Sūdzība Eiropas Komisijai

1. Sūdzības iesniedzējs ir bijušais ES aģentūras darbinieks, kurā viņš strādāja kā pagaidu darbinieks [1] no 2009. gada aprīļa līdz 2017. gada martam (proti, astoņus gadus).

2. Sūdzības iesniedzējs 2017. gada jūnijā lūdza ES aģentūru izmaksāt viņam atlaišanas pabalstu [2], t. i., kompensāciju par iemaksām, ko viņš veicis ES ierēdņu pensiju shēmā. Kopā ar šo pieprasījumu sūdzības iesniedzējs iesniedza izziņu no privāta pensiju fonda, kurā viņš bija veicis iemaksas arī laikā, kad strādāja ES aģentūrā. Ņemot vērā šīs iemaksas, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka saskaņā ar attiecīgo Civildienesta noteikumu noteikumu noteikumu viņam bija tiesības izvēlēties starp atlaišanas pabalsta izmaksu un pensijas tiesību pārnešanu no ES pensiju shēmas uz valsts vai privātu pensiju shēmu. 

3. ES aģentūra pārsūtīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu Eiropas Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojam (PMO), kas pārvalda visu ES civildienesta darbinieku pensijas tiesības.

4. Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja pieprasījumu izmaksāt atlaišanas pabalstu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs iesniedza administratīvu sūdzību [3] par šo lēmumu, norādot, ka - papildus iemaksām privātā pensiju fondā attiecīgajā laikposmā - viņš joprojām ir saistīts ar savas valsts pensiju sistēmu.

Eiropas Komisijas atbilde sūdzības iesniedzējam

5. Komisija 2018. gada jūlijā noraidīja sūdzības iesniedzēja administratīvo sūdzību kā nepamatotu un saglabāja savu viedokli, ka sūdzības iesniedzējam nav tiesību saņemt atlaišanas pabalstu.

6. Komisija paskaidroja, ka Civildienesta noteikumos ietvertā noteikuma par atlaišanas pabalstiem mērķis īsumā ir nodrošināt attiecīgajām personām tiesības uz regulāriem nākotnes pensijas ienākumiem, tādējādi izvairoties no situācijas, kad pēc pensionēšanās tām nav pietiekamu ienākumu.

7. Tādējādi bijušie Savienības ierēdņi var izvēlēties saņemt atlaišanas pabalstu (tā vietā, lai pensijas tiesības ieskaitītu valsts vai privātā pensiju shēmā) tikai tad, ja “kopš stāšanās amatā [viņi], lai izveidotu vai saglabātu pensijas tiesības, ir veikuši iemaksas valsts pensiju shēmā, privātā apdrošināšanas shēmā vai pensiju fondā pēc savas izvēles, kas atbilst šādiem nosacījumiem: i) kapitāls netiks atmaksāts; ii) mēneša ienākumi tiks maksāti agrākais no 60 gadu vecuma un vēlākais no 66 gadu vecuma; iii) ir iekļauti noteikumi par reversijas vai apgādnieka zaudējuma pensijām; iv) pārvedums uz citu apdrošināšanas sabiedrību vai citu fondu tiks atļauts tikai tad, ja šāds fonds atbilst i), ii) un iii) punktā paredzētajiem nosacījumiem [4]]”[5].

8. Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja iemaksas viņa privātajā pensiju fondā bija pārāk mazas,“lai noteiktu vai saglabātu pensijas tiesības”, kā prasīts Civildienesta noteikumos. Komisija norādīja, ka “iemaksām privātā pensiju shēmā vai privātā apdrošināšanas shēmā (..) ir jāatbilst kopējai pensiju iemaksu summai, kas [darbiniekam] ir jāiemaksā primārajā pensiju shēmā vai ko [darbinieks] tajā pašā laikposmā ir faktiski iemaksājis [ES ierēdņu] pensiju shēmā (..)”. Turklāt “nākotnes ieņēmumiem, ko garantē šis maksājums, ir jāatbilst ieņēmumiem, ko nodrošina, pārvedot [ES ierēdņu pensiju shēmā] iegūtās pensijas tiesības.” Komisija secināja, ka summa EUR 6 800,00 [6], ko sūdzības iesniedzējs bija iemaksājis savā privātajā pensiju fondā, “nenodrošina segumu, kas būtu vismaz salīdzināms ar [ES ierēdņu pensiju shēmu]”, kuras vērtība bija EUR 35 455,17. Tas, ka astoņu gadu laikā, kopš sūdzības iesniedzējs strādāja ES civildienestā, viņš pastāvīgi bija piesaistīts savas valsts pensiju sistēmai, nemainīja Komisijas veikto šā jautājuma analīzi. Sūdzības iesniedzējs minētajā laikposmā nebija veicis iemaksas valsts pensiju sistēmā, un tikai dalība viņa valsts pensiju sistēmā neatbilda prasībām, kas noteiktas piemērojamajā Civildienesta noteikumu noteikumā ^[7].

9. Nebūdams apmierināts ar savas administratīvās sūdzības iznākumu, sūdzības iesniedzējs 2018. gada jūlijā vērsās pie ombuda, apgalvojot, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatot, ka viņam nav tiesību saņemt atlaišanas pabalstu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija nepareizi piemēro Civildienesta noteikumus, lasot tajos prasību, kas nepastāv. Viņš apgalvoja, ka viņa privātais pensiju fonds atbilst visiem nosacījumiem, kas uzskaitīti attiecīgajā Civildienesta noteikumu normā ^[8] (iepriekš 7. punkta i)–iv) apakšpunkts), kas, viņaprāt, ir izsmeļoši, un ka tāpēc viņam “būtu tiesības” saņemt atlaišanas pabalstu. Tādējādi viņš uzskata, ka Komisijas atteikums viņam izmaksāt atlaišanas pabalstu ir pretrunā Civildienesta noteikumiem.

10. Sūdzības iesniedzējs arī paskaidroja, ka svarīgus finansiālus lēmumus viņš ir pamatojis ar pārliecību, ka, beidzoties līgumam ar ES civildienestu, viņam būs atļauts izvēlēties vai nu saņemt atlaišanas pabalstu, vai nodot savas pensijas tiesības valsts vai privātai pensiju shēmai.

Eiropas Ombuda konstatējumi

11. Kā pareizi norādījusi Komisija (un ko atbalsta ES judikatūra ^[9]), atlaišanas pabalsts netiek izmaksāts automātiski pēc nodarbinātības beigām, bet tikai saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem, kas paredzēti Civildienesta noteikumos. Šie nosacījumi ir izklāstīti noteikumā nodaļā par pensijām. Noteikums par atlaišanas pabalstiem, kas īpaši piemērojams pagaidu darbiniekiem (kas atsaucas uz iepriekš minēto noteikumu), ir izklāstīts nodaļā par sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Tādējādi ir skaidrs, ka šā noteikuma mērķis ir nodrošināt, ka bijušajiem darbiniekiem ir pienācīgas sociālā nodrošinājuma iemaksas, lai segtu viņu pensionēšanos. Tas nav paredzēts kā vienreizējs “atlaišanas pabalsts” pēc darba attiecību pārtraukšanas, kā tas ir šī jēdziena vispārējā izpratnē. 

12. Šajā sakarā ir vērts atzīmēt, ka Civildienesta noteikumu noteikums, kas piešķir (nosacītas) tiesības uz atlaišanas pabalstu, skaidri nosaka, ka tas tiek darīts,“atkāpjoties”[10] no galvenā noteikuma, ka darbiniekiem, kas atstāj ES civildienestu, ir tiesības pārnest savas pensijas tiesības, kas iegūtas saskaņā ar ES shēmu, uz citu pensiju shēmu. Lai attiecīgā persona būtu tiesīga saņemt atlaišanas pabalstu, tai ir jābūt ne tikai iemaksātai pensiju shēmā, kas atbilst iepriekš 7. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, bet šiem maksājumiem ir jābūt veiktiem, “lai nodibinātu vai saglabātu pensijas tiesības”. Ir pamatoti uzskatīt, ka šā nosacījuma mērķis ir nodrošināt, lai pēc pensionēšanās persona, kurai tiek izmaksāts atlaišanas pabalsts, laikposmā, kurā tā bija nodarbināta Savienības civildienestā, nebūtu uzkrājusi ievērojami mazākas pensijas tiesības nekā tās, ko tā bija uzkrājusi saskaņā ar Savienības pensiju shēmu.

13. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisijai ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā noteikuma mērķis ir nodrošināt, lai ES civildienesta ierēdņi pensionēšanās laikā netiktu atstāti bez pietiekamiem ienākumiem. Tādējādi maksājumiem citai pensiju shēmai, “lai izveidotu vai uzturētu pensijas tiesības”, vajadzētu būt noteiktai vērtībai. Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru veiktajiem maksājumiem ir jābūt salīdzināmiem (bet ne līdzvērtīgiem) ar summām, kas iemaksātas Savienības pensiju shēmā, vai ar summām, kuras personai būtu bijis jāmaksā primārajā pensiju shēmā, ir saprātīga Civildienesta noteikumu interpretācija. Šajā kontekstā un nepieņemot nostāju par to, kāda būtu salīdzināma summa, Komisijai bija pamats uzskatīt, ka sūdzības iesniedzēja veiktās iemaksas privātajā pensiju fondā neatbilst šim nosacījumam.

14. Līdz ar to Komisija ir arī pamatoti uzskatījusi, ka tas vien, ka sūdzības iesniedzējs turpināja būt piesaistīts savas valsts pensiju sistēmai, attiecīgajā laikposmā neturpinot veikt iemaksas šajā sistēmā, nedod viņam tiesības uz atlaišanas pabalstu.

15. Pamatojoties uz iepriekš minēto, nevar uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējam ir tiesiskā paļāvība uz atlaišanas pabalsta izmaksu. Lai gan ir žēl, ka viņš ir pieņēmis lēmumus, pamatojoties uz savu interpretāciju, veids, kādā viņš ir sapratis attiecīgo noteikumu, neatbilst tam, kā šis noteikums tiek piemērots. Šaubu gadījumā sūdzības iesniedzējs būtu varējis sazināties ar PMO vai ES aģentūras cilvēkresursu departamentu, lai saņemtu skaidrojumus par iespējām, kas viņam nākotnē būtu pieejamas. Turklāt Komisija sniedz visaptverošu informāciju par pensijas tiesībām, piemēram, savā iekštīklā un publiski pieejamajā tīmekļa vietnē [11].

16. Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, ombuds šajā lietā nekonstatē administratīvas kļūmes ^[12].

Tina Nilsson

Izmeklēšanas vadītājs - 4. nodaļa

Strasbūrā, 2018. gada 17. oktobrī

[1] Pagaidu darbinieki ir darbinieki, kurus pieņem darbā specializētu vai pagaidu uzdevumu veikšanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (“PDNK”) 39. pantu tiem pēc analoģijas piemēro attiecīgos ES noteikumus par pensijas tiesībām, sk. Regulu Nr. 31 (EEK), 11 (EAEK), ar kuru nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (“Civildienesta noteikumi”), OV 1962, 45. lpp., 1385. lpp., konsolidētā versija pieejama vietnē http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A01962R0031-20140501.

[2] Saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punktu.

[3] Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

[4] Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

[5] Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts.

[6] Šī summa ietver arī iemaksas, ko sūdzības iesniedzējs bija veicis pirms pagaidu darbinieka amata sākšanas ES administrācijā.

[7] Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 2. punkts.

[8] Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts

[9] Sk. Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2016. gada 2. marta spriedumu FX / Eiropas Komisija, F-59/15, ECLI:EU:F:2016:27, 29.–33. punkts.

[10] Mans izcēlums.

[11] Skatīt http://ec.europa.eu/pmo/endofcontract_en.htm#A2.

[12] Šī sūdzība ir izskatīta, izskatot deleģētās lietas saskaņā ar 11. pantu Eiropas Ombuda lēmumā, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus.