1 Ievads

Dārgie draugi un kolēģi, vispirms es vēlos pateikties Bulgārijas Republikas ombudam , kungam Ginyo GANEV kungam un Grieķijas ombudam Yorgos KAMINIS kungam par viņu laipno uzaicinājumu piedalīties šajā seminārā.

Kā pirmais Grieķijas ombuds es piedalījos EUNOMIA projekta izveidē, kas oficiāli sākās 2001. gada janvārī. Būdams Eiropas Ombuds, es turpinu iesaistīties projektā, piedaloties tā valdē kopā ar Grieķijas ombudu un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru Thomas Hammarberg. Esmu cieši apņēmies sasniegt EUNOMIA projekta mērķus un priecājos sniegt ieguldījumu to īstenošanā, izmantojot tādus pasākumus kā šis seminārs.

Ir īpašs prieks dalīties ar jums idejās par labu pārvaldību un likumību. Jautājumi “kas ir laba pārvaldība?” un “kā laba pārvaldība ir saistīta ar likumību?” vienmēr ir aktuāli manā darbā kā Eiropas Ombuds. Es zinu, ka tie paši vai līdzīgi jautājumi aizrauj arī daudzus valstu un reģionālos ombudus.

Tāpēc šis seminārs ir mūsdienu ombuda līderpozīcijās.

Tomēr es sākšu ar atskatīšanos uz ombuda iestādes izplatības iemesliem Eiropā. Zināšanas par to, no kurienes mēs esam nākuši, var izskaidrot citādi mulsinošās atšķirības ombuda praksē, tostarp atšķirības pieejās labai pārvaldībai un attiecībās starp labu pārvaldību un likumību.

Šādas salīdzinošās zināšanas ir īpaši svarīgas, lai izprastu manu iestādi. Tā kā Eiropas Ombuds darbojas nedaudz vairāk kā desmit gadus, tas ir salīdzinoši novēlots. Tādējādi tā ir varējusi smelties iedvesmu no Eiropas ombudu loka.

Aplūkojot ombuda iestādes attīstību, es izskaidrošu sava darba normatīvo ietvaru. Paredzēt: attiecībā uz Eiropas Ombudu laba pārvaldība un likumība pārklājas, bet nav identiskas. Kā man patīk pateikt juristiem Eiropas iestādēs (tostarp manā birojā), ir “dzīve, kas pārsniedz likumību”. No kā tas sastāv, es centīšos paskaidrot vēlāk.

Likumība, administratīva kļūme un cilvēktiesības

Kopumā ombuda iestādes attīstība Eiropā ir notikusi, reaģējot uz trīs veidu vēsturiskām un sociālām norisēm. Bez pārāk liela izkropļojumu riska mēs varam domāt, ka ombuda iestādes ir izveidotas trīs secīgos viļņos, un otrais vilnis turpinās līdzās trešajam vilnim, iespējams, pat saplūst ar to.

Kā visi zina, vārdam “ombuds” ir zviedru izcelsme. Pasaulē pirmais ombuds tika izveidots Zviedrijā 1809. gadā kā daļa no konstitucionāla risinājuma, kas izbeidza absolūtas monarhijas periodu. Jaunajai iestādei bija jābūt neatkarīgai no valdības, jāuzrauga, kā tiesneši un citas valsts amatpersonas piemēro likumus, un jāsauc pie atbildības nelikumīgas rīcības gadījumos (1).

Līdz 20. gadsimta vidum tikai viena cita valsts bija izveidojusi ombudu: tā bija Somija, kas pēc neatkarības iegūšanas no Krievijas 1919. gadā izveidoja ombudu. Somijas iestādes pamatā bija Zviedrijas modelis, un tai bija pilnvaras gan uzraudzīt tiesas, gan saukt pie atbildības ierēdņus.

Abu iestāžu raksturīgās iezīmes, kas izveidojās šī garā pirmā viļņa laikā, radīja ilgstošu un būtisku saikni starp ombudu un tiesiskuma principu, kas paredz, ka visām valsts iestādēm jārīkojas saskaņā ar likumu un jāizvairās no nelikumības.

