Labrīt, visi,

Paldies Juridiskā un administrācijas departamenta studentiem, absolventiem un mācībspēkiem par uzaicinājumu šodien uzstāties par Eiropas ombuda tematu ģeopolitiskajā laikmetā: pamattiesību un pārskatatbildības aizsardzība.

Varšava ir vispiemērotākā vieta meditācijai par ģeopolitisko domāšanu, ņemot vērā to, ka Polija atrodas ģeopolitiskās zemestrīces epicentrā, ko izraisīja Putina iebrukums Ukrainā pagājušajā gadā, un tā kā ģeopolitika noteikti informē tik daudzus lēmumus, ko jūs tagad pieņemat sev.

Pirms es runāju par šodienas temata būtību, es vēlos izskaidrot dažas lietas par savu lomu. Pirmais ir tas, ka es rīkojos pilnīgi neatkarīgi. Mani ievēl Eiropas Parlaments, neiesaistot ne dalībvalstis, ne Komisiju.

Es pirmo reizi devos uz vēlēšanām 2013. gadā, pamatojoties uz saviem desmit gadiem kā neatkarīgais Īrijas ombuds un informācijas brīvības komisārs, un nekad neesmu bijis nevienas politiskās partijas vai grupas biedrs vai publisks atbalstītājs.

Eiropas Līgumos un Pamattiesību hartā ir paredzētas ES pilsoņu tiesības uz labu pārvaldību, un Eiropas Ombudam ir uzdots nodrošināt šīs tiesības un plašākus labas pārvaldības principus.

Es skatu iedzīvotāju, uzņēmēju organizāciju, plašsaziņas līdzekļu, pilsoniskās sabiedrības un dažkārt arī parlamentāriešu individuālas sūdzības par ES pārvaldi.

Manas pilnvaras attiecas uz visu ES pārvaldi, izņemot Eiropas Parlamentu kā politisko iestādi un Eiropas Savienības Tiesu kā tiesu iestādi. Citiem vārdiem sakot, es nejautāju par EP deputātu politisko rīcību vai Tiesas nolēmumiem.

Tomēr manis izskatīto sūdzību klāsts ir plašs, sākot ar pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem, ES tiesību aktu pārkāpumu jautājumiem, zāļu klīnisko izmēģinājumu pārredzamību, interešu konflikta gadījumiem, kuros iesaistīti ES ierēdņi, strīdiem par ES dotāciju piešķiršanu, konkursiem un līgumiem, ES un citu valstu tirdzniecības darījumu pārredzamību, virpuļdurvju efekta gadījumiem, kad ES ierēdņi pāriet no publiskā sektora uz privāto sektoru, iespējamiem Pamattiesību hartas pārkāpumiem un strīdiem, kuros iesaistīti ES administrācijas darbinieki, un daudziem citiem.

Man ir tiesības pārbaudīt visus dokumentus, kas nepieciešami lietas izskatīšanai, un es arī izmantoju savas iniciatīvas tiesības, lai izmeklētu sistēmiskas problēmas ES administrācijā, pat ja neesmu saņēmis tiešu sūdzību par tām.

Pagājušajā nedēļā es iesniedzu īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam pēc izmeklēšanas par Eiropas Komisijas kavēšanos, izskatot lietas par piekļuvi dokumentiem un jo īpaši lietas, kas skar lielu sabiedrības interesi.

Jaunākie piemēri liecina, ka Komisijai bija vajadzīgs vairāk nekā gads, lai izskatītu pieprasījumus saistībā ar dokumentiem, kas attiecas uz migrāciju, ES atveseļošanas fondiem un sankcijām pret Krieviju. Esmu nobažījies par to, ka šī kavēšanās mazina iedzīvotāju spēju tieši un savlaicīgi pārbaudīt ES lēmumus un politiku.

Mani lēmumi nav saistoši, bet lielākajā daļā gadījumu tie tiek pieņemti pilnībā, daļēji vai galu galā.

Mans galvenais iemesls, lai dotos uz Varšavu šajā laikā, ir apmeklēt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras Frontex galveno mītni un apspriest ar izpilddirektoru un viņa komandu jautājumus, ko pilsoņi un citi izvirzījuši par šo aģentūru.  

Mēs saņemam daudzus pieprasījumus par publisku piekļuvi saistībā ar Frontex, ja aģentūra papildus sūdzībām par tās lomu pamattiesību jomā ir atteikusies publiskot noteiktus dokumentus.

Mēs esam arī veikuši vairākas izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas par Frontex, un mēs pašlaik noskaidrojam tās lomu meklēšanā un glābšanā, tostarp saistībā ar simtiem migrantu traģisko noslīkšanu, kad viņu laiva pagājušā gada jūnijā nogrima Grieķijas ūdeņos. Tā kā šī izmeklēšana turpinās un mēs gaidām Frontex atbildes, šajā posmā es nevaru par to pārāk daudz runāt.

Tātad, aplūkojot jautājumus, ar kuriem es strādāju, piemēram, dokumentu piekļuves lietas saistībā ar Krievijas sankcijām vai saistībā ar starptautiskās tirdzniecības darījumiem, vai pēc savas iniciatīvas mūsu izmeklēšanu par interešu konflikta pārbaudēm attiecībā uz tiem, kas iesaistīti Eiropas Aizsardzības fonda projektu priekšlikumu novērtēšanā, var redzēt, kā ES ģeopolitiskā domāšana un darbības noteikti ietekmē mūsu darbu.

Mana biroja – vai arī jebkura ombuda vai neatkarīga pārraudzības biroja – uzdevums ir atsaistīt un nošķirt “politiku”, kas nav mūsu darījumdarbība, no “pārvaldes”, kas ir un kas ietver pamatvērtības, kurām būtu jāvirza laba pārvaldība, proti, uzticēšanos, pārredzamību un pamattiesības.

Tāpēc šajā uzrunā es vēlos izpētīt divus galvenos jautājumus. Viens no tiem attiecas uz Eiropas Komisijas pozicionēšanu un raksturošanu saistībā ar būtiskiem globāliem traucējumiem, pārmaiņām un izaicinājumiem, proti, tās pāreju no vienkāršas “Komisijas” bijušā Komisijas priekšsēdētāja Barrozu vadībā tikai pirms desmit gadiem uz pašveidotu “ļoti politisku Komisiju” bijušā priekšsēdētāja Junkera vadībā pirms pārveidošanas par “ģeopolitisko Komisiju”, kā pašreizējā priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena raksturo pašreizējo Komisiju kopš 2019. gada.

Otrs jautājums ir migrācija — temats, kas pēdējo nedēļu laikā ir sasniedzis vēl vienu politisko bažu kulmināciju, — un jo īpaši tas, kā ES līdzsvaro šīs politiskās problēmas ar saviem pienākumiem saskaņā ar Līgumiem un Pamattiesību hartu. Tas ir jautājums, kas ietver ģeopolitikai raksturīgās spriedzes raksturu.

Mans birojs nevar uztraukties par politiku, bet mēs arī nevaram uztraukties par pamattiesību jautājumiem, kas rodas un kas neizzūd no ES tiesību aktiem, kad pieaug ģeopolitiskā spriedze attiecībā uz migrāciju un citiem jautājumiem ar ārēju dimensiju.

Gatavojoties vizītei Varšavā, es atcerējos pirmo reizi šeit ierados 2014. gada aprīlī, tikai dažas nedēļas pēc tam, kad Krievija bija iebrukusi Krimas pussalā Ukrainā un pēc tam to anektējusi. Es atceros, ka mani pārsteidza tas, cik daudz poļu man pastāstīja par savām bažām attiecībā uz Krievijas agresiju kopumā. Viņi pauda savas bailes ar retoriku, kas tolaik Briselē neatrada spēcīgu atbalsi.

Tā paša gada jūlijā toreizējā Eiropas Komisijas prezidentūras kandidāta Žana Kloda Junkera (Jean-Claude Juncker) runā Eiropas Parlamentam Krievija vispār netika skaidri minēta, savukārt Ukraina saņēma tikai divas ļoti īsas piezīmes.

Nākamajā gadā savā pirmajā runā par stāvokli Eiropas Savienībā Komisijas priekšsēdētājs Ž. K. Junkers runāja par ES sankcijām pret Krieviju, brīdināja par ES robežu neaizskaramību un atgādināja par toreizējo neseno G20 samitu Brisbenā, kad viņam bija ilga saruna ar Krievijas prezidentu Putinu, atgādinot, ka Ž. K. Junkers teica: “Cik ilgi viņi viens otru pazīst, bet cik dažādi laiki ir kļuvuši”.

Tomēr Ž. K. Junkera 2015. gada runā galvenā uzmanība tika pievērsta nevis Krievijai, bet gan migrācijas krīzei, kas pēc tam sasniedza kulmināciju. Vārdos, kas 2023. gada Briselē neatrastu gluži tādu pašu atbalsi, Junkers sacīja:

“Pirmkārt, tas ir cilvēces un cilvēka cieņas jautājums. Un Eiropai tas ir arī vēsturiskā taisnīguma jautājums.”

“Mūsu kopīgo vēsturi raksturo miljoniem eiropiešu, kas bēg no reliģiskas vai politiskas vajāšanas, kara, diktatūras vai apspiešanas.”

“Huguenoti 17. ^gadsimtā bēga no Francijas.”

“Ebreji, sinti, romi un daudzi citi nacistu šausmu laikā 1930. un 1940. gados bēga no Vācijas.”

“Spānijas republikāņi, kas deviņdesmito gadu beigās pēc sakāves pilsoņu karā bēga uz bēgļu nometnēm Francijas dienvidos.”

"Ungārijas revolucionāri, kas bēga uz Austriju pēc sacelšanās pret komunistisko varu, ko 1956. gadā apspieda padomju tanki."

“Čehijas un Slovākijas pilsoņi meklē trimdu citās Eiropas valstīs pēc Prāgas pavasara apspiešanas 1968. gadā.”

“Vai mēs esam aizmirsuši,” viņš piebilda, “ka 20 miljoni poļu izcelsmes cilvēku dzīvo ārpus Polijas politiskās un ekonomiskās emigrācijas rezultātā pēc daudzajām robežu maiņām, piespiedu izraidīšanas un pārmitināšanas Polijas bieži vien sāpīgās vēstures laikā?”

“Mums, eiropiešiem, būtu jāzina un nekad nevajadzētu aizmirst, kāpēc ir tik svarīgi sniegt patvērumu un ievērot pamattiesības uz patvērumu.”

Un viņš secināja:

“Mēs varam būvēt sienas, uz kurām varam būvēt žogus. Bet iedomājieties sekundi, ja tas būtu jūs, jūsu bērns rokās, pasaule, kuru jūs zinājāt, saplīst ap jums. Nav cenas, ko jūs nemaksātu, nav sienas, kuru jūs neuzkāptu, nav jūras, kuru jūs nekuģotu, nav robežas, kuru jūs nešķērsotu, ja tas būtu karš vai tā sauktās Islāma valsts barbarisms, no kura jūs bēgat.”

Tagad pievērsīsimies mūsdienām — gandrīz desmit gadiem kopš iebrukuma Krimā un migrantu krīzes pēdējā kulminācijas punkta. 

Trīs galvenie notikumi, proti, 2016. gada Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu, 2020. gada Covid pandēmija un Krievijas karš pret Ukrainu 2022. gadā, kļuva noderīgi, lai mainītu ES fokusu skaidrākā ģeopolitiskā virzienā un jo īpaši pārejā no “Komisijas” uz “ģeopolitisko komisiju”.

Liela nozīme ir bijusi arī Ķīnas pieaugošajam tirdzniecības un tehnoloģiskajam globālajam spēkam.

Šī pāreja nebija pilnīgi jauna, bet gan ļoti apzināta šīs maiņas nosaukumā, kas bija ļoti skaidrs signāls par ES nodomu attiecībā uz tās globālo mijiedarbību.

Kā teica Ž. K. Junkera bijušais biroja šefpavārs Martins Selmairs (Martin Selmayr), Eiropas Komisija vienmēr ir peldējusi “starp dažādiem dabas poliem. Dažkārt — un tas lielā mērā ir atkarīgs no vēsturiskajiem apstākļiem — tā iet vairāk uz savu tehnokrātisko stabu, un dažreiz tā virzās uz savu politisko stabu.”

Pēdējo gadu „vēsturiskie apstākļi” nepārprotami ir novirzījuši Komisiju uz tās politisko centru. Pašreizējā Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena raksturo savu Komisiju kā “ģeopolitisku” un organizē savu darbu nolūkā stratēģiski instrumentalizēt ES maigo un stingro varu visā pasaulē, lai sasniegtu to, ko Komisija dēvē par “stratēģisko autonomiju”.

Mērķis ir pēc iespējas vairāk aizsargāt ES no sekām, ko rada globālo alianšu maiņa un globālā tirdzniecības konkurence, jo īpaši jauno tehnoloģiju jomā. Karš ir paātrinājis arī virzību uz lielāku ES aizsardzības autonomiju.

Šī pāreja bija redzama visās lapās viņas runā par stāvokli Eiropas Savienībā Parlamentā pirms divām nedēļām. Ģeopolitiskais pārklājums bija vērojams gan Ķīnas tirdzniecības karos, gan Krievijas agresijā, gan Eiropas aizsardzībā un tehnoloģiskajās spējās.

Attiecībā uz migrāciju nebija nekādu liecību par Junkera emocionālo un emocionālo aicinājumu pēc cilvēku izpratnes pirms dažiem gadiem. Drīzāk šis jautājums tika iztirzāts dažās īsās rindkopās kā galvenokārt viens no cilvēku kontrabandas un cilvēku tirdzniecības jautājumiem.

Politiskās prioritātes un līdz ar tām politiskā retorika ir mainījusies.

Lielāks uzsvars tika likts arī uz problēmu, ko tas radīja manam Eiropas ombuda birojam.

Kā jau teicu iepriekš, ombudi parasti neiejaucas politikas arēnā, bet, kad tāda struktūra kā Komisija vairāk virzās uz savu politisko centru, kā ombuds virza šo krustpunktu?

Kā Eiropas ombuds mans birojs, protams, pievērš lielu uzmanību tam, ko dara Komisija, jo lielākā daļa sūdzību, ko mēs saņemam, ir pret šo iestādi, un acīmredzamu iemeslu dēļ, ņemot vērā tās lomu un lielo saikni ar pilsoņiem.

Pārskatatbildība ir salīdzinoši vienkārša, ja runa ir par jautājumiem, kurus lielā mērā pārvalda pati Komisija – cita starpā par dotācijām, līgumiem, pārkāpumu procedūrām, piekļuvi dokumentiem –, bet, ja runa ir par jautājumiem, kuros iesaistīti daudzi dažādi dalībnieki gan ES, gan ārpus tās, piemēram, migrācijas darījumi ar trešām valstīm, Atveseļošanas un noturības fondu sadale dalībvalstīm, lēmumu pieņemšana par iepirkumu aizsardzības jomā vai Covid vakcīnu iegāde, jautājumi kļūst nedaudz sarežģītāki.

Nesenais nolīgums, ko ES noslēdza ar Tunisiju, ir labs piemērs tam, kā ātra reakcija uz steidzamu politisku izaicinājumu var sarežģīt iestāžu saukšanu pie atbildības.

Komisijas priekšsēdētājs un Tunisijas prezidents Saied Tunisā un divu premjerministru — Itālijas Gruzijas Meloni un Nīderlandes Mark Rutte — kopīgi paziņoja par vienošanos, kas ietvēra Tunisijas valdības apņemšanos apturēt migrantu plūsmu no tās piekrastes uz galamērķiem Eiropā visā Vidusjūras reģionā.

Savukārt Tunisija saņems finansējumu no Komisijas, lai palīdzētu pārvaldīt šīs migrācijas plūsmas, kā arī finansējumu no Komisijas un dalībvalstīm, lai stabilizētu tās grūtībās nonākušo ekonomiku, izveidotu jaunas partnerības enerģētikas jomā un daudz ko citu.

Daži EP deputāti, kas paziņojumos presei un publiskos paziņojumos tika raksturoti kā Eiropas komandas sasniegums, ātri uzdeva jautājumus par to, kas tieši ir Eiropas komanda un kam tā ir atbildīga.

Daži ES ārlietu ministri arī rakstiski pauda Komisijai bažas par oficiālas apspriešanās trūkumu.

Pēc tam radās jautājumi par nolīguma pamattiesību elementiem un to, vai tie jau iepriekš ir pilnībā izpētīti. Kā jau minēju, darījuma politika nav manas bažas, bet es esmu uzsācis izmeklēšanu par pasākumiem, ko Komisija ir veikusi vai veiks, lai nodrošinātu, ka šī darījuma rezultātā netiks apdraudētas to migrantu pamattiesības, kuri šķērso Tunisijas robežu.

Eiropas Ombuda galvenais uzdevums ir konstatēt un novērst administratīvas kļūmes Eiropas iestādēs, struktūrās un aģentūrās. Laba pārvaldība ietver pamattiesību ievērošanu un ievērošanu, un, ja pamattiesības netiek ievērotas, nevar būt laba pārvaldība.

