Labdien, visi, un jūs esat ļoti laipni aicināti piedalīties mūsu diskusijā šajā pēcpusdienā. Temats būtībā attiecas uz veidu, kādā valsts pārvaldes iestādes – un līdz ar to arī sabiedrību – var aizsargāt no populistiska impulsa graut jebko, kas izpaužas kā valdības nodoms īstenot “tautas gribu”, neatkarīgi no tā, vai runa ir par plašsaziņas līdzekļiem, tiesām, regulatoriem vai pašu civildienestu.

Akadēmiskajā un citā literatūrā par šo tematu ir atzīts šis jautājums, un šā raksta lielākās daļas centrā ir izpēte par to, kas ir neatkarīga valsts pārvalde, vai, konkrētāk, kādas ir civildienesta “paklausības” robežas jebkuras valdības, populistu vai citām prasībām.

Protams, nav vienas tautas gribas, bet, iespējams, nav arī civildienesta, kas ir apņēmīgi neitrāls un kam nav savas iekšējās gribas vai ambīciju.

Saspīlējums starp tā saukto “pastāvīgo valdību” un mūsdienu valdību pastāv un vienmēr ir pastāvējis pat visliberālākajās demokrātijās. Šī spriedze izpaužas telpā starp civildienesta pienākumu īstenot ievēlētas valdības likumdošanas programmu un civildienestu, kas dažkārt ir pretrunīgs vai, kritiski vērtējot, tiek uztverts kā pretrunīgs attiecībā uz šo programmu vai tās daļām.

Mēs redzējām, kā šis vēstījums izpaudās Brexit laikā, un mēs arī redzējām, kā tas izpaudās bijušās Lielbritānijas premjerministres Liz Truss mēģinājumā īstenot budžeta pasākumus, kas galu galā noveda pie viņas krišanas, ko Truss vainoja dziļās valsts “wokenomikā”.

Līdzšinējo Brexit nespēju realizēt visu, ko solīja tā čempioni, līdzīgi vaino daži britu politiķi, kā arī Brexit ideologi, piemēram, Nigel Farage, par tā sauktajiem bezsejas birokrātiem, kas aktīvi cenšas to graut.

Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans (Viktor Orban) regulāri vēršas pret Briseles birokrātiem, neuzskaitāmu eliti, kā viņš attēlo tos, ar kuriem jāsaskaras, un labi nostiprinājušos tropu, ne tikai Ungārijā. Viņa ambīcijas ir palielinājušās, jo viņš ar plašsaziņas līdzekļu, vēlēšanu un citu tiesību aktu starpniecību ir īstenojis kontroli pār daudzām varas līdzsvara un atsvara sistēmām savā valstī.

Visā demokrātiskajā pasaulē valdības izvēlas atšķirīgu līdzsvaru starp ierēdņiem, kas iecelti amatā, izmantojot uz nopelniem balstītas procedūras, un ar amata pilnvaru drošību, un īstermiņa politiskajiem ierēdņiem, kas arī tur viņus konsultē. Neapšaubāmi ir taisnība, ka dažkārt rodas spriedze starp politiski ieceltajām personām un amatpersonām.

Jautājums šodien ir par to, kurā brīdī šī normālā un veselīgā spriedze kļūst neparasta un neveselīga vai kurā brīdī amatpersonas kļūst tik apdraudētas, ignorētas vai pārspīlētas, ka tiek apdraudētas demokrātiskās normas un tiesiskums?

Valdības var pamatoti teikt, ka, ja tās ir likumīgi ievēlētas konkrētā darba kārtībā, tām ir tiesības un pienākums īstenot šo darba kārtību ar sava civildienesta atbalstu.

Ja galu galā tiek konstatēts, ka šīs politikas izvēles ir kļūdainas, tad tiesības par to rūpēties ir politiskajai sistēmai – vai nu parlamentam, vai nākamajam vēlēšanu ciklam, vai dažreiz tiesu sistēmai, nevis civildienesta “iejaukšanās” pirms tam.

Arī šis viedoklis ir plaši pieņemts lielākajā daļā demokrātiju. Problēmas rodas tad, ja valdība cenšas mainīt savu pilsoņu pilsoniskās un politiskās tiesības, veicot izmaiņas savā tiesu sistēmā, piemēram, diskriminējot minoritātes, kontrolējot plašsaziņas līdzekļus, ierobežojot pilsoniskās sabiedrības organizācijas — tas ir daudzveidīgs veids, kā populistu rotaļu grāmata parasti tiek izspēlēta. Problēmas, protams, rodas arī tad, ja valdības teiktais vienkārši nav patiess.

Šādos gadījumos, kā valsts pārvalde novērš sevis izmantošanu par ieroci un pat pirms tam, kā valsts vai civildienestu var attīstīt un uzturēt tādā veidā, kas dod tam spēku, kad valdības vai politiskie līderi cenšas to piesaistīt savai populistiskajai mašīnai.