Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs 2016. gadā iesniedza sūdzību OLAF par atmežošanu jauna ceļa būvniecībai Spānijas ziemeļos. Projektu finansēja no Eiropas fondiem.

2. Sūdzības iesniedzējs 2019. gada 16. janvārī nosūtīja jaunu sūdzību par šo pašu jautājumu. OLAF 2019. gada 28. februārī atbildēja, ka tas ir slēdzis lietu, pamatojoties uz to, ka “nav pietiekamu aizdomu par krāpšanu, kas apdraud Eiropas Savienības ekonomiskās intereses, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu”. Tā arī norādīja, ka lielākā daļa informācijas jau bija iekļauta sūdzības iesniedzēja iepriekšējā 2016. gada sūdzībā un ka “argumenti, kas tika ņemti vērā, lai to slēgtu, joprojām ir spēkā”.

3. Nebūdams apmierināts ar OLAF atbildi, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda. Viņš apgalvoja, ka nav saņēmis OLAF atbildi uz viņa 2016. gada sūdzību un tādējādi nav zinājis iemeslus, kuru dēļ tas nav izmeklējis šo lietu.

Eiropas Ombuda konstatējums

4. Ombuda izmeklēšanas grupa sazinājās ar OLAF, lūdzot tam nosūtīt sūdzības iesniedzējam savu lēmumu par viņa 2016. gada sūdzības iesniedzēju. OLAF to izdarīja un nosūtīja sūdzības iesniedzējam savu 2017. gada 10. februāra lēmumu, kā arī sūdzības iesniedzēja 2017. gada 13. februāra piezīmju par to kopiju.

5. Tā kā ir skaidrs, ka sūdzības iesniedzējs ir saņēmis OLAF lēmumus par abām viņa sūdzībām, ombuds uzskata, ka šis sūdzības aspekts ir atrisināts.

6. Attiecībā uz OLAF lēmumu neizmeklēt abas sūdzības OLAF uzdevums ir “sākt izmeklēšanu, ja ir pietiekamas aizdomas (..) par to, ka ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.”^[1] OLAF ir jānosaka, vai pastāv “pietiekamas aizdomas” par ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu. Sūdzību pret OLAF gadījumā ombuda uzdevums ir nodrošināt, ka OLAF paskaidrojumi par pietiekamu aizdomu neesamību ir saskanīgi, pamatoti un tajos nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā ^[2].

7. Šajā ziņā sūdzības iesniedzēja izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka OLAF ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu, secinot, ka sūdzības iesniedzēja sniegtā informācija nebija pietiekama, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

8. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds ^[3] šajā lietā nekonstatē administratīvas kļūmes.

Lambros Papadias

Izmeklēšanas vadītājs – 3. nodaļa

Strasbūrā, 2019. gada 23. maijā

[1] Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai, 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “ģenerāldirektors var sākt izmeklēšanu, ja ir pietiekamas aizdomas, kuru pamatā var būt arī trešās personas sniegta informācija vai anonīma informācija, ka ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē Savienības finanšu intereses. Ģenerāldirektora lēmumā sākt vai nesākt izmeklēšanu ņem vērā izmeklēšanas politikas prioritātes un Biroja gada pārvaldības plānu, kas izveidots saskaņā ar 17. panta 5. punktu. Minētajā lēmumā ņem vērā arī vajadzību efektīvi izmantot Biroja resursus un izmantoto līdzekļu samērīgumu. Attiecībā uz iekšējo izmeklēšanu īpaši ņem vērā iestādi, struktūru, biroju vai aģentūru, kas ir vispiemērotākā tās veikšanai, jo īpaši pamatojoties uz faktu būtību, lietas faktisko vai iespējamo finansiālo ietekmi un jebkādu turpmāku tiesas pasākumu iespējamību.”

[2] Skatīt lietu 1310/2018/AMF, kas pieejama tīmekļa vietnē https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/106358.

[3] Šī sūdzība ir izskatīta, izskatot deleģētās lietas saskaņā ar 11. pantu Eiropas Ombuda lēmumā, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus.