Paldies, ka uzaicinājāt mani šodien jūs uzrunāt jautājumā, kas liek ES stāties pretī ļoti sarežģītam izaicinājumam: kā saglabāt savas vērtības, kas balstās uz cilvēka cieņas un tiesību aizsardzību, nenoliedzot to cilvēku cieņu un cilvēktiesības, kuri dzimuši ārpus tās robežām. Kā tas novērš to, ka pretruna kļūst par tēlu, ko tā rada pasaulei?

Kopš 2015. gada arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta Eiropas robežu “pārvaldības” problēmai. Bēgļu masveida pārvietošana, ko izraisīja konflikts Sīrijā un citur, ir likusi ES kopumā pārskatīt savu pieeju ES dalībvalstu ārējo robežu pārvaldībai.

Ierosinātais jaunais Migrācijas un patvēruma pakts, ko ES valdības pašlaik apspriež Padomē, ir pēdējais mēģinājums atrisināt šo jautājumu, tostarp līdzsvarojot daudzas bieži vien konfliktējošas intereses un piespiežot ES stāties pretī iekšējām pretrunām saistībā ar solidaritāti un tiesību līdzsvarošanu.

Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena savā pagājušā gada runā par stāvokli Savienībā sacīja: “Mēs izmantosim humānu un humānu pieeju. Dzīvību glābšana jūrā nav obligāta. Un tām valstīm, kuras pilda savus juridiskos un morālos pienākumus vai ir vairāk pakļautas riskam nekā citas, ir jāspēj paļauties uz visas Eiropas Savienības solidaritāti… Ikvienam ir šeit jākāpj un jāuzņemas atbildība.”

Taču solidaritāte starp dalībvalstīm ne vienmēr nozīmē vienošanos par to, tieši kam tām būtu jāizrāda solidaritāte. Mēs kopumā saprotam, ka tas nozīmē taisnīgu migrācijas problēmu sadali, piemēram, patvēruma meklētāju pajumtes nodrošināšanu, bet tam ir arī jānozīmē, ka kopīgi tiek pieņemta visaptveroša pieeja šim jautājumam, kas joprojām ir neskaidrs.

Reaģējot uz šo problēmu, valdības un publiskās iestādes saskaras ar daudzām dilemmām. Pretrunīgas sabiedrības cerības un attieksme pret migrāciju rada atšķirīgas politiskās prioritātes dalībvalstīs, kuras ir grūti saskaņot ar integrētu un kopīgu ES pieeju.

Dažās dalībvalstīs politiskās partijas 2015. gada migrācijas krīzi piesaistīja populistiskai politikas programmai. Tiesības novērst iekšējo migrāciju, kā viņi to redzēja, sagrāva to cilvēku tiesības, kuri meklē drošību ES robežās.

Šajā vēstījumā bija maz iespēju vai vispār nebija vietas pārdomām par migrācijas humanitārajiem virzītājspēkiem vai pat plašākām pārdomām par klimata pārmaiņu un globalizācijas ietekmi uz migrācijas modeļiem, un tāpēc bija vajadzīga globāla sadarbība, lai reaģētu uz nepārprotami jaunām problēmām, kas rodas 21. ^gadsimtā.

Es atceros, ka mani ļoti pārsteidza ziņojums, kuru es izlasīju pirms kāda laika par Sīrijas pilsoņu kara un Arābu pavasara ģenēzi, kas sākās 2011. gadā. Ziņojuma tēze bija tāda, ka klimata pārmaiņu izraisītā lauksaimniecības degradācija ir novedusi pie tā, ka daudzi lauku iedzīvotāji dodas uz pilsētu teritorijām Sīrijā.  Vēlākā valdības nespēja pienācīgi nodrošināt jaunpienācējus daļēji veicināja sacelšanos. Es apzinos, ka nevienam konfliktam nav viena cēloņa, bet šajā gadījumā klimata pārmaiņu sasaiste ar vēlākiem politiskiem notikumiem bija pārdomas rosinoša.

Populistu argumentus par migrāciju bieži vien apšauba sabiedrības atbalsts humānākai pieejai tiem, kas ierodas pie Eiropas robežām, gan attiecībā uz patvēruma piešķiršanu, gan attiecībā uz to, kā mēs uzņemam migrantus un bēgļus.

Taču tas nav nemainīgi, un tas, cik lielā mērā valdības paļaujas uz savu pilsoņu paustajiem dažādajiem noskaņojumiem, mainās bieži vien ļoti ātri, ar laiku un notikumiem.