Šo jautājumu esmu uzsvēris daudzās citās līdzīgās izmeklēšanās, tostarp par pamattiesību nozīmi starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos un migrācijas nolīgumā starp ES un Turciju 2016. gadā. Saistībā ar šo vienošanos es secināju, ka būtu jāveic iepriekšējs un skaidrs novērtējums par attiecīgo politikas jomu un darbību ietekmi uz cilvēktiesībām, ideālā gadījumā pirms šo darbību uzsākšanas un politikas pieņemšanas, acīmredzamu iemeslu dēļ.

Manā pašreizējā izmeklēšanā tiks pētīts, vai šie apsvērumi ir atspoguļoti domās, kas veidoja Tunisijas vienošanos.

Turcijas un Tunisijas nolīgumiem ir daži kopīgi elementi. Acīmredzami viņi abi reaģē uz uzskatu, ka neatbilstīga migrācija tagad ir nekontrolējama. Tās abas ietver arī darījumus ar valstīm, kurās ir slikti rādītāji cilvēktiesību jomā.

Taču viņi arī pauž domu, ka dažos notikumos ir nepieciešama ātra politiska iejaukšanās vai rezolūcija, kas attaisno vai pat prasa atteikšanos no parastajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, un ar to saistītais pilnīgais pārskatatbildības mērs.

Šī ideja ir padziļināti pētīta bijušā Eiropadomes priekšsēdētāja politiskā zinātnieka un bijušā padomnieka Luuk van Middelaar darbā. Middelaar nošķir “normu politiku” un “notikumu politiku”.

Noteikumu politika ir “Briseles noteikumu izstrādes rūpnīcas” pamatdarbība, kā viņš to sauc, mehānisms, kas rada vienprātību un rezultātus un kurā amatpersonas ir atbildīgas par noteikumu īstenošanu. Tāds ir viņu domēns.

Savukārt notikumu politikā ir vajadzīgi politiķi, kuri var improvizēt, kuri var iegūt sabiedrisko domu no savas puses un kuri izrāda “iniciatīvu, drosmi un asumu īstajā brīdī”.

Viņaprāt, šāda veida politiku ilustrē Angelas Merkeles vai Mario Dragi rīcība euro krīzes dziļumos, vai Nicolas Sarkozy rīcība sarunās par pamieru starp Gruziju un Krieviju 2008. gadā. Viņš norāda, ka tie ir tikumi, kas pārāk reti tiek izstādīti uz Eiropas skatuves un ka tā rezultātā samazinās ES un tās politikas kvalitāte.

Un viņam ir taisnība, ka patiešām ir laiki, kad, saskaroties ar bezprecedenta notikumiem, pilsoņi pieprasa un sagaida, ka politiskā vadība tos risinās. Ukrainas karš un Covid-19 pandēmija sniedz labus piemērus Eiropas līmeņa politiķiem, kuri pēc dažiem nepareiziem soļiem līdz šim ir sākuši rīkoties tā, kā to mudina Middelaar.

Bet kur ir robeža starp noteikumu politiku un notikumu politiku? Improvizācija ģeopolitiskajā posmā ir šīs mijiedarbības neatņemams nepieciešams elements, taču mums ir jāapzinās arī tās iespējamie apdraudējumi un jo īpaši valdības kvalitāte.

Pirmkārt, atstājot novārtā noteikumu un procesa ierobežojumus, pastāv risks, ka mēs atsakāmies arī no morāliem vai ētiskiem ierobežojumiem. Svarīgi ir iegūt vēlamo rezultātu un būt redzamam, lai iegūtu vēlamo rezultātu, ātri un izlēmīgi.

Skatoties caur šo objektīvu, ģeopolitika riskē deprioritizēt vērtības. Kā es secināju savā lēmumā par ES un Turcijas vienošanos, cilvēktiesību elementi nebūtu jāuztver kā fakultatīvs papildinājums politisko vienošanos pieņemšanai.

Galu galā ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējums nav tikai lodziņš, kas jāatzīmē kā daļa no ikdienas lēmumu pieņemšanas. Pareizi sagatavots, tas ir instruments, kas ļauj veikt izmērītu un pārdomātu analīzi par riskiem, kas apdraud ikvienas politikas skartās personas pamattiesības, un par to, ko varētu darīt, lai tos mazinātu.

Ja mēs uzskatām, ka konfrontācija starp demokrātijām un autokrātijām ir mūsu ģeopolitiskā laikmeta noteicošā kļūda, kā pagājušajā gadā savā runā par stāvokli Savienībā norādīja priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, šādam novērtējumam vajadzētu būt visu mūsu ārpolitikas iniciatīvu pamatā.  

Pirms gandrīz četrdesmit gadiem šīs universitātes slavenais absolvents, filozofs Leszlek Kolakowski, lekciju ar nosaukumu “Politikas elektorāts” brīdināja pret šo impulsu.

Būdams ievērojams komunistiskā režīma kritiķis, viņš rakstīja laikā, kad Berlīnes mūra krišana nebija iedomājama un kad pamattiesības tika uzskatītas par daļu no bīstamas ideoloģijas.  Viņš rakstīja: “Uzskatu, ka ir svarīgi paturēt prātā, ka personiskās tiesības nosaka ierobežojumus demokrātijas principiem, nevis ir to dabiskās sekas. Un personiskās tiesības ... ir jāaizstāv morālu apsvērumu dēļ, jo to īstenošana ir atkarīga no politiskajiem apstākļiem. Pasaulē, kurā viss ir kļuvis politizēts, ir svarīgi atkārtot laicīgo patiesību, ka politiskie mērķi ir jānovērtē, ņemot vērā tos, kas nav politiski.”

Otrkārt, ģeopolitikas jomā pastāv risks, ka mēs atspoguļojam mūsu uztverto pretinieku domāšanas veidu, kuri var būt ievērojami mazāk saistīti ar pamatvērtībām un personiskajām tiesībām. Šī iesaistīšanās var ietekmēt mūsu politisko reakciju tādā veidā, kas mūs nevajadzīgi novirza no mūsu pašu pamatvērtībām.

Visā ombuda pilnvaru laikā esmu pamanījis šīs izmaiņas mūsu politiskajos jutīgajos jautājumos, piemēram, pretstatā ES reakcijai uz divām masveida noslīkšanām Vidusjūrā, kas notika tieši ar desmit gadu intervālu.

2013. gadā pēc vairāk nekā 360 migrantu nāves pie Lampedūzas salas Itālijā toreizējais Komisijas priekšsēdētājs Barroso un iekšlietu komisāre Cecilia Malmstrom pievienojās Itālijas premjerministram Letta, lai pieredzētu briesmīgās ainas pēc kuģa bojāejas un tiktos ar izdzīvojušajiem uzņemšanas centros.

Pēc vizītes Ž. M. Barrozu preses konferencē teica: “Es patiešām novērtēju to, ka es šeit ierados, jo viena lieta ir lasīt ziņojumus, cita lieta ir skatīties televīziju, un cita lieta ir būt loco, piedzīvot cilvēku ciešanas un sašutumu. Šis simtiem zārku tēls nekad neizkļūs no mana prāta. Tas ir kaut kas, ko, manuprāt, nevar aizmirst. Es arī redzēju izmisuma acis daudziem izdzīvojušajiem... Dažās no tām es redzēju kādu cerību, arī kādu cerību, un es uzskatu, ka tagad mums šī cerība ir jāpamato. Lai parādītu, ka šī cerība šo ciešanu vidū var būt pamatota.”

Pretstatā šiem uzskatiem par reakciju pēc kuģa bojāejas Adrianā šā gada jūnijā pie Grieķijas krastiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 500 cilvēku. Neraugoties uz starptautisko sašutumu, Eiropas līmenī reakcija uz šo incidentu bija daudz pieticīgāka.

Priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, atbildot uz Itālijas premjerministra Meloni lūgumu, šomēnes devās ceļojumā uz Lampedūzu, lai iepazītos ar lielo skaitu migrantu, kuri nesen bija devušies uz tās krastiem un kuri visi bija neskarti, izņemot vienu jaundzimušo bērnu, kurš mira neilgi pēc dzimšanas, kad viņas māte devās nelielā laivā pāri Vidusjūrai.

Šoreiz galvenais vēstījums bija nevis dziļas bažas tiem, kas salā bija atraduši patvērumu, lai gan, protams, viņu nožēlojamais stāvoklis tika atzīts, bet gan atjaunota apņemšanās risināt migrantu kontrabandas problēmu un atkārtoti uzsvērt to, cik lielu nozīmi Komisija piešķir Tunisijas nolīgumam.

Pagājušā gada jūlijā, kā jau minēju iepriekš, mans birojs arī sāka izmeklēšanu par Frontex lomu un pienākumiem, risinot šos jautājumus. Ņemot vērā briesmīgās cilvēku ciešanas, ir svarīgi, lai iestādes visos līmeņos — gan valstu, gan Eiropas līmenī — pārdomātu savus pienākumus un attiecīgi rīkotos.

