Cienītā S. kundze!

2002. gada 5. martā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par diviem līgumiem starp Jums un Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju. Saskaņā ar šiem līgumiem jūs gatavojāt ikdienas pārskatu par Francijas presi abām iestādēm.

2002. gada 29. aprīlī es pārsūtīju Jūsu sūdzību Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam. Tajā pašā dienā es Jūs informēju arī par to, ka nevaru izmeklēt Jūsu sūdzību pret Eiropas Komisiju, jo Jūs attiecībā uz to iepriekš neesat veicis nekādas administratīvas darbības.

Eiropas Parlaments savu atzinumu nosūtīja 2002. gada 6. jūnijā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2002. gada 15. jūlijā. 2002. gada 14. oktobrī es lūdzu Eiropas Parlamentu sniegt papildu atzinumu par Jūsu lietu. Eiropas Parlaments 2002. gada 5. novembrī nosūtīja papildu atzinumu, un es to pārsūtīju jums. Jūsu papildu apsvērumus es saņēmu 2003. gada 14. februārī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Ar 13. februāra vēstuli Jūs mani informējāt, ka Jums nav iebildumu saņemt šo lēmumu angļu valodā.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir žurnālists un grāmatu autors. 1995. gadā viņa parakstīja līgumu ar Eiropas Komisiju, lai sagatavotu ikdienas pārskatu par franču presi. 1999. gadā Komisija uzsāka konkursa procedūru jaunam līgumam. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka cena, kas viņai bija jāierosina, lai kļūtu konkurētspējīga, bija tik zema, ka viņa nevarēja atļauties strādāt tikai Komisijas labā. Tāpēc sūdzības iesniedzējs sazinājās ar Eiropas Parlamentu. Tas jau izmantoja sūdzības iesniedzēja preses apskatu. Parlamenta Informācijas biroja Parīzē (turpmāk “Informācijas birojs”) ierēdņi izmantoja Komisijas pārstāvniecībai Parīzē iesniegtā pārskata kopiju. Sūdzības iesniedzējs ierosināja līgumu ar Eiropas Parlamentu un piedāvāja pielāgot preses apskatu Parlamenta vajadzībām. Parlaments piekrita, un tika parakstīts gan līgums ar Komisiju, gan Parlaments.

Līgums ar Eiropas Parlamentu beidzās 2001. gada 31. decembrī. Ar Informācijas biroja ierēdņu garantiju, ka tiks parakstīts jauns līgums, sūdzības iesniedzēja turpināja savu darbu bez līguma līdz 2002. gada 15. janvārim. Šajā datumā Informācijas birojs informēja sūdzības iesniedzēju, ka Parlaments nevarēs ne parakstīt jaunu līgumu, ne samaksāt par 2002. gada pirmajās dienās veiktajiem darbiem. Tāpēc sūdzības iesniedzējam bija arī jāizbeidz līgums ar Komisiju, kas vairs nebija dzīvotspējīgs.

Sūdzības iesniedzēja iebilst pret līguma izbeigšanu un uzskata, ka viņai būtu jāsaņem atlīdzība par darbu, kas veikts pēc sākotnējā līguma termiņa beigām. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija sazinājies ar Parlamentu šajā ziņā, viņš iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam.

Viņa apgalvoja, ka Eiropas Parlamenta ierēdņi viņai atkārtoti apliecināja jauna līguma sagatavošanu. Tāpēc pēc 2001. gada 31. decembra sūdzības iesniedzēja turpināja sniegt Eiropas Parlamentam ikdienas preses apskatu un uzskata, ka tas ir viņas līguma klusējot izteikts pagarinājums.

Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka viņas līgums, kas 2002. gada janvārī tika automātiski pagarināts, ir izpildīts uz laiku, kas atbilst sākotnējam līgumam, un vismaz uz pilnu gadu.

Pieprasījums

Parlamenta viedoklis par sūdzību bija šāds:

Eiropas Parlaments noslēdza līgumu ar sūdzības iesniedzēju par Nicole Fontaine prezidentūras atspoguļojuma uzraudzību Francijas presē. Līgums bija spēkā no 1999. gada 1. oktobra. Pēc savas būtības šis līgums bija ierobežots laikā, un tajā bija konkrēti norādīts tā beigu datums. Sūdzības iesniedzējam no līguma 2. panta bija pilnībā jāzina, ka šis datums bija 2001. gada 31. decembris un ka saskaņā ar likumu līgums šajā dienā tika izbeigts.

Noslēgumā Parlaments apgalvoja, ka tas nav pārkāpis nevienu no savām līgumsaistībām pret sūdzības iesniedzēju.