Varētu būt lietderīgi paturēt prātā dažus faktus par migrācijas situāciju Eiropā. Piemēram, bēgļu īpatsvars ES ir tikai 0,6 % salīdzinājumā ar mūsu kopējo iedzīvotāju skaitu. Turklāt ES ir daudz mazāks ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju īpatsvars nekā mūsu tuvākajiem partneriem, piemēram, Austrālijai, Kanādai, ASV, Apvienotajai Karalistei vai Šveicei. 2019. gadā ES bija nodarbināti gandrīz 9 miljoni trešo valstu pilsoņu, kas maksāja nodokļus un palīdzēja mūsu ekonomikai. Patiešām, daudzi ir nodarbināti “pamatpakalpojumos”, kas pandēmijas laikā mums ir tik ļoti vajadzīgi, lai saglabātu mūsu ekonomiku un sabiedrību.

Tomēr tieši cilvēku bojāeja Vidusjūrā ir skārusi tik daudzus no mums.

2012. gadā Kobenē, Sīrijā, piedzima zēns Alans Kurdi (Alan Kurdi). 2015. gada septembrī no smiltīm pludmalē netālu no Bodruma Turcijā tika pacelts tagadējā trīsgadīgā mirušā ķermenis. Mazais zēns bija noslīcis, kad viņa ģimene mēģināja doties jūras ceļojumā uz Grieķiju.

Tagad ikoniskās un sirdi plosošās fotogrāfijas izraisīja emocionālu un politisku vētru, humanizējot to, kas daudziem bija bezpersonisks un abstrakts. Bet emocionālās reakcijas pēc savas būtības laika gaitā var izbalināt, ko aizstāj grūtāka un ilgstošāka politiskā realitāte.

Jūs atcerēsieties reakciju uz Vācijas kancleres Merkeles intensīvo cilvēcisko reakciju uz Sīrijas bēgļu krīzi, reakciju un mācību, ko bez šaubām novēroja citi ES līderi un kas noveda pie joprojām problemātiskā ES un Turcijas nolīguma attiecībā uz migrantiem un patvēruma meklētājiem.

Piecus ar pusi gadus pēc šī zīdaiņa un tūkstošiem citu nāves valdībām un politikas veidotājiem Eiropā joprojām ir grūti noteikt skaidru politikas kursu, jo viņi pastāvīgi iesaistās ētiskajā duelī starp tiesību aizsardzību un nepieciešamību atturēt. Pelēkā vidusceļā melojiet politiku, kas aptver to cilvēku aprūpi, kuriem izdodas izkļūt cauri.

Drošības garantēšana un efektīvas un likumīgas migrācijas nodrošināšana, šķiet, ir galvenā prioritāte, taču nav iespējams izvairīties no nepieciešamības – pat juridiska pienākuma – apmierināt bēgļu un migrantu humanitārās vajadzības un nodrošināt, ka cilvēktiesības ieņem savu vietu robežu pārvaldības procesā.

Tā ir acīmredzama dilemma valdībām un likumdevējiem, bet tā atspoguļojas arī to publisko iestāžu darbā, kuras ir atbildīgas par robežu pārvaldības politikas īstenošanu.

Šo problēmu ne mazāk sarežģī robežu pārvaldības daudzlīmeņu raksturs Eiropā. Lai gan dalībvalstis ir atbildīgas par savām ārējām robežām, Frontex – Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra – tagad ir centrālais dalībnieks ES ārējo robežu pārvaldībā. Šī daudzlīmeņu struktūra apgrūtina arī pārskatatbildības nodrošināšanu. Ja parādās apgalvojumi par ļaunprātīgu izmantošanu vai pārkāpumiem, piemēram, kurš ir atbildīgs vai kurš ir atbildīgs par atbildīgo personu pārskatatbildības nodrošināšanu?

Robežu pārvaldība ir arī cieši saistīta ar bažām par pamattiesībām, jo īpaši gadījumos, kad personām tiek liegta ieceļošana vai tiesības palikt valsts teritorijā. Tas var izpausties ar tādām darbībām kā piespiedu atgriešana izbraukšanas valstī, aizturēšana vai citi ierobežojoši pasākumi. Šādas problēmas var rasties neatkarīgi no tā, vai valstu iestādes kontrolē savas robežas vienas pašas vai ar Frontex palīdzību.

