Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzēja 2019. gada 2. martā lūdza Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) piešķirt viņai publisku piekļuvi dokumentiem ^[1], kuros ietverti trīs OLAF darbinieku, tostarp bijušā OLAF ģenerāldirektora un direktora, ceļa izdevumi laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. decembrim.

2. Sūdzības iesniedzējs 2019. gada 9. martā iesniedza otru pieprasījumu OLAF par publisku piekļuvi dokumentiem, kuros ietverti vēl trīs OLAF direktoru ceļa izdevumi laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2019. gadam.

3. Sūdzības iesniedzējs jo īpaši pieprasīja piekļuvi dokumentiem, kas par katru darba braucienu satur informāciju par:  a) kur sākās un beidzās darba brauciens un ceļa izdevumi; b) katra darba brauciena datumus un ilgumu;  c) izmitināšanai iztērētās summas;  d) dažādas izmaksas. Ja ceļojums notika ar gaisa taksometru un ceļoja cilvēku komanda, viņa arī pieprasīja dokumentus, kuros bija sniegta informācija par pārējiem ceļotājiem, tostarp viņu vārdi un amati.

4. OLAF attiecīgi 2019. gada 10. un 26. aprīlī atbildēja uz abiem pieprasījumiem, informējot sūdzības iesniedzēju, ka nepiešķirs piekļuvi dokumentiem.

5. Sūdzības iesniedzējs 2019. gada 26. aprīlī lūdza OLAF pārskatīt abus tā lēmumus, proti, tā saukto atkārtoto pieteikumu.

6. Tā kā OLAF nesniedza atbildi, sūdzības iesniedzējs 2019. gada 10. jūnijā vērsās pie Ombuda.

Izmeklēšana

7. Ombude sāka izmeklēšanu par OLAF atteikumu piešķirt publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

8. Ombude lūdza OLAF iesniegt attiecīgo dokumentu paraugus. OLAF iesniedza 12 dokumentu paraugus.

9. 2019. gada 5. jūlijā pēc Ombuda izmeklēšanas sākšanas OLAF pieņēma lēmumu par sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījumu (tā saukto “apstiprinošo lēmumu”), atkal atsakot publisku piekļuvi visiem pieprasītajiem dokumentiem.

Ombudam iesniegtie argumenti

Sūdzības iesniedzēja argumenti

10. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šo dokumentu izpaušana ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs. Viņa norādīja, ka ES iestādēm ir jānodrošina pienācīgs publiskās pārredzamības līmenis attiecībā uz augstākā līmeņa ierēdņu un darbinieku ceļa izdevumiem kopumā. Viņa teica, ka sabiedrībai ir jāspēj saukt ES pie atbildības par ES budžeta izlietojumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka nav iemesla uzskatīt, ka varētu tikt kaitēts darbinieku likumīgajām interesēm, jo pieprasījums neattiecas uz sensitīviem personas datiem. Viņa arī apgalvo, ka konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz dokumentiem, kuri saistīti ar OLAF izmeklēšanām, nebūtu piemērojama dokumentiem, kas attiecas uz komandējumiem.

11. Viņa secina, ka piekļuve šiem datiem atbilstu Eiropas Komisijas praksei savā tīmekļa vietnē publicēt komisāru ceļa izdevumus.

Iestādes argumenti

12. OLAF apgalvo, ka pieprasītā informācija ir tā darbinieku “personas dati” un ka pieprasīto dokumentu izpaušana kaitētu attiecīgo personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai.^[2] Tas apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi nepieciešamību viņai nosūtīt personas datus. OLAF norādīja, ka šī pārbaude ir juridiska prasība un ka tai ir jābūt vajadzīgai konkrētam mērķim sabiedrības interesēs ^[3]. 

13. OLAF norāda, ka atbilstošu publiskās pārredzamības līmeni attiecībā uz augstākā līmeņa ierēdņu ceļa izdevumiem jau nodrošina tas, ka tā darbinieku ceļa izdevumus reglamentē Civildienesta noteikumi ^[4] (publisks dokuments) un ka uz tiem regulāri attiecas revīzijas un kontroles procedūras. OLAF piebilda, ka tas savā tīmekļa vietnē publicē informāciju par savām darbībām, tostarp attiecīgā gadījumā par savu darbinieku komandējumiem.

14. Tā arī norādīja, ka personas, kuru ceļa izdevumi tiek pieprasīti, nav amatpersonas, bet drīzāk ierēdņi, “kuriem ir atbalsta funkcijas, kas ļauj iestādēm veikt savus uzdevumus”. Tā piebilda, ka nav iedibinātas prakses publicēt ceļa izdevumus un tādējādi šo datu izpaušana nebūtu samērīga.

15. OLAF arī apgalvoja, ka dokumentu par OLAF darbinieku komandējumiem saistībā ar izmeklēšanu publiskošana apdraudētu pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību ^[5], kā arī lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību ^[6]. OLAF norādīja, ka šajā sakarā ES tiesas ir atzinušas vispārēju prezumpciju par nepieejamību OLAF lietu materiāliem. OLAF norādīja, ka Revīzijas palāta uzskata, ka ar OLAF izmeklēšanām saistīto dokumentu publiskošana varētu būtiski apdraudēt tā izmeklēšanas darbību mērķus, kā arī lēmumu pieņemšanas procesu gan tagad, gan nākotnē. OLAF piebilda, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, un tāpēc šis izņēmums pamato atteikumu papildus argumentiem par personas datiem.

Ombuda novērtējums

16. Jēdziens “personas dati” ir ļoti plašs. Tas attiecas uz jebkādu informāciju, kas saistīta ar identificētu vai identificējamu personu. Informācijai nav jābūt saistītai ar personas privāto dzīvi, lai tā būtu “personas dati”. Informācija, kas saistīta ar personas darbu publiskā struktūrā, var būt arī tās “personas dati”. Tādējādi Ombuds piekrīt OLAF novērtējumam, ka informācija par izdevumiem, kas radušies identificētajiem darbiniekiem, ir personas dati. Tādējādi jebkurai dokumenta izpaušanai ir jāatbilst personas datu nosūtīšanas nosacījumiem, kas izklāstīti ES datu aizsardzības tiesību aktos.

17. Saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesību aktiem OLAF ir jāveic trīs posmu analīze, apsverot, vai tas var piešķirt publisku piekļuvi personas datiem. Pirmkārt, saņēmējam ir jāpierāda, ka personas dati ir jānosūta konkrētam mērķim sabiedrības interesēs. Otrkārt, nedrīkst būt nekāda iemesla uzskatīt, ka šāda nosūtīšana varētu kaitēt datu subjekta likumīgajām interesēm. Treškārt, pārzinim (OLAF) ir jāpierāda, ka personas datu nosūtīšana šim konkrētajam nolūkam ir samērīga, izsverot dažādās konkurējošās intereses.

18. Attiecībā uz analīzes pirmo posmu Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir norādījis, ka piekļuve OLAF darbinieku ceļa izdevumiem ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu saukt ES pie atbildības par ES budžeta izmantošanu. Ombuds atzīst šā argumenta spēku. Tomēr viņa piekrīt, ka saskaņā ar ES judikatūru šāds vispārējs pamatojums, kas balstīts uz pārredzamības interesēm, pats par sevi nevar attaisnot personas datu izpaušanu.^[7] Saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesību aktiem, lai pamatotu personas datu nosūtīšanu, pieprasījuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka šāda nosūtīšana ir nepieciešama, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs.

19. Attiecībā uz analīzes otro un trešo posmu OLAF uzskatīja, ka datu izpaušana nebūtu samērīga ar sūdzības iesniedzēja izvirzīto mērķi. Ombuds norāda, ka, novērtējot nosūtīšanas samērīgumu un risku, ka varētu tikt kaitēts datu subjekta likumīgajām interesēm, iestādei ir jāņem vērā datu subjekta(-u) identitāte ^[8].

20. Ombude uzskata, ka šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs nav pierādījis nepieciešamību nosūtīt šos personas datus, kā to prasa ES datu aizsardzības tiesību akti. Tāpēc OLAF nebija juridiska pienākuma turpināt izvērtēt šādas nodošanas samērīgumu.

21. Tomēr saskaņā ar vispārējo principu ombuds uzskata, ka nav nepamatoti, ka iedzīvotāji sagaida augstāku pārredzamības pakāpi attiecībā uz izdevumiem, kas radušies augstākajai vadībai, piemēram, OLAF ģenerāldirektoram, pildot savus oficiālos pienākumus. Ombude norāda, ka dažas aģentūras ir brīvprātīgi ieviesušas pārredzamāku pieeju, atklājot informāciju par ceļa un uzturēšanās izdevumiem, kas to augstākā līmeņa vadītājiem radušies uzņēmējdarbības nolūkos. Ombuds atzinīgi vērtē šādas iniciatīvas.

22. Ombude arī norāda, ka šajā gadījumā daži OLAF iesniegtie dokumentu paraugi attiecas uz ceļa izdevumiem, kas radušies “sensitīvu komandējumu” laikā saistībā ar OLAF izmeklēšanām. Ombude uzskata, ka ir pamatoti secināt, ka šīs informācijas izpaušana par konkrētu komandējumu atrašanās vietu un darbinieku pavadīto laiku konkrētā vietā varētu atklāt sensitīvu informāciju par OLAF izmeklēšanas darbībām. Tas varētu kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķiem. ^[9]

23. Sūdzības iesniedzēja neizvirzīja nekādus konkrētus argumentus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses izpaust ar OLAF izmeklēšanas darbībām saistītos ceļa izdevumus. Tāpēc Ombuds piekrīt, ka šādu dokumentu neizpaušana ir pamatota, jo tā varētu apdraudēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi. Tomēr šis izņēmums nebūtu piemērojams dokumentiem par ceļa izdevumiem, kas nav saistīti ar OLAF izmeklēšanas darbībām.

24. Ņemot vērā šos apsvērumus, ombude uzskata, ka OLAF atteikums nodrošināt publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem bija pamatots un atbilst ES tiesību aktiem par datu aizsardzību un publisku piekļuvi dokumentiem. Tomēr viņa ierosina OLAF turpmāk veicināt pārredzamāku pieeju.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombude slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai nav pieļāvis administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai tiks informēti par šo lēmumu.

Ierosinājums veikt uzlabojumus

Ombude atzīst, ka lielāka pārredzamība attiecībā uz ES ierēdņu izdevumiem palielina iedzīvotāju uzticēšanos ES iestādēm. Šā iemesla dēļ ombude ierosina OLAF veikt pasākumus, lai pārskatītu savu politiku un apsvērtu iespēju īstenot pārredzamāku pieeju attiecībā uz ceļa izdevumiem, kas nav radušies izmeklēšanas darbību gaitā. Jo īpaši būtu jāapsver iespēja regulāri proaktīvi atklāt ģenerāldirektora izdevumus.

Emīlija O'Reilija

Eiropas Ombuds

Strasbūrā, 2019. gada 26. septembrī

[1] Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, pieejama šeit: https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2001:145:0043:0048:en:PDF 

[2] Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV L 295, 21.11.2018., 39.–98. lpp.) https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A32018R1725.

[4] Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumu un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (“Civildienesta noteikumi”) VII pielikuma 11.–13. pants, pieejams vietnē http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A01962R0031-20140501 .

[5] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums.

[6] Piemērs: Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkts.

[7] Tiesas 2015. gada 16. jūlija spriedums Client Earth un PAN Europe / EFSA, C-615/13 P, ECLI:EU:C:2015:489, 44., 46., 47., 50.–53., 55.–58. punkts.

[8] Vispārējās tiesas 2015. gada 15. jūlija spriedums Dennekamp / Parlaments, T-115/13, ECLI:EU:T:2015:497, 119. punkts.

[9] Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkts.