Lai atvieglotu lasīšanu, termins “ES iestāde” tiek izmantots kā ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru saīsinājums, ja vien nav nepieciešams nošķirt šīs struktūras.

1. Sabiedrības tiesības piekļūt ES dokumentiem

1.1. Vai ES tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem?

ES Pamattiesību hartā un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir noteikts, ka ES pilsoņiem un iedzīvotājiem ir tiesības piekļūt ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru rīcībā esošajiem dokumentiem.

Hartas 42. pantā ir noteikts:

“Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida.”

LESD 15. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ikvienam Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar šo punktu.

Vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm, kas reglamentē šīs tiesības piekļūt dokumentiem, nosaka Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Katra ES iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra nodrošina sava darba pārredzamību un savā reglamentā paredz īpašus noteikumus par piekļuvi saviem dokumentiem saskaņā ar otrajā daļā minētajām regulām.

Šis punkts attiecas uz Eiropas Savienības Tiesu, Eiropas Centrālo banku un Eiropas Investīciju banku tikai tad, ja tās veic administratīvus uzdevumus.

Eiropas Parlaments un Padome nodrošina ar likumdošanas procedūrām saistīto dokumentu publicēšanu saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti otrajā daļā minētajās regulās.”

Regula 1049/2001 par publisku piekļuvi ES dokumentiem nodrošina šīs tiesības lielākajai daļai ES iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru.

Ja dokuments satur vides informāciju, piemēro arī Orhūsas regulas īpašos noteikumus (plašāka informācija 9.1. jautājumā).

2. Dažādu ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pienākumi

2.1. Kādi noteikumi attiecas uz ES iestādēm?

Ir septiņas ES iestādes: Eiropas Parlaments, ES Padome, Eiropas Komisija, Eiropadome, Tiesa, Eiropas Centrālā banka un Revīzijas palāta.

Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem tieši attiecas uz Parlamentu, ES Padomi un Komisiju (šīs iestādes ir skaidri minētas Regulā (EK) Nr. 1049/2001). Parlamenta, Padomes un Komisijas reglamentā ir iekļauti īpaši noteikumi par to, kā tās piemēro Regulu 1049/2001. Parlamenta noteikumos ir noteikumi par dokumentiem, kas attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātiem, sk. arī Ombuda lēmumu lietā 1264/2022/PB. Komisija uzskata, ka dokumenti ietilpst regulas darbības jomā tikai tad, ja tie ir reģistrēti.

Kopīgajā deklarācijā par Regulu 1049/2001 Eiropas Parlaments, Padome un Komisija aicināja pārējās ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras pieņemt iekšējos noteikumus par publisku piekļuvi dokumentiem, ņemot vērā minētajā regulā noteiktos principus un ierobežojumus.

Eiropadome piemēro Regulu 1049/2001 un attiecīgo ES Padomes reglamentu attiecībā uz to, kā izskatīt pieteikumus par piekļuvi dokumentiem (sk. Eiropadomes reglamenta 10. pantu). Saskaņā ar šiem noteikumiem uz Eiropadomes apspriedēm attiecas noteikumi par slepenību, ja vien Eiropadome nenolemj citādi. Tomēr Regula (EK) Nr. 1049/2001 attiecas uz Eiropadomes rīcībā esošajiem dokumentiem. Šajos noteikumos ir piebilsts, ka Eiropadome var atļaut iesniegt Eiropadomes dokumentu kopijas vai izrakstus izmantošanai tiesvedībā pat tad, ja minētie dokumenti vēl nav publiskoti saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Pārējās trīs ES iestādes — ES Tiesa, Eiropas Centrālā banka un Eiropas Revīzijas palāta — piemēro atsevišķus noteikumus, kas dažādā mērā atšķiras no Regulas 1049/2001 noteikumiem.

Tiesa pieņēma lēmumu, kurā izklāstīts, kā tā izskata pieteikumus par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas tikai uz tās administratīvo darbu. Sabiedrībai nav tiesību piekļūt dokumentiem, kas ir tās rīcībā saistībā ar tās “tiesu darbu”, tostarp procesuālajiem rakstiem, pierādījumiem un iekšējām apspriedēm par lietām. Juridiskais pamats šim izņēmumam no vispārējā noteikuma par publisku piekļuvi dokumentiem ir atrodams Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. panta 3. punkta 4. apakšpunktā, kurā noteikts, ka tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem neattiecas uz Tiesu, izņemot gadījumus, kad tā veic “administratīvus uzdevumus”. Tiesas noteikumi, kas attiecas uz dokumentiem, kuri saistīti ar tās administratīvajiem uzdevumiem, lielā mērā ir līdzīgi Regulā 1049/2001 izklāstītajiem noteikumiem.

Ja citas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras (turpmāk tekstā – “Savienības iestādes”) rīcībā būtu arī tāda dokumenta kopija, kas attiecas uz Tiesas darbu, šai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai var iesniegt pieteikumu par piekļuvi šim dokumentam. Piemēram, ja ES iestāde ir puse tiesvedībā, tai būs šajā lietā iesniegto procesuālo rakstu kopijas, kā to apliecina ES judikatūra (15. punkts). Tā izskata visus pieprasījumus par piekļuvi šim dokumentam saskaņā ar noteikumiem par piekļuvi dokumentiem, kas uz to attiecas.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmums par publisku piekļuvi ECB dokumentiem paredz stingrākus noteikumus nekā Regula 1049/2001, jo īpaši, lai aizsargātu tādas informācijas konfidencialitāti, kas kā tāda tiek aizsargāta saskaņā ar ES tiesību aktiem un ECB lēmumu pieņemšanu. Noteikumi par lēmumu pieņemšanu pastāv, lai īstenotu LESD 15. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem neattiecas uz Eiropas Centrālo banku, izņemot gadījumus, kad tā veic administratīvus uzdevumus. Turklāt saskaņā ar 10. panta 4. punktu Protokolā par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem Eiropas Centrālās bankas Padomes sanāksmes ir konfidenciālas, ja vien Padome nenolemj apspriežu rezultātus darīt zināmus atklātībai. ES judikatūra (sk. 110-111) ir izveidojis jēdzienu “ECB Padomes apspriežu konfidencialitāte”, tomēr tas attiecas tikai uz apspriežu norisi, nevis to iznākumu.

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 94.–95. lpp.) attiecībā uz savu uzraudzības darbu ECB nevar atsaukties uz “vispārēju prezumpciju”, lai atteiktu piekļuvi. Tas nozīmē, ka tai jebkurš piekļuves atteikums ir jāpamato ar attiecīgo dokumentu saturu.

Revīzijas palāta ir pieņēmusi noteikumus, kas ir ļoti līdzīgi Regulai 1049/2001. Tie ietver vienu papildu izņēmumu, kura mērķis ir aizsargāt Revīzijas palātas “provizoriskos revīzijas apsvērumus” un dokumentus, kas izmantoti šo apsvērumu sagatavošanā. Tas pēc būtības neatšķiras no Regulā 1049/2001 izklāstītajiem noteikumiem. Revīzijas palātas noteikumos ir paredzēta arī iespēja publiskot visus tās rīcībā esošos dokumentus, ja iepazīšanās ar tiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

2.2. Kādi noteikumi attiecas uz ES struktūrām?

Ir astoņas ES struktūras: Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Eiropas Reģionu komiteja, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU), Eiropas Datu aizsardzības kolēģija (EDAK), Eiropas Ombuds, Eiropas Investīciju banka (EIB) un Eiropas Prokuratūra (EPPO).

Uz EĀDD attiecas Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem saskaņā ar 11. panta 1. punktu Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumā 2010/427, ar ko nosaka EĀDD organizatorisko struktūru un darbību. EĀDD ir pieņēmis arī īstenošanas noteikumus.

EĀDD arī palīdz ES “civilajām misijām” izskatīt pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nolēma piemērot Regulas 1049/2001 principus. Praksē tas nozīmē, ka tā piemēro Regulu 1049/2001.

Reģionu komiteja nolēma piemērot Regulas 1049/2001 principus. Praksē tas nozīmē, ka tā piemēro Regulu 1049/2001.

Regulas, kas reglamentē EDAU darbību, 51. pantā ir noteikts, ka Regula 1049/2001 attiecas uz tā rīcībā esošajiem dokumentiem.

Regulas, kas reglamentē EDAK, 76. pantā ir noteikts, ka tā piemēro Regulu 1049/2001.

Eiropas Ombuds izskata pieteikumus par publisku piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001, vienlaikus ievērojot Eiropas Ombuda statūtus, kuros ietverti noteikumi par konfidencialitāti.

EIB politika ir ierobežojošāka nekā Regula 1049/2001, jo īpaši attiecībā uz izmeklēšanas, revīzijas un pārbaužu mērķu aizsardzību. Saistībā ar EIB pārredzamības politiku ombude nolēma izmantot vienkāršāku pieeju nekā tā, kas pašlaik pastāv EIB politikā. Ombuds izskatīs visas sūdzības par publisku piekļuvi dokumentiem, tiklīdz EIB būs sniegusi negatīvu atbildi uz atkārtotu pieteikumu vai nokavējusi atbildes sniegšanas termiņu. 

Regulu (EK) Nr. 1049/2001 EPPO piemēro ar Padomes Regulu (ES) 2017/1939 (EPPO regula). Tomēr saskaņā ar Regulas 2017/1939 109. panta 1. punktu tiesības piekļūt dokumentiem neattiecas uz dokumentiem, kas ir daļa no EPPO izmeklēšanas lietas materiāliem. EPPO ir pieņēmusi īstenošanas noteikumus, kas reglamentē piekļuvi EPPO dokumentiem.

2.3. Kādi noteikumi attiecas uz ES aģentūrām?

ES aģentūru dibināšanas regulas, kas bija spēkā 2001. gadā, kad tika pieņemta Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem, ir pielāgotas, lai precizētu, ka uz šīm aģentūrām attiecas Regula (EK) Nr. 1049/2001. Visu jauno aģentūru, kas izveidotas kopš 2001. gada, dibināšanas regulās ir noteikums, ar ko šīm aģentūrām piemēro Regulu 1049/2001.

Lielākā daļa aģentūru, piemēram, Vienotā noregulējuma valde un Eiropas Zāļu aģentūra, ir pieņēmušas lēmumus, kuros izklāstīts, kā tās piemēro Regulu 1049/2001. Ir svarīgi atzīmēt, ka ar šiem lēmumiem nevar atkāpties no Regulā 1049/2001 paredzētajām piekļuves tiesībām vai ierobežot tās.

ES izpildaģentūras ir atkarīgas no Eiropas Komisijas administratīvā atbalsta, izskatot pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem. Izskatot pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem, tās piemēro tādus pašus noteikumus kā Eiropas Komisija, proti, Regulu 1049/2001 un Komisijas reglamentu.

Detalizēts ES decentralizēto aģentūru un izpildaģentūru saraksts.

2.4. Noteikumi, kas attiecas uz ES birojiem

Četri ES starpiestāžu biroji — Eiropas Personāla atlases birojs, Eiropas Administrācijas skola, ES Publikāciju birojs un CERT-EU (ES datorapdraudējumu reaģēšanas vienība) — izskata pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem.

2.5. Vai Eurogrupai ir tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem?

Eurogrupa ir neformāla struktūra, ar kuras starpniecību tiekas eurozonas dalībvalstu ministri. Tā kā Eurogrupa nav oficiāla ES struktūra, uz to neattiecas tiesības uz publisku piekļuvi ES dokumentiem. Tomēr Eurogrupa ir informējusi ombudu, ka tās mērķis ir ievērot Līgumos izklāstīto noteikumu un principu garu. Viens no šādiem principiem ir pārredzamība. Eurogrupa ir paziņojusi, ka tai ir proaktīva pārredzamības politika, un izmanto Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. pantu, lai palīdzētu tai izvērtēt, vai dokumentus var proaktīvi publiskot. Tā arī norādīja, ka ES pilsoņi var iesniegt Eurogrupai pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem.

2.6. Vai pastāv citi noteikumi, kas reglamentē tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem?

Noteikumi par piekļuvi dokumentiem ir jāsaprot un jāpiemēro saskaņā ar ES Tiesas judikatūru.

ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām (“ES iestādes”) ir jāņem vērā Orhūsas regulas (Regula 1367/2006) noteikumi, kad tās piemēro Regulu 1049/2001, ja pieprasītajā dokumentā ir ietverta “vides informācija” (plašāka informācija 9.1. jautājumā).

Sabiedrības tiesības piekļūt ES dokumentiem ir noteiktas ES Datu aizsardzības regulā (Regula 2018/1725). Regulā ir noteikti datu aizsardzības pienākumi ES iestādēm un struktūrām, kad tās apstrādā personas datus, kas ES iestādēm ir jāņem vērā, arī piemērojot Regulu 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem (plašāka informācija 7.1. jautājumā).

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 109-111), piemērojot Regulu 1049/2001, ir jāņem vērā konfidencialitātes noteikumi, kas izklāstīti dažās nozaru regulās, piemēram, 28. pants Regulā 1/2003 par konkurences tiesību procedūrām.

3. Kam piemēro publiskas piekļuves tiesības?

3.1. Kas var lūgt ES iestādei piekļuvi dokumentam?

Ikvienam ES pilsonim, jebkurai citai personai, kas dzīvo kādā ES dalībvalstī, vai jebkurai “juridiskai personai”, kas dzīvo vai kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī (piemēram, uzņēmumam, nevalstiskai organizācijai, skolai vai apvienībai), ir tiesības piekļūt ES iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem. Dažas ES iestādes ir izvēlējušās šīs tiesības attiecināt arī uz nerezidentiem.

3.2. Vai personai, pieprasot piekļuvi dokumentam, ir jāidentificē, kas tā ir?

Ombuds ir konstatējis, ka ES iestādei ir tiesības pieprasīt kontaktinformāciju, lai apstrādātu piekļuves pieprasījumu, tostarp lai pārbaudītu, vai persona, kas pieprasa piekļuvi dokumentiem, ir ES iedzīvotājs vai pilsonis.

Tomēr daudzas ES iestādes neizmanto šo iespēju un nepieņem visu personu pieprasījumus.

4. Uz ko attiecas tiesības? Kas ir dokuments?

4.1. Ko nozīmē “dokuments” saistībā ar tiesībām uz publisku piekļuvi?

Jēdziens “dokuments” ir plašs un ietver jebkādu saturu neatkarīgi no tā veida, ciktāl tas attiecas uz politiku, darbībām un lēmumiem, kas ietilpst attiecīgās Savienības iestādes atbildības jomā (skat. ES judikatūru ).

Ombuds ir uzskatījis, ka “dokuments” attiecas arī uz īsziņām vai tūlītējām ziņām par profesionālo darbību (sk. 4.2. jautājumu par dokumenta priekšmetu).

Saskaņā ar ES judikatūru tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem attiecas arī uz datubāzes saturu ar nosacījumu, ka saturu var izgūt no datubāzes, izmantojot esošos programmatūras risinājumus, kas pieejami personām, kuras izmanto datubāzi (t. i., galalietotājiem). Tomēr, ja saturu no datubāzes var izgūt tikai ar būtisku palīdzību no specializētiem IT darbiniekiem vai ar specializētiem IT rīkiem, kas parasti nav pieejami datubāzes galalietotājiem, uz šo saturu neattiecas tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem. Ombuds ir konstatējis, ka šādos apstākļos ES iestādei ir tiesības paziņot, ka pieprasītais(-ie) dokuments(-i) vienkārši nav tās “valdījumā”. Ombuds ir arī konstatējis, ka šī interpretācija attiecas arī uz gadījumiem, kad informācija tiek glabāta vienā datubāzē, bet datu kopa tiek glabāta “daudzās sarežģītās datu struktūrās”.

Tomēr Ombuds ir mudinājis ES iestādes izpētīt un izvērtēt iespējamos tehniskos risinājumus, lai nākotnē varētu nodrošināt sabiedrībai lejupielādējamas datubāzes versijas.

4.2. Vai dokumenta priekšmets ir svarīgs?

Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar politiku, darbībām un lēmumiem, kuri ietilpst ES iestādes “atbildības jomā”. Parasti, ja dokuments ir kādas ES iestādes rīcībā, tas ietilpst šīs iestādes atbildības jomā. Tomēr sabiedrības piekļuves tiesības neattiecas uz dažām ļoti ierobežotām dokumentu kategorijām, piemēram:

Tiesas rīcībā esošie dokumenti, kas attiecas uz tiesas darbu. Piekļuves tiesības attiecas tikai uz Tiesas rīcībā esošiem “administratīviem dokumentiem”. Saskaņā ar ES judikatūru (49. punkts), ja tiesas dokuments, kas attiecas uz tiesas darbu, ir citas ES iestādes rīcībā, tiesības uz publisku piekļuvi principā attiecas uz šo dokumentu.

Dokumenti, kas ietver Eiropas Centrālās bankas Padomes apspriedes, nav publiski pieejami (kā konstatēja ombuds ).

Tas pats attiecas uz Eiropas Prokuratūras rīcībā esošajiem dokumentiem, kas saistīti ar Eiropas Prokuratūras veikto kriminālvajāšanu (personām ir tikai tiesības piekļūt Eiropas Prokuratūras rīcībā esošajiem “administratīvajiem dokumentiem”).

4.3. Vai tiesības uz publisku piekļuvi attiecas uz dokumentiem ES darbinieka darba e-pasta kontā?

Ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka, ja e-pasts ir saistīts ar darbu (sk. 4.2. jautājumu par dokumentu tematu), tiesības uz publisku piekļuvi principā ir piemērojamas.

Ja e-pasts ir saistīts ar darbinieka privāto dzīvi (personīgas e-pasta vēstules) vai kā citādi neietilpst ES iestādes atbildības jomā, uz to neattiecas tiesības uz publisku piekļuvi.

Ombuds ir konstatējis, ka ES iestāde saskaņā ar labas pārvaldības principiem var lūgt darbiniekam tai izsniegt to būtisko ar darbu saistīto e-pasta vēstuļu kopijas, kas nosūtītas uz darbinieka privāto e-pasta kontu vai no tā. Tiklīdz e-pasta vēstules nonāk ES iestādes rīcībā, uz tām attiecas tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem.

4.4. Vai tiesības uz publisku piekļuvi attiecas uz īsziņām vai tūlītējām īsziņām, kas nosūtītas pa mobilo tālruni?

Ombuds ir uzskatījis, ka uz darba īsziņām (vai citām tūlītējām) īsziņām, kas nosūtītas uz tālruni, ko ES iestāde nodrošina darbiniekiem, vai no tālruņa, attiecas tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem.

Ombuds ir uzskatījis, ka ES iestāde saskaņā ar labas pārvaldības principiem var lūgt darbiniekam tai izsniegt tādu būtisku ar darbu saistītu īsziņu kopijas, kas nosūtītas uz darbinieka privāto tālruni vai no tā. Tad uz šādiem dokumentiem attiektos tiesības uz publisku piekļuvi.

Ombuds ir izdevis paraugprakses kopumu ES administrācijai attiecībā uz ES ierēdņu nosūtīto īsziņu un tūlītējo ziņojumu uzskaiti, kad viņi pilda profesionālos pienākumus.

4.5. Kā uzzināt, vai ES iestādei ir dokuments?

Visām ES iestādēm, kas piemēro Regulu 1049/2001 (vai līdzvērtīgus noteikumus) par publisku piekļuvi dokumentiem, ir jābūt dokumentu reģistram. Šādi reģistri ir jādara pieejami sabiedrībai elektroniskā veidā. Ombuds ir izdevis norādījumus par principiem, kas būtu jāpiemēro šādiem reģistriem. Tie parasti satur dokumentu sarakstus. Dažos gadījumos reģistros būs tieša saite uz dokumentiem tiešsaistes reģistrā. Reģistrā būtu jāsniedz katra dokumenta īss apraksts un tā atsauces numurs. Ja dokuments nav tieši pieejams, atsauci var izmantot, lai pieprasītu piekļuvi dokumentam.

Noteiktas dokumentu kategorijas pēc iespējas būtu jādara tieši pieejamas sabiedrībai (vēlams elektroniski). Piemēram, dokumentiem, kas attiecas uz tiesību aktu izstrādes procesu, pēc iespējas vajadzētu būt tieši pieejamiem.

Saskaņā ar ES judikatūru (99. punkts) ES iestādēm būtu jānodrošina, ka to politika attiecībā uz dokumentu reģistrēšanu nav patvaļīga.

Praksē reģistros nav visu ES iestādes rīcībā esošo dokumentu.

Tie, kas meklē dokumentus, kuri nav iekļauti kādas Savienības iestādes reģistrā, var atrast atsauces uz šādiem dokumentiem iestāžu tīmekļa vietnēs, vai arī uz tiem var būt savstarpējas atsauces citos dokumentos. Šo informāciju var izmantot, lai iesniegtu pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem.

Privātpersonas var arī pieprasīt piekļuvi dokumentiem, par kuriem tās pieņem, ka tie pastāv, piemēram, ja konkrēta procedūra parasti ietver noteikta veida dokumenta izveidi.

Tomēr saistībā ar piekļuves pieprasījumu privātpersonas var arī lūgt ES iestādi, ja tās rīcībā ir dokumenti, kas attiecas uz konkrētu jautājumu. Saskaņā ar Regulas 1049/2001 6. panta 2. punktu iestādei ir pienākums palīdzēt apstrādāt šādus pieprasījumus. Tā var to darīt, piemēram, iesniedzot sarakstu ar dokumentiem, kas ir tās rīcībā saistībā ar šo jautājumu. Pēc tam privātpersonas var izmantot šo sarakstu, lai pieprasītu publisku piekļuvi dokumentiem.

Tomēr, ja pieprasījumu nav iespējams precizēt, iestāde ir tiesīga pieprasījumu tālāk neizskatīt. Tāpēc pieprasītāju interesēs ir mēģināt pēc iespējas skaidrāk identificēt dokumentu(-us), ko tie vēlas.

4.6. Ko darīt, ja ES iestāde uzstāj, ka pieprasītais dokuments nepastāv vai vairs nav tās rīcībā?

Tiesības piekļūt dokumentiem attiecas tikai uz dokumentiem, kas pastāv un ir kādas ES iestādes rīcībā.

Saskaņā ar ES judikatūru (155. punkts), ja ES iestāde paziņo, ka dokumenta nav, tiek pieņemts, ka šis apgalvojums ir patiess. Tomēr pieprasītājs var mēģināt atspēkot šo pieņēmumu, piemēram, norādot, ka konkrēta procedūra parasti ietver šāda veida dokumenta izveidi. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. un 54. punkts), ES iestādei būtu jāspēj sniegt ticamus paskaidrojumus, kāpēc dokuments pastāv.  

Savienības iestādei nav pienākuma glabāt dokumentu kopijas uz nenoteiktu laiku. Var gadīties, ka dokuments reiz bija iestādes rīcībā un saskaņā ar parasto dokumentu glabāšanas politiku tika dzēsts. Tomēr laba administratīvā prakse ir glabāt svarīgu dokumentu kopijas vismaz saprātīgu laikposmu. Ombuds konstatēja, ka iestādei nevajadzētu iznīcināt dokumentus, kamēr tiek izskatīts pieprasījums par piekļuvi šiem dokumentiem.

Laba administratīvā prakse ir tāda, ka ES iestāde publisko savu dokumentu saglabāšanas politiku, kā to ir ierosinājis ombuds .

Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem nenozīmē pienākumu izveidot jaunu dokumentu. Tomēr neatkarīgi no sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem visiem pilsoņiem ir tiesības pieprasīt informāciju no katras ES iestādes un saņemt atbildi. Tiesības piekļūt “informācijai”, kas noteiktas Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksā (22. pants), var izmantot, lai iegūtu precīzu atbildi uz jautājumu.

4.7. Vai ir ierobežots to dokumentu skaits, kurus var pieprasīt?

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 101.–102. pants), ES iestāde var atteikties izskatīt pieprasījumu par publisku piekļuvi ļoti lielam dokumentu skaitam vai ļoti lieliem dokumentiem, ja darbs, kas nepieciešams, lai atbildētu uz pieprasījumu, radītu nesamērīgu administratīvo slogu. Tomēr attiecīgajai ES iestādei vispirms būtu jāapspriežas ar pieprasījuma iesniedzēju, lai mēģinātu rast “taisnīgu risinājumu”. Tas varētu ietvert palīdzību pieprasījuma sašaurināšanā (sk. 6.3. jautājumu).

Lūguma iesniedzēju interesēs parasti ir palīdzēt šādos centienos, jo saskaņā ar ES judikatūru (112. punkts), ja risinājumu nevar rast, ES iestāde var atteikties izskatīt lūgumu vai nolemt ierobežot lūguma darbības jomu.

Pieprasījuma iesniedzējs nevar apiet šo noteikumu, iesniedzot vairākus atsevišķus pieprasījumus vienā un tajā pašā laikposmā.

Tā vietā, lai noraidītu vairākus pieprasījumus, dažas ES aģentūras šādu pieprasījumu apstrādei izmanto rindas sistēmas. Šādos gadījumos viņi pieprasījumus izskata secīgi.