Ir svarīgi vismaz būt godīgiem attiecībā uz problēmām un ierosināto risinājumu negatīvajām vai pozitīvajām sekām. Nav ne pareizi, ne gudri slēpt no sabiedrības skatiena potenciālo iznākumu tam, ko viņi, sabiedrība, tiek netieši aicināti atbalstīt.

Uzsvars uz ģeopolitisko antagonismu var arī mūs padarīt bailīgus un nemierīgus, pastāvīgi meklējot nākamos draudus, un, ņemot vērā dažu pēdējo gadu aktuālos draudus, šīs bailes ir saprotamas. Bet kur ir robeža starp racionālām bailēm un bailēm, kas apzināti radītas?

Kolakovskis esejā “Dievu nāve” rakstīja par mītiem, ko izplata varenie, lai saglabātu varu. Pirmais ir mīts par cietoksni aplenkumā. “Aplenktajā cietoksnī” viņš raksta: “Ir tikai viens mērķis: Izturēt aplenkumu. Un jebkas, kas veicina šo mērķi, ir laba lieta. Aplenktajā cietoksnī katrs strīds, katrs konflikts ir katastrofāls, katra vājuma pazīme ir triumfs ienaidniekam. Aplenkuma sajūta... liek aplenktajiem uztvert visu redzamo pasauli ārpus cietokšņa kā ienaidnieku, neļaujot viņiem uzpūst savas rindas un tādējādi stiprinot savus spēkus, kā arī izslēdzot viņus no visām vērtībām un iespējām, kas atrodas ārpusē.”

Mēs redzam tā elementus noteiktos lēmumu pieņemšanas līmeņos Eiropas Savienībā. Tas, iespējams, ir likts uzsvars uz cieto infrastruktūru un novērošanas aprīkojumu, kas tiek nodrošināts dalībvalstīm un Frontex, lai aizsargātu mūsu robežas un faktiski veidotu Eiropas cietoksni.

 Īsumā tas notika 2019. gadā, kad tika ierosināts piešķirt vienam ES komisāram titulu “Komisārs eiropeiskās dzīvesziņas aizsardzības jautājumos”. Pēc kritikas tas tika mainīts uz Eiropas dzīvesveida veicināšanu.

Pēdējais un, iespējams, vissvarīgākais izaicinājums, kas raksturīgs šim ģeopolitiskajam satvaram, ir kārdinājums pieņemt krīzes lēmumus, padarot jauno normu par normu. Tunisijas nolīgums atkal ir labs piemērs.

Ja šī veidne paliek spēkā, tas faktiski nozīmē, ka ES robežu pārvaldības eksternalizācija ir kļuvusi par pastāvīgu migrācijas politiku, kas darbojas kā ierasts, nevis vienreizēju krīzes pārvaldību.

Ir arī vērts atzīmēt, ka ārkārtas lēmumu pieņemšanas pilnvaru izmantošana, ko ir ieguvusi Komisija un ES Padome, arī veicina sarunu par ātru ģeopolitisko lēmumu pieņemšanu un pārskatatbildību.

Pēdējos gados ir ievērojami izmantots ES līguma “krīzes pants” (LESD 122. pants), kas ļauj ES Padomei pēc Komisijas pieprasījuma rīkoties ar kvalificētu balsu vairākumu gadījumos, kad pastāv “nopietnas grūtības, ko izraisījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, kurus tā nevar ietekmēt”. Eiropas Parlaments ir vienkārši informēts par ierosinātajiem pasākumiem,

Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā to reti izmanto vairākas reizes kopš 2020. gada kā juridisko pamatu ES atbalstam īstermiņa darba programmām (SURE), tā atveseļošanas fondam pēc pandēmijas, kopīgam vakcīnu iepirkumam, kopīgiem gāzes iepirkumiem un ES regulai par ārkārtas intervenci augsto enerģijas cenu problēmas risināšanai, uzliekot papildu nodokļus enerģētikas uzņēmumiem.

Lai gan šīs iniciatīvas tika atzinīgi novērtētas, ņemot vērā iespējamās ciešanas, ar kurām pilsoņi varētu būt saskārušies viņu prombūtnes laikā, tās visas tika apstiprinātas arī zibenīgi ātrās procedūrās, apejot Eiropas Parlamentu un vienlaikus saņemot ierobežotu kontroli no valstu parlamentiem. 

Tomēr viens no veidiem, kā iedzīvotāji var panākt pārskatatbildību — pat šādos apstākļos —, ir ES regula par piekļuvi dokumentiem, kurā izmantota kopumā liberāla pieeja pārredzamībai saskaņā ar ES Līgumiem, vienlaikus pieļaujot arī dažus obligātus izņēmumus attiecībā uz konkrētām dokumentu klasēm.

Viens no šiem izņēmumiem attiecas uz “vajadzību aizsargāt sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām”, bet pēdējā laikā mans birojs ir daudzkārt redzējis, kā šis izņēmums, mūsuprāt, ir nepareizi piemērots dokumentu pieprasījumiem, sākot no sarunām par enerģētikas politiku ar ASV līdz ES sankcijām pret Krieviju un pilsoņu datu nosūtīšanai ārpus ES robežām.  

Šiem gadījumiem kopīgs ir pieņēmums, ka ar to vien, ka šajos procesos ir iesaistītas trešo valstu valdības, pietiek, lai pamatotu atbrīvojuma piemērošanu neatkarīgi no iespējamās ietekmes uz ES pilsoņiem.

Mana biroja uzsākto izmeklēšanu skaits par atbrīvojuma izmantošanu saistībā ar starptautiskajām attiecībām pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis — no vienas lietas 2016. gadā līdz vienpadsmit lietām pagājušajā gadā.

Ir skaidrs, ka ģeopolitiskās komisijas darbības diapazons turpmākajos gados, visticamāk, palielināsies, jo mūsu klimata, digitālās un rūpniecības politikas ārējās dimensijas kļūst vēl sarežģītākas līdztekus iespējamas paplašināšanās un Ukrainā notiekošā kara ietekmei.

Manas bažas ir par to, ka, arvien vairāk un vairāk Komisijas un citu iestāžu pamatdarbībai kļūstot starptautiskai, jo vairāk tā var pārsniegt parastos noteikumos un procedūrās ietverto pārskatatbildības pasākumu un uzraudzības iestāžu, piemēram, ombuda, pilno tvērumu.

Izņēmumi attiecībā uz ārkārtas pasākumiem un starptautisko attiecību prasības var kļūt arvien normalizētākas, lai būtu politiski dinamiskākas strauji mainīgajā globālajā kārtībā.

Tas vismaz ļauj mums skaidrāk novērtēt Eiropas Ombuda lomu ģeopolitiskajā laikmetā. Kā maigās varas iestāde ES ekosistēmā mēs nevaram atrisināt vai atrisināt nevienu no iepriekš minētajiem saspīlējumiem, proti, spriedzi starp Komisijas politiskajiem vai ģeopolitiskajiem un tehnokrātiskajiem poliem, starp politiku kā noteikumiem un politiku kā notikumiem.

Šī spriedze vienmēr pastāvēs jebkurā pārvaldības sistēmā jebkurā līmenī.

Mūsu uzdevums drīzāk ir, izmantojot mūsu sūdzības un izmeklēšanas, aizsargāties pret sistēmas pārkāpumiem un pārmērībām un brīdināt par tiem, kā arī novērst tos, kad vien iespējams.

Runājot par ģeopolitiskās domāšanas iedvesmotu lēmumu pieņemšanas veidu, mūsu lomai ir jābūt atgādināt iestādēm, ka uzticības, pārredzamības, pārskatatbildības un pamattiesību vērtības ir galvenās zvaigznes, kurām vajadzētu izgaismot ceļu.

Lai gan izšķirošai un pat graujošai politiskai rīcībai ir nozīme, tai pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas pie sabiedriskās apspriešanas, publiskās kontroles un publiskās pārskatatbildības.

Tas ir uzdevums, ko mēs nevaram veikt vieni paši, bet tikai ar līdzīgi domājošām iestādēm un iedzīvotājiem visā kontinentā. Mūsu kā eiropiešu uzdevumam vajadzētu būt atgūt šo ētisko nostāju, maigo varu, kas ļauj mums pārliecinoši projicēt sevi globālā mērogā, nevis aizsargāties.

Tas nozīmē pievērst uzmanību šai mazajai balsij, kas mums atgādina par mūsu fundamentālo savstarpējo atkarību un mūsu pienākumiem pret citiem. Tāda ir to vērtību izcelsme, kas formulētas ES līguma 2. pantā un kas pārstāv mūsu dabas labākos eņģeļus. Tā ir Eiropa, kuru iedvesmojuši un apbrīnojuši cilvēki un kustības visā pasaulē. Tā ir Eiropa un ģeopolitika, par kuru ir vērts cīnīties.