Labrīt un liels paldies par uzaicinājumu. 

Šodienas temats ir tieši saistīts ar vienu no mana biroja galvenajiem mērķiem. 

Ombuda birojā sūdzības un jautājumi, ko mēs saņemam, ievērojami atšķiras, taču tiem visiem ir vienojošs pavediens: nodrošināt, ka iedzīvotāji var uzticēties savām publiskajām iestādēm. 

Uzticēšanās ir būtiska gan Eiropas projekta panākumiem, gan Eiropas demokrātijas spēkam. Tieši tas vieno iedzīvotājus un iestādes, ļaujot tiem veidot saiknes, kas vajadzīgas, lai kopīgi rastu risinājumus neatliekamām problēmām un uzlabotu cilvēku dzīvi. 

Taču uzticēšanās nav automātiska. Tā tiek veidota lēni, laika gaitā, un tā ir atkarīga no spēcīgiem pamatiem – pārredzamības, pārskatatbildības, taisnīguma un integritātes. Un, kad tas ir uzbūvēts, tam ir nepieciešama regulāra apkope un aprūpe. 

Tehnoloģiskās pārmaiņas, neparedzētas nepilnības, ģeopolitiski notikumi un iedzīvotāju mainīgās cerības — tas viss var likt mums pārskatīt noteikumus, procedūras un ētikas normas, kas ir iedzīvotāju uzticēšanās pamatā. 

Uzticības saglabāšana ES iestādēm nozīmē arī atbalstīt un atbalstīt iedzīvotāju tiesības jēgpilni piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. 

Šajā ziņā sabiedrisko lietu industrija ieņem nedaudz paradoksālu pozīciju.

No vienas puses, pārredzamas un labi regulētas lobēšanas un informēšanas darbības sniedz iedzīvotājiem, uzņēmumiem un organizācijām efektīvu veidu, kā paust savu viedokli un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tie arī nodrošina lēmumu pieņēmējiem piekļuvi svarīgām zināšanām un datiem — informācijai, kas palīdz nodrošināt, ka politika ir balstīta uz realitāti un labāk kalpo sabiedrībai. 

No otras puses, lobēšana var arī saasināt pastāvošo nevienlīdzību. Tas var radīt nevienlīdzīgu piekļuvi lēmumu pieņēmējiem, kā rezultātā tiek pieņemti tiesību akti, kas kalpo šaurām vai konkrētām interesēm, nevis plašākam sabiedriskajam labumam. Kad tas notiek, tiek iedragāta cilvēku uzticēšanās lēmumu pieņemšanas procesam un ES iestādēm kopumā. 

Un, protams, tas ir otrais scenārijs, par kuru mēs visbiežāk dzirdam plašsaziņas līdzekļos. Sliktākajos gadījumos mēs redzam tiešu korupciju vai nelikumīgu ietekmi. 

Tādi piemēri kā Qatargate vai nesenie Huawei lobēšanas apgalvojumi ne tikai kaitē ES iestāžu reputācijai; tie arī grauj pašas sabiedrisko lietu nozares reputāciju. Tie pastiprina dažu cilvēku negatīvo priekšstatu par to, ka parlamentāriešus, valsts amatpersonas vai sabiedrisko lietu speciālistus motivē nevis kopējais labums, bet gan viņu pašu iedzīvošanās. 

Mēs, protams, zinām, ka tā nav taisnība. Daži slikti āboli nenosaka visa ābeļu koka integritāti. Tomēr tie joprojām var atklāt nopietnu vājumu – tādu, ko var pārņemt populistiski spēki un kas ir pārspīlēts tādā mērā, ka grauj uzticēšanos mūsu demokrātiskajām iestādēm. 

Šajā ziņā noteikti ir iepriecinoši, ka Eiropas Parlaments pēc Kataras pieņēma jaunus ētikas noteikumus — noteikumus, kuru mērķis ir atjaunot zaudēto uzticēšanos un novērst līdzīgus notikumus nākotnē. 

Tomēr, kā mans birojs jau iepriekš norādīja, šādi noteikumi ir tikai tikpat stingri kā to īstenošana un izpilde. To izveide ir stabils plāns, kā atgūt iedzīvotāju uzticēšanos, taču vēl ir daudz darāmā. 

Arī neatkarīgas ES ētikas struktūras izveide ir pozitīvs solis ceļā uz stingrākiem un konsekventākiem standartiem visā ES administrācijā. Tomēr tas vēl nedarbojas. 

