Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs, kurš dzīvo Beļģijā, pieteicās uz amatu Eiropas Zāļu aģentūrā (EMA). EMA uzaicināja viņu kārtot testu tās telpās, tolaik Londonā (Apvienotā Karaliste)^[1].

2. Sūdzības iesniedzējs jautāja EMA, cik daudz viņam tiks atlīdzināts par braucienu no Briseles (Beļģija) uz Londonu. EMA viņu informēja, ka tā atlīdzina daļu no to prasītāju ceļa izdevumiem, kuri piedalās tās personāla atlases procedūrās, piemērojot vienotas likmes sistēmu, kuras pamatā ir lineārais attālums starp prasītāja dzīvesvietu un EMA telpām. Vienotas likmes summas ir iepriekš noteiktas konkrētiem “attāluma intervāliem”^[2].

3. Turpmākajā sarakstē ar EMA sūdzības iesniedzējs nepiekrita savai atlīdzināšanas politikai. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar EMA´s atbildi uz viņa bažām, viņš vērsās pie Ombuda 2018. gada aprīlī.

Izmeklēšana

4. Ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja bažām par to, ka EMA ceļojumu atlīdzināšanas politika darba meklētājiem ir diskriminējoša.

5. Izmeklēšanas laikā ombude lūdza EMA precizēt tās noteikumus par ceļa izdevumu atlīdzināšanu personāla atlases procedūrās.

Ombudam iesniegtie argumenti

6. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EMA politika atlīdzināt tikai daļu no ceļa izdevumiem ir negodīga. Citas ES aģentūras pilnībā atlīdzina darba meklētāju ceļa izdevumus. Turklāt EMA´s vienotās likmes sistēma ir diskriminējoša attiecībā uz tiem pieteikuma iesniedzējiem, kuriem jābrauc lielāki attālumi. Sūdzības iesniedzējs´s uzskata, ka cilvēki, kuri nevar atļauties ceļa izdevumus, var tikt atturēti pieteikties darbā EMA.

7. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka noteikumi par ceļa izdevumu atlīdzināšanu darba meklētājiem ir nepamatoti neizdevīgāki nekā noteikumi par ceļa izdevumu atlīdzināšanu ES darbiniekiem.

8. EMA apgalvoja, ka tās atlīdzināšanas politika nav diskriminējoša. Tās pamatā ir objektīvi dati, piemēram, vidējie faktiskie izdevumi, kas pieteikuma iesniedzējiem radušies iepriekšējos gados ^[3], un EMA ceļojumu aģentūras sniegtā statistika par aviobiļetēm. Iemesls, kāpēc vienotās likmes summas nav tieši proporcionālas ceļojuma attālumam, ir tāds, ka ceļa izdevumus var ietekmēt vairāki citi faktori, kas nav attālums, piemēram, lidojumu biežums, citu ceļošanas līdzekļu pieejamība, lidostas nodokļi utt. EMA izdevumu atlīdzināšanas politika ir balstīta uz politiku, ko piemēro Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO), kas ir ES struktūra, kura atbild par lielākās daļas ES darbinieku atlasi, bet ir labvēlīgāka par to.

9.  EMA arī norādīja, ka atlīdzināšanas politika, kuras pamatā ir vienotas likmes iemaksas, ļauj labāk pārvaldīt budžetu un rada saprātīgāku administratīvo darba slodzi nekā faktisko izmaksu atlīdzināšana.

Ombuda novērtējums

10. Noteikumi, kas reglamentē ES darbinieku nodarbinātības nosacījumus, paredz, ka ES iestādēm un struktūrām būtu jācenšas pieņemt darbā darbiniekus pēc iespējas plašākā ģeogrāfiskā teritorijā no ES dalībvalstu valstspiederīgo vidus ^[4]. Lai gan iestādēm un struktūrām ir rīcības brīvība noteikt, kā to vislabāk izdarīt, ir skaidrs, ka ceļa izdevumu daļēja segšana, lai kārtotu pārbaudījumus un piedalītos intervijās, ir īpaši svarīgs veids, kā veicināt pieteikumus no ģeogrāfiski daudzveidīga fonda. Tomēr visām ES iestādēm un struktūrām nav īpašas prasības piemērot vienādus ceļa izdevumu atlīdzināšanas noteikumus, ja vien to piemērotie noteikumi ir saprātīgi un taisnīgi.

11. Ombuds saprot, ka ģeogrāfiskās daudzveidības labad EMA atlīdzina daļu no to kandidātu ceļa izdevumiem, kuri piedalās tās personāla atlases procedūrās. EMA lēmums piemērot vienotas likmes atlīdzināšanas politiku, kas ir daudzu citu ES iestāžu un struktūru kopīga prakse, ļauj tai saskaņot šo mērķi ar finanšu un administratīvo resursu pareizu pārvaldību. EMA skaidrojums par vienotas likmes summu noteikšanai izmantoto metodiku ir pamatots.

12. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja ´s argumentu, ka EMA noteikumi par atlīdzību darba meklētājiem ir nepamatoti mazāk izdevīgi nekā noteikumi par atlīdzību ES darbiniekiem, ombude norāda, ka šīm divām noteikumu kategorijām ir atšķirīgi mērķi. Tādējādi EMA nav pienākuma piemērot darba meklētājiem tādus pašus atlīdzināšanas noteikumus kā ES darbiniekiem.

13. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus, ombuds nekonstatē administratīvu kļūmi.

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu, ombuds slēdz šo lietu ar šādu secinājumu:

Šajā gadījumā nav administratīvas kļūmes attiecībā uz atlīdzināšanas politiku, ko Eiropas Zāļu aģentūra piemēro personāla atlases procedūrās.

Sūdzības iesniedzējs un EMA tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija

Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2019. gada 10. septembrī

[1] 2019. gada 1. martā EMA pārcēlās uz Amsterdamu (Nīderlandi).

[2] Skatīt tabulu pielikumā (iekļauts EMA izpilddirektora lēmumā par ceļa un uzturēšanās izdevumu segšanu kandidātam, kas uzaicināts piedalīties atlases procedūrā (testā, intervijā) vai medicīniskajā pārbaudē, EMA/65520/2018, 2018. gada 1. aprīlis, pieejams vietnē https://www.ema.europa.eu/en/documents/other/decision-executive-director-contribution-travel-subsistence-expenses-candidates-invited-attend_en.pdf).

[3] Saskaņā ar iepriekšējo atlīdzināšanas politiku EMA atlīdzināja darba meklētāju faktiskos ceļa izdevumus.

[4] Sk. Civildienesta noteikumu 27. pantu un Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 12. un 82. pantu: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A01962R0031-20140501