroja, ka uz sūdzības iesniedzēja vīra iesniegto lietu neattiecas Kopienas tiesību aktu noteikumi, kas ļautu Komisijai iejaukties. Sūdzības iesniedzējs par to tika personīgi informēts.
2.3 Eiropas Padomes Ministru komiteja vai Eiropas Komisija/Cilvēktiesību tiesa ir neatkarīgas starptautiskas struktūras, kas izveidotas ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kas ir starptautisks nolīgums, kuru Eiropas Padomes dalībvalstis noslēdza 1950. gadā. Šīs struktūras nav izveidotas saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu (kas grozīts ar Līgumu par Eiropas Savienību), bet ir daļa no Eiropas Padomes. Eiropas Padome un Eiropas Savienība ir divas atsevišķas organizācijas.
2.4 Eiropas Komisija, kas ir daļa no Eiropas Savienības, nav atbildīga par to lēmumu vai sodu izpildi, kas pieņemti Eiropas Padomes ietvaros. Turklāt Komisijas sniegtie paskaidrojumi par to, kāpēc tā nevarēja izskatīt lietu saskaņā ar Kopienu tiesībām, šķiet pamatoti. Attiecībā uz šo lietas aspektu nav konstatēts neviens administratīvas kļūmes gadījums.
3 Komisijas nespēja konfiscēt Itālijai izmaksājamos līdzekļus
3.1 Sūdzības iesniedzēja vīrs pieprasīja konfiscēt Itālijai pārskaitāmos ES līdzekļus un izmaksāt tos viņam.
3.2 Komisija paskaidroja, ka šāda procedūra nepastāv.
3.3 Tādēļ ombuds secina, ka nav pierādījumu par administratīvām kļūmēm attiecībā uz šo lietas aspektu.
Secinājums Pamatojoties
uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Saskaņā ar pašas Komisijas novērojumiem saistībā ar ombuda patstāvīgo izmeklēšanu Nr. 303/97/PD nav paredzēti izņēmumi no noteikuma, ka visas Komisijas saņemtās sūdzības tiek reģistrētas un tiek nosūtīts saņemšanas apstiprinājums. Tādējādi tas, ka tas nav izdarīts, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tādēļ ombuds ir nolēmis lietu slēgt.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Jūsu sirsnīgi
Jacob Söderman