Un pat tad, kad tā sāks darboties, ir svarīgi atzīt, ka šai struktūrai nebūs pilnvaru tieši saņemt sūdzības. 

Šī loma pieder manam birojam. Mans mērķis ir nodrošināt, lai mēs arī turpmāk tiktu atzīti par galveno atsauces punktu ētikas un integritātes jautājumos – gan veicot izmeklēšanu, atbildot uz sūdzībām, gan pēc savas iniciatīvas izmeklējot iespējamās sistēmiskās problēmas. 

Mūsu līdzšinējais darbs un notiekošās izmeklēšanas skaidri uzsver šo apņemšanos. Ļaujiet man jums pastāstīt par dažiem piemēriem un dažiem rezultātiem, ko esam sasnieguši. 

Veikt, piemēram, izmeklēšanu, ko mans birojs veica par ES Pārredzamības reģistru — esmu pārliecināts, ka daudzi no jums to labi zina. 

Reģistrs ir būtisks instruments, lai apliecinātu gan ES iestāžu, gan sabiedrisko lietu nozares apņemšanos nodrošināt pārredzamību un integritāti. Bet tas nav bez tās vājajiem punktiem. 

Saņēmuši sūdzību no patērētāju grupas, mēs konstatējām, ka Pārredzamības reģistra sekretariāts nav pienācīgi izskatījis apgalvojumus, ka divas organizācijas nav atklājušas savas nozares saiknes un finansējuma avotus. Tās novērtējums bija pārāk ierobežots, un tās “saistības” definīcija bija pārāk šaura. 

Ņemot vērā to, ka Sekretariāts pats nevar uzraudzīt visu reģistrēto personu sniegto informāciju, ir ļoti svarīgi, lai tas nopietni uztvertu sabiedrības sūdzības un rūpīgi izmeklētu tās. 

Mēs ierosinājām vairākus uzlabojumus, un man ir prieks teikt, ka Sekretariāts sniedza pozitīvu atbildi, atzīstot problēmas un norādot, ka tas attiecīgi atjauninās savas pamatnostādnes. 

Vēl viena mana biroja darbības joma attiecas uz profesionāliem interešu konfliktiem. 

Vienā izmeklēšanā mēs pārbaudījām Eiropas Komisijas lēmumu piešķirt ieguldījumu pārvaldības sabiedrībai BlackRock līgumu, lai izpētītu, kā vides, sociālos un pārvaldības jeb VSP mērķus varētu integrēt ES banku uzraudzībā. 

Šis temats nepārprotami interesēja “BlackRock”, kas jau bija centies ietekmēt politikas veidošanu šajā jomā. 

Ņemot vērā mūsu ierosinājumus, Komisija atjaunināja savas iekšējās iepirkuma pamatnostādnes, lai skaidri norādītu, ka būtu jāizslēdz pretendenti, kuriem ir profesionāli interešu konflikti. 

ES tiesību akti par publisko iepirkumu vēlāk tika grozīti, lai šo izņēmumu padarītu par skaidru prasību. 

Viena no lielākajām ar ētiku saistītajām jomām, ar ko mēs saskaramies, ir virpuļdurvju efekta jautājums. 

Tikai dažas lietas iedragā sabiedrības uzticēšanos vairāk nekā ziņas, ko augsta ranga amatpersona ir pārcēlusi uz uzņēmumu, kuru tā reiz regulēja. Ikvienam, protams, ir tiesības strādāt, bet tas ir jālīdzsvaro ar interešu konfliktu novēršanu un uzticības saglabāšanu valsts iestādēm. 

Pēdējos gados ES struktūras ir apstiprinājušas augstāko amatpersonu pārcelšanos, kas raisīja nopietnas bažas. 

Iepriekšējās izmeklēšanās atklājās, ka Komisija mēdza par zemu novērtēt kaitējumu sabiedrības uzticībai, kad ierēdņi sāka pildīt saistītus pienākumus privātajā sektorā. Ir veikti daži uzlabojumi: Komisija tagad ierobežo neapmaksātā atvaļinājumā esošo darbinieku iespējas strādāt darbu, kas saistīts ar interešu konflikta risku; Eiropas Banku iestāde un Eiropas Aizsardzības aģentūra ir īstenojušas mūsu ieteikumus; un Parlaments bijušajiem EP deputātiem ieviesa sešu mēnešu nogaidīšanas periodu. 