Lai gan ombuds iepriekš ir konstatējis, ka noteiktos apstākļos rindas mehānisms var būt taisnīgs risinājums, ombuds uzskata, ka rindas sistēmas automātiska piemērošana nevar būt laba administratīvā prakse.

4.8. Vai ES iestādei būtu jāuzskaita dokumenti, kurus tā ir identificējusi kā tādus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā?

Ombuds ir uzskatījis, ka laba administratīvā prakse ir, ka ES iestādes savā lēmumā par pieprasījumu publiskai piekļuvei iekļauj to dokumentu sarakstu, kuri identificēti kā tādi, kas ietilpst minētā pieprasījuma darbības jomā, ja vien šāda saraksta publiskošana neapdraud aizsargājamās intereses. Iesniedzot identificēto dokumentu sarakstu, iestāde atvieglo atbildes apstrādi un izpratni par to un ļauj pieprasītājiem iesniegt pamatotākus pārskatīšanas pieprasījumus.

4.9. Kādi noteikumi attiecas uz klasificētiem dokumentiem?

Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 9. pantā ir paskaidrots, kā noteikumi par publisku piekļuvi attiecas uz klasificētiem dokumentiem. Tie ir slepeni dokumenti, kas saskaņā ar attiecīgās ES iestādes noteikumiem ir klasificēti kā "TRÈS SECRET/TOP SECRET", "SECRET" vai "CONFIDENTIEL".

Šo noteikumu mērķis ir aizsargāt Eiropas Savienības vai vienas vai vairāku tās dalībvalstu būtiskas intereses jomās, uz kurām attiecas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jo īpaši sabiedrības drošības, aizsardzības un militāros jautājumos.

Lai gan Regulas 1049/2001 9. pantā ir īpaša atsauce uz sabiedrības drošības, aizsardzības un militāriem jautājumiem, tas neizslēdz vajadzību aizsargāt citas intereses, kas izklāstītas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kas ietver starptautiskās attiecības un ES vai dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku.

Pieteikumi par piekļuvi slepeniem dokumentiem ir jāizskata tikai tām personām, kurām ir “atļauja” iepazīties ar šādiem dokumentiem.

Sensitīvus dokumentus var reģistrēt publiskā reģistrā vai publiskot tikai ar tās personas vai struktūras piekrišanu, kas ir dokumentu izcelsmes vieta.

5. Piekļuve dokumentiem un ES valodām

5.1. Ja ES iestāde ir piešķīrusi piekļuvi dokumentam vienā valodā, vai pieprasītājam ir tiesības uz tulkojumu?

Ja ES iestādei ir dokumenta kopija pieprasītajā valodā, tai būtu jānodrošina piekļuve šim dokumentam. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad valoda nav ES oficiālā valoda.

Tomēr, ja iestādei vēl nav kopijas pieprasītajā valodā, tai nav pienākuma nodrošināt tulkojumu.

5.2. Ja pieprasījums ir iesniegts vienā ES oficiālajā valodā, vai ES iestāde var atbildēt citā valodā?

ES iestādēm ir jāatbild uz publiskas piekļuves pieprasījumiem tajā pašā ES oficiālajā valodā, kurā pieprasījums iesniegts.

6. Kā pieprasīt piekļuvi praksē

6.1. Kādā veidā var iesniegt pieprasījumus?

Pieprasījuma iesniedzējs var iesniegt pieprasījumu un lūgt ES iestādi atbildēt vēlamajā rakstiskajā formātā, tostarp pa e-pastu. Dažas ES iestādes var nodrošināt tiešsaistes pieprasījuma veidlapas vai portālus ar lietotāju kontiem. Šādas tiešsaistes veidlapas vai portāli atvieglo pieprasījumu apstrādi un tādējādi var uzlabot to personu pieredzi, kuras pieprasa piekļuvi, jo pieprasījumus var izskatīt efektīvāk. Ja nav iespējams noteikt pareizo darbojošos struktūru, pieprasījumi jānosūta vai nu uz tās struktūras vispārējo kontaktadresi (e-pasta adresi), vai uz tās struktūras (e-pasta adresi), par kuru pieprasītājs uzskata, ka tā ir atbildīga par dokumentu(-iem). Vēstījumā būtu skaidri jānorāda, ka tas attiecas uz pieprasījumu par publisku piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001. Saņēmējam pēc tam būtu jāpārsūta pieprasījums personām, kas attiecīgajā iestādē nodarbojas ar piekļuvi dokumentiem.

6.2. Ko darīt, ja pieprasījums nav pietiekami precīzs?

Ja pieprasījums ir neskaidrs, ES iestādei ir jāprecizē pieprasījums. Tas var ietekmēt pieprasījuma reģistrācijas brīdi. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai pieprasījumi būtu pēc iespējas skaidrāki.

Ombuds ir mudinājis ES iestādes visos posmos atklāti un konstruktīvi sadarboties ar pieprasītājiem un nodrošināt, ka tiem tiek sniegta visa nepieciešamā informācija, kas tiem var ļaut precizēt savus pieprasījumus.

Ombuds ir konstatējis, ka, tiklīdz pieprasījums ir pietiekami precīzs, lai ES iestāde varētu identificēt dokumentu(-us), iestādei pieprasījums būtu jāreģistrē. Tikai pēc pieprasījuma reģistrēšanas, ja nepieciešams, ES iestādei būtu jāmeklē taisnīgs risinājums. Taisnīgs risinājums būtu jāmeklē tiesību aktos noteiktajā termiņā, kā noteikts Regulā 1049/2001 (sk. 6.3. un 6.4. jautājumu).

6.3. Kas notiek, ja pieprasījums attiecas uz ļoti garu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu?

Ja pieprasījums par publisku piekļuvi attiecas uz ļoti lielu dokumentu skaitu vai ļoti lieliem dokumentiem un tādējādi darbs, kas nepieciešams, lai atbildētu uz pieprasījumu, radītu nesamērīgu administratīvo slogu, attiecīgajai ES iestādei vispirms būtu jāapspriežas ar pieprasījuma iesniedzēju, lai mēģinātu rast “taisnīgu risinājumu”. Tas varētu ietvert palīdzību pieprasījuma sašaurināšanā (sk. arī 4.7. jautājumu).

Saskaņā ar Regulas 1049/2001 6. panta 2. punktu ES iestādei ir pienākums palīdzēt apstrādāt šādus pieprasījumus. Tā var to darīt, piemēram, iesniedzot tās rīcībā esošo dokumentu sarakstu.

Ombuds ir arī konstatējis, ka ES iestādei nebūtu jāaptur tiesību aktos noteiktie termiņi, ja tā pēc pieprasījuma reģistrēšanas konstatē, ka pieprasījums nav pietiekami precīzs. Ja iestāde ir reģistrējusi pieprasījumu, kas nav pietiekami precīzs, lai tā varētu identificēt dokumentus, un ko tāpēc sākotnēji nevajadzēja reģistrēt, tai būtu ātri jālūdz pieprasījuma iesniedzējam sniegt nepieciešamos paskaidrojumus un jāiedarbina 15 darba dienu termiņš, tiklīdz šādi paskaidrojumi ir saņemti. Laiks, kas vajadzīgs, lai sazinātos ar pieprasītāju nolūkā saņemt šādus paskaidrojumus, nedrīkst pārsniegt 2–3 darba dienas no pieprasījuma saņemšanas dienas. Turklāt iestādei būtu jāizvairās no vairākiem lūgumiem sniegt paskaidrojumus. 

6.4. Cik ilgs laiks būs nepieciešams lēmuma pieņemšanai?

Kad pieprasījums ir reģistrēts, pieprasījuma iesniedzējam parasti būtu jāsaņem saņemšanas apstiprinājums.

ES iestādēm ir jāpieņem sākotnējais lēmums 15 darba dienu laikā pēc pieprasījuma reģistrēšanas. Ārkārtas apstākļos šo 15 darbdienu termiņu var pagarināt vēl par 15 darbdienām. ES iestādei būtu jāinformē pieprasījuma iesniedzējs par šo pagarinājumu pirms termiņa beigām un jāpaskaidro, kāpēc tas ir nepieciešams. Pieprasījumus var reģistrēt tikai tad, kad tie sasniedz pareizo saņēmēju iestādē, tāpēc pieprasījuma identificēšana un nosūtīšana pareizajai operatīvajai struktūrai nodrošinās, ka tas tiek reģistrēts ātrāk.

Ja ES iestāde atsakās piešķirt pilnīgu vai daļēju publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem vai neatbild uz pieprasījumu 15 darba dienu laikā vai pagarinātajā 30 darba dienu termiņā, pieprasījuma iesniedzējs var pieprasīt lēmuma pārskatīšanu (atkārtotu pieteikumu) (sk. 8. iedaļu) vai pieprasījuma netiešu noraidīšanu. ES iestādei ir jāpieņem apstiprinošs lēmums 15 darbdienu laikā, ko ārkārtas apstākļos var vēlreiz pagarināt vēl par 15 darbdienām.

Aprēķinot termiņa beigas, svētku dienas netiek ņemtas vērā. Tādējādi, ja pieprasījums ir iesniegts pirms valsts svētku dienas perioda, kad ES iestāde ir slēgta uz vairākām dienām, atbildes saņemšanai var būt vajadzīgs ilgāks laiks.

6.5. Kāda informācija pieprasītājam būtu jāsniedz pieprasījumā?

Pieprasītājiem būtu jāidentificē sevi un dokumenti, kuriem tie vēlas piekļūt.

Parasti pieprasītājiem nav jāpaskaidro, kāpēc dokuments tiek meklēts. Tomēr sabiedrības piekļuves tiesības nav absolūtas, un uz tām attiecas daži izņēmumi. (Sīkāka informācija par šiem izņēmumiem ir atrodama 7. iedaļā.)

Dažos gadījumos, pat ja piemēro izņēmumu, var būt sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato pieprasījuma apmierināšanu. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzēja paskaidrojums par to, kāpēc dokuments tiek pieprasīts, ir nepieciešams, lai noteiktu, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta izpaušanu. Līdz ar to, ja pieprasītāji uzskata, ka sabiedrības intereses tiks apmierinātas, piešķirot publisku piekļuvi dokumentam, viņiem būtu jāpaskaidro, kas ir šīs sabiedrības intereses un kāpēc viņi uzskata, ka dokumenta publiskošana kalpo šīm sabiedrības interesēm.

Saskaņā ar ES judikatūru (49. punkts) un ombudu ES iestādēm vienmēr būtu jācenšas noteikt, vai piekļuves piešķiršana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tas ir īpaši svarīgi, jo tikai attiecīgās iestādes rīcībā ir dokumenti un tā ir informēta par to saturu (izņemot gadījumus, kad ombuds nolemj pārbaudīt dokumentus, izskatot saistītu sūdzību).

Ja pieprasījums ietver piekļuvi trešās personas personas datiem, pieprasījuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka pastāv nepieciešamība sabiedrības interesēs, kas pamatotu minēto personas datu publiskošanu. Ja šāda nepieciešamība pastāv, Savienības iestāde to līdzsvaro ar dokumentos identificēto personu “likumīgajām interesēm”. Ombuds ir uzskatījis, ka, ja šo personu likumīgās intereses ir svarīgākas par pieprasījuma iesniedzēja norādītajiem iemesliem, piekļuve personas datiem ir jāatsaka.

Pamatinformācijas vai kontekstuālas informācijas sniegšana, iesniedzot pieprasījumu, var būt noderīga arī plašu vai apjomīgu pieprasījumu gadījumā, lai palīdzētu ES iestādei identificēt dokumentus, kas īpaši interesē pieprasījuma iesniedzēju.

6.6. Vai pieprasījuma iesniedzējam, iesniedzot pieprasījumu, ir jānorāda pasta adrese?

Ir pamatoti, ka ES iestāde vairāku iemeslu dēļ lūdz pieprasītājam norādīt pasta adresi. Pirmkārt, tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem ir “Savienības pilsoņiem un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī”, lai gan ES iestāde to var paplašināt pēc saviem ieskatiem (sk. 3.1. jautājumu). Otrkārt, saskaņā ar ES judikatūru (62. punkts) ierakstīta vēstule ir īpaši drošs paziņošanas veids, lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz lēmumu saņemšanu nolūkā noteikt termiņus saskaņā ar Regulu 1049/2001. Turklāt noteikumi par personas datu apstrādi ES iestādēs ietver stingras prasības personas datu nosūtīšanai ārpus ES. Šādos apstākļos ir pamatoti, ka Savienības iestāde pieprasa pasta adresi, lai noteiktu, vai personas datu pārsūtīšana notiks vai nenotiks.