Otrais attīstības vilnis sākās, kad Dānija 50. gadu vidū izveidoja trešo ombuda biroju pasaulē. Šā viļņa laikā tika izveidoti ombudi, lai palīdzētu risināt problēmas, ko radīja valsts pārvaldes ievērojamā paplašināšanās divdesmitajā gadsimtā, jo īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad strauji pieauga valsts sociālās labklājības un regulatīvās funkcijas.

Pat valstīs, kurās demokrātija un tiesiskums bija dziļi iesakņojušies, jauno administratīvo darbību mērogs un sarežģītība radīja sarežģītas problēmas. Pašreizējais Dānijas ombuds Hans Gammeltoft-Hansen ir skaidri izskaidrojis šo jautājumu attiecībā uz savu valsti:

“Attiecības starp pilsoni un administrāciju [..] ir mainījušās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Iedzīvotājiem kļuva grūti iekļauties noteikumu sistēmā, tika samazināta pārvaldes politiskā kontrole un izveidotie tiesu kontroles mehānismi ... izrādījās nepiemēroti.”(2)

Pēc tam daudzās citās valstīs tika izveidoti ombudi, lai palīdzētu risināt iedzīvotāju problēmas saistībā ar modernu pārvaldi. Būtiska šīs paplašināšanas pamatojuma daļa, tāpat kā Dānijas gadījumā, bija esošās tiesu kontroles šķietamā neatbilstība. Tā tas bija, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur administratīvās darbības pārbaudes tiesā attīstība bija tikai sākumstadijā, kad 1967. gadā tika izveidots parlamentārais komisārs administrācijas jautājumos. Tā tas bija arī Francijā, kur Médiateur de la République tika izveidots 1973. gadā, neraugoties uz sen iedibināto administratīvo tiesu sistēmu, piemērojot ļoti sarežģītu un plaši apbrīnotu administratīvo tiesību kopumu.

Kopumā ir divu veidu iemesli, kāpēc valstīs, kas izveidoja ombudus otrā attīstības viļņa laikā, pārvaldes tiesiskā kontrole, lai gan tā ir būtiska tiesiskuma garantēšanai, tika uzskatīta par nepietiekamu.

Pirmkārt, pastāv praktiski šķēršļi efektīvai tiesas kontrolei: jo īpaši tiesas procedūras parasti ir ilgstošas un dārgas. Daudzos gadījumos attiecīgās summas, lai gan attiecīgajām personām tās ir svarīgas, būtu pārāk mazas, lai attaisnotu izdevumus par advokāta nolīgšanu un tiesvedības uzsākšanu.

Otrkārt, dažās valstīs tiesu piemērotais normatīvais regulējums netika uzskatīts par piemērotu, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekli visām problēmām, kuras, kā tika uzskatīts, ir pelnījušas tiesiskās aizsardzības līdzekli. Piemēram, Jaunzēlandē (kas ir kulturāli, bet ne ģeogrāfiski eiropietis) Dānijas modelis iedvesmoja ombuda izveidi 1962. gadā.

Jaunzēlandes ombuds bija pilnvarots sniegt ieteikumus par administratīvām darbībām vai bezdarbību ne tikai tad, ja tās ir “prettiesiskas”, bet arī tad, ja ombuds tās uzskata par “nepamatotām, netaisnīgām, represīvām vai nepamatoti diskriminējošām”; “pilnībā vai daļēji balstīta uz kļūdu tiesību piemērošanā vai faktos” vai vienkārši “nepareiza”.

Citas valstis, kas izveidoja “otrā viļņa” ombudus, iestādes pilnvaras noteica dažādos veidos, piemēram, kā “administratīva kļūme” vai “darbības traucējumi” (disfonctionnement). Tomēr dažādu pieeju pamatā, manuprāt, ir viena un tā pati ideja, proti, ka laba pārvaldība ietver vairāk nekā tikai izvairīšanos no nelikumības.

Trešo ombuda iestāžu vilni izraisīja arī sociālas un politiskas pārmaiņas, taču tas atšķīrās no otrā viļņa. Attiecīgās pārmaiņas bija pāreja no autoritāras jeb totalitāras varas uz demokrātiju. Piemēram, Grieķijā, Portugālē un Spānijā ombudi tika izveidoti pēc pārejas no autoritārām uz demokrātiskām valdības sistēmām (3). Pavisam nesen, pēc komunisma krišanas, daudzās jaunajās Viduseiropas un Austrumeiropas demokrātijās tika izveidoti ombudi (4). Visas bijušās komunistiskās valstis, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. un 2007. gadā, līdz pievienošanās dienai bija izveidojušas ombudu.

Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, kas bija šo jauno ombuda iestāžu pamatā un stimuls tām, nav pārsteidzoši, ka daudzām no tām tika piešķirtas pilnvaras, kas vērstas uz tiesībām un jo īpaši uz cilvēktiesībām. Šis uzsvars ir atspoguļots daudzu iestāžu nosaukumos, kas ietver tādus terminus kā pilsoņu tiesības, pamattiesības un cilvēktiesības vai kas citādi norāda uz iestādes plašo lomu tiesību aizsardzībā, piemēram, Defensor del Pueblo, vai Provedor de Justiça.

Ļaujiet man steidzīgi piebilst, ka, manuprāt, būtu dziļa kļūda domāt, ka trīs manis aprakstītie viļņi rada atšķirīgus ombuda iestādes veidus vai modeļus. Taču dažādie viļņi ir radījuši neizteiktus pieņēmumus, kas ietekmē to, kā mēs saprotam galvenos jautājumus: “Kas ir laba pārvaldība?” un “Kā laba pārvaldība ir saistīta ar likumību?”

Es centīšos noskaidrot dažus no šiem neizteiktajiem pieņēmumiem, pēc iespējas skaidrāk izklāstot Eiropas Ombuda pieeju.

Ļaujiet man uzsvērt, ka es to daru nevis tāpēc, lai būtu preskriptīvs attiecībā uz atbildēm uz galvenajiem jautājumiem, bet gan lai palīdzētu izgaismot pašus jautājumus.

3 Eiropas Ombuda pieeja labai pārvaldībai kā normatīva koncepcija

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. pants angļu valodas versijā paredz, ka Eiropas Ombuds saņem sūdzības par „administratīvām kļūmēm Kopienas iestāžu vai struktūru darbībā”.

Tomēr Līgumā nav noteikts, ko nozīmē termins “administratīva kļūme”. Tas netieši ir jāpārbauda ombudam.

Eiropas ombuda pirmajā gada pārskatā par 1995. gadu norādīts, ka ir acīmredzamas administratīvas kļūmes, ja Kopienas iestāde vai struktūra nerīkojas saskaņā ar Līgumiem un Kopienas tiesību aktiem, kas tai ir saistoši, vai neievēro Kopienas tiesu noteiktos tiesību noteikumus un principus.

Pēc tam tā īpaši minēja Līguma par Eiropas Savienību noteikumu (tolaik tas bija F pants: tagad tieši 6. pantā ir noteikta prasība ievērot pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību konvencija un dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas.

Pēc tam ziņojumā teikts, ka daudzas citas lietas arī var būt administratīvas kļūmes, un sniegti piemēri, piemēram: administratīvie pārkāpumi un bezdarbība; varas ļaunprātīga izmantošana; nolaidība; netaisnīgums, diskriminācija, kavēšanās, no kuras var izvairīties, un informācijas trūkums vai atteikums.

Piemēru saraksts tika secināts šādi: „Valstu ombudu pieredze liecina, ka labāk nemēģināt stingri definēt, kas var būt administratīva kļūme. Patiešām, šī termina atklātais beigu raksturs ir viena no lietām, kas atšķir ombuda lomu no tiesneša lomas.”

Tāpēc mēs redzam, ka Eiropas Ombuds jau no paša sākuma ir sapratis “administratīvu kļūmi” tādā veidā, kas aptver visu trīs Eiropas ombudu viļņu galvenās bažas, proti: likumība; cilvēktiesības; kā arī prasības, kas pārsniedz tās, kuras tiesnesis būtu ņēmis vērā, ja lieta būtu nonākusi tiesā.

Nākamajā gadā Eiropas Parlaments aicināja ombudu sniegt administratīvas kļūmes definīciju. Ombuds ierosināja un Parlaments pieņēma šādus priekšlikumus:

“Kļūda pārvaldē rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu”.

Daži komentētāji ir pieņēmuši, ka “saistošs” nozīmē “juridiski saistošs”, bet tas neatbilst definīcijai un Eiropas Ombuda praksei. Šāda prakse ir konstatēt administratīvu kļūmi, ja Kopienas iestāde neievēro kādu tiesību normu vai principu; neievēro cilvēktiesības vai pamattiesības vai neievēro labas pārvaldības principus.

Tagad ļaujiet man pievērsties katram no šiem trim elementiem pēc kārtas, sākot ar likumību.

Likumība

Šajā gadījumā likumības prasību var identificēt ar tiesiskuma principu. Kā jau minēju, apspriežot tā dēvēto Eiropas ombudu “pirmo vilni”, tiesiskums prasa, lai valsts iestādes rīkotos saskaņā ar likumu un izvairītos no nelikumības. Tādējādi no tā loģiski izriet, ka prettiesiska rīcība nekad nevar būt laba pārvaldība. Citiem vārdiem sakot, prettiesiska rīcība ipso facto ir arī administratīva kļūme.

Tomēr ir svarīgi skaidri norādīt, ka terminam “likums” un līdz ar to arī “likumība” Eiropas Kopienas kontekstā ir plaša nozīme.

“Likums” ietver vispārējos tiesību principus, kas ir atrodami Tiesas judikatūrā, piemēram, vienlīdzības vai nediskriminācijas principu, tiesības uz aizstāvību; proporcionalitāte; un tiesiskās paļāvības aizsardzību.

Tiesas judikatūrā ir arī noteikts, ka pamattiesības ir Kopienas tiesību vispārējo principu neatņemama sastāvdaļa. Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, kurā ir īpaša atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, faktiski ir pārņemts Tiesas judikatūras formulējums pamattiesību jomā.

Ļaujiet man šeit uzsvērt svarīgu jautājumu.

Judikatūras būtība ir laika gaitā attīstīties. Sprieduma pilnīgā nozīme un nozīme var parādīties tikai pakāpeniski, jo tā sekas tiek pētītas turpmākajās lietās, kas saistītas ar dažādiem kontekstiem un apstākļiem. Līdz ar to nevar pastāvēt noteikta robeža starp likumību un labu pārvaldību.

Ļaujiet man sniegt jums piemēru, lai ilustrētu šo punktu. Eiropas Ombuds 2001. gadā pēc savas iniciatīvas sāka izmeklēšanu par diskrimināciju vecuma dēļ, pieņemot darbā Kopienas iestādēs. Ombuds veiksmīgi pārliecināja iestādes atteikties no maksimālā vecuma ierobežojumiem pieņemšanai darbā. Ieteikums to darīt bija balstīts uz vispārējo nediskriminācijas principu, kas noteikts Tiesas judikatūrā, apvienojumā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu (5). Pēc tam Tiesa ir atzinusi, ka nediskriminācija vecuma dēļ pati par sevi ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārēju principu (6). Tāpēc arī turpmākā ombuda pēc savas iniciatīvas veiktā izmeklēšana par maksimālo vecumu, kas noteikts praksei, balstījās uz jauno juridisko principu, par kuru paziņoja Tiesa (7).

Cilvēktiesības un likumīgās tiesības

Šajā brīdī jautājums, kas jums var rasties, ir par to, kāpēc Eiropas Ombuds min cilvēktiesības kā kaut ko atšķirīgu no likumības, ņemot vērā, ka Tiesas judikatūra īpaši atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Iemesli ir gan prezentatīvi, gan saturiski. Runājot par izklāstu, cilvēktiesību aizsardzība labi zināmu vēsturisku iemeslu dēļ kļuva par atsevišķu Eiropas tiesību sistēmas iezīmi pēc Otrā pasaules kara. Līdz ar to ir jāatzīst cilvēktiesību īpašā nozīme, tās skaidri minot, lai gan Kopienu tiesību sistēmā šīs tiesības ir daļa no vispārējiem tiesību principiem un tādējādi loģiski var tikt pakļautas likumībai.

Būtībā Pamattiesību harta vēl nav juridiski saistošs instruments. Tomēr Eiropas Ombuds ir uzskatījis, ka trim Eiropas Savienības iestādēm, kas 2000. gada decembrī Nicas augstākā līmeņa sanāksmē proklamēja Hartu (t. i., Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai), būtu jāievēro tās noteikumi un ka, to nedarot, tiktu pieļauta administratīva kļūme. Iestādes ir piekritušas šai nostājai, kas ļauj ombudam piemērot Hartu, neraugoties uz to, ka tā pati par sevi nav juridiski saistoša.

“Laba pārvaldība”

No tā, ko esmu teicis līdz šim, es ceru, ka jūs sapratīsiet, ka likumība, cilvēktiesības un labas pārvaldības principi noteikti lielā mērā pārklājas. Šie trīs elementi nav jāuzskata par atsevišķām kastēm, kurās ir normas, kuras var stingri raksturot kā piederošas tikai vienai kastei un vienai kastei. Labāks veids, kā domāt par trim elementiem, varētu būt kā apļi, kas pārklājas un kuru relatīvie izmēri un pozīcijas laika gaitā mainās.

Turklāt, kā jau esmu uzsvēris, tiesību akti nav tikai tiesību akti, kurus ir pieņēmis likumdevējs vai administrācija. Tas ietver arī vispārējos tiesību principus, kuriem cita starpā būtu jāvadās pēc šādu tekstu pareizas izpratnes un piemērošanas.

Tāpēc ierēdnis, kurš uzskata, ka likums prasa vai atļauj netaisnīgu, netaisnīgu vai nepamatotu rīcību, bieži vien ir pārpratis likumu.

Tomēr es joprojām esmu pārliecināts, ka, neraugoties uz to, ka Kopienu tiesas ir izstrādājušas tiesību principus, pastāv “dzīve, kas pārsniedz likumību”, un ka tāpēc administratīva kļūme ne vienmēr nozīmē nelikumību. Ļaujiet man mēģināt skaidri izteikt idejas, kas ir šī viedokļa pamatā.

Pamatideja ir tāda, ka valsts pārvalde pastāv, lai kalpotu iedzīvotājiem. Šī ideja nenoliedz, bet tajā pašā laikā to nevar reducēt līdz klasiskajai administratīvās zinātnes koncepcijai, kas valsts pārvaldei būtu jāidentificē un jāīsteno sabiedrības interesēs (8).

To nevar arī reducēt līdz mērķim sniegt efektīvus, lietderīgus un ekonomiskus sabiedriskos pakalpojumus.

Mūsdienu pasaulē indivīdi vairs nav apmierināti ar to, ka viņi ir pasīvi subjekti — les administrés—, kuri pacietīgi gaida, kad administrācija pieņems lēmumu. Viņi ir pilsoņi, kuri saprot gan to, ka viņiem ir tiesības, gan to, ka valsts pārvalde ietver pretrunīgu interešu un principu līdzsvarošanu.

Lai iegūtu sabiedrības uzticību un pieņemšanu, kroga administrācijai ir jābūt ne tikai cieņpilnai un pieklājīgai pret iedzīvotājiem, bet arī atbildīgai un atsaucīgai. Tas nozīmē administrācijas gatavību izskaidrot un pamatot savu rīcību, izmantojot patiesu un jēgpilnu dialogu ar iedzīvotājiem gan par jautājumiem, kas viņus skar personīgi, gan par sabiedrības interesēm.