Tomēr joprojām pastāv problēmas – efektīvi uzraudzīt šos ierobežojumus un nodrošināt konsekventus noteikumus visās iestādēs, aģentūrās un struktūrās.

Tāpēc mana pirmā izmeklēšana pēc savas iniciatīvas Eiropas ombudes amatā ir vērsta uz to, kā virpuļdurvju efekts tiek pārvaldīts visās ES aģentūrās, kas īsteno politiku dažādās nozarēs, sākot no banku darbības un aizsardzības līdz ķīmiskajām un farmaceitiskajām vielām. Mans mērķis ir apzināt paraugpraksi un nepilnības noteikumos vai izpildē, lai nodrošinātu stingrus, konsekventus standartus, un es ceru dalīties ar mūsu konstatējumiem. 

Ar šīm izmeklēšanām mans birojs izaicina pašapmierinātības kultūru, kas varētu ļaut rasties skandāliem. Tomēr uzticēšanās nodrošināšana ir kopīga atbildība: iestādēm ir jārīkojas godprātīgi, un lobētājiem un sabiedrisko lietu speciālistiem, sadarbojoties ar administrāciju, ir jāievēro visaugstākie standarti. 

Daudzām nozares apvienībām un uzņēmumiem jau ir stingras iekšējās procedūras, lai ievērotu ES noteikumus par lobēšanu, interešu konfliktiem un virpuļdurvju efektu. 

Tomēr vienmēr ir iespējams iet tālāk — pārsniegt minimumu un parādīt iedzīvotājiem, ka sabiedrības iesaiste var būt gan ietekmīga, gan ētiska. 

Nosakot iekšējos standartus, kas pārsniedz regulatīvās prasības, jūs varat nodrošināt, ka ietekme tiek īstenota tā, lai iedvesmotu uzticēšanos mūsu iestādēm un veicinātu taisnīgāku, spēcīgāku un vienlīdzīgāku Eiropu. 

Piemēram, attiecībā uz virpuļdurvju efektu mans birojs ir ierosinājis, ka darba devēji varētu palielināt sabiedrības uzticēšanos, publicējot informāciju par lobēšanu un citiem ierobežojumiem, kas attiecas uz jauniem darbiniekiem, kuri ir aizgājuši no ES administrācijas. 

Tas nav jāpilnvaro. Jūs varat uzņemties vadību savās tīmekļa vietnēs vai paziņojumos presei, parādot, ka sabiedrisko lietu nozare nopietni uztver savus ētiskos pienākumus. 

Ir vēl viens pēdējais punkts, ko vēlos uzsvērt. 

Pārredzamas un atbildīgas publiskās pārvaldes nodrošināšana ir kas vairāk par noteikumiem un politiku. Tas attiecas arī uz personisko atbildību un pārdomām. 

Pasaule strauji mainās — tehnoloģiju attīstība un mākslīgais intelekts, karš Ukrainā, tirdzniecības spriedze, dezinformācija un klimata krīze — tas viss rada bažas par mūsu drošību, labklājību un brīvību. 

Šajā kontekstā svarīgāk nekā jebkad agrāk ir tas, lai politikas veidotāji to panāktu pareizi, un sabiedrisko lietu nozare var palīdzēt. Kvalificēti speciālisti var pārvērst sarežģītas idejas skaidrā vēstījumā, virzot politiku, virzot inovāciju un nodrošinot, ka tiek uzklausīti būtiski viedokļi. 

Bet tas ir atkarīgs no dziļākas apņemšanās: domājot par darbu mūsu kolektīvās nākotnes kontekstā, uzdodot smagus jautājumus par īstermiņa ieguvumu ilgtermiņa ietekmi un saglabājot spēcīgu morālo kompasu. Mums ir jāuzdod jautājums ne tikai par to, ko var darīt, bet arī par to, ko vēl var darīt, proaktīvi veidojot labāku, taisnīgāku un ilgtspējīgāku sabiedrību. 

Uzticēšanās atjaunošana ES politikai nav tikai politiķu vai civildienesta ierēdņu uzdevums. Tā ir kopīga atbildība, kurai jābūt mūsu visu prioritātei. 

Virzoties uz priekšu, jautāsim ne tikai par to, vai noteikumi ir pareizi, bet arī par to, kā katrs no mums var profesionāli un personīgi veicināt cerīgāku nākotni. 

Paldies.