Sūdzība Eiropas Komisijai

1. Sūdzības iesniedzējs 2017. gada 21. novembrī sazinājās ar Eiropas Komisiju par problēmām, kas viņam bija ar Vācijas tiesām saistībā ar iespējamu Cietušo tiesību direktīvas ^[1] nepareizu piemērošanu Vācijā.

2. 2017. gada 18. decembrī viņš no Komisijas saņēma apstiprinājumu par to, ka viņa lūgums ir reģistrēts kā sūdzība par pārkāpumu.

3. Sūdzības iesniedzējs 2018. gada 24. jūnijā atgādināja Komisijai par šo jautājumu. Tā kā sūdzības iesniedzējs atbildi nesaņēma, 2018. gada 8. jūlijā viņš vērsās pie ombuda.

Eiropas Komisijas atbilde sūdzības iesniedzējam

4. Pēc ombuda iejaukšanās Komisija 2018. gada 12. septembrī atbildēja sūdzības iesniedzējam. Savā atbildē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa sūdzība nerada sistēmisku problēmu. Tā arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka analizē Cietušo tiesību direktīvas transponēšanu, tostarp viņa sūdzībā izvirzītos jautājumus, visās dalībvalstīs, tostarp Vācijā. Komisija arī paziņoja, ka plāno pabeigt šo procesu līdz 2018. gada beigām. Tādējādi, ja vien viņš četru nedēļu laikā nesniegs attiecīgu informāciju, lai atkārtoti novērtētu savu sākotnējo secinājumu, Komisija lietu slēgs.

5. Sūdzības iesniedzējs 2018. gada 10. oktobrī atbildēja Komisijai, paskaidrojot savas grūtības saistībā ar tiesu iestāžu pieejamību Vācijā.

6. Komisija 2018. gada 16. novembrī vēlreiz atbildēja sūdzības iesniedzējam. Tā vēlreiz norādīja, ka tā nav kompetenta iejaukties viņa individuālajā lietā, kas attiecas uz ikdienas tiesvedību Vācijā. Ņemot vērā to, ka savā 2018. gada 10. oktobra vēstulē sūdzības iesniedzējs nebija sniedzis nekādus jaunus elementus, lai pārskatītu savu sākotnējo novērtējumu, Komisija nolēma lietu slēgt.

7. Sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar Komisijas atbildi un vērsās pie ombuda, apgalvojot, ka Komisijas veiktais nošķīrums starp atsevišķiem un vispārīgiem jautājumiem, lemjot par to, vai sākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti, nav pamatots ES tiesu judikatūrā. 

Eiropas Ombuda konstatējums

8. Ombuds norāda, ka ES Līgumos Komisijai ir noteikts pienākums pārraudzīt ES tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs. Tas ietver ES tiesību aktu pareizas transponēšanas un piemērošanas nodrošināšanu dalībvalstīs.^[2] Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai sākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti.^[3] Ombudam nevajadzētu iejaukties Komisijas rīcības brīvības īstenošanā, ja vien Komisija rīkojas savu juridisko pilnvaru robežās. Tomēr labas pārvaldības nolūkā ombuds var pārbaudīt, vai Komisija ir pienācīgi paskaidrojusi, kā un kāpēc tā ir izmantojusi savu rīcības brīvību.

9. No Tiesas judikatūras ^[4] izriet, ka ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas praksei zināmā mērā jābūt konsekventai un vispārīgai, lai Komisija varētu rīkoties kā Līgumu izpildes uzraudzītāja. Pārkāpuma procedūras mērķis nav atrisināt konkrētus vai atsevišķus ES tiesību aktu nepareizas piemērošanas gadījumus, kuros iesaistīts viens vai neliels skaits pilsoņu. Pārkāpuma procedūra būtībā ir process, kurā Eiropas Komisija uzsāk dialogu ar dalībvalsti, lai noteiktu un atrisinātu vispārējas un pastāvīgas problēmas saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu šajā dalībvalstī. Turklāt Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai prakse ir pietiekami konsekventa un vispārīga, lai varētu sākt pārkāpuma procedūru. .

10. Šajā lietā Komisija nolēma neuzsākt pārkāpuma procedūru pret Vāciju, jo lieta attiecās uz individuālu situāciju, un Komisija izvērtēja Cietušo tiesību direktīvas transponēšanu visās dalībvalstīs. Tādējādi Komisijas izvēle bija saprātīga un atbilstoša attiecīgajai judikatūrai. Tādējādi Komisija nav pārsniegusi savu rīcības brīvību.

11. Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, ombuds šajā lietā nekonstatē administratīvas kļūmes ^[5].

Lambros Papadias

Izmeklēšanas vadītājs – 3. nodaļa

Strasbūrā, 2019. gada 14. martā

[1] 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, pieejama vietnē http://data.europa.eu/eli/dir/2012/29/oj.

[2] Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pants.

[3] Sk. Tiesas 1989. gada 14. februāra spriedumu Star Fruit / Komisija, C-247/87, ECLI:EU:C:1989:58, 11. punkts.

[4] Sk., piemēram, Tiesas 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C-287/03 Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:2005:282, 29. punkts.

[5] Šī sūdzība ir izskatīta, izskatot deleģētās lietas saskaņā ar 11. pantu Eiropas Ombuda lēmumā, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus.