Hartas izstrādes iemesli

Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā teikts, ka Eiropas Savienība ievēro pamattiesības. Tas ir svarīgs solījums iedzīvotājiem. Tomēr Līgumā nav noteikts, kādas ir pamattiesības. Šajā pantā ir minēta arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija (ECTK), bet ECTK nav izpildāma pret Savienības iestādēm tādā pašā veidā kā pret dalībvalstīm, kuras visas to ir parakstījušas.

Lai labotu šo situāciju, Komisija gandrīz pirms desmit gadiem ierosināja, ka Kopienai būtu jāparaksta arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tiesa 1996. gada martā nolēma, ka spēkā esošais EK līgums to nepieļauj (1).

Tas bija sākumpunkts idejai par Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.

Izstrādes process

Lēmums par hartas projektu tika pieņemts 1999. gada jūnijā Eiropadomē Ķelnē. Šis uzdevums tika uzticēts īpašai organizācijai, ko sauc par Konventu. Eksperiments bija veiksmīgs un iedvesmoja pašreizējo Konventu, kas izstrādā konstitūciju Eiropas Savienībai.

Eiropas ombuds bija novērotājs pirmajā - Hartas - konvencijā. Viņam ir tāds pats statuss konstitucionālajā vai, kā tas tiek dēvēts, Eiropas Konventā.

Hartas konvencija sāka un pabeidza darbu 2000. gadā. Tā ievēlēja par priekšsēdētāju Roman Herzog, bijušo Vācijas prezidentu un Vācijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju. Viņa vadībā Konvents pieņēma gudru stratēģiju. Šķita skaidrs, ka dažas dalībvalstis iebildīs pret juridiski saistošu hartu. Konvencija netērēja laiku debatēm par šo jautājumu, bet izstrādāja hartu tā, it kā tā kļūtu juridiski saistoša. Tas nozīmēja, ka tekstam varētu piešķirt juridisku spēku nākotnē, kad būs politiskā griba to darīt.

Ko satur Harta

Harta ir esošo pamattiesību pārskatīšana pieejamākā veidā.

Dažas Hartas tiesības atbilst ECTK noteiktajām tiesībām. Šo tiesību nozīme un darbības joma ECTK un Hartā ir vienāda, pat ja Hartā izmantots mūsdienīgāks formulējums (Hartas 52. panta 3. punkts). Protams, tas neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

Turklāt Hartā ir ietvertas ekonomiskās un sociālās tiesības, kā arī Eiropas pilsonības tiesības. Pēdējās minētās ietver tiesības uz labu pārvaldību (41. pants), kas ir pirmā reize, kad šīs tiesības ir skaidri minētas starptautiskā cilvēktiesību instrumentā.

Harta ir pasludināta

2000. gada 7. decembrī Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētāji kopīgi proklamēja hartu vienlaikus ar Nicas līguma parakstīšanu.

Šī rīcība, kas veikta Eiropas Savienības augstāko iestāžu vārdā, dod pilsoņiem tiesības uzskatīt, ka Līguma 6. pantā minētās pamattiesības ir tādas pašas kā Hartā noteiktās pamattiesības.

Lai gan Harta pati par sevi nav juridiski saistoša, tā ir pārliecinoša attiecībā uz to, kādas ir personu esošās juridiskās tiesības. Harta ir minēta gan Pirmās instances tiesas (2), gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas (3) spriedumos. Uz to regulāri atsaucas arī Tiesas ģenerāladvokāti.

Eiropas Ombuds un Harta

Eiropas Ombuds uzskata, ka, Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem svinīgi proklamējot Hartu, šīs trīs iestādes apņemas ievērot Hartā ietvertās tiesības. Pretējā gadījumā tiktu pieļauta administratīva kļūme.

Kopš proklamēšanas ombuds ir centies mudināt iestādes un struktūras ievērot Hartā noteiktās tiesības.

Mēs pēc savas iniciatīvas veicām trīs izmeklēšanas par konkrētām Hartas tiesībām:

• Izmeklēšana par ierēdņu vārda brīvību un tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu lika Komisijai ierosināt grozījumus Civildienesta noteikumos.
• Izmeklēšana par diskrimināciju vecuma dēļ darbā pieņemšanas procesā lika Eiropas Parlamenta un Komisijas priekšsēdētājiem vienoties nekavējoties izbeigt vecuma ierobežojumu izmantošanu darbā pieņemšanas procesā.

Mēs esam izmantojuši Hartu sūdzību izskatīšanā:

• Ombuds sagatavoja īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam par sieviešu netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, norīkojot valsts ierēdņus. Reaģējot uz to, Komisija atcēla attiecīgo noteikumu.
• Ombuds izskatīja arī sūdzību par rasu līdzsvara trūkumu, pieņemot darbā Eiropas Savienības iestādēs un struktūrās. Reaģējot uz to, Komisija apņēmās mudināt minoritāšu kopienu pārstāvjus iesniegt pieteikumus un sagatavot rīcības plānu par vienlīdzīgām iespējām.

Tiesības uz labu pārvaldību

Ombuds uzņēmās iniciatīvu izstrādāt Labas administratīvās prakses kodeksu, kurā sīki izklāstīts, ko nozīmē laba pārvaldība. Eiropas Parlaments 2001. gada 6. septembrī apstiprināja kodeksu ar dažām izmaiņām.

Parlaments aicināja Ombudu piemērot kodeksu, pārbaudot, vai ir pieļauta administratīva kļūme, lai īstenotu Hartas 41. pantā minētās tiesības uz labu pārvaldību. To mēs tagad darām, informējot visas Kopienas iestādes un struktūras par kodeksu.

Parlaments arī aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas administratīvajām tiesībām, kas vienādi attiektos uz visām Savienības iestādēm un struktūrām.

Ombuds ir atbalstījis šo ideju, ierosinot konstitūcijā iekļaut labu pārvaldību kā Savienības mērķi, kā arī īpašu noteikumu par likuma par labu pārvaldību pieņemšanu.

Ombuds arī ierosināja Komisijai pieņemt īpašu kodeksu saskaņā ar Hartas 41. pantu, lai tā varētu administratīvi izskatīt 226. panta sūdzības par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem dalībvalstīs. Atbildot uz to, Komisija pagājušajā gadā publicēja paziņojumu, kurā atspoguļots reāls progress virzībā uz taisnīgu administratīvo procedūru sūdzību iesniedzējiem.

Hartai vajadzētu būt juridiski saistošai

Diemžēl joprojām pastāv pretestība Padomes administrācijā un Tiesas administrācijā. Mēs nesen uzzinājām, ka viņi cenšas aizkavēt jaunā Eiropas Personāla atlases biroja galīgo lēmumu neizmantot vecuma ierobežojumus, neraugoties uz to, ka lielākā daļa iesaistīto iestāžu un struktūru jau ir uzņēmušās publiskas saistības.

Diemžēl vēlme diskriminēt un pārkāpt citas pamattiesības joprojām ir spēcīga pat bagātajās un civilizētajās valstīs, kas veido Eiropas Savienību. Esmu dzirdējis, ka dažas augstas amatpersonas apgalvo, ka Harta ir tikai politiķu solījums un ka nevienam nevajadzētu gaidīt, ka tā tiks ievērota. Tāpēc es uzskatu, ka Konvencijai ir tiesības uzstāt, ka turpmākajā Eiropas Savienības konstitūcijā Hartai ir jāpiešķir juridisks spēks. Tai būtu jāuzliek saistības Savienības iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstīm jautājumos, ko reglamentē Kopienas tiesību akti.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi un tiesiskums

Ir būtiski padarīt Hartu juridiski saistošu, taču ar to vien nepietiek. Es nāku no valsts, kurai agrāk bija cita Savienība kā tuva kaimiņvalsts - Padomju Savienība. Padomju Savienībai bija konstitūcija, kurā bija ietvertas dažas brīnišķīgas tiesības. Problēma bija tā, ka neviens viņiem nesekoja un pilsoņiem nebija efektīvu procedūru savu tiesību īstenošanai.

Tiesiskuma sabiedrībās tiesības un tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir savstarpēji saistīti. Tas ir precizēts Hartas 47. pantā, kurā noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Šis noteikums norāda pilsoņiem, ka viņiem ir tiesības uz tiesisko aizsardzību, bet ne to, kādi ir tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Tāpēc es ierosināju Eiropas Konventam konstitūcijā iekļaut nodaļu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai informētu pilsoņus par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami, ja netiek ievērotas viņu tiesības saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem, tostarp pamattiesības.

Nodaļa būtu jāsāk ar tiesām: tās ir galvenie tiesiskuma garanti. Mums jāinformē iedzīvotāji, ka viņiem ir tiesības vērsties valsts tiesās, lai aizstāvētu savas tiesības saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem. Būtu pienācīgi jāpiemin Tiesas svarīgā konstitucionālā loma.

Ombuds visās dalībvalstīs

Vairāk nekā 13 gadus strādājot par ombudu ─ vispirms par valsts ombudu un pēc tam par Eiropas Savienības ombudu ─, es uzskatu, ka Eiropas pilsoņiem vajadzētu būt arī tiesībām uz ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja viņiem ir strīds ar valsts pārvaldi. Šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis var būt vai nu ombuds, vai līdzīga struktūra ar konstitucionālām pilnvarām. Iedzīvotājiem ir labi, ka viņiem ir šāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis, jo tas ir elastīgs, ātrs un bez izmaksām sūdzības iesniedzējam.

Protams, katrai dalībvalstij pašai ir jālemj par šīs struktūras darbības jomu un pilnvarām, ja vien tā garantē labas pārvaldības un tiesiskuma veicināšanu, tādējādi uzlabojot attiecības starp administrāciju un pilsoņiem. Strīda gadījumā ar valsts pārvaldi vajadzētu būt struktūrai, kuras uzdevums ir izskatīt individuālas sūdzības. Šī struktūra var arī uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu labākas administratīvās procedūras un praksi.

Ir iespējams izveidot gan Lūgumrakstu komiteju, gan ombudu, kas veiksmīgi sadarbojas. Tāda ir situācija Eiropas Savienībā, kur sadarbība nepārprotami darbojas pilsoņu labā. Lūgumrakstu komitejai kā politiskai struktūrai būtu jākoncentrējas uz principiāliem jautājumiem, kuros ir vajadzīga politiskā pieredze un ietekme, lai labotu situāciju. Ombudam parasti būtu jāizskata iedzīvotāju individuālās sūdzības. Komitejai ir lietderīgi pārraudzīt ombuda darbu, izskatot viņa gada ziņojumu un tādējādi sniedzot ombudam norādījumus un padomus.

Valstu ombudi pašlaik ir izveidoti 12 no 15 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Reģionālā līmenī darbojas arī aptuveni 40 ombudi un līdzīgas struktūras.

Vācijā ir labi funkcionējošas lūgumrakstu komitejas federālajā līmenī un federālajās zemēs . Dažās federālajās zemēs ir arī ombudi. Itālijā pašlaik nav valsts ombuda vai lūgumrakstu komitejas, bet ir aktīvs reģionālo un pašvaldību ombudu tīkls. Luksemburgā pašlaik nav ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļu atsevišķiem strīdiem ar valsts pārvaldi. Tomēr gan Itālijā, gan Luksemburgā ir priekšlikumi izveidot valsts ombudu. Visās 10 valstīs, kas pievienosies Eiropas Savienībai 2004. gadā, jau ir izveidoti valsts ombudi vai līdzīgas struktūras.

Tāpēc konstitūcijas nodaļā par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem būtu jānorāda, ka pilsoņiem ir tiesības iesniegt sūdzību ombudam vai līdzīgai struktūrai katrā dalībvalstī.

Ombudu un līdzīgu struktūru tīkls

Eiropas Ombuds un pašreizējie ombudi un līdzīgas struktūras Eiropas Savienībā sadarbojas tīklā. Mēs sniedzam informāciju par Eiropas tiesību aktiem un ātri nododam lietas iestādei, kas vislabāk spēj tās risināt. Valsts un reģionālie ombudi ir kompetenti izskatīt lietas, kas saistītas ar Kopienas tiesību aktiem, un viņiem ir arī ilga pieredze cilvēktiesību jautājumos. Tiem varētu būt svarīga nozīme, palīdzot padarīt Pamattiesību hartu par dzīvo realitāti.

Gan tīkls, gan Hartas īstenošana tiktu stiprināta, ja Eiropas Ombuds varētu nodot pamattiesību lietas izskatīšanai Tiesā, ja parastā ombuda izmeklēšanā nebūtu iespējams rast risinājumu. Tas varētu ierobežot to lietu skaitu, kurās privātpersonas pašas varētu mēģināt iesniegt pamattiesību lietas Kopienas tiesās.

Konstitūcijas nodaļā par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem būtu arī skaidri jānorāda, ka pilsoņiem ir tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam par dalībvalstu izdarītiem Eiropas tiesību aktu pārkāpumiem. Komisijai vajadzētu būt pienākumam sadarboties ar Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu, ka sūdzība tiek izskatīta, izmantojot taisnīgu un atklātu procedūru.

Diemžēl šķiet, ka Konstitucionālā līguma provizoriskajā projektā, kas tika publicēts pagājušā gada oktobra beigās, nav paredzēta nodaļa par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Es ceru, ka visi šeit darīs visu iespējamo, lai mudinātu Konventu nopietni izskatīt šo jautājumu un iekļaut nodaļu par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Komisāra Vitorino vadītā diskusiju loka izveide par Tiesu sniedz labu iespēju risināt šo jautājumu.

Pievienošanās starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem

Pieredze liecina, ka starptautiskas uzraudzības iespēja vēl vairāk uzlabo un stiprina pamattiesību aizsardzību.

ECTK ir visattīstītākā un efektīvākā šāda veida sistēma pasaulē. Visas Savienības dalībvalstis atzīst starptautisku uzraudzību, izmantojot konvenciju sistēmu, kuras izveidē un attīstībā tās ir aktīvi piedalījušās ilgākā laikposmā. Tādēļ šķiet pareizi, ka arī Savienības iestādēm un struktūrām, pievienojoties Konvencijai, būtu jāakceptē šī uzraudzība.

Eiropas Padome ir izstrādājusi arī citus svarīgus starptautiskus cilvēktiesību instrumentus, piemēram, Eiropas Sociālo hartu, Eiropas Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu un Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

Pastāv arī tādi Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumenti kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī vairākas SDO konvencijas, piemēram, konvencijas par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību (C87, 1948) un bērnu darba ļaunāko formu konvencija (C182, 1999).

Konstitūcijas 5. panta 2. punkts pašreizējā redakcijā liegtu Savienībai pievienoties jebkuram starptautiskam cilvēktiesību nolīgumam, kas nav ECTK.

Es uzskatu, ka Konstitūcijai ir jādod Eiropas Savienībai iespēja sekot vairuma dalībvalstu labajam piemēram, pievienojoties citiem starptautiskiem cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas instrumentiem.

Tāpēc es esmu iesniedzis grozījumu, lai konstitūcijā paredzēto pilnvarojuma noteikumu padarītu vispārīgāku.

Secinājums

Līdz šim cilvēktiesību jautājumi Eiropas Konventā ir labi pavirzījušies uz priekšu. Tas ir pateicoties komisāra Vitorino un Hartas un pievienošanās ECTK darba grupas locekļu izrādītajai apņēmībai ievērot cilvēktiesības.

Šķiet, ka Konvencijā principā ir atzīts, ka Hartai ir jābūt saistošai Kopienas tiesībās un ka Savienība varētu pievienoties ECTK.

Ir svarīgi uzsvērt, ka šie lielie soļi uz priekšu būtu jāatbalsta ar labi funkcionējošu tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu, kurā tiesu galvenā loma tiek papildināta ar papildu ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Pilsonim, kurš vēlas zināt, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir pieejami, ja tiek pārkāptas viņa tiesības saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem, vajadzētu būt iespējai atrast atbildi, kas skaidri izklāstīta Savienības konstitūcijā.

---

(1) Atzinums 2/94 [1996] ECR I-1759. Tiesa nosprieda, ka EK līguma (EKL) 308. pants (bijušais 235. pants), kas piešķir Padomei pilnvaras veikt attiecīgus pasākumus, ja Kopienas rīcība ir vajadzīga, lai sasniegtu kādu no Kopienas mērķiem, nav pietiekams juridiskais pamats, ņemot vērā „būtiskās institucionālās sekas” Kopienai un dalībvalstīm, kas pievienojas Eiropas Konvencijai.

(2) Skatīt lietu T-54/99, max.mobil Telekommunikation Service GmbH pret Komisiju, 2002, ECR II-00313, 48. un 57. punkts; lietu T-177/01, Jégo-Quéré & Cie SA pret Komisiju, 2002, ECR II-02365, 42. un 47. punkts; lietu T-211/02 Tideland Signal Limited pret Komisiju, 2002. gada 27. septembra spriedums, 37. punkts; apvienotās lietas T-377/00, T-379/00, T-380/00, T-260/01 un T-272/01, Philip Morris International, Inc. un citi pret Komisiju, 2003. gada 15. janvāra spriedums, 122. punkts.

(3) Skat. 2002. gada 11. jūlija sprieduma lietā Goodwin pret Apvienoto Karalisti 100. punktu; 2002. gada 11. jūlija sprieduma lietā I pret Apvienoto Karalisti 80. punktu.