7. Sabiedrības piekļuves tiesību ierobežojumi

7.1. Kādus iemeslus var norādīt piekļuves atteikumam?

Iemesli, kuru dēļ tiek atteikta piekļuve dokumentam, ir izklāstīti Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta 1.–4. punktā.

4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, ja izpaušana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai attiecībā uz: sabiedrības drošība; aizsardzības un militāriem jautājumiem; starptautiskās attiecības; un/vai ES vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku.

4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, ja izpaušana apdraudētu personas privāto dzīvi un neaizskaramību, jo īpaši saskaņā ar ES tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

4. panta 2. punktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, ja izpaušana kaitētu šādu personu aizsardzībai: fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālais īpašums; tiesvedība un juridiskas konsultācijas; un/vai pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi.

Tomēr atšķirībā no izņēmumiem, kas noteikti 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, attiecībā uz izņēmumiem, kas noteikti 4. panta 2. punktā, piekļuvi šiem dokumentiem joprojām var piešķirt, ja iepazīšanās ar tiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Personas privātās intereses informācijas izpaušanā nav būtiskas, ja vien tās nesakrīt ar sabiedrības interesēm. Labs piemērs būtu gadījums, kad persona vēlas piekļūt klīniskā pētījuma ziņojumam, lai pārbaudītu, vai Eiropas Zāļu aģentūras apstiprinātas zāles ir drošas. Personai var būt privāta interese zināt šo informāciju. Tomēr sabiedrības interesēs ir arī darīt zināmu informāciju par zāļu drošumu.

4. panta 3. punktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, ja dokumenta izpaušana nopietni kaitētu ES iestādes lēmumu pieņemšanas procesam, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Plašāka piekļuve var būt iespējama, ja lēmumu pieņemšanas process jau ir beidzies. Šādos apstākļos šo izņēmumu turpina piemērot dokumentiem, kas satur viedokļus iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā ES iestādē.

7.2. Cik detalizētiem jābūt ES iestādes argumentiem, pamatojot atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentam?

ES tiesas ir konsekventi konstatējušas, ka, pamatojot savu lēmumu izmantot izņēmumu saskaņā ar Regulu 1049/2001 un atteikt piekļuvi, ES iestādei ir jāpierāda, ka pastāv faktisks un konkrēts risks, kas ir “saprātīgi paredzams”, nevis hipotētisks interesēm, kuras tā plāno aizsargāt. Tāpēc Savienības iestādei nav jāpierāda, ka piekļuves piešķiršana apdraudētu šīs intereses.

Tomēr nepietiek ar to, ka Savienības iestāde norāda, ka dokumenti attiecas tikai uz īpašām interesēm. Piemēram, nav pietiekami norādīt, ka dokuments attiecas uz ES vai dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku (Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtais ievilkums). Drīzāk ES iestādei ir jāpierāda, ka ir pamatoti paredzams, ka dokumenta(-u) izpaušana apdraudētu vienu vai vairākas no šīm interesēm, un jāsniedz pienācīgs pamatojums, lai pieprasījuma iesniedzējs (vai tiesas, vai ombuds) varētu saprast, kāpēc nevar piešķirt pilnīgu vai daļēju piekļuvi.

ES iestādei nav jāsniedz nekāda informācija par dokumentu saturu, bet var būt lietderīgi, ka iestāde sniedz kādu informāciju, lai uzlabotu izpratni par savu lēmumu neizpaust informāciju. Praksē notiek tā, ka ES iestādes sniedz šādu informāciju.

Saskaņā ar ES judikatūru (34. punkts) ES iestādei ir pienākums plaši interpretēt piekļuves tiesības un šauri interpretēt izņēmumus no šīm piekļuves tiesībām.

Tomēr atsevišķos gadījumos Savienības iestāde var atsaukties uz “vispārēju prezumpciju”, lai liegtu piekļuvi. Tas nozīmē, ka tiek prezumēts, ka izņēmums, kas pamato piekļuves atteikumu, attiecas uz visiem noteikta veida dokumentiem tā, ka iestādei nav jāveic katra atsevišķā dokumenta individuāla pārbaude. Tas parasti notiek, ja ir tiesību akti, kas skaidri paredz dokumenta konfidencialitāti. Piemēram, ES tiesību aktos par valsts atbalsta izmeklēšanas veikšanu ir noteikts, ka šādās izmeklēšanās savāktā informācija ir konfidenciāla. Tādējādi saskaņā ar ES judikatūru (61. punkts) var pieņemt, ka visi dokumenti valsts atbalsta lietā ir konfidenciāli.

Tomēr vispārējas prezumpcijas ir atzītas pat tad, ja nav īpaša tiesiskā regulējuma, kurā būtu noteikts, ka piekļuve ir jāatsaka. Piemēram, saskaņā ar ES judikatūru (sk. 55 – 65), dokumentus, kas saistīti ar pārkāpuma procedūru, var uzskatīt par konfidenciāliem, kamēr notiek izmeklēšana.

Ja Savienības iestāde atsaucas uz vispārēju prezumpciju, lai atteiktu piekļuvi, pieprasījuma iesniedzējs var mēģināt to atspēkot, pierādot, ka vispārējās prezumpcijas pamats nepastāv. Piemēram, ja prezumpcija ir balstīta uz faktu, ka izmeklēšana turpinās, tā tiks atspēkota, ja tiks pierādīts, ka izmeklēšana ir beigusies. Ja vispārējā prezumpcija ir balstīta uz faktu, ka var prezumēt, ka informācija ir komerciāli konfidenciāla, šo prezumpciju var atspēkot, norādot, ka informācija tagad ir novecojusi. Saskaņā ar ES judikatūru (79. punkts), ja dokumenti attiecas uz jautājumiem, kas notikuši pirms vairāk nekā pieciem gadiem, nevar pieņemt, ka informācija joprojām ir komerciāli konfidenciāla.

Tomēr, pat ja tiek atspēkota vispārēja prezumpcija un Savienības iestāde veic dokumenta individuālu novērtējumu, tā var atteikt piekļuvi, pamatojoties uz dokumenta konkrēto saturu vai konkrētiem apstākļiem, kas saistīti ar to, kā dokuments pašlaik tiek izmantots.

7.3. Kā pieprasītāji var pārbaudīt, vai piekļuves atteikuma iemesli ir pamatoti, ja dokumentus nav iespējams apskatīt?

Atsevišķos gadījumos dokumenta saturs netiks apstrīdēts. Piemēram, ja pieprasītājs skaidri pieprasa trešās personas personas datus, netiek apstrīdēts, ka dokumenti, uz kuriem attiecas pieprasījums, satur personas datus.

Citos gadījumos pieprasītājs var negaidīt, ka pieprasītajā dokumentā būs sensitīvi dati. Šādos gadījumos, kad piekļuve tiek atteikta pēc tam, kad pieprasījuma iesniedzējs ir lūdzis pārskatīt sākotnējo lēmumu (iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”), pieprasījuma iesniedzējs var iesniegt sūdzību ombudam. Ombuds ir pilnvarots pārbaudīt ES iestādes rīcībā esošos dokumentus, un tāpēc tas var apstiprināt, vai tie satur sensitīvus datus. ES tiesas var rīkoties tāpat.

Atsevišķos gadījumos iemesli, kāpēc dokumentu nevar izpaust, nebūs balstīti uz informāciju, kas ietverta pašā dokumentā. Piemēram, ja persona pieprasa dokumentus, kas saistīti ar Eiropas Komisijas pārkāpuma procedūru (piemēram, “oficiāla paziņojuma vēstuli”), piekļuvi var atteikt, ja laikā, kad piekļuves pieprasījums tiek noraidīts, pārkāpuma procedūra turpinās. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 68–70), Savienības iestādēm ir pamats atteikt piekļuvi šādos apstākļos, lai aizsargātu notiekošās izmeklēšanas mērķi. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 116–117), tas tā ir pat tad, ja dokumenti attiecas uz vides informāciju. Oficiālā paziņojuma vēstules saturs neparādīs, vai pārkāpuma procedūra joprojām turpinās: lai gan procedūras noteikti turpinājās vēstules nosūtīšanas brīdī, tas nenozīmē, ka tās turpinājās brīdī, kad Komisija atteica piekļuvi vēstulei. Tādēļ ombudam ir jāpārbauda, vai tiesvedība turpinās, lūdzot Komisiju sniegt informāciju par izmeklēšanas statusu.

7.4. Kas ir “sabiedrības intereses” informācijas izpaušanā, kad uz to var atsaukties un kad tā var novest pie piekļuves piešķiršanas?

Sabiedrības ieinteresētība informācijas izpaušanā pastāv, ja dokumenta izpaušana kalpotu sabiedrības interešu aizsardzībai sabiedrības labā vai tās labā. Tas nenozīmē, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir jāgūst labums no dokumenta publiskošanas. Piemēram, sabiedrības piekļuve informācijai par konkrētu zāļu drošumu kalpotu sabiedrības interesēm pat tad, ja zāles ir izrakstītas ierobežotai pacientu grupai.

Saskaņā ar ES judikatūru (67.–68. punkts) likumdošanas procedūras pārredzamība ir sabiedrības intereses, kas ir būtiskas, lai novērtētu, vai var piešķirt publisku piekļuvi, kā arī vides aizsardzību. Orhūsas regulā ir atzīts, ka sabiedrības piekļuve vides informācijai (vairāk informācijas 9.1. jautājumā) un jo īpaši informācijai par emisijām vidē ir sabiedrības interesēs (izņemot gadījumus, kad informāciju izmanto izmeklēšanā). Klīnisko pārbaužu regula (Regula (ES) Nr. 536/2014) paredz, ka sabiedrības veselība var būt sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato piekļuvi dokumentiem, kuri saistīti ar klīniskajām pārbaudēm. Ombuds ir atbalstījis šo viedokli. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 80–85), pastāv sevišķas sabiedrības intereses, lai publiskotu saskaņotos standartus, kas ir daļa no Savienības tiesībām.

Izvērtējot, vai ir piemērojami Regulas 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi, ir jāņem vērā sabiedrības intereses. Abos gadījumos izņēmumu piemēro, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu piemēro, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālais īpašums; tiesvedība un juridiskas konsultācijas; un/vai pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi.

Regulas 1049/2001 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka piekļuve ir jāatsaka, ja dokumenta publiskošana nopietni kaitētu iestādes lēmumu pieņemšanas procesam.

Tomēr sabiedrības intereses nav jāņem vērā, ja izpaušana kaitētu interesēm, kas aizsargātas ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, proti: sabiedrības drošība; aizsardzības un militāriem jautājumiem; starptautiskās attiecības; un/vai ES vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku.

Citiem vārdiem sakot, tie ir absolūti izņēmumi (lai gan Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, 4. panta 2. punktā un 4. panta 3. punktā minētie izņēmumi ir relatīvi izņēmumi).

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 54 - 58), tīri privātas intereses, piemēram, interese izmantot dokumentus tiesvedībā, netiek uzskatītas par sabiedrības interesēm. Vispārējā nepieciešamība nodrošināt Savienības iestādes pārredzamību, pēc Tiesas domām, nav arī sabiedrības intereses, kas var būt svarīgākas par izņēmumu, uz kuru atsaucas, lai aizsargātu kādu no Regulas 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām interesēm. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 53 – 54), sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm parasti ir jābūt kaut kam īpašam.

Tas, ka ir identificētas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, nenozīmē, ka šīs intereses ir svarīgākas par interesēm informācijas neizpaušanā. Drīzāk vienmēr ir jāizsver šo interešu relatīvā nozīme, un to dara attiecīgā Savienības iestāde. Tomēr, ja pieprasītāji uzskata, ka sabiedrības intereses tiks apmierinātas, piešķirot publisku piekļuvi dokumentam, viņiem būtu jāpaskaidro, kas ir šīs sabiedrības intereses un kāpēc viņi uzskata, ka dokumenta publiskošana kalpo šīm sabiedrības interesēm.

Tas ir īpaši svarīgi, ja intereses, ko aizsargā izņēmums, pašas par sevi ir sabiedrības intereses, piemēram, nepieciešamība aizsargāt tiesvedību vai izmeklēšanas, revīzijas un pārbaužu mērķis.

7.5. Vai, izskatot pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem, nozīme ir pagājušajam laikam?

ES iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra var atteikt piekļuvi tikai tad, ja brīdī, kad tā atsaka piekļuvi, ir piemērojams kāds no Regulā 1049/2001 noteiktajiem izņēmumiem. Saskaņā ar ES judikatūru (146. punkts) dažos gadījumos ir pamatoti spriest, ka dokumenta izpaušana konkrētā brīdī radītu kaitējumu, savukārt tā paša dokumenta izpaušana vēlākā brīdī var radīt kaitējumu.

Tas jo īpaši attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar izmeklēšanu, revīzijām un inspekcijām. Izmeklēšanas laikā šādi dokumenti ir ļoti sensitīvi. Tomēr pēc izmeklēšanas beigām tie var vairs nebūt sensitīvi.

Dokuments var saturēt sensitīvu komercinformāciju. Tomēr pagājušais laiks var padarīt šo informāciju par novecojušu, un tādā gadījumā tā vairs nebūs komerciāli sensitīva. Saskaņā ar ES judikatūru (79. punkts) dokumentu nevar uzskatīt par komerciāli sensitīvu, ja tas attiecas uz faktiem, kas ir vecāki par pieciem gadiem.

Pieprasītāji, kuriem ir atteikta piekļuve dokumentiem, jo notiek izmeklēšana vai dokuments satur komerciāli sensitīvu informāciju, var iesniegt jaunu pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, tiklīdz izmeklēšana ir beigusies vai ir pagājis pietiekams laiks, kas nozīmē, ka informācija vairs nav komerciāli sensitīva.

Ja apstākļi ir mainījušies, ES iestādei tie ir jāņem vērā, izskatot jaunu pieprasījumu.

7.6. Vai ES iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra var atteikt piekļuvi dokumentam, kurā ir informācija, kas jau ir publiski pieejama?

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 40.–41. punkts), fakts, ka dokuments, iespējams, ir nopludināts vai par to ir sagatavoti preses ziņojumi, nenozīmē, ka ES iestādei ir oficiāli jāizpauž dokuments.

Tomēr var gadīties, ka noteikta dokumentā ietverta informācija nav tikusi nopludināta, bet gan to apzināti publiskojusi Savienības iestāde citā kontekstā vai cita dalībvalsts pilnvarota struktūra. Tas var nozīmēt, ka informācija nav sensitīva un ka ES iestādei būtu jāatklāj dokuments, kurā ir tā pati informācija.

Tomēr ir gadījumi, kad piekļuvi joprojām var atteikt, piemēram, ja publiska piekļuve konkrētajam dokumentam apstiprinātu, kā ES iestāde izmanto informāciju. Piemēram, dažādie tehniskie līdzekļi, ko izmanto IT sistēmu aizsardzībai pret uzlaušanu, var būt labi zināmi. Tomēr var nebūt labi zināms, kuru no šiem tehniskajiem līdzekļiem ES iestāde izmanto, lai aizsargātu savas IT sistēmas. Ombuds ir konstatējis, ka ES iestāde var atteikt piekļuvi dokumentiem, kuros paskaidrots, kā tā aizsargā savas IT sistēmas (lai gan šajos dokumentos aprakstītās tehniskās metodes var atrast tiešsaistē).

7.7. Ko nozīmē izņēmums attiecībā uz “valsts drošības” un “aizsardzības un militāro” jautājumu aizsardzību?

Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, lai aizsargātu sabiedrības intereses attiecībā uz: sabiedrības drošība; un/vai aizsardzības un militāriem jautājumiem

Šiem saistītajiem jēdzieniem var būt ļoti plaša nozīme. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 63 – 65), Savienības iestādēm ir arī īpaši plaša “rīcības brīvība”, lemjot par to, vai konkrētas informācijas izpaušana apdraudētu sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar sabiedrības drošību vai aizsardzību un militāriem jautājumiem. Proti, Savienības iestādei ir ievērojama rīcības brīvība, lai novērtētu, vai izņēmums ir piemērojams.

Ir pamatoti uzskatīt, ka sabiedriskās drošības vai aizsardzības un militārie jautājumi varētu ietvert ES, tās dalībvalstu, trešo valstu vai starptautisko organizāciju (piemēram, NATO) intereses.

Sabiedrības drošība varētu aptvert arī pirmās nepieciešamības produktu, piemēram, naftas vai zāļu, piegādi.

Parasti nav iespējams apgalvot, ka publiskošana varētu būt saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tomēr Orhūsas regulas (Regula 1367/2006) 6. panta 1. punkts nozīmē, ka sabiedrības intereses informācijas izpaušanā var tikt ņemtas vērā, ja dokumentā ietvertā informācija attiecas arī uz emisijām vidē (plašāka informācija 9.1. jautājumā).

7.8. Ko nozīmē izņēmums starptautisko attiecību aizsardzībai?

Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, lai aizsargātu sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

Šim jēdzienam var piešķirt arī ļoti plašu nozīmi. ES iestādēm ir arī plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai konkrētas informācijas izpaušana apdraudētu starptautiskās attiecības.

Starptautiskās attiecības neietver to, kā ES iestādes mijiedarbojas ar dalībvalstīm jautājumos, kas ietilpst ES tiesību aktu darbības jomā.

Tomēr dalībvalsts var arī sadarboties ar ES iestādēm jautājumā, kas neietilpst ES kompetencē. Šādos apstākļos uz attiecībām starp Savienību un dalībvalstīm var attiekties izņēmums.

Saskaņā ar ES judikatūru (41. punkts) starptautisko attiecību jēdziens ietvertu arī to, kā ES mijiedarbojas ar starptautiskām struktūrām, piemēram, ANO, PTO vai NATO. Principā starptautisko attiecību jēdziens ietvertu arī to, kā trešās valstis vai starptautiskas struktūras savstarpēji mijiedarbojas vai kā dalībvalsts mijiedarbojas ar starptautisku struktūru.

Parasti nav iespējams apgalvot, ka publiskošana varētu būt saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tomēr Orhūsas regulas (Regula (EK) Nr. 1367/2006) 6. panta 1. punkts nozīmē, ka sabiedrības intereses informācijas izpaušanā būtu jāņem vērā, ja dokumentā iekļautā informācija attiecas arī uz emisijām vidē.

7.9. Ko nozīmē izņēmums ES vai dalībvalsts finanšu, monetārās vai ekonomikas politikas aizsardzībai?

Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, lai aizsargātu sabiedrības intereses saistībā ar ES vai dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku.

Atšķirībā no citām interesēm, kas aprakstītas Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, šis izņēmums attiecas uz ES vai dalībvalsts interešu aizsardzību. To nepiemēro, ja informācijas atklāšana varētu kaitēt trešo valstu vai starptautisku struktūru finanšu, monetārajai vai ekonomikas politikai. Tomēr, ja dokumenta izpaušana kaitētu trešās valsts finanšu, monetārajai vai ekonomikas politikai, uz tā izpaušanu, iespējams, attiektos izņēmums saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību. Piemēram, ja tiktu pieprasīta piekļuve dokumentiem par tirdzniecības nolīgumiem ar trešām valstīm, uz to neattiektos izņēmums par finanšu, monetārās vai ekonomikas politikas aizsardzību, bet uz to varētu attiekties izņēmums par starptautisko attiecību aizsardzību.

Šim jēdzienam var piešķirt arī ļoti plašu nozīmi. ES iestādēm ir arī plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai konkrētas informācijas izpaušana kaitētu ES vai kādas dalībvalsts finanšu, monetārajai vai ekonomikas politikai.

Uz šo izņēmumu bieži atsaucas tās ES iestādes, kas ir iesaistītas finanšu, monetārās vai ekonomikas politikas formulēšanā, piemēram, Eiropas Centrālā banka.

Parasti nav iespējams apgalvot, ka publiskošana varētu būt saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tomēr Orhūsas regulas (Regula 1367/2006) 6. panta 1. punkts nozīmē, ka sabiedrības intereses informācijas izpaušanā var tikt ņemtas vērā, ja dokumentā ietvertā informācija attiecas arī uz emisijām vidē (plašāka informācija 9.1. jautājumā).

7.10. Ko nozīmē izņēmums attiecībā uz personas datu aizsardzību? Vai var piekļūt dokumentā ietvertajiem personas datiem?

Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka piekļuve būtu jāatsaka, ja izpaušana kaitētu personas privātajai dzīvei un neaizskaramībai, jo īpaši saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi ES iestādēs.

Jēdziens “personas dati” ir ļoti plašs. Tā ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (zināma kā “datu subjekts”). Identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās fiziskās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem.

Pieprasītajā dokumentā ietvertos personas datus var izpaust tikai tad, ja izpaušana atbilst Regulā 2018/1725 izklāstītajiem noteikumiem. Attiecīgais noteikums ir tāds, ka personas datus nosūta tikai tad, ja pieprasījuma iesniedzējs konstatē, ka dati ir jānosūta konkrētam mērķim sabiedrības interesēs. Turklāt, ja ir pamats uzskatīt, ka varētu tikt kaitēts datu subjekta likumīgajām interesēm, šādus datus var nosūtīt tikai tad, ja iestāde, kuras rīcībā ir dati (turpmāk tekstā – “pārzinis”), pēc tam, kad ir uzskatāmi izsvērusi dažādās konkurējošās intereses, konstatē, ka personas datu nosūtīšana šim konkrētajam nolūkam ir samērīga.

Tas nozīmē, ka pieprasītājam ir jāizklāsta, kādas vajadzības tiks apmierinātas, piekļūstot personas datiem. Šai vajadzībai ir jābūt sabiedrības interesēs. Pat tad piekļuvi var atteikt, ja ir pamats uzskatīt, ka varētu tikt aizskartas datu subjekta likumīgās intereses.

Praksē tas var ļoti apgrūtināt nerediģētas piekļuves iegūšanu dokumentiem, kas satur personas datus. Tomēr dažos gadījumos (lietās T‑375/22 un T-761/21) Palāta izskatīja nosacījumus piekļuvei personas datiem un atzina, ka pieprasītājs sabiedrības interesēs ir noteicis konkrētu nolūku informācijas izpaušanai.

Šādos gadījumos piekļuves iegūšanas atslēga ļoti bieži ir saistīta ar jautājumu par to, vai informācija ir vai nav personas dati. Dažos gadījumos būs skaidrs: personas vārds, uzvārds, paraksts vai informācija par to (vecums, ģimenes stāvoklis, veselība utt.) būs personas dati. Citos gadījumos tas var būt mazāk skaidrs: piemēram, noteikta informācija par ceļa izdevumiem, viesnīcas rēķiniem vai piemaksām var būt personas dati, ja varbūt kopā ar publiski pieejamu informāciju tie varētu identificēt datu subjektu (kā to ir atradis ombuds).

7.11. Ko nozīmē izņēmums komerciālo interešu aizsardzībai?

Komerciālo interešu jēdziens ir plašs. Tā ietver, piemēram, informāciju par līguma noteikumiem (cenas, produkta vai pakalpojuma veids un kvalitāte), tehniskas detaļas piedāvājumos, komercattiecības, zinātību un speciālās zināšanas utt.

Eiropas Komisijas sākotnējā priekšlikumā, kura rezultātā tika pieņemta Regula 1049/2001, bija precizēts, kādas varētu būt šīs intereses. Tā norādīja, ka tie jo īpaši attiecas uz: komercnoslēpumi un komercnoslēpumi; intelektuālais un rūpnieciskais īpašums; rūpniecības, finanšu, banku un tirdzniecības informācija, tostarp informācija, kas attiecas uz darījumu attiecībām un līgumiem; un/vai informācija par izmaksām un piedāvājumiem saistībā ar piešķiršanas procedūrām.

Lai gan šīs specifikācijas netika iekļautas Regulā 1049/2001 tās pieņemšanas laikā, visi konkrētie punkti saskaņā ar ES judikatūru ir atzīti par pamatotām komerciālām interesēm (sk. spriedumus par komercnoslēpumiem un komercnoslēpumiem, intelektuālo un rūpniecisko īpašumu, informāciju par darījumu attiecībām un līgumiem, izmaksām un konkursiem līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās).

Tomēr konfidenciāla komercinformācija neaptver visu informāciju, kas attiecas uz sabiedrību. Tas noteikti neattiecas uz informāciju, ko uzņēmums ir publiskojis par sevi.

Saskaņā ar ES judikatūru (21. punkts) (attiecībā uz tiesvedību konkurences tiesību jomā), lai informāciju varētu uzskatīt par tādu, uz kuru attiecas dienesta noslēpums, tai ir jābūt zināmai tikai ierobežotam personu skaitam un tās izpaušanai ir jābūt tādai, kas var radīt kaitējumu. Turklāt interesēm, kurām izpaušana var kaitēt, objektīvi ir jābūt aizsargājamām.

Turklāt ombuds ir konstatējis, ka izņēmums attiecas tikai uz likumīgu komerciālo interešu aizsardzību. Ombuds ir uzskatījis, ka vēlme slēpt informāciju par defektīviem produktiem parasti nebūtu uzskatāma par likumīgām komerciālām interesēm.

