Ievads

Dārgie draugi un kolēģi, vispirms es vēlos pateikties Bulgārijas Republikas ombudam , Ginyo GANEV kungam un Grieķijas ombudam Yorgos KAMINIS kungam par laipno uzaicinājumu piedalīties šajā seminārā.

Kā pirmais Grieķijas ombuds es piedalījos EUNOMIA projekta izveidē, kas oficiāli sākās 2001. gada janvārī. Kā Eiropas ombuds es turpinu iesaistīties projektā, piedaloties tā valdē kopā ar Grieķijas ombudu un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru Thomas Hammarberg. Esmu cieši apņēmies īstenot EUNOMIA projekta mērķus un priecājos sniegt ieguldījumu to īstenošanā, izmantojot tādus pasākumus kā šis seminārs.

Ir īpašs prieks dalīties ar jums dažās idejās par labu pārvaldību un likumību. Jautājumi “Kas ir laba pārvaldība?” un “Kā laba pārvaldība ir saistīta ar likumību?” man kā Eiropas Ombudam ir aktuāli vienmēr. Es zinu, ka tie paši vai līdzīgi jautājumi skar arī daudzus valsts un reģionālos ombudus.

Tāpēc šis seminārs ir modernās ombudes avangardā.

Tomēr es sākšu ar atskatu uz ombuda iestādes izplatības iemesliem Eiropā. Zināšanas par to, no kurienes mēs esam nākuši, var izskaidrot citādi mulsinošās atšķirības ombuda praksē, tostarp atšķirības pieejā labai pārvaldībai un attiecībām starp labu pārvaldību un likumību.

Šādas salīdzinošas zināšanas ir īpaši svarīgas, lai izprastu manu iestādi. Tā kā Eiropas Ombuds darbojas nedaudz vairāk kā desmit gadus, tas ir relatīvs jaunpienācējs. Tādējādi tā ir varējusi smelties iedvesmu no Eiropas ombudu loka.

Apskatot ombuda institūcijas attīstību, es izskaidrošu sava darba normatīvo ietvaru. Lai prognozētu: Eiropas ombudam laba pārvaldība un likumība pārklājas, bet nav identiskas. Kā man patīk pastāstīt juristiem Eiropas iestādēs (tostarp manā birojā), ir “dzīve, kas pārsniedz likumības robežas”. Ko tas sastāv, es centīšos izskaidrot vēlāk.

Likumība, administratīva kļūme un cilvēktiesības

Kopumā ombuda iestādes attīstība Eiropā ir notikusi, reaģējot uz trīs veidu vēsturiskām un sociālām norisēm. Bez pārāk liela izkropļojumu riska mēs varam domāt, ka ombuda iestādes ir izveidotas trīs secīgās kārtās, un otrais vilnis turpinās, iespējams, pat apvienojas ar trešo vilni.

Kā zināms, vārdam “ombuds” ir zviedru izcelsme. Pasaulē pirmais ombuds tika izveidots 1809. gadā Zviedrijā kā daļa no konstitucionāla risinājuma, kas izbeidza absolūtas monarhijas periodu. Jaunajai iestādei bija jābūt neatkarīgai no valdības, jāuzrauga, kā tiesneši un citas valsts amatpersonas piemēro likumus, un jāsauc pie atbildības nelikumīgas rīcības gadījumos (1).

Līdz 20. gadsimta vidum tikai viena cita valsts bija izveidojusi ombudu: tā bija Somija, kas 1919. gadā izveidoja ombudu pēc neatkarības iegūšanas no Krievijas. Somijas iestādes pamatā bija Zviedrijas modelis, un tai bija pilnvaras gan uzraudzīt tiesas, gan saukt pie atbildības ierēdņus.

Abu šā pirmā viļņa laikā izveidoto iestāžu iezīmes veidoja ilgstošu un būtisku saikni starp ombudu un tiesiskuma principu, kas paredz, ka visām publiskajām iestādēm jārīkojas saskaņā ar tiesību aktiem un jāizvairās no nelikumības.

Otrais attīstības vilnis sākās, kad Dānija 50. gadu vidū izveidoja trešo ombuda biroju pasaulē. Šā viļņa laikā tika izveidoti ombudi, lai palīdzētu risināt problēmas, ko radīja valsts pārvaldes lielā paplašināšanās 20. gadsimtā, jo īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad eksponenciāli pieauga valsts sociālās labklājības un regulatīvās funkcijas.

Pat valstīs, kurās demokrātija un tiesiskums bija dziļi iesakņojušies, jauno administratīvo darbību mērogs un sarežģītība radīja sarežģītas problēmas. Pašreizējais Dānijas ombuds Hans Gammeltoft-Hansen attiecībā uz savu valsti ir skaidri paskaidrojis šo jautājumu:

„Attiecības starp pilsoņiem un administrāciju … mainījās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Pilsoņiem kļuva grūti gūt labumu no noteikumu sistēmas, tika samazināta administrācijas politiskā kontrole, un izveidotie tiesu iestāžu kontroles mehānismi … izrādījās nepietiekami.”(2)

Pēc tam daudzās citās valstīs tika izveidoti ombudi, lai palīdzētu risināt iedzīvotāju problēmas saistībā ar modernu pārvaldi. Būtiska šīs paplašināšanas pamatojuma daļa, tāpat kā Dānijas gadījumā, bija esošās tiesu kontroles šķietamā nepietiekamība. Tā tas bija, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur administratīvās darbības pārbaudes tiesā attīstība bija tās sākumposmā, kad 1967. gadā tika izveidots parlamentārais komisārs administrācijas jautājumos. Tā tas bija arī Francijā, kur 1973. gadā tika izveidots Republikas parlaments (Médiateur de la République), neraugoties uz to, ka pastāv sen izveidota administratīvo tiesu sistēma, kas piemēro ļoti sarežģītu un plaši atzītu administratīvo tiesību kopumu.

Vispārīgi runājot, ir divu veidu iemesli, kāpēc valstīs, kuras izveidoja ombudus otrā attīstības viļņa laikā, pārvaldes juridiskā kontrole, lai gan tā ir būtiska tiesiskuma garantēšanai, tika uzskatīta par nepietiekamu.

Pirmkārt, pastāv praktiski šķēršļi efektīvai tiesas kontrolei: jo īpaši tiesas procedūras mēdz būt ilgstošas un dārgas. Daudzos gadījumos attiecīgās summas, lai gan tās ir svarīgas attiecīgajām personām, būtu pārāk mazas, lai attaisnotu izdevumus par advokāta nolīgšanu un tiesvedības uzsākšanu.

Otrkārt, dažās valstīs tiesu piemērotais normatīvais regulējums netika uzskatīts par piemērotu, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekli visām problēmām, kuras tika uzskatītas par pelnījušām tiesiskās aizsardzības līdzekli. Piemēram, Jaunzēlandē (kas ir Eiropas kultūras, bet ne ģeogrāfiskā ziņā) Dānijas modelis iedvesmoja izveidot ombudu 1962. gadā.

Jaunzēlandes ombuds bija pilnvarots sniegt ieteikumus par administratīviem aktiem vai bezdarbību ne tikai tad, ja tie būtu “pretrunā tiesību aktiem”, bet arī tad, ja ombuds tos uzskatītu par “nepamatotiem, netaisnīgiem, represīviem vai nepamatoti diskriminējošiem”, “pilnībā vai daļēji balstītiem uz kļūdu tiesību piemērošanā vai faktos” vai vienkārši “nepareiziem”.

Citas valstis, kas izveidoja “otrā viļņa” ombudus, iestādes pilnvaras precizēja dažādos veidos, piemēram, kā “administratīva kļūme” vai “darbības traucējumi” (disfonctionnement). Tomēr, manuprāt, dažādu pieeju pamatā ir viena un tā pati ideja, proti, ka laba pārvaldība nozīmē vairāk nekā tikai izvairīšanos no nelikumības.