Esmu paudusi ideju par pakalpojumu sniegšanu pilsoņiem kopumā, jo mana pieredze gan kā pilsonim, gan kā valsts ombudam liek man domāt, ka manis izklāstītā valsts pārvaldes koncepcija ir svarīga daudzām Eiropas valstīm. Tomēr kā Eiropas Ombuds es esmu atbildīgs par Kopienas iestādēm un struktūrām. Šajā līmenī es ar pārliecību varu teikt, ka iedzīvotāji un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ļoti cer uz to, kā administrācijai pret viņiem būtu jāizturas, un ļoti maz vēlas uzņemties pasīvu lomu kā " les administrés" .

Es arvien vairāk pārliecinu, ka, lai attaisnotu Eiropas pilsoņu cerības, Kopienas iestādēs un struktūrās ir jārada un rūpīgi jākopj pakalpojumu kultūra, kurā administratori

• rīkojas atklāti taisnīgi, saprātīgi, rūpīgi un konsekventi;
• ņem vērā un līdzsvaro visas iesaistītās intereses;
• izvairīties no nevajadzīgas kavēšanās;
• ir pieklājīgi un izpalīdzīgi, kā arī ņem vērā individuālos apstākļus, vajadzības un vēlmes;
• atzīt kļūdas un vajadzības gadījumā atvainoties; un
• tiecas pastāvīgi uzlabot to sniegumu.

Es nesaskatu principiālu iemeslu, kāpēc likumdevējs nevarētu pieņemt jēdzienu “izsniegšanas kultūra” vai tiesa to varētu atzīt par tiesību principu, bet patiesībā tas nav noticis Eiropas Savienības līmenī.

Arī Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss, ko Eiropas Parlaments apstiprināja un lūdza piemērot Eiropas Ombudam, nav pieņemts kā juridiski saistošs dokuments.

Tādēļ pašlaik, lai gan Kopienas tiesu prakse nepārtraukti attīstās un nav izslēgts, ka Kopienas likumdevējs nākotnē varētu pieņemt Eiropas administratīvās tiesības, ideja par izsniegšanu pilsoņiem nav nostiprināta Kopienas tiesībās.

Es varētu apstāties pie šī brīža, secinot, ka pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī patiešām pastāv dzīve, kas pārsniedz likumību attiecībā uz labu pārvaldību.

Tomēr man ir kārdinājums iet tālāk un dalīties ar jums divos apsvērumos, kas liek man vismaz provizoriski domāt, ka konceptuālās dzīves telpas turpmāka pastāvēšana ārpus likumības ir kaut kas pozitīvs pilsoņiem.

4 Kāpēc ir vērts saglabāt dzīvi ārpus likumības

Pirmais apsvērums ir tāds, ka tiesības un likumība joprojām ir cieši saistītas ar vainu un sankcijām. Es to izvirzīju nevis kā konceptuālu jautājumu par tiesību būtību, bet gan kā novērojumu, pamatojoties uz manu ombuda pieredzi, par to, kā daudzi administratori skatās uz pasauli. Jāpiebilst, ka šim viedoklim piekrīt arī ievērojams skaits sūdzību iesniedzēju.

Protams, dažos gadījumos ir nepieciešama vaina un sankcijas. Korupcijas amatpersonas būtu jāsoda. Slinkiem vai nekompetentiem ierēdņiem jābūt disciplinētiem. Bet pakalpojumu kultūra nav vainas kultūra. Ja mēs civildienesta ierēdņiem sakām, ka laba pārvaldība ir juridisks pienākums un ka slikta kalpošana ir nelikumīga, vai mēs, visticamāk, nestiprināsim aizsardzības kultūru, kurā sūdzības tiek uzskatītas par apdraudējumu?

Vēl viens risks ir tāds, ka, definējot labas pārvaldības prasības kā juridiskas saistības, mēs varam mudināt administratorus koncentrēties uz noteikumiem, kurus var piemērot mehāniski, nevis uzņemties sarežģītāku uzdevumu spriest par principu piemērošanu. Galu galā spriedums ir saistīts ar nepareizas rīcības risku.

Šeit ir piemērs, lai ilustrētu manas bažas. Ir Eiropas iestāde, kurai ir labas administratīvās prakses kodekss, kas paredz, ka uz vēstulēm jāatbild 15 dienu laikā. Pēc manas pieredzes administratori to uztver nopietni, kā vajadzētu. Precīzs noteikums ir piemērots un efektīvs. Jautājums par to, vai tas būtu efektīvāks, definējot to kā juridisku pienākumu, ir apšaubāms, bet tas nav mans jautājums.

Kodeksā ir paredzēti izņēmumi, no kuriem viens ir tāds, ka uz korespondenci nav jāatbild, ja “to var pamatoti uzskatīt par neatbilstošu, piemēram, tāpēc, ka tā atkārtojas, ir ļaunprātīga un/vai bezjēdzīga”. Manuprāt, tas ir princips, uz kuru reti ir jāatsaucas un kuram ir nepieciešams pārliecinošs paskaidrojums par to, kāpēc tas ir piemērojams konkrētajos apstākļos. Tomēr mani satrauca tas, ka es atradu pierādījumus tam, ka daži administratori ir izmantojuši vārdu “atkārtoti” un centušies šo principu pārveidot par mehānisku noteikumu, ka otru vēstuli par to pašu jautājumu var ignorēt.

Administratīvajā kultūrā, kurā pastāv šāda attieksme, mēģinājums ar likumu veicināt pakalpojumu kultūru varētu tikai pastiprināt šauru un juridiskistisku pieeju.

Tajā pašā laikā tas varētu arī veicināt dažu sūdzības iesniedzēju tendenci uzskatīt savu sūdzību par denonsēšanu, nevis par instrumentu praktiskas tiesiskās aizsardzības meklēšanai vai problēmas konstruktīvam risinājumam.

Otrais apsvērums attiecas uz saikni starp ombuda darbu un tiesu darbu. Kā Eiropas Ombuds es uzskatu sevi par Kopienas tiesu partneri attiecībā uz visiem trim labas pārvaldības elementiem. Mūsu kopīgais uzdevums ir nodrošināt, ka Kopienas administrācija nopietni uztver tiesības un iemieso pilsoņiem sniegto pakalpojumu kultūru gan likuma izpratnē un piemērošanā, gan īstenojot savu rīcības brīvību.

Tiesas pieņem juridiski saistošus lēmumus. Tās ir pilnvarotas anulēt tiesību aktus un pieņemt izpildāmus lēmumus par zaudējumu atlīdzību. Tiesas procesu loģika noved pie nolēmuma, kurā Tiesa autoritatīvi nosaka pušu juridiskās tiesības.

Eiropas Ombuda procedūru loģika ir sarežģītāka un ietver elastību starp diviem darbības veidiem. No vienas puses, pastāv strīdu izšķiršanas režīms, kas koncentrējas uz problēmu risināšanu, konfliktu mazināšanu, kompromisa iespējām un abpusēji izdevīgiem rezultātiem. No otras puses, pastāv iztiesāšanas veids, kurā es konstatēju vai nu administratīvas kļūmes, vai administratīvas kļūmes neesamību. Šo režīmu regulē loģika, kas ir analoģiska Tiesas loģikai, kurā viena puse uzvar, bet otra zaudē.

Atbilstošais līdzsvars starp abiem režīmiem ir atkarīgs no konkrētā gadījuma, un dažos gadījumos var būt nepieciešams pārslēgties starp abiem režīmiem vairāk nekā vienu reizi.

Manuprāt, Eiropas iestādes tiek mudinātas sadarboties ar mani strīdu izšķiršanas režīmā, zinot, ka ombuda izmeklēšana nav vērsta tikai uz jautājumu “kādas ir pušu likumīgās tiesības?”. Formālāk izsakoties, iestādei, kurai raksturīga pilsoņiem sniegto pakalpojumu kultūra, sūdzība būtu jāuzskata par iespēju praksē īstenot izsniegšanas principu. Vēlme sadarboties ar ombudu, lai panāktu apmierinošu sūdzības risinājumu, ir svarīga apņemšanās ievērot šo principu izpausme.

Ja nebūtu citas dzīves kā vien likumība - ja, citiem vārdiem sakot, administratīva kļūme neizbēgami nozīmētu nelikumību - iestādes un sūdzību iesniedzēji tiktu mudināti uzskatīt manu izmeklēšanu nevis par iespēju meklēt abpusēji izdevīgu risinājumu, bet gan par aizstājēju vai pat mēģinājumu tiesas procesam, kurā vienīgais atbilstošais jautājums būtu: „Vai iestāde ir rīkojusies likumīgi?” Šāds rezultāts, manuprāt, ievērojami samazinātu ieguldījumu, ko Eiropas ombuds kā Kopienas tiesu partneris var sniegt, lai uzlabotu attiecības starp Eiropas iestādēm un Eiropas pilsoņiem.

5 Secinājums

Draugi un kolēģi, ļaujiet man izdarīt secinājumus, uzsverot, ka veiksmīga ombuda darbība cita starpā ietver iestādes apdomīgu pielāgošanu konstitucionālajai, juridiskajai un administratīvajai kultūrai, kurā tai jādarbojas. Iestādes elastīgums un daudzveidība ir daļa no tās spēka.

Tāpēc dažādās valstīs ir gan telpa, gan vajadzība pēc ombudiem, lai pieņemtu atšķirīgas pieejas.

Tomēr tajā pašā laikā, neraugoties uz dažām neveiksmēm, mēs tagad lielā mērā esam pārvarējuši dziļi traumatisko politisko šķelšanos Eiropā un esam ievērojami mazinājuši 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma dziļo sociālo un ekonomisko šķelšanos. Daudzas valstis, tostarp mana valsts Grieķija, ir guvušas straujus panākumus, parādot, ka novēlotiem ieceļotājiem var būt priekšrocības, jo viņi var gūt labumu no jau uzkrātās pieredzes, un viņi var ātri saplūst ar “agrīniem ieviesējiem”, ko sociālie zinātnieki bieži dēvē par “lēcienu lēcieniem”.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka trīs viļņi, kurus es aprakstīju iepriekš, patiešām ir paredzēti konverģencei tādā nozīmē, ka tiesiskums, cilvēktiesības un pakalpojumu kultūra valsts pārvaldē atspoguļo vērtības un centienus, kas mums visiem ir kopīgi.

Paldies par uzmanību.

---

(1) Sk. Bengt Wieslander, The Parliamentary Ombudsman in Sweden, The Bank of Sweden Tercentenary Foundation, 1994. gads.

(2) Hans Gammeltoft-Hansen, “Tendences, kuru rezultātā tiek izveidots Eiropas ombuds”, P. Nikiforos Diamandouros (red.), Eiropas Ombuds: Izcelsme, uzņēmējdarbības veikšana, attīstība (Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs: 2005. gads), 13.–26. lpp., 17.–18. lpp.

(3) Portugāles ombuds tika izveidots 1975. gadā (Dekrētlikums Nr. 212/75, 21. aprīlis) un pēc tam iekļauts Portugāles 1976. gada konstitūcijā (23. pants). Spānijas 1978. gada konstitūcijā bija paredzēts ombuda amats (54. pants), un pirmais ombuds tika iecelts 1982. gadā. Grieķijā ombudu izveidoja 1997. gadā (Likuma Nr. 2477/97 1. pants, sk. tagad Likumu Nr. 3094/2003) un pēc tam iekļāva Grieķijas 2001. gada Konstitūcijas 103. panta 9. punktā. Pirmais Grieķijas ombuds stājās amatā 1998. gadā.

(4) Polijas ombuds ir izņēmums, kas tika izveidots 1987. gadā, neilgi pirms komunisma krišanas šajā valstī.

(5) Sk. 2002. gada 27. jūnija lēmumu par OI/2/2001/(BB)OV.

http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/01oi2.htm

(6) Lieta C-144/04 Werner Mangold pret Rüdiger Helm [2005] ECR I-9981, 75. punkts.

(7) Sk. 2006. gada 8. decembra lēmumu par OI/3/2006/BB.

http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/06oi3.htm

(8) Sk. Jocelyne Bourgon “Responsive, responsible and respect government: ceļā uz jaunu valsts pārvaldes teoriju, Administratīvo zinātņu starptautiskais pārskats, 73. sēj. Nr. 1 (2007) 7-26.