Fakts, ka informācija ir vai nav komerciāli sensitīva, nav atkarīgs no tā, kā Savienības iestāde izmanto šo informāciju. Komisija var vākt šādu informāciju daudziem mērķiem, piemēram, konkurences tiesību procedūrām, tirdzniecības tiesību procedūrām, konkursiem, dotācijām utt. Šo procedūru būtība un tas, vai tās ir beigušās vai turpinās, neietekmēs jautājumu par to, vai informācija ir vai nav komerciāli konfidenciāla.

Tādējādi saskaņā ar ES judikatūru (45. punkts) informācija var palikt komerciāli konfidenciāla pēc tam, kad ir beigušās procedūras, kurās šī informācija tika izmantota. Tomēr laikam ir nozīme attiecībā uz to, vai informācija paliks komerciāli konfidenciāla. Var pieņemt, ka komercinformācija, kas ir salīdzinoši aktuāla, joprojām ir sensitīva. Tomēr saskaņā ar ES judikatūru (79. punkts) tiek uzskatīts, ka šāda prezumpcija nepastāv, ja informācija ir vairāk nekā piecus gadus veca. Turklāt komercnoslēpuma prezumpcijas neesamība nenozīmē, ka Savienības iestādes nevar norādīt konkrētus iemeslus, kuru dēļ konkrēta informācija joprojām ir konfidenciāla. Noteikta informācija var turpināt būt komercnoslēpums daudzus gadus, pat uz nenoteiktu laiku. Turklāt pierādīšanas pienākums būs ES iestādēm, lai pierādītu, ka tas tā ir.

Izņēmums attiecas uz juridisko personu (piemēram, uzņēmumu) un fizisko personu komerciālajām interesēm. Izņēmums nav piemērojams, ja iepazīšanās ar informāciju ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

7.12. Ko nozīmē izņēmums juridisko konsultāciju un tiesvedības aizsardzībai?

Izņēmums attiecībā uz juridiskām konsultācijām un tiesvedību ietver divus piekļuves atteikuma iemeslus, kas ir jāsaprot atsevišķi viens no otra. Tomēr juridiskās konsultācijas dažkārt var attiekties uz tiesvedību, un dokumenti, kas saistīti ar tiesvedību, dažkārt var atklāt juridiskās konsultācijas. Abas kategorijas dažkārt var pārklāties, bet būtībā tās ir atsevišķas kategorijas.

Izņēmums nav piemērojams, ja iepazīšanās ar informāciju ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Tiesvedība

Šis izņēmums attiecas uz dokumentiem, kas sagatavoti tiesvedībai. Tas nepārprotami attiecas uz procesuālajiem rakstiem un pierādījumiem, kas savākti tiesvedības vajadzībām. Tā attiecas arī uz iekšējiem dokumentiem, kas saistīti ar lietas izmeklēšanu, kā arī iekšējo saraksti ES iestādē vai ar advokāta biroju saistībā ar lietu (saskaņā ar ES judikatūru).

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 41.–43. punkts), šis izņēmums var attiekties arī uz citiem dokumentiem, kas nav sagatavoti tiesvedības vajadzībām un kam ir būtiska saikne ar notiekošu vai gaidāmo tiesvedību. Šāda būtiska saikne pastāv, ja dokumenta izpaušana atklātu iekšēju nostāju vai atšķirīgu viedokli par kādu tiesvedības jautājumu. Atklājot šādu iekšējo nostāju, šīs tiesvedības laikā varētu tikt apdraudēts pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips. Šī tiesvedība var notikt Savienības tiesās vai valsts tiesās, ja ir īpaši iespējams, ka šī tiesa vērsīsies Savienības tiesās ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tiesvedība rada jautājumu par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību (Savienības judikatūra, 65-69).

Saskaņā ar ES judikatūru (32. punkts) dokumentus varētu uzskatīt par aizsargātiem ar šo izņēmumu arī tad, ja valsts tiesa, kas izmanto dokumentus, iebilst pret to izpaušanu.

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 92 – 94), ja pieteikums attiecas uz procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti tiesā tiesvedības laikā, pastāv vispārēja prezumpcija, ka šādus dokumentus nevar izpaust. Tas tiek darīts, lai novērstu iejaukšanos notiekošajos tiesas procesos, garantētu nevainīguma prezumpciju un nodrošinātu, ka visiem lietas dalībniekiem ir vienlīdzīgas iespējas izklāstīt savu lietu, kas var tikt ietekmēta, ja kāda lietas dalībnieka procesuālie raksti tiktu atbrīvoti. Kad tiesvedība ir beigusies, vispārējā prezumpcija vairs nav piemērojama. Regula 1049/2001 nereglamentē jautājumu par to, vai privātpersona tiesvedībā var nolemt piešķirt sabiedrībai piekļuvi saviem procesuālajiem rakstiem; privātpersona nevar sniegt piekļuvi ES iestādes procesuālajiem rakstiem, sk. ES judikatūru (sk. 123-124).

Attiecībā uz dokumentiem, kuriem ir būtiska saikne ar tiesvedību, saskaņā ar ES judikatūru (58. punkts) izpaušanu nevar atļaut, ja tas ļautu pusēm gūt labumu no privileģētas piekļuves iekšējai informācijai, kas pieder otrai pusei un ir cieši saistīta ar tiesvedības juridiskajiem aspektiem.

Juridiskas konsultācijas

Ja juridiskās konsultācijas attiecas uz tiesvedību, tās var gūt labumu no augsta līmeņa iespējamās aizsardzības, ko nodrošina dokumentiem, kuri attiecas uz notiekošu tiesvedību. Tomēr, ja juridiskās konsultācijas attiecas uz citiem jautājumiem, svarīgs ir juridisko konsultāciju konkrētais saturs.

Juridiskas konsultācijas var aizsargāt, ja to izpaušana apdraudētu ES iestādes spēju saņemt atklātas, objektīvas un visaptverošas juridiskas konsultācijas. Spriedums par to, vai tas tā ir, ir atkarīgs no juridiskā atzinuma satura un no tā, vai publiskošana apdraudētu šī atzinuma aizsardzību. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 81-82) Savienības iestādei, pamatojoties uz šādu novērtējumu, ir jāsniedz konkrēti un detalizēti pierādījumi, lai to pamatotu, nevis jābalstās uz vispārīgiem un abstraktiem apsvērumiem.

Ja saturs attiecas uz jautājumu, kuram ir piemērojama augsta pārskatāmības pakāpe, piemēram, likumdošanas jautājumiem, katrā ziņā var būt iespējams, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato informācijas izpaušanu. Kā norādīts 2. un 6. apsvērumā Regulā 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem:

“Atvērtība ļauj pilsoņiem ciešāk piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā un garantē, ka administrācijai demokrātiskā sistēmā ir lielāka leģitimitāte, tā ir efektīvāka un atbildīgāka pilsoņu priekšā. Atklātība palīdz stiprināt demokrātijas principus un pamattiesību ievērošanu, kā noteikts ES līguma 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

...

Būtu jāpiešķir plašāka piekļuve dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas, tostarp saskaņā ar deleģētām pilnvarām, vienlaikus saglabājot iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti. Šādiem dokumentiem vajadzētu būt pēc iespējas tieši pieejamiem.”

Turklāt saskaņā ar ES judikatūru:

“Šiem apsvērumiem acīmredzami ir īpaša nozīme, kad Padome darbojas likumdevēja statusā, kā tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvēruma, saskaņā ar kuru tieši šādos gadījumos ir jāpiešķir plašāka piekļuve dokumentiem. Atklātība šajā ziņā palīdz stiprināt demokrātiju, ļaujot pilsoņiem rūpīgi pārbaudīt visu informāciju, kas ir tiesību akta pamatā. Pilsoņu iespēja uzzināt apsvērumus, kas ir likumdošanas darbības pamatā, ir priekšnoteikums viņu demokrātisko tiesību efektīvai īstenošanai.” (46. punkts)

7.13. Ko nozīmē izņēmums, lai aizsargātu revīziju, pārbaužu un izmeklēšanas mērķus?

Fakts, ka dokuments varētu attiekties uz revīziju, pārbaudi vai izmeklēšanu, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu šā izņēmuma piemērošanu. Izņēmums drīzāk ir piemērojams tikai tad, ja izpaušana kaitētu revīzijas, pārbaudes vai izmeklēšanas mērķim. Atsakot piekļuvi, ES iestādei ir jāpaskaidro, kā tas notiek.

ES judikatūrā (131. punktā) izmeklēšana ir definēta kā strukturēta un formalizēta procedūra, kuras mērķis ir vākt un analizēt informāciju, lai ES iestāde varētu pieņemt nostāju saistībā ar savām funkcijām, kas noteiktas ES Līgumos.

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 45-48), revīzijas, pārbaudes vai izmeklēšanas mērķis ir atklāt, analizēt un pierādīt faktu kopumu. Ja izpaušana apdraudētu ES iestādes spēju veikt kādu no šīm darbībām, piekļuvi var liegt.

Izņēmuma darbības joma neaprobežojas tikai ar ES iestāžu veiktajām revīzijām, pārbaudēm un izmeklēšanām. Tā attiecas arī uz nepieciešamību aizsargāt valstu revīzijas, inspekcijas un izmeklēšanas.

Attiecībā uz šā izņēmuma piemērošanu pastāv vairākas “vispārējas prezumpcijas”. Tie rodas tāpēc, ka sekundārajos tiesību aktos, ko piemēro revīzijām, inspekcijām un izmeklēšanām, parasti ir noteikumi, kas paredz, ka izmeklēšanas iestādei ir jāsaglabā konfidenciāla informācija, kas savākta saistībā ar revīzijām, inspekcijām un izmeklēšanām. Tās ietver apvienošanās izmeklēšanas, karteļu izmeklēšanas, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izmeklēšanas, valsts atbalsta izmeklēšanas un izmeklēšanas, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF). Parasti uzskata, ka informācijas atklāšana apdraud revīziju, pārbaužu un izmeklēšanas mērķi, ja tā turpinās.

ES judikatūra (sk. 51 - 65) ir arī atzinusi vispārējas prezumpcijas piemērošanu pārkāpuma procedūrām, kamēr notiek pārkāpuma procedūra. Palāta norādīja, ka izņēmums, kas attiecas uz revīziju, pārbaužu un izmeklēšanas mērķu aizsardzību, joprojām būtu piemērojams arī tad, ja lieta tiktu iesniegta Palātai. Iemesls tam ir tāds, ka Tiesa uzskata, ka sarunas ar dalībvalsti, kuru mērķis ir izbeigt pārkāpumu, turpinās pat tad, kad lieta tiek izskatīta tiesā.

Izņēmums nav piemērojams, ja iepazīšanās ar informāciju ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

7.14. Ko nozīmē izņēmums, lai aizsargātu iekšējo lēmumu pieņemšanu? Kā šo interesi varētu apdraudēt dokumentu izpaušana?

Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta 3. punktā ir noteikts:

„Piekļuvi dokumentam, ko iestāde sagatavojusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš attiecas uz jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, atsaka, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

un

„Piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā iestādē, atsaka pat pēc lēmuma pieņemšanas, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

Šo izņēmumu mērķis ir aizsargāt lēmumu pieņemšanas procesu ES iestādē.

Attiecīgajam lēmumu pieņemšanas procesam nav jārada situācija, kad tiek pieņemts juridiski saistošs lēmums. Jebkurš apspriešanās process, kura mērķis ir ļaut ES iestādei pieņemt nostāju konkrētā jautājumā, ir lēmumu pieņemšana.

Lēmumu pieņemšanas process var attiekties arī uz leģislatīvu lēmumu pieņemšanu, kā mēs to redzējām lietās, kas saistītas ar piekļuvi leģislatīviem dosjē.

4. panta 3. punkta pirmā daļa var attiekties uz jebkuru dokumentu, ko izmanto lēmumu pieņemšanā, ja minētais process turpinās. Savukārt 4. panta 3. punkta otrā daļa, kas attiecas uz situācijām, kad ir pieņemts attiecīgais lēmums, attiecas tikai uz jebkuru dokumentu, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām iestādē.

Tas nozīmē, ka tīri faktisku informāciju, piemēram, statistiku, pierādījumus vai pamatinformāciju, kas savākta lēmumu pieņemšanas nolūkā, var aizsargāt saskaņā ar 4. panta 3. punkta pirmo daļu līdz lēmuma pieņemšanai, bet pēc tam to nevar aizsargāt saskaņā ar 4. panta 3. punkta otro daļu.

Ir svarīgi, lai ES iestāde izskaidrotu attiecīgā lēmumu pieņemšanas procesa būtību un to, vai tas turpinās, un norādītu tā iemeslus. Tāpat Savienības iestāde nevar atsaukties uz 4. panta 3. punkta pirmo daļu, lai atteiktu piekļuvi apstākļos, kad tā nav pieņēmusi lēmumu par konkrētu jautājumu, bet tai joprojām ir nodoms to darīt. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 76 - 79), šādos apstākļos lēmumu pieņemšanas procesam nebūtu mērķa un iestādes nodoms pieņemt turpmāku lēmumu nav pietiekams, lai konstatētu, ka šāds process turpinās.

Šķiet, ka 4. panta 3. punkta formulējums izslēdz tā piemērošanu starpiestāžu lēmumu pieņemšanā, jo tas attiecas uz jautājumu, kurā lēmumu nav pieņēmusi iestāde, kuras rīcībā ir dokuments. Tomēr varētu apgalvot, ka visa starpiestāžu lēmumu pieņemšana zināmā mērā ietver arī lēmumu pieņemšanu katrā no iesaistītajām ES iestādēm.

Svarīgi ir arī pieminēt, ka riskam attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu (atklātu vai slēgtu) ir jābūt “nopietnam”.

Izņēmums nav piemērojams, ja iepazīšanās ar informāciju ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

7.15. Kas ir “likumdošanas dokumenti” un kādi noteikumi attiecas uz šādiem dokumentiem?

Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 6. apsvērumā ir noteikts:

“Plašāka piekļuve dokumentiem būtu jāpiešķir gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas, tostarp saskaņā ar deleģētām pilnvarām, vienlaikus saglabājot iestāžu lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti. Šādiem dokumentiem vajadzētu būt pēc iespējas tieši pieejamiem.”

Regulas 1049/2001 12. panta 2. punktā ir noteikta prasība padarīt leģislatīvus dokumentus tieši pieejamus sabiedrībai. Tajā ir noteikts, ka:

“Saskaņā ar 4. un 9. pantu tieši pieejamiem jo īpaši vajadzētu būt leģislatīviem dokumentiem, proti, dokumentiem, kas sagatavoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūru gaitā, kuri dalībvalstīs vai dalībvalstīm ir juridiski saistoši.”

Ir skaidrs, ka leģislatīvo dokumentu jēdziens attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar regulu un direktīvu pieņemšanas procedūrām, kā arī ar deleģēto un īstenošanas aktu pieņemšanu saistībā ar šādiem tiesību aktiem. Piemēram, saskaņā ar ES judikatūru (35. punkts) šajā definīcijā ietilpst dokumenti, ko Komisija sagatavojusi vai saņēmusi saistībā ar tiesību akta priekšlikuma sagatavošanu, piemēram, ietekmes novērtējums, ko Komisija izmanto, lai novērtētu likumdošanas iespējas.

Tas, ka dokuments ir leģislatīvs dokuments, nozīmē, ka ir piemērojama augsta pārredzamības pakāpe. Tomēr tas nenozīmē, ka pārredzamība ir absolūts noteikums. Joprojām var būt iespējams, ka daži dokumenti kādu laiku paliek konfidenciāli. Regulā 1049/2001 (6. apsvērums) ir noteikts, ka būtu jāsaglabā iestādes lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāte, kas nozīmē, ka var būt gadījumi, kad publiskošanu varētu uzskatīt par tādu, kas apdraud lēmumu pieņemšanas procesu. Tas ir apstiprināts gan ES judikatūrā (80. punkts), gan ombuda lēmumos. Tomēr piekļuves atteikumam vajadzētu būt ļoti ierobežotam.

Var apgalvot, ka visu dalībvalstīs vispārēji piemērojamo tiesību aktu, piemēram, deleģēto aktu un īstenošanas aktu, pieņemšanas procedūras var atbilst leģislatīvo dokumentu definīcijai (jo tie ir “tiesību akti, kas ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm”). Pat ja tie netiek uzskatīti par leģislatīviem dokumentiem, ombuds ir uzskatījis, ka tiem joprojām vajadzētu būt ļoti pārredzamiem, jo tie rada noteikumus, kas sabiedrībai ir jāievēro. Saskaņā ar ES judikatūru (sk. 110 - 114) Komisijai ir jāpamato, kāpēc šādus dokumentus nevar publiskot, pamatojoties uz to satura individuālu novērtējumu. Savu vērtējumu tā nevar balstīt uz vispārēju prezumpciju par informācijas neizpaušanu.

Ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka dokumentiem, kas saistīti ar ES tiesību aktu izstrādi, būtu jānodrošina augsts pārredzamības līmenis (piemēram, lietās par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanu, par Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas izdotajām datu aizsardzības pamatnostādnēm, par sarunām Padomē).

7.16. Vai trešā persona, kas iesniegusi dokumentu ES iestādei, var uzlikt veto dokumentu izpaušanai?

Trešā persona, kas iesniedz dokumentu ES iestādei, nevar uzlikt veto dokumenta izpaušanai. Tomēr iestādei būtu jāapspriežas ar minēto trešo personu, lai uzzinātu tās viedokli, ja tā uzskata, ka jautājums nav skaidrs un ka trešās personas viedoklis varētu būt noderīgs.

Principā trešā persona var norādīt jebkuru iemeslu, kas pamato publiskas piekļuves atteikumu. Tomēr bieži vien trešā persona norāda iemeslus, kas saistīti ar tās interesēm, piemēram, nepieciešamību aizsargāt tās komerciālās intereses.

Savienības iestādei ir jāizvērtē, vai trešās personas norādītie iemesli par labu informācijas neizpaušanai izraisa kāda no Regulas 1049/2001 4. pantā minētajiem izņēmumiem piemērošanu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad trešā persona ir valsts, kas nav ES dalībvalsts, sk. ES judikatūru (sk. 43-50).

Ombuds uzskata, ka tad, ja ES iestāde konstatē nepieciešamību apspriesties ar trešo personu, tai tas būtu jādara savlaicīgi, lai joprojām varētu ievērot piemērojamos termiņus atbildes sniegšanai uz pieprasījumu par publisku piekļuvi (sk. arī 6.4. jautājumu).

Ja ES iestāde nepiekrīt trešās personas lūgumam neizpaust dokumentu, šai trešai personai ir tiesības vērsties Vispārējā tiesā. Saskaņā ar ES judikatūru (22. punkts) ,, ja Tiesa nosaka “pagaidu pasākumus”, ES iestādei ir jāaptur piekļuves pieprasījuma apstrāde līdz tiesvedības iznākumam.

7.17. Vai dalībvalsts, kas ir iesniegusi dokumentu ES iestādei, var uzlikt veto dokumenta izpaušanai?

Ja pieprasījums attiecas uz dokumentu, ko dalībvalsts ir iesniegusi ES iestādei, ES iestādei ir pienākums apspriesties ar dalībvalsti pirms dokumenta izpaušanas.

Principā dalībvalsts var norādīt jebkuru iemeslu, kas pamato publiskas piekļuves atteikumu. Tomēr bieži vien dalībvalsts norāda iemeslus, kas saistīti ar tās interesēm, piemēram, nepieciešamību aizsargāt starptautiskās attiecības, nepieciešamību aizsargāt valsts izmeklēšanu vai tiesvedību vai nepieciešamību aizsargāt sabiedrību komerciālās intereses šajā dalībvalstī.

Ombuds uzskata, ka tad, ja ES iestāde konstatē nepieciešamību apspriesties ar trešo personu, tai tas būtu jādara savlaicīgi, lai joprojām varētu ievērot piemērojamos termiņus atbildes sniegšanai uz pieprasījumu par publisku piekļuvi (sk. 6.4. jautājumu).

ES iestādei ir jāizvērtē, vai dalībvalsts norādītie iemesli par labu informācijas neizpaušanai izraisa kādu no Regulas 1049/2001 4. pantā minētajiem izņēmumiem. Ja dalībvalsts nepiekrīt lūgumam neizpaust dokumentu, tai ir tiesības vērsties Vispārējā tiesā. Saskaņā ar ES judikatūru (22. punkts), ja Tiesa nosaka “pagaidu pasākumus”, iestādei ir jāaptur piekļuves pieprasījuma apstrāde līdz tiesvedības iznākumam.

Atsakot piekļuvi, ES iestādei ir jāņem vērā dalībvalsts pieprasījums. Ja iestāde nolemj piešķirt piekļuvi pat tad, ja dalībvalsts tai ir lūgusi atteikt piekļuvi, tai ir jāpaskaidro, kāpēc tā nav ievērojusi dalībvalsts lūgumu.

Saskaņā ar ES judikatūru (sk. (36.–39. pants), ja dalībvalsts pieprasa neizpaust tās izdotu dokumentu, tai savs pieprasījums jāpamato ar izņēmumu, kas paredzēts Regulā 1049/2001. Šādā gadījumā Savienības iestādei ir tikai jāpārbauda, vai dalībvalsts atsaucas uz 4. pantā paredzēto izņēmumu un vai tas šķiet pamatoti.

Dalībvalstīm nav vispārēju veto tiesību attiecībā uz to izdoto dokumentu izpaušanu. Tomēr saskaņā ar ES judikatūru (154. punkts), ja sekundārajos ES tiesību aktos dalībvalstij ir skaidri noteikts veto attiecībā uz tās izdota dokumenta izpaušanu, dalībvalstij ir tiesības uzlikt veto dokumenta izpaušanai.

8. Pārsūdzības un pārsūdzība

8.1. Kas notiek, ja ES iestāde atsakās piešķirt piekļuvi?

Ja ES iestāde atsakās piešķirt piekļuvi, tai ir jāpaskaidro, kāpēc tā piekļuvi ir liegusi. Tai tas ir jādara, atsaucoties uz “izņēmumiem”, kas noteikti Regulas 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem 4. panta 1.–4. punktā. (Informācija par šiem izņēmumiem ir atrodama 7. iedaļā).

Tai arī jāpārbauda, vai var piešķirt piekļuvi pieprasītā(-o) dokumenta(-u) daļām (“daļēja piekļuve”). Daļēju piekļuvi piešķir, ja ir dokumentu daļas, uz kurām neattiecas neviens no izņēmumiem, uz ko atsaucas, atsakot piekļuvi.

Iespējams, ka Savienības iestādes sniegtais pamatojums ir pārliecinošs. Tomēr, ja pieprasījuma iesniedzējs nepiekrīt ES iestādes izvirzītajiem argumentiem un joprojām vēlas iegūt piekļuvi dokumentam, viņš var lūgt iestādi pārskatīt savu lēmumu (iesniedzot atkārtotu pieteikumu). Atkārtots pieteikums jāiesniedz 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas (sk. 6.4. jautājumu).

“Atkārtota pieteikuma” iesniegšanai ir vairākas būtiskas sekas.

Pirmkārt, ES iestāde atkārtoti pārbaudīs, vai ir iespējams nodrošināt piekļuvi. Tas jādara tajā pašā termiņā, kas attiecas uz sākotnējiem pieprasījumiem, proti, 15 darba dienu laikā, ko ārkārtas apstākļos var pagarināt vēl par 15 darba dienām.

Lūguma iesniedzēji var iesniegt sūdzību ombudam vai vērsties tiesā tikai tad, ja viņi ir iesnieguši atkārtotu pieteikumu un ES iestāde ir saglabājusi savu lēmumu atteikt piekļuvi dokumentam(-iem) vai tā daļām. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 atkārtota pieteikuma neizskatīšanu noteiktajā termiņā “uzskata par noraidošu atbildi”.

Pieprasītājiem nav jānorāda atkārtota pieteikuma iesniegšanas iemesli. Viņi var vienkārši lūgt ES iestādi pārskatīt, vai var piešķirt piekļuvi. Tomēr apstākļos, kad pieprasījuma iesniedzējs uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses attiecībā uz pārredzamību, viņam tas ir jāpaskaidro atkārtotajā pieteikumā un jāizklāsta, kāpēc iestādes sākotnējā atbildē sniegtie iemesli nav pārliecinoši.

Turklāt, ja piekļuves atteikuma iemesli ietver to, ka dokumentos ir ietverti personas dati, pieprasījuma iesniedzējiem ir jānorāda skaidri un leģitīmi iemesli, kāpēc konkrētās sabiedrības interesēs ir nepieciešama publiska piekļuve šiem personas datiem.

Tas nozīmē, ka ES iestādei, izskatot atkārtoto pieteikumu, šie argumenti būs jāņem vērā.