Trešo ombuda iestāžu vilni izraisīja arī sociālas un politiskas pārmaiņas, taču tās atšķīrās no otrā vilņa. Attiecīgās pārmaiņas bija pāreja no autoritāras vai totalitāras varas uz demokrātiju. Piemēram, Grieķijā, Portugālē un Spānijā ombudi tika izveidoti pēc pārejas no autoritārām uz demokrātiskām valdības sistēmām (3). Pavisam nesen, pēc komunisma krišanas, daudzās jaunajās Centrāleiropas un Austrumeiropas demokrātijās tika izveidoti ombudi (4). Visas bijušās komunistiskās valstis, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. un 2007. gadā, līdz pievienošanās dienai bija izveidojušas ombudu.

Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, kas veidoja pamatu un stimulu šīm jaunajām ombuda iestādēm, nav pārsteidzoši, ka daudzām no tām tika piešķirtas pilnvaras, kas vērstas uz tiesībām un jo īpaši cilvēktiesībām. Šis uzsvars ir atspoguļots daudzu iestāžu nosaukumos, kas ietver tādus terminus kā pilsoņu tiesības, pamattiesības un cilvēktiesības vai kas citādi norāda uz iestādes plašo lomu tiesību aizsardzībā, piemēram, Defensor del Pueblo vai Provedor de Justiça.

Ļaujiet man steigā piebilst, ka, manuprāt, būtu dziļa kļūda domāt, ka trīs manis aprakstītie viļņi rada atšķirīgus ombuda iestādes veidus vai modeļus. Taču dažādajiem viļņiem ir tendence radīt neizteiktus pieņēmumus, kas ietekmē to, kā mēs izprotam galvenos jautājumus “kas ir laba pārvaldība?” un “kā laba pārvaldība ir saistīta ar likumību?”.

Es centīšos precizēt dažus no šiem neizteiktajiem pieņēmumiem, pēc iespējas skaidrāk izklāstot Eiropas Ombuda pieeju.

Ļaujiet man uzsvērt, ka es to daru nevis tāpēc, lai būtu preskriptīvs attiecībā uz atbildēm uz galvenajiem jautājumiem, bet gan lai palīdzētu izskaidrot pašus jautājumus.

3 Eiropas Ombuda pieeja labai pārvaldībai kā normatīvam jēdzienam

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. pantā angļu valodas versijā ir paredzēts, ka Eiropas ombuds saņem sūdzības par „gadījumiem, kad Kopienas iestādes vai struktūras pieļāvušas administratīvas kļūmes”.

Tomēr Līgumā nav noteikts, ko nozīmē jēdziens “administratīva kļūme”. Tas netieši ir jānosaka ombudam.

Eiropas ombuda pirmajā gada ziņojumā par 1995. gadu teikts, ka administratīva kļūme ir acīmredzama, ja Kopienas iestāde vai struktūra nerīkojas saskaņā ar Līgumiem un Kopienas tiesību aktiem, kas tai ir saistoši, vai neievēro Kopienas tiesu noteiktās tiesību normas un principus.

Pēc tam tā īpaši minēja Līguma par Eiropas Savienību noteikumu (tajā laikā tas bija F pants: tagad tas ir 6. pants), kas prasa ievērot pamattiesības, kuras garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās.

Pēc tam ziņojumā teikts, ka arī daudzas citas lietas var tikt uzskatītas par administratīvām kļūmēm, un sniegti piemēri, piemēram: administratīvie pārkāpumi un bezdarbība; varas ļaunprātīga izmantošana; nolaidība; negodīgums, diskriminācija, kavēšanās, no kuras var izvairīties, un informācijas trūkums vai atteikums sniegt informāciju.

Piemēru sarakstā ir izdarīts šāds secinājums: “Valstu ombudu pieredze liecina, ka labāk ir nemēģināt stingri definēt, kas var būt administratīva kļūme. Patiešām, pilnvaru termiņa atvērtais beigu raksturs ir viena no lietām, kas atšķir ombuda lomu no tiesneša lomas.”

Tāpēc mēs redzam, ka jau no paša sākuma Eiropas ombuds saprata “administratīvu kļūmi” tādā veidā, kas ietver visu trīs Eiropas ombudu viļņu galvenās bažas, proti, likumību, cilvēktiesības un arī prasības, kas pārsniedz tās, kuras tiesnesis būtu ņēmis vērā, ja lieta būtu iesniegta tiesā.

Nākamajā gadā Eiropas Parlaments aicināja Ombudu sniegt administratīvas kļūmes definīciju. Ombuds ierosināja un Parlaments pieņēma šādus priekšlikumus:

“Administratīva kļūme ir tad, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu ”.

Daži komentētāji ir pieņēmuši, ka “saistošs” nozīmē “juridiski saistošs”, taču definīcijā tas nav teikts, kā arī tas neatbilst Eiropas Ombuda praksei. Šāda prakse ir administratīvas kļūmes konstatēšana, ja Kopienas iestāde neievēro kādu tiesību normu vai principu, cilvēktiesības vai pamattiesības vai labas pārvaldības principus.

Tagad ļaujiet man pievērsties katram no šiem trim elementiem pēc kārtas, sākot ar likumību.

Likumība

Šajā gadījumā likumības prasību var identificēt ar tiesiskuma principu. Kā jau minēju, apspriežot to, ko es saucu par Eiropas ombudu "pirmo vilni", tiesiskums prasa, lai valsts iestādes rīkotos saskaņā ar likumu un izvairītos no nelikumības. No tā loģiski izriet, ka prettiesiska rīcība nekad nevar būt laba pārvaldība. Vai, citiem vārdiem sakot, prettiesiska rīcība ipso facto ir arī administratīva kļūme.

Tomēr ir svarīgi skaidri noteikt, ka „tiesību aktiem” un līdz ar to „likumībai” ir plaša nozīme Eiropas Kopienas kontekstā.

“Tiesību akti” ietver vispārējos tiesību principus, kas atrodami Tiesas judikatūrā, piemēram, vienlīdzības vai nediskriminācijas principu, tiesības uz aizstāvību, samērīgumu un tiesiskās paļāvības aizsardzību.

Tiesas judikatūrā ir arī noteikts, ka pamattiesības ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama sastāvdaļa. Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, kurā ir īpaša atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, faktiski ir pārņemts Tiesas judikatūras par pamattiesībām formulējums.

Ļaujiet man uzsvērt kādu svarīgu jautājumu.

Judikatūras būtība ir laika gaitā attīstīties. Sprieduma pilnīga nozīme un nozīme var parādīties tikai pakāpeniski, jo tā sekas tiek pētītas turpmākajās lietās, kas saistītas ar dažādiem kontekstiem un apstākļiem. Tāpēc nevar būt noteiktas robežas starp likumību un labu pārvaldību.

Ļaujiet man jums sniegt piemēru, lai ilustrētu šo jautājumu. 2001. gadā Eiropas ombuds pēc savas iniciatīvas uzsāka izmeklēšanu par diskrimināciju vecuma dēļ, pieņemot darbā Kopienas iestādes. Ombuds veiksmīgi pārliecināja iestādes atteikties no maksimālā vecuma ierobežojumiem pieņemšanai darbā. Ieteikums to darīt bija balstīts uz Tiesas judikatūrā iedibinātā vispārējā nediskriminācijas principa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (5) 21. panta kombināciju. Pēc tam Tiesa ir atzinusi, ka nediskriminācija vecuma dēļ pati par sevi ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārēju principu (6). Tādēļ ombuda pēc savas iniciatīvas veiktā izmeklēšana par stažēšanās maksimālo vecumu balstījās arī uz Tiesas paziņoto jauno juridisko principu (7).

Cilvēktiesības un juridiskās tiesības

Šajā brīdī jums var rasties jautājums, kāpēc Eiropas ombuds piemin cilvēktiesības kā kaut ko atšķirīgu no likumības, ņemot vērā to, ka Tiesas judikatūra īpaši atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Iemesli ir gan prezentatīvi, gan būtiski. Prezentācijas ziņā cilvēktiesību aizsardzība labi zināmu vēsturisku iemeslu dēļ kļuva par atsevišķu Eiropas tiesiskās kārtības iezīmi pēc Otrā pasaules kara. Līdz ar to ir jāatzīst cilvēktiesību īpašā nozīme, tās skaidri pieminot, lai gan Kopienu tiesību sistēmā šīs tiesības ir daļa no vispārējiem tiesību principiem un tādējādi loģiski varētu tikt ietvertas likumībā.

Būtībā Pamattiesību harta vēl nav juridiski saistošs instruments. Tomēr Eiropas ombuds ir uzskatījis, ka trim Eiropas Savienības iestādēm, kas proklamēja Hartu Nicas augstākā līmeņa sanāksmē 2000. gada decembrī (proti, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai), būtu jāievēro tās noteikumi un ka pretējā gadījumā tiktu pieļauta administratīva kļūme. Iestādes ir piekritušas šai nostājai, kas ļauj ombudam piemērot Hartu, neraugoties uz to, ka tā pati par sevi nav juridiski saistoša.

“Laba pārvaldība”

No tā, ko es esmu teicis līdz šim, es ceru, ka jūs sapratīsiet, ka likumība, cilvēktiesības un labas pārvaldības principi noteikti lielā mērā pārklājas. Šos trīs elementus nevar uzskatīt par atsevišķām kastēm, kurās ir normas, ko var stingri raksturot kā piederošas tikai vienai kastei un vienai kastei. Labāks veids, kā domāt par trim elementiem, varētu būt apļi, kas pārklājas, kuru relatīvie izmēri un pozīcijas laika gaitā mainās.

Turklāt, kā jau esmu uzsvēris, likums neietver tikai tos tekstus, ko pieņēmis likumdevējs vai administrācija. Tas ietver arī vispārējos tiesību principus, kuriem cita starpā būtu jāvirza pareiza šādu tekstu izpratne un piemērošana.

Ierēdnis, kurš uzskata, ka likums pieprasa vai atļauj rīcību, kas ir netaisnīga, negodīga vai nepamatota, tāpēc bieži ir pārpratis likumu.

Tomēr es joprojām esmu pārliecināts, ka, neraugoties uz tiesību principu attīstību Kopienas tiesās, pastāv "dzīve, kas ir ārpus likumības" un ka administratīva kļūme tādēļ ne vienmēr nozīmē nelikumību. Ļaujiet man mēģināt skaidri formulēt idejas, kas ir šī viedokļa pamatā.

Pamatideja ir tāda, ka valsts pārvalde pastāv, lai kalpotu iedzīvotājiem. Šī ideja nenoliedz, bet tajā pašā laikā to nevar reducēt līdz klasiskajai administratīvās zinātnes koncepcijai, saskaņā ar kuru valsts pārvaldei būtu jāidentificē un jāīsteno sabiedrības intereses (8).

To nevar arī samazināt līdz mērķim sniegt efektīvus, lietderīgus un ekonomiskus sabiedriskos pakalpojumus.

Mūsdienu pasaulē indivīdi vairs nav apmierināti būt pasīvi subjekti — “ les administrés”, kas pacietīgi gaida, kad administrācija pieņems lēmumu. Viņi ir pilsoņi, kas saprot gan to, ka viņiem ir tiesības, gan to, ka valsts pārvalde ietver pretrunīgu interešu un principu līdzsvarošanu.

Lai iegūtu sabiedrības uzticību un atbalstu, krogu administrācijai ir ne tikai, piemēram, jābūt cieņpilnai un pieklājīgai pret iedzīvotājiem, bet arī pārskatatbildīgai un atsaucīgai. Tas nozīmē, ka administrācija ir gatava izskaidrot un pamatot savu rīcību, izmantojot patiesu un jēgpilnu dialogu ar iedzīvotājiem gan par jautājumiem, kas viņus skar personīgi, gan par sabiedrības interesēm.

Es izteicu ideju par pakalpojumu sniegšanu pilsoņiem kopumā, jo mana pieredze gan kā pilsonim, gan kā valsts ombudam liek man uzskatīt, ka manis izklāstītā valsts pārvaldes koncepcija ir svarīga daudzām Eiropas valstīm. Tomēr, būdams Eiropas ombuds, es esmu atbildīgs par Kopienas iestādēm un struktūrām. Šajā līmenī es ar pārliecību varu teikt, ka iedzīvotājiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti lielas cerības attiecībā uz to, kā administrācijai pret viņiem būtu jāizturas, un ļoti maza vēlme uzņemties pasīvu lomu kā “les administrés”.

Es arvien vairāk esmu pārliecināts, ka, lai attaisnotu Eiropas pilsoņu cerības, Kopienas iestādēs un struktūrās ir jārada un rūpīgi jākopj pakalpojumu kultūra, kurā administratori

• rīkojas atklāti, taisnīgi, saprātīgi, rūpīgi un konsekventi;
• ņem vērā un līdzsvaro visas iesaistītās intereses;
• izvairīties no nevajadzīgas kavēšanās;
• ir pieklājīgi un izpalīdzīgi, kā arī jutīgi pret individuāliem apstākļiem, vajadzībām un vēlmēm;
• atzīt kļūdas un vajadzības gadījumā atvainoties; un
• tiecas pastāvīgi uzlabot savu sniegumu.

Es neredzu nekādu principiālu iemeslu, kādēļ likumdevējs nevarētu pieņemt “pakalpojuma kultūras” jēdzienu vai tiesas to varētu atzīt par tiesību principu, bet faktiski tas nav noticis Eiropas Savienības līmenī.

Arī Eiropas labas administratīvās prakses kodekss, ko Eiropas Parlaments apstiprināja un lūdza Eiropas ombudam piemērot, nav pieņemts kā juridiski saistošs dokuments.

Tādēļ pašlaik, lai gan Kopienas tiesu prakse pastāvīgi attīstās un nav izslēgts, ka Kopienas likumdevējs nākotnē varētu pieņemt Eiropas administratīvās tiesības, ideja par izsniegšanu pilsoņiem nav nostiprināta Kopienas tiesībās.

Šajā brīdī es varētu apstāties, secinot, ka saskaņā ar pašreizējām Kopienu tiesībām attiecībā uz labu pārvaldību patiešām pastāv dzīvība, kas pārsniedz likumības robežas.

Tomēr man ir kārdinājums iet tālāk un dalīties ar jums divos apsvērumos, kas man liek vismaz pagaidām domāt, ka konceptuālās dzīves telpas turpmāka pastāvēšana ārpus likumības ir kaut kas pozitīvs pilsoņiem.

4 Kāpēc ir vērts saglabāt dzīvi ārpus likumības

Pirmais apsvērums ir tāds, ka likumība un likumība joprojām ir cieši saistītas ar vainu un sankcijām. Es to izvirzīju nevis kā konceptuālu punktu par tiesību būtību, bet gan kā novērojumu, pamatojoties uz savu ombuda pieredzi, par to, kā daudzi administratori skatās uz pasauli. Piebildīšu, ka šim viedoklim piekrīt arī ievērojams skaits sūdzības iesniedzēju.

Protams, dažos gadījumos ir nepieciešama vaina un sankcijas. Korumpētās amatpersonas būtu jāsoda. Slinki vai nekompetenti ierēdņi būtu jādisciplinē. Bet pakalpojumu kultūra nav vainas kultūra. Ja mēs sakām ierēdņiem, ka laba pārvaldība ir juridisks pienākums un ka slikta apkalpošana ir nelikumīga, vai mēs, visticamāk, nepastiprināsim aizsardzības kultūru, kurā sūdzības tiek uzskatītas par draudiem?

Vēl viens risks ir tāds, ka, definējot labas pārvaldības prasības kā juridiskas saistības, mēs varam mudināt administratorus koncentrēties uz noteikumiem, kurus var piemērot mehāniski, nevis uzņemties stingrāku uzdevumu, proti, spriest par principu piemērošanu. Galu galā spriedums ietver nepareizas rīcības risku.

Lūk, piemērs, kas ilustrē manas bažas. Pastāv Eiropas iestāde, kurai ir labas administratīvās prakses kodekss, kas paredz, ka uz vēstulēm jāatbild 15 dienu laikā. Manā pieredzē administratori to uztver nopietni, kā viņiem vajadzētu. Precīzs noteikums ir piemērots un efektīvs. Tas, vai tas būtu efektīvāks, definējot to kā juridisku pienākumu, ir apšaubāms, bet tas nav mans jautājums.

Kodeksā ir paredzēti izņēmumi, no kuriem viens ir tāds, ka uz saraksti nav jāatbild, ja “to var pamatoti uzskatīt par neatbilstošu, piemēram, tāpēc, ka tā atkārtojas, ir aizskaroša un/vai bezjēdzīga”. Manuprāt, tas ir princips, uz kuru reti būtu jāatsaucas un kuram ir nepieciešams pārliecinošs paskaidrojums par to, kāpēc tas ir piemērojams konkrētajos apstākļos. Tomēr mani satrauca tas, ka tika atrasti pierādījumi tam, ka daži administratori bija sagrābuši vārdu “atkārtoti” un centās pārvērst šo principu par mehānisku noteikumu, ka otru burtu par to pašu jautājumu var ignorēt.

Administratīvajā kultūrā, kurā pastāv šāda attieksme, mēģinājums ar likumu veicināt pakalpojumu kultūru varētu tikai pastiprināt šauru un juridiskistisku pieeju.

Tajā pašā laikā tas varētu arī veicināt dažu sūdzības iesniedzēju tendenci uzskatīt savu sūdzību par denonsēšanu, nevis par instrumentu, lai meklētu praktisku tiesisko aizsardzību vai konstruktīvu problēmas risinājumu.

Otrais apsvērums attiecas uz saikni starp ombuda darbu un tiesu darbu. Kā Eiropas ombuds es sevi uzskatu par Kopienas tiesu partneri attiecībā uz visiem trim labas pārvaldības elementiem. Mūsu kopīgais uzdevums ir nodrošināt, ka Kopienas administrācija uztver tiesības nopietni un iemieso pakalpojumu kultūru pilsoņiem gan tiesību izpratnē un piemērošanā, gan īstenojot savu rīcības brīvību.

Tiesas pieņem juridiski saistošus lēmumus. Tās ir pilnvarotas anulēt tiesību aktus un pieņemt izpildāmus lēmumus par zaudējumu atlīdzināšanu. Tiesvedības loģika noved pie nolēmuma, kurā Tiesa autoritatīvi nosaka pušu likumīgās tiesības.

Eiropas Ombuda procedūru loģika ir sarežģītāka un ietver elastību starp diviem darbības veidiem. No vienas puses, pastāv strīdu izšķiršanas režīms, kas koncentrējas uz problēmu risināšanu, konfliktu mazināšanu, kompromisa iespējām un abpusēji izdevīgiem rezultātiem. No otras puses, pastāv iztiesāšanas veids, kurā es konstatēju vai nu administratīvu kļūmi, vai arī administratīvas kļūmes neesamību. Šo režīmu regulē loģika, kas ir analoģiska Tiesas loģikai, saskaņā ar kuru viens lietas dalībnieks uzvar, bet otrs zaudē.

Atbilstošs līdzsvars starp abiem režīmiem ir atkarīgs no konkrētā gadījuma, un dažos gadījumos pārslēgšanās starp abiem režīmiem var notikt vairāk nekā vienu reizi.

Manuprāt, Eiropas iestādes tiek mudinātas sadarboties ar mani strīdu izšķiršanas režīmā, zinot, ka ombuda izmeklēšana nav vērsta tikai uz jautājumu “Kādas ir pušu likumīgās tiesības?”. Formālāk izsakoties, administrācijai, kurai raksturīga pakalpojumu sniegšanas kultūra pilsoņiem, sūdzība būtu jāuzskata par iespēju īstenot pakalpojumu sniegšanas principu praksē. Vēlme sadarboties ar ombudu, lai panāktu apmierinošu sūdzības risinājumu, ir svarīga apņemšanās izpausme attiecībā uz šo principu.