Parlaments savam atzinumam pievienoja līguma kopiju.

Eiropas Ombuds pārsūtīja Parlamenta atzinumu sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Savā 2002. gada 15. jūlija atbildē sūdzības iesniedzēja uzturēja savu sūdzību.

Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņa nav apmierināta ar Parlamenta viedokli. Viņa lūdza ombudu turpināt mediāciju, lai Parlaments saprastu, ka Francijā neviens nevar likt cilvēkiem strādāt bez atlīdzības vai pārtraukt līgumattiecības, kas ir pagarinātas pēc līguma termiņa beigām.

Rūpīgi izvērtējot Eiropas Parlamenta atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Savā 2002. gada 6. jūnija atzinumā Parlaments nebija izskatījis apgalvojumu, kas jau bija izvirzīts sākotnējā 2002. gada 5. marta sūdzībā. Informācijas biroja amatpersonas esot skaidri lūgušas sūdzības iesniedzēju turpināt darbu Parlamenta labā pēc līguma darbības beigām. Sūdzības iesniedzējs to izdarīja līdz 2002. gada 15. janvārim.

Parlaments norādīja, ka pretēji sūdzības iesniedzējas apgalvojumam Informācijas birojs nelūdza viņai turpināt preses darbu pēc oficiālā līguma termiņa beigām. Kā jau minēts, nolīgtais līguma izbeigšanas datums bija 2001. gada 31. decembris. Ir taisnība, ka līdz 2002. gada 15. janvārim sūdzības iesniedzēja nosūtīja Informācijas birojam pārskatu presei, ko viņa sagatavoja Komisijas pārstāvniecībai. Tomēr viņa to darīja pēc savas iniciatīvas un bez lūguma to darīt.

Sūdzības iesniedzēja paziņoja, ka, ņemot vērā labas gribas trūkumu Eiropas Parlamentā, viņa ir zaudējusi cerību mediācijas procedūrā. Sūdzības iesniedzēja informēja ombudu, ka viņa nopietni apsver iespēju vērsties Tiesā.

Lēmums

1.1 Eiropas Parlaments noslēdza līgumu ar sūdzības iesniedzēju par Francijas preses atspoguļojuma uzraudzību. Līguma termiņš beidzās 2001. gada 31. decembrī. Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Eiropas Parlamenta ierēdņi viņai atkārtoti apliecināja jauna līguma sagatavošanu. Tāpēc pēc 2001. gada 31. decembra sūdzības iesniedzēja turpināja sniegt Eiropas Parlamentam ikdienas preses apskatu un uzskata, ka tas ir viņas līguma klusējot izteikts pagarinājums.

1.2 Parlaments apgalvoja, ka līgums pēc savas būtības ir ierobežots laikā, un konkrēti norādīja tā beigu datumu. Sūdzības iesniedzējam no līguma 2. panta bija pilnībā jāzina, ka šis datums bija 2001. gada 31. decembris un ka saskaņā ar likumu līgums šajā dienā tika izbeigts. Sūdzības iesniedzēja turpināja darbu Informācijas birojā pēc savas iniciatīvas, un Parlamenta ierēdņi to nelūdza.

1.3 Saskaņā ar EK līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm". Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu. Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

1.4 Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

1.5 Tādēļ ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi saskaņotu un saprātīgu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.

1.6 Ombuds ir izskatījis līgumu, ko viņam nosūtījis Eiropas Parlaments. Parlamenta izpratne par līgumu, jo īpaši par 2. pantu, kurā noteikts līguma beigu termiņš un tas sasaistīts ar Nikoles Fontēnas prezidentūru, šķiet pareiza.

1.7 Ombude norāda, ka nebija iespējams pārliecināties, vai Parlaments ir uzdevis sūdzības iesniedzējai nodot viņas darbu Informācijas birojam pēc līguma izbeigšanas, par ko bija panākta vienošanās.

1.8 Tādējādi ombuds uzskata, ka Parlaments ir sniedzis saskaņotu un pamatotu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un to, kāpēc tas uzskata, ka tā viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots. Tāpēc šajā izmeklēšanā nav konstatēts, ka Eiropas Parlaments būtu pieļāvis administratīvu kļūmi attiecībā uz šo sūdzības aspektu.

2.1 Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka viņas līgums, kas 2002. gada janvārī tika automātiski pagarināts, ir izpildīts uz laiku, kas atbilst sākotnējam līgumam, un vismaz uz pilnu gadu.

2.2 Ņemot vērā ombuda iepriekš minētos konstatējumus, nav nepieciešams turpināt izmeklēšanu par šo sūdzības aspektu.

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Parlaments nav pieļāvis administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN