Cienījamais X! 1998. gada
25. septembrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam par Jūsu klasificēšanu Komisijas ierēdņa amatā, iespējamu pārredzamības trūkumu un pamatojuma trūkumu saistībā ar Jūsu apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Turklāt Jūs apgalvojat, ka Komisijai vajadzēja rīkot starpdienestu sanāksmi starp Jūsu nodaļu un ģenerāldirektorātu, kas Jūs nodarbina.
1998. gada 26. novembrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 1998. gada 3. decembrī Jūs nosūtījāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu 1998. gada 18. septembrī pieņemtā Kredītrīkotājas struktūrvienības lēmuma kopiju. 1998. gada 3. decembrī un 1999. gada 7. janvārī Jūs iesniedzāt papildu apsvērumus.
Komisija nosūtīja savu atzinumu 1999. gada 10. martā, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 1999. gada 30. aprīlī.
1999. gada 21. oktobrī ombuds lūdza Komisijai papildu informāciju. Komisija nosūtīja savu papildu atzinumu 2000. gada 3. janvārī, un es pārsūtīju to Jums ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2000. gada 30. martā.
Es tagad rakstu, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

1997. gada 16.
decembrī pēc veiksmīgas piedalīšanās konkursā sūdzības iesniedzējs kļuva par Komisijas ierēdni. Pirms sūdzības iesniegšanas ombudam sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu bija iesniedzis Komisijai pārsūdzību par šo lēmumu par klasificēšanu. Viņš uzskatīja, ka Komisija ir nepareizi novērtējusi viņa kvalifikāciju un profesionālo pieredzi.
No 1976. līdz 1988. gadam viņš strādāja par ierēdni Francijā. No 1988. līdz 1991. gadam viņš strādāja Komisijā kā norīkots valsts eksperts. Pēc tam viņš vienu gadu strādāja par palīgdarbinieku un pagaidu darbinieku četrus gadus un trīs mēnešus pirms pieņemšanas darbā par ierēdni–praktikantu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņam ir 22 gadu profesionālā pieredze, no kuriem 14 gadi ir nostrādāti, veicot augstāka līmeņa uzdevumus, tostarp 8 gadi kā administratoram Komisijas dienestos. Viņš apgalvo, ka, pamatojoties uz 1983. gada oktobra Lēmuma par kritērijiem, kas piemērojami klasificēšanai pakāpē un līmenī, pieņemot darbā, 2. pantu, minimālais profesionālās pieredzes ilgums klasificēšanai viņa karjeras grupas sākuma pakāpes pirmajā līmenī ir 22 gadi. Tāpēc viņa profesionālā pieredze pamatotu augstāku klasifikāciju.
Termiņš lēmuma pieņemšanai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu beidzās 1998. gada jūnijā. Tuvojoties minētajam datumam, par sūdzības iesniedzēja sūdzības izskatīšanu atbildīgā persona viņu informēja, ka Komisija ir pieņēmusi netiešu lēmumu noraidīt viņa prasību, bet norādīja, ka tiek sagatavota atbilde. Termiņš lietas ierosināšanai Pirmās instances tiesā beidzās 1998. gada 25. septembrī. Līdz minētajam datumam (7 mēnešus pēc pieteikuma iesniegšanas) sūdzības iesniedzējs nebija saņēmis nekādu informāciju par noraidījuma iemesliem.
Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka:
pārredzamības un informācijas trūkums, jo lēmums noraidīt viņa apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu tika pieņemts netieši un bez jebkāda pamatojuma;
ii) lēmums noraidīt viņa apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu tika pieņemts bez starpdienestu sanāksmes ar viņa nodaļu un attiecīgo ģenerāldirektorātu;
iii) ka viņa kvalifikācija un profesionālā pieredze netika ņemta vērā, Komisijas dienestiem pieņemot lēmumu par viņa klasifikāciju. Tādēļ viņš lūdz Komisiju viņu pārklasificēt.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Savā atzinumā Komisija minēja šādus punktus:
1998. gada 8. oktobrī sūdzības iesniedzējs apstiprināja, ka ir saņēmis lēmumu, ar kuru skaidri noraidīta viņa sūdzība saskaņā ar 1998. gada 18. septembra Civildienesta noteikumu 90. pantu. Savā atbildē iecēlējinstitūcija atgādināja, ka vispārējais noteikums par klasificēšanu ir darbinieku klasificēšana pamatlīmenī (Civildienesta noteikumu 31. panta 1. punkts). Iecēlējinstitūcija uzsvēra, ka minētā panta otrajā daļā ir ietverts izņēmums, kas ļauj pieņemt darbā augstāku pakāpi, uzsverot, ka šis izņēmums ir balstīts uz kompetentās iestādes lielo rīcības brīvību.
Saskaņā ar Kopienas tiesu praksi un 2. pantu 1983. gada oktobra Lēmumā par kritērijiem, kas piemērojami pakāpes un pakāpes klasifikācijai pēc pieņemšanas darbā, tikai izņēmuma gadījumos personu var pieņemt darbā augstākā pakāpē nekā pamata pakāpe.
Pretēji sūdzības iesniedzēja apgalvojumam 1983. gada oktobra lēmuma 2. panta 2. punkts nav tieši piemērojams, nosakot pakāpi, ierēdnim stājoties amatā: tajā ir paredzēts minimālais darba pieredzes laiks, lai katra karjera tiktu klasificēta pamatpakāpes pirmajā līmenī.
Iecēlējinstitūcija atkārtoti izskatīja iespēju pārklasificēt sūdzības iesniedzēju. Tai bija jānosaka, vai sūdzības iesniedzējam ir izņēmuma kvalifikācija.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pētījumiem iecēlējinstitūcija secināja, ka kandidātu līmenis konkursā, kurā piedalījās sūdzības iesniedzējs, bija ārkārtīgi augsts; daudziem bija pēcdiploma studijas un ka ar savu universitātes grādu sūdzības iesniedzējs bija vidējais veiksmīgais kandidāts. Iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka nav īpašu kvalifikāciju.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja profesionālo pieredzi iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam pirms iecelšanas ierēdņa praktikanta amatā bija laba profesionālā pieredze. Tomēr iecēlējinstitūcija uzskata, ka ne sūdzības iesniedzēja pieredzes raksturs, ne tās ilgums, ne pienākumu līmenis, ne saikne starp viņa iepriekšējo pieredzi un amatu, ko viņš ieņēma, ieceļot viņu par ierēdni praktikantu, ne dienesta īpašās vajadzības neattaisno ārkārtas lēmumu veikt pārklasificēšanu.
iecēlējinstitūcija piekrīt, ka pastāv saikne starp sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas un profesionālās pieredzes jomu un amata jomu; tomēr šajā gadījumā iecēlējinstitūcija uzskata, ka šim faktam vien nebija obligāti jānoved pie iecelšanas augstākā pakāpē. Patiešām, neiesaistot sūdzības iesniedzēja patiesās īpašības un viņa profesionālo pieredzi, viņa īpašā kompetence, kuras dēļ viņš tika izvēlēts savam amatam, nav patiešām ārkārtēja.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību. Viņš atsaucas uz savu 1999. gada 7. janvāra vēstuli, kurā viņš izteica apgalvojumu par novērtējuma ziņojuma neesamību viņa pagaidu darbinieka statusā, par prakses ziņojuma sagatavošanu, kas, viņaprāt, bija jauns elements, un par to, ka septiņu gadu laikā viņš netika paaugstināts amatā Komisijas dienestos. Turklāt viņš apgalvoja, ka viņa vecums, darba stāžs un profesionālā pieredze netika ņemti vērā klasifikācijā.

Papildu prasības

Komisijas papildu atzinums1999. gada
21. oktobrī ombuds pieprasīja Komisijai papildu informāciju. Savā papildu atzinumā Komisija paskaidroja, ka no administrācijas viedokļa novērtējuma ziņojums nevar būt jauns elements, jo tas neattiecas uz jautājumu par sākotnējo klasifikāciju. To, ka sūdzības iesniedzējs nesaņēma novērtējuma ziņojumu, sūdzības iesniedzējs tolaik varēja apstrīdēt, un šajā posmā to nevajadzētu atkārtoti pārbaudīt. Turklāt administrācija neuzskata, ka tā pati par sevi būtu problēma šajā apelācijas sūdzībā.
Attiecībā uz starpdienestu sanāksmi ir taisnība, ka vairumā gadījumu notiek starpdienestu sanāksme, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs tiek uzaicināts piedalīties, neraugoties uz to, ka šis posms (paredzēts 1991. gada 10. maija IA Nr. 675) administrācijai nav saistošs. Sūdzības iesniedzēja apelācija bija pilnīga, un par lietas izmeklēšanu atbildīgais dienests, kura rīcībā bija sūdzības iesniedzēja personas lieta, nolēma, ka papildu informācija nav vajadzīga, kā tas dažkārt notiek. Nekas neliedza sūdzības iesniedzējam sazināties ar personu, kas ir atbildīga par viņa lietu, kā viņš tika aicināts to darīt 1998. gada 16. marta paziņojumā. Turklāt ar 1998. gada 3. jūnija vēstuli sūdzības iesniedzējs tika informēts par izmeklēšanas procedūru attiecībā uz viņa apelācijas sūdzību.
Komisija uzskata, ka šajā gadījumā nav nozīmes argumentam, ka sūdzības iesniedzējs netika paaugstināts amatā septiņu gadu laikā.
Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītie kritēriji attiecībā uz vecumu, darba stāžu un profesionālo pieredzi tika netieši ņemti vērā, izskatot sūdzības iesniedzēja lietu. Tomēr šie kritēriji neļāva klasificēt augstākā pakāpē.
Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību. Viņš iepazīstināja ar diviem jauniem dokumentiem.

Lēmums

Pirmkārt, jāpiebilst, ka ombuds neuzskatīja par pamatotu sākt izmeklēšanu par jaunajiem apgalvojumiem attiecībā uz viņa novērtējuma ziņojumiem un paaugstināšanu amatā, kas izvirzīti sūdzības iesniedzēja 1999. gada 7. janvāra vēstulē un viņa 1999. gada 30. aprīļa apsvērumos, jo tie pārsniedza viņa sākotnējo sūdzību un neattiecas uz šo lietu. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējam tajā laikā bija iespēja iesniegt apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu.
1 Pārskatāmības un pamatojuma trūkums
1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka trūkst pārskatāmības un informācijas, jo lēmums noraidīt viņa apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu tika pieņemts netieši un bez jebkāda pamatojuma.
1.2 Komisija paskaidroja, ka 1998. gada 8. oktobrī sūdzības iesniedzējs saņēma lēmumu, ar kuru skaidri tika noraidīta viņa sūdzība saskaņā ar 1998. gada 18. septembra Civildienesta noteikumu 90. pantu. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 3. decembrī atzina, ka viņa apgalvojumu par pārredzamības un pamatojuma trūkumu nevar atbalstīt.
1.3 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem konstatējumiem, šķiet, ka Komisija ir pieņēmusi lēmumu ar pamatojumu, un tādēļ ombuda veiktā izmeklēšana par sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu nav atklājusi administratīvas kļūmes gadījumu.
2 Sūdzības iesniedzēja nodaļas un ģenerāldirektorāta, kas nodarbina sūdzības iesniedzēju, starpdienestu sanāksmes neesamība
2.1.Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka starpdienestu sanāksmei starp viņa nodaļu un ģenerāldirektorātu, kas viņu nodarbina, bija jānotiek.
2.2 Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzēja apelācija ir pilnīga, un par lietu atbildīgais dienests, kura rīcībā bija sūdzības iesniedzēja personīgā lieta, nolēma, ka papildu informācija nav nepieciešama.
2.3 Ombuds norāda, ka 1991. gada 10. maija Administratīvajā paziņojumā Nr. 675 nav paredzēts, ka starpdienestu sanāksme ir nepieciešams solis. Komisija ir paskaidrojusi, kāpēc tā nav sarīkojusi starpdienestu sanāksmi. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds konstatē, ka saistībā ar šo lietas aspektu nav pieļautas administratīvas kļūmes.
3 Apstrīdētais vērtējums 3.1
Ombuds norāda, ka Civildienesta noteikumu 32. pantā ir paredzēts:

« Ierēdni pieņem darbā viņa pakāpes pirmajā līmenī.

Tomēr iecēlējinstitūcija, ņemot vērā apmācību un īpašo pieredzi attiecīgās personas amatā, var atļaut papildu darba stāžu viņa pakāpē; tas nepārsniedz 72 mēnešus A/1. līdz A/4., LA/3. un LA/4. pakāpē un 48 mēnešus citās pakāpēs.»

Sīkāk izstrādāti klasificēšanas noteikumi ir izklāstīti Komisijas 1983. gada oktobra Lēmumā par kritērijiem, kas piemērojami klasificēšanai pēc pakāpes un pakāpes darbā pieņemšanas brīdī. Lēmuma 2. pantā ir noteikts minimālais profesionālās pieredzes ilgums klasificēšanai sākuma pakāpes pirmajā līmenī.
3.2 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja kvalifikāciju un profesionālo pieredzi Komisija ir paskaidrojusi, ka iecēlējinstitūcija ir secinājusi, ka nepastāv īpaša kvalifikācija.
3.3 Saskaņā ar Kopienas tiesu praksi un 1983. gada oktobra lēmuma 2. pantu Komisijai kā iecēlējinstitūcijai ir liela rīcības brīvība, klasificējot ierēdni augstākā pakāpē. Lai gan sūdzības iesniedzēja lietā bija īpašas zināšanas un kompetence, nav pierādījumu, ka Komisija būtu patvaļīgi vai diskriminējoši izmantojusi savu rīcības brīvību.
Secinājums Pamatojoties
uz Eiropas Ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tādēļ ombuds ir nolēmis lietu slēgt.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Ar cieņu,
Jacob SÖDERMAN