Ja nebūtu dzīvības, kas pārsniedz likumību, proti, ja administratīva kļūme noteikti nozīmētu nelikumību, iestādes un sūdzības iesniedzēji tiktu mudināti uzskatīt manu izmeklēšanu nevis par iespēju rast abpusēji izdevīgu risinājumu, bet gan par aizstājēju vai pat mēģinājumu tiesas procesam, kurā vienīgais būtiskais jautājums būtu: “vai iestāde ir rīkojusies likumīgi?” Šāds rezultāts, manuprāt, ievērojami samazinātu ieguldījumu, ko Eiropas Ombuds kā Kopienu tiesu partneris var sniegt, lai uzlabotu attiecības starp Eiropas iestādēm un Eiropas pilsoņiem.

Secinājums

Draugi un kolēģi, ļaujiet man pabeigt savas piezīmes, uzsverot, ka veiksmīga ombuda darbība cita starpā ietver iestādes apdomīgu pielāgošanu konstitucionālajai, juridiskajai un administratīvajai kultūrai, kurā tai jādarbojas. Iestādes elastīgums un daudzveidība ir daļa no tās spēka.

Tāpēc ir gan iespējas, gan nepieciešamība ombudiem dažādās valstīs pieņemt dažādas pieejas.

Tomēr tajā pašā laikā, neraugoties uz dažām neveiksmēm, mēs tagad lielā mērā esam pārvarējuši dziļi traumatisko Eiropas politisko sašķeltību un esam ievērojami mazinājuši 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma dziļo sociālo un ekonomisko sašķeltību. Daudzas valstis, tostarp mana, Grieķija, ir guvušas straujus panākumus, parādot, ka jaunpienācējiem var būt priekšrocības, jo viņi var gūt labumu no jau uzkrātās pieredzes, un viņi var strauji tuvināties “agrīnajiem jaunpienācējiem”, ko sociālie zinātnieki bieži dēvē par “lēcieniem”.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka trīs viļņi, kurus es aprakstīju iepriekš, patiešām ir paredzēti, lai saplūstu tādā nozīmē, ka tiesiskums, cilvēktiesības un pakalpojumu kultūra valsts pārvaldē ir vērtības un centieni, kas mums visiem ir kopīgi.

Paldies par uzmanību.

---

(1) Sk. Bengt Wieslander, The Parliamentary Ombudsman in Sweden, The Bank of Sweden Tercentenary Foundation, 1994.

(2) Hans Gammeltoft-Hansen, “Tendences Eiropas ombuda izveidei”, P. Nikiforos Diamandouros (ed.), The European Ombudsman: Origins, Establishment, Evolution (Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs: 2005. gads), 13.–26. lpp., 17.–18. lpp.

(3) Portugāles ombuds tika izveidots 1975. gadā (Dekrētlikums Nr.º212/75, 21. aprīlis) un pēc tam iekļauts 1976. gada Portugāles Konstitūcijā (23. pants). Spānijas 1978. gada Konstitūcijā bija paredzēts ombuda amats (54. pants), un pirmais ombuds tika iecelts 1982. gadā. Grieķijā ombuds tika izveidots 1997. gadā (Likuma Nr. 2477/97 1. pants - skatīt tagad Likumu Nr. 3094/2003) un pēc tam iekļauts Grieķijas 2001. gada Konstitūcijas 103. panta 9. punktā. Pirmais Grieķijas ombuds stājās amatā 1998. gadā.

(4) Polijas ombuds ir izņēmums, jo tika izveidots 1987. gadā, īsi pirms komunisma krišanas šajā valstī.

(5) Skatīt lēmumu par OI/2/2001/(BB)OV, 2002. gada 27. jūnijs.

http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/01oi2.htm

(6) Lieta C-144/04, Werner Mangold pret Rüdiger Helm, 2005, Krājums, I-9981. lpp., 75. punkts.

(7) Skatīt lēmumu par OI/3/2006/BB, 2006. gada 8. decembris.

http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/06oi3.htm

(8) Kopumā sk. Jocelyne Bourgon “Responsive, responsible and respected government: towards a New Public Administration theory, International Review of Administrative Sciences”, 73. sēj. Nr. 1 (2007) 7-26.