8.2. Kas notiek, ja sākotnējais lēmums tiek atstāts spēkā pēc pārskatīšanas pieprasījuma (“atkārtots pieteikums”)?

Ja ES iestāde atsakās mainīt savu lēmumu pēc pārskatīšanas pieprasījuma (“atkārtots pieteikums”), pieprasījuma iesniedzējam vispirms būtu jāapsver, vai piekļuves atteikuma iemesli ir pamatoti. (Informācija par izņēmumiem, saskaņā ar kuriem piekļuvi var atteikt, ir atrodama 7. iedaļā)

Savienības tiesas ir konsekventi konstatējušas, ka tad, kad Savienības iestāde pārbauda, vai piekļuve var tikt piešķirta, tai ir zināma “vērtējuma brīvība”. Proti, iestādei ir rīcības brīvība, nosakot, vai piekļuve var tikt piešķirta. Tai ir tikai jāpierāda, ka ir “saprātīgi paredzams”, ka publiska piekļuve kaitētu kādai no interesēm, kas izklāstītas tās “apstiprinošajā lēmumā”. Lai gan Savienības iestāde var norādīt dažādus iemeslus, lai atsauktos uz izņēmumu un atteiktu piekļuvi, ir nepieciešams tikai tas, lai viens iemesls būtu pamatots.

Ja pieprasījuma iesniedzējs uzskata, ka nav sniegti pārliecinoši paskaidrojumi par minētajiem izņēmumiem, viņš var apsvērt iespēju iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam vai vērsties Tiesā. Juridiskās prasības ir jāiesniedz divu mēnešu laikā, un tām ir nepieciešams advokāts. Sūdzības ombudam var iesniegt divu gadu laikā, tām nav nepieciešams advokāts, un tās var brīvi iesniegt.

8.3. Kas notiek, ja ES vispār neatbild uz pieprasījumu?

Ja ES iestāde neatbild atbildes sniegšanas termiņā (15 darbdienas un vēl 15 darbdienas ārkārtas apstākļos), pieprasījuma iesniedzēji var iesniegt “atkārtotu pieteikumu”. (Sk. 8.1. jautājumu)

Ja ES iestāde neatbild uz atkārtotu pieteikumu piemērojamajā termiņā (15 darba dienas un vēl 15 darba dienas ārkārtas apstākļos), to uzskata par pieprasījuma netiešu noraidījumu, un pieprasījuma iesniedzēji var iesniegt sūdzību Ombudam vai vērsties Tiesā.

Bieži vien ES iestāde sazināsies ar pieprasītāju, lai paziņotu, ka tā nespēj ievērot termiņus. Ja viņi to dara, viņiem būtu jānorāda iemesli un tas, kad viņi plāno atbildēt. Pēc tam pieprasījuma iesniedzēji var nolemt gaidīt atbildi, iesniegt sūdzību ombudam vai vērsties tiesā.

Ombuds ir konstatējis, ka būtiska sistēmiska kavēšanās un Regulā 1049/2001 paredzēto termiņu neievērošana ir administratīva kļūme.

8.4. Kas notiek, ja pieprasītājs iesniedz sūdzību ombudam?

Ombuda birojs pēc iespējas ātrāk izskata sūdzības par publisku piekļuvi dokumentiem. Ombuda birojs reģistrē sūdzību un nosūta saņemšanas apstiprinājumu. Pēc tam sūdzību izskata, lai noskaidrotu, vai var sākt izmeklēšanu. Tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no tā, vai sūdzība ir pieņemama (piemēram, vai notiek saistīta tiesvedība, vai sūdzība ir iesniegta divu gadu laikā) vai arī ir pamats sākt izmeklēšanu.

Ja tiek sākta izmeklēšana, ombuds var veikt vairākus izmeklēšanas pasākumus, tostarp pārbaudīt attiecīgos dokumentus, lūgt attiecīgajai ES iestādei sniegt oficiālu atbildi un dažos gadījumos tikties ar ES iestādes pārstāvjiem.

Ombuda mērķis ir panākt, lai “novērtējums” tiktu veikts pēc iespējas ātrāk, taču tas ir atkarīgs arī no tā, vai ES iestāde savlaicīgi iesaistās Ombuda izmeklēšanā, piemēram, sniedzot pieprasītos dokumentus un/vai atbildot uz Ombuda uzdotajiem jautājumiem.

Izmeklēšanas laikā ombuds var ierosināt risinājumu vai pieņemt provizorisku viedokli, ka ES iestāde piešķir daļēju vai plašāku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem vai to daļām. Ja ombuds konstatē, ka ES iestādei nebūtu vajadzējis atteikt piekļuvi, ombuds var oficiāli konstatēt administratīvu kļūmi un (attiecīgā gadījumā) ieteikt iestādei piešķirt plašāku piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds varētu arī secināt, ka ES iestādes lēmums atteikt piekļuvi bija pamatots, lai aizsargātu vienu vai vairākus Regulā 1049/2001 paredzētos izņēmumus, un slēgt lietu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Ombuds ir ieviesis paātrinātu procedūru sūdzību izskatīšanai par publisku piekļuvi dokumentiem.

9. Īpaši noteikumi attiecībā uz vides informāciju/dokumentiem

9.1. Kādi noteikumi attiecas uz piekļuvi vides informācijai?

Piekļuvi informācijai un dokumentiem, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem starptautiskā līmenī reglamentē Orhūsas konvencija (1998).

Konvencija ir saistoša ES iestādēm, struktūrām, organizācijām un aģentūrām. Tā ir iekļauta ES tiesību aktos ar Orhūsas regulu (Regula 1367/2006). Tomēr piekļuvi dokumentiem, kas satur vides informāciju, piešķir, pamatojoties uz noteikumiem, kas izklāstīti Regulā 1049/2001, vai līdzvērtīgiem piemērojamiem noteikumiem, tos lasot kopā ar Orhūsas konvenciju un Orhūsas regulu.

Viens no Orhūsas regulas noteikumiem ir tāds, ka vides informācijai vajadzētu būt tieši pieejamai un tā būtu jāorganizē tā, lai tai būtu viegli piekļūt tieši. Sabiedrības locekļiem tieši pieejamas informācijas piemēri ir tiesību akti, ar politiku saistīti dokumenti, plāni un programmas, kas attiecas uz vidi, progresa ziņojumi par šo jautājumu īstenošanu un, vispārīgāk, ziņojumi par vides stāvokli, kas pieejami datubāzēs, piemēram, EUR-Lex.

“Vides informācija” ietver visu pieejamo informāciju jebkādā formā vai formātā par pašu vidi, tās elementiem (gaisu, ūdeni, augsni, zemi, ainavu un dabas teritorijām, jūras teritorijām utt.) un tās dažādajiem komponentiem. Tā attiecas arī uz informāciju par faktoriem, kas ietekmē vai var ietekmēt vidi, piemēram, vielām, enerģiju, troksni, radiāciju vai atkritumiem, tostarp radioaktīvajiem atkritumiem, emisijām, izplūdēm un citām noplūdēm. Vides informācija ietver arī pasākumus, kas ietekmē vai var ietekmēt vidi, kā arī pasākumus vai darbības, kas paredzētas tās aizsardzībai, piemēram, politiku, tiesību aktus, plānus, programmas un darbības. Ir ietverta arī izmaksu un ieguvumu analīze un cita ekonomiskā analīze, ko izmanto, lai sagatavotu minētos pasākumus un darbības. Informācija par cilvēku veselības stāvokli un drošību, cilvēku dzīves apstākļiem, kultūras objektiem un būvēm, ja tās ietekmē vai ietekmē vide, un ziņojumi par vides tiesību aktu īstenošanu arī ir vides informācija.

Tomēr tas, ka informācija ir vides informācija, nenozīmē, ka tā vienmēr ir jāizpauž. Joprojām var piemērot jebkuru no Regulā (EK) Nr. 1049/2001 noteiktajiem izņēmumiem. Atteikuma pamati ir jāinterpretē šauri, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanas gadījumā.

Ja pieprasītā informācija attiecas uz “emisijām vidē”, izņēmumu piemērošana ir vēl vairāk ierobežota. Saskaņā ar Orhūsas regulas 6. panta 1. punktu, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē, uzskata, ka sabiedrības intereses informācijas izpaušanā ir svarīgākas par Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā daļā noteiktajām izņēmuma interesēm (konfidenciālas komercinformācijas aizsardzība un revīziju un inspekciju mērķu aizsardzība).

Tomēr netiek uzskatīts, ka sabiedrības intereses prevalē pār nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanu, jo īpaši attiecībā uz iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem (uz kuriem attiecas arī 4. panta 2. punkta trešā daļa). Piemēram, ja Komisija uzsāk pārkāpuma procedūru par iespējamu ES vides noteikumu pārkāpumu, izmeklēšanas laikā var atteikt publisku piekļuvi pārkāpuma lietas materiāliem, pat ja lietas materiālos ir vides informācija, tostarp informācija par emisijām vidē.

Papildus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem Orhūsas regulas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka piekļuvi vides informācijai var atteikt, ja šādas informācijas izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt tās vides aizsardzību, uz kuru šī informācija attiecas, piemēram, atklājot reti sastopamu sugu vairošanās vietas.

10. Atklāto dokumentu publicēšana

10.1. Kā noteikumi par publisku piekļuvi dokumentiem mijiedarbojas ar noteikumiem par dokumentu publicēšanu?

Tas, ka ES iestādei ir jāizpauž dokuments pieprasījuma iesniedzējam, nenozīmē, ka ES iestādei ir pienākums publicēt dokumentu proaktīvi.

Tomēr saskaņā ar ES līgumu, Regulu 1049/2001 un ES judikatūru ES iestādēm ir pienākums darīt dokumentus pēc iespējas tiešāk pieejamus, piemēram, publicējot tos savās tīmekļa vietnēs un/vai publiskajos dokumentu reģistros.

Tas jo īpaši attiecas uz “likumdošanas dokumentiem” (sk. 7.15. jautājumu), kas aptver visus dokumentus, kuri saistīti ar vispārēji piemērojamu aktu pieņemšanas procedūru.

Attiecībā uz citiem dokumentiem ombuds uzskata, ka iestādēm, lemjot par to, kurus dokumentus publicēt, būtu jāizvērtē, kuri dokumenti visvairāk interesē sabiedrību un ir tai noderīgi.

Saskaņā ar Regulu Nr. 1/58 leģislatīvie akti ir jādara pieejami sabiedrībai visās oficiālajās ES valodās. Publikāciju birojs ir izveidojis ES tiesību aktu reģistru, kas darbojas kā vienots portāls, kurš nodrošina piekļuvi Eiropas Parlamenta, ES Padomes un Eiropas Komisijas leģislatīviem dokumentiem.

10.2. Vai pieprasītājs, kas saņēmis dokumentu pēc piekļuves pieprasījuma, var publicēt šo dokumentu?

Tas, ka pieprasītājs saņem dokumenta kopiju no iestādes, nenozīmē, ka pieprasītājam vai jebkurai citai personai ir tiesības pārpublicēt vai citādi atkārtoti izmantot dokumentu.

Ja uz dokumentu attiecas autortiesības vai citas intelektuālā īpašuma tiesības, iestāde var noteikt konkrētus ierobežojumus tā atkalizmantošanai.

Ja autortiesības nekavē dokumenta atkalizmantošanu, iestādei joprojām ir pamatoti lūgt sūdzības iesniedzējiem norādīt dokumentu izcelsmi, ja tie tos pārpublicē, un atturēties no dokumenta grozīšanas.

11. Tiesības piekļūt jūsu “datnei”

11.1. Kāda ir atšķirība starp sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem un tiesībām piekļūt lietas materiāliem?

Tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem attiecas uz visiem ES pilsoņiem un personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, un visām juridiskajām personām (piemēram, uzņēmumiem), kas dzīvo kādā dalībvalstī.

Tiesības piekļūt lietas materiāliem piemēro ikreiz, kad ES iestāde plāno pieņemt lēmumu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt konkrētas personas vai uzņēmumus. Šīm personām un sabiedrībām ir tiesības iepazīties ar visiem pierādījumiem, kas attiecas uz šo lēmumu. Šīs tiesības ir jāievēro, sniedzot attiecīgajām personām piekļuvi lietas materiāliem, pirms tiek pieņemts lēmums, kas tās var nelabvēlīgi ietekmēt, tādējādi nodrošinot, ka tās var izteikt jebkādus komentārus, ko tās uzskata par būtiskiem. Pēc tam Savienības iestādei šie apsvērumi ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt šo personu vai sabiedrību.

Tiesības piekļūt lietas materiāliem var būt plašākas nekā tiesības publiski piekļūt dokumentiem. Piemēram, personai, pret kuru Komisija veic izmeklēšanu, ir tiesības piekļūt pierādījumiem, kas tiks izmantoti pret to. Tomēr ir maz ticams, ka publiska piekļuve šādiem dokumentiem tiks piešķirta trešās personas pieprasītājam, kamēr notiek izmeklēšana vai turpmāki pasākumi.