Komisijai iesniegtās sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir Francijas pilsonis. Pēc mātes nāves 1992. gadā Francijas slimnīcā 2014. gadā viņa lūdza piekļuvi mirušās mātes medicīniskajai lietai, lai uzzinātu nāves cēloņus. Tā kā slimnīca atteica pieprasīto piekļuvi, pamatojoties uz to, ka lieta tika iznīcināta 10 gadus pēc nāves, sūdzības iesniedzēja vērsās valsts un tiesu iestādēs, lai iegūtu piekļuvi viņas mirušās mātes medicīniskajai lietai.

2. Pēc tam, kad tika noraidītas viņas prasības Administratīvajā tiesā un Conseil d’État, pamatojoties uz to, ka viņa nebija iesniegusi pierādījumus, ka viņas māte ir pārtulkota un ka viņas medicīniskā lieta ir iznīcināta, sūdzības iesniedzēja iesniedza Komisijai sūdzību par Francijas valsts atteikumu piešķirt viņai piekļuvi viņas nelaiķes mātes medicīniskajai lietai (2016. gada 11. jūlija CHAP(2016)02329).

Komisijas atbilde sūdzības iesniedzējam

3. Komisija 2017. gada 13. novembrī atbildēja sūdzības iesniedzējam un apstiprināja, ka Eiropas datu aizsardzības tiesību akti [1] garantē tiesības personai, kuras dati tiek apstrādāti ("datu subjekts"). Komisija arī paskaidroja, ka “Eiropas datu aizsardzības tiesību akti tieši nereglamentē jautājumu par to, kā trešās personas izmanto šīs tiesības, ja tiesību pārņēmēji rīkojas mirušu personu vārdā”. Tādējādi Komisija ir precizējusi, ka “Eiropas Savienības dalībvalstīm, ja tās to vēlas, ir jāprecizē kārtība, kādā tiesību subjekti izmanto šīs tiesības” . 

4. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka veselības datu glabāšanas periodu slimnīcās reglamentē valsts tiesību akti [2]. Komisija arī precizēja, ka “neskarot Eiropas Komisijas kā Līgumu sargātājas pilnvaras, tiesību uz datu aizsardzību uzraudzība un īstenošana ir valstu iestāžu, jo īpaši datu aizsardzības iestāžu, un tiesu kompetencē”. Līdz ar to Komisija aicināja sūdzības iesniedzēju sazināties ar Commission Nationale de l’Informatique et des Libertés (CNIL), ja tā uzskatītu, ka viņas mātes medicīniskās lietas saglabāšana un piekļuves atteikums tai ir Eiropas un Francijas tiesību aktu par personas datu aizsardzību pārkāpums. 

5. 2017. gada 14. un 27. novembrī sūdzības iesniedzēja informēja Komisiju, ka viņa jau ir sazinājusies ar CNIL, Commission d’accès aux documents administratif (CADA) un Francijas tiesu iestādēm, bet nav varējusi aizstāvēt savas tiesības.

6. Komisija 2017. gada 22. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka Francijas Sabiedrības veselības kodeksā ir nošķirta joprojām dzīvu personu medicīniskās lietas glabāšana (divdesmit gadi no turētāja pēdējās uzturēšanās iestādē vai pēdējās ārējās konsultācijas tajā) un mirušu personu medicīniskās lietas glabāšana (desmit gadi no nāves dienas). Līdz ar to Komisija aicināja sūdzības iesniedzēju sazināties ar CNIL, “nevis iegūt piekļuvi attiecīgajai lietai [..], bet gan pārbaudīt, vai slimnīca pareizi piemēro tiesības uz datu aizsardzību, it īpaši attiecībā uz medicīniskās dokumentācijas saglabāšanu”.  Visbeidzot, Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka, tā kā nav jaunu faktu un tiesību jautājumu, kas tai būtu ļāvuši pārskatīt savu nostāju, tā sūdzību slēgs.

7. Sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar Komisijas atbildi un apgalvoja, ka medicīniskās kartes, kas attiecas uz dialīzi, būtu jāuzskata par transfūzijas kartēm un tāpēc jāglabā vismaz 30 gadus.  Tāpēc viņa vērsās pie Eiropas ombuda, apgalvojot, ka viņas sūdzība ir cietusi no nepareizas izmeklēšanas, ko veikusi Komisija.

Eiropas Ombuda novērtējums

8. Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir jānodrošina, ka dalībvalstis ievēro Savienības tiesību aktus [3]. Tas nozīmē, ka Komisija var sākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti, kas nepilda kādu Līgumos paredzētu pienākumu. Tomēr no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras [4] izriet, ka administratīvajai praksei, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem, zināmā mērā ir jābūt konsekventai un vispārīgai, lai Komisija varētu rīkoties. Pārkāpuma procedūras mērķis nav atrisināt konkrētus ES tiesību aktu pārkāpumu gadījumus attiecībā uz vienu iedzīvotāju vai nelielu iedzīvotāju skaitu. Tomēr, lai gan ir taisnība, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai izlemtu, vai šīs darbības ir pietiekami saskaņotas un vispārīgas, lai pamatotu procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi sākšanu, tai tomēr ir jāpaskaidro, kāpēc tā ir izmantojusi savu rīcības brīvību īpašā veidā.

9. Sūdzība CHAP(2016)02329 attiecas uz to, ka Francija, iespējams, nav ievērojusi ES tiesību aktus attiecībā uz slimnīcas atteikumu un pēc tam citu Francijas iestāžu (tostarp tiesu iestāžu) atteikumu piešķirt sūdzības iesniedzējai piekļuvi viņas mirušās mātes medicīniskajai lietai.

10. Šajā gadījumā ombuds uzskata, ka Komisija ir pareizi paskaidrojusi sūdzības iesniedzējai, ka Francijas iestādēm bija jāievēro ES tiesību akti par personas datu aizsardzību un jānodrošina, ka Francija ievēro šos tiesību aktus, tāpat kā tā bija pareizi ieteikusi sūdzības iesniedzējai, kad tā bija nolēmusi slēgt viņas sūdzības lietu, turpināt izskatīt viņas lietu valsts līmenī, jo īpaši sazinoties ar CNIL. Par personas datu aizsardzību atbildīgās valsts iestādes ir primāri atbildīgas par attiecīgo ES tiesību aktu ievērošanas nodrošināšanu.

11. Attiecībā uz Francijas tiesu lēmumiem noraidīt sūdzības iesniedzēja prasību ir jānorāda, ka Komisijai ir pienākums uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi pret dalībvalsti tikai tad, ja tā ir vispārēja un pastāvīga valsts prakse. Tomēr šajā lietā nekas neliecina par to, ka šāda situācija Francijā pastāv kompetento tiesu pieņemto attiecīgo lēmumu dēļ. Šajā ziņā ir jānorāda, ka sūdzības iesniedzēja jau ir iesniegusi sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Franciju, lai aizstāvētu savas tiesības.

12. Lai gan Komisija varēja skaidrāk paskaidrot sūdzības iesniedzējam, ka nav pierādījumu par konsekventu vai sistēmisku pārkāpumu no Francijas iestāžu puses, tomēr tās lēmums neuzsākt pārkāpuma procedūru pret Franciju nav uzskatāms par tās plašās rīcības brīvības nepareizu piemērošanu šajā ziņā.

Eiropas Ombuda secinājumi

13. Eiropas Ombuds slēdz šo lietu ar šādiem secinājumiem:

Pieņemot lēmumu neuzsākt pārkāpuma procedūru pret Franciju, Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

14. Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu _^[6].

Lambros Papadias

3. nodaļas “Izmeklēšana” vadītājs

Strasbūrā, 2018. gada 26. septembrī

[1] Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pants un Regula Nr. 679/2016, ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK, kuru sāka piemērot 2018. gada 25. maijā.

[2] 2002. gada 4. marta Likums 2002-303 par pacientu tiesībām un veselības aprūpes sistēmas kvalitāti, 2002. gada 29. aprīļa Dekrēts 2002-637 par piekļuvi informācijai, kas ir veselības aprūpes speciālistu un iestāžu rīcībā, un Sabiedrības veselības kodekss; 

[3] Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pants.  

[4] 12Sk., piemēram, Tiesas spriedumu lietā C-287/03 Komisija/Beļģija, ECLI:EU:C:2005:282, 29. punkts.

[5] Katrā ziņā, pat ja Komisija vēršas Tiesā, Tiesa lemj par to, vai ir noticis ES tiesību aktu pārkāpums, bet tā nevar atcelt valsts tiesību normu, kas nav saderīga ar ES tiesību aktiem, vai piespiest valsts administrāciju atbildēt uz privātpersonas lūgumu. Lai to izdarītu, sūdzības iesniedzējiem ir jāvēršas valsts tiesā valsts tiesību aktos noteiktajā termiņā.  

[6] Šī sūdzība ir izskatīta saistībā ar uzdevumu deleģēšanu attiecībā uz sūdzību izskatīšanu saskaņā ar 11. pantu Eiropas Ombuda lēmumā, ar ko pieņem . īstenošanas noteikumus.