Problēmas ir milzīgas, bet tās nevar ignorēt, jo īpaši attiecībā uz pamattiesību aizsardzību. Valsts iestāžu pienākumus nevar izvēlēties a la carte. Tie ir nevis kā dekorācija uz Frontex vai jebkuras citas iesaistītās struktūras sejas, bet gan kā konkrēta ES Līgumu gribas izpausme attiecībā uz ES pamatvērtībām. Tāpēc ir būtiski, lai attiecīgās iestādes varētu saukt pie atbildības par savu rīcību. Šajā nolūkā ir ļoti svarīgi nodrošināt augstu pārredzamības līmeni attiecībā uz to darbu un iespējamiem tiesiskās aizsardzības mehānismiem.  

************

Kā Eiropas ombuds es esmu nodarbojies ar bažām par valstu robežoperāciju darbībām, kas saņem ES līdzekļus, jo īpaši par to, kā Komisija uzrauga iespējamos pamattiesību pārkāpumus darbībās, kas tiek finansētas no ES budžeta.

Man, protams, nav pilnvaru attiecībā uz valsts iestādēm. Tāpēc es pievērsīšos šīm bažām par robežu pārvaldību galvenokārt ar sava darba pie Frontex prizmu.

Kopš Frontex izveides 2004. gadā mans birojs ir saņēmis vairākas sūdzības par Frontex darbu, tostarp pēdējos mēnešos. Tie ietver bažas par tās kopīgajām operācijām, tās lomu piespiedu atgriešanā un vispārīgākas bažas par pamattiesībām. Esmu arī saņēmis sūdzības par publisku piekļuvi dokumentiem un Frontex darba pārredzamību, kā arī pēc savas iniciatīvas esmu veicis vairākas izmeklēšanas Frontex.

************

Pirmā izmeklēšana pēc savas iniciatīvas tika pabeigta 2013. gadā un attiecās uz grūtībām, ar kurām saskaras iespējamie pamattiesību pārkāpumu upuri, meklējot tiesisko aizsardzību gan attiecībā uz to, kas ir atbildīgs par iespējamiem pārkāpumiem, gan attiecībā uz to, kā piekļūt oficiālām tiesiskās aizsardzības procedūrām.

Es ieteicu Frontex izveidot “sūdzību mehānismu” personām, kuras uzskata, ka ir cietušas no pamattiesību pārkāpumiem Frontex operāciju laikā. Es arī ieteicu, ka Frontex pamattiesību amatpersonai vajadzētu būt atbildīgai par šo sūdzību izskatīšanas mehānismu, lai nodrošinātu oficiālu pārskatatbildības sistēmu attiecībā uz Frontex operācijām.  

Eiropas Parlaments pārliecinoši atbalstīja manus konstatējumus un kopā ar Padomi manu ieteikumu pārvērta par juridisku pienākumu 2016. gada Frontex regulā, kas aizstāja 2011. gada regulu. Sūdzību mehānisms tika oficiāli izveidots 2016. gada oktobrī.

************

2014. gadā es sāku vēl vienu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par to, kā Frontex, pildot savu uzdevumu koordinēt neatbilstīgo migrantu piespiedu atgriešanu “kopīgās atgriešanas operācijās”, nodrošina to neatbilstīgo migrantu pamattiesību un cilvēka cieņas ievērošanu, kuri tiek atgriezti viņu izcelsmes valstīs.

Es iesniedzu Frontex vairākus priekšlikumus uzlabojumiem un uzsvēru, ka tai ir jādara viss iespējamais, lai veicinātu neatkarīgu un efektīvu atgriešanas uzraudzību. Es ierosināju Frontex uzlabot sava darba pārredzamību, grozīt savu rīcības kodeksu tādās jomās kā medicīniskās pārbaudes, nodrošināt apmācību cilvēktiesību jomā un vairāk sadarboties ar valstu iestādēm.

Kad 2015. gadā sākās lielā bēgļu krīze, ko izraisīja konflikts Sīrijā un citur, Frontex vēl nebija īstenojusi visus manus ieteikumus. Nav skaidrs, vai tas bija saistīts ar laiku vai gribas trūkumu.

Tomēr krīzes dēļ 2016. gadā tika pieņemts jauns likums, ar kuru Frontex kļuva par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru. Šajā pārskatītajā struktūrā valstu robežsardzes iestādes tiek apvienotas vienotā organizatoriskā sistēmā kopā ar Frontex darbiniekiem, un tām piemēro pastiprinātu vadību un uzraudzību ES līmenī. Tomēr dilemma par to, kā nodrošināt pārskatatbildību par daudzslāņainām operācijām, kurās iesaistīti Frontex un valstu darbinieki, netika apmierinoši atrisināta.

Tomēr izmaiņas, kas ieviestas ar jaunāko regulu par Frontex 2019. gadā, teorētiski varētu uzlabot situāciju.

************

2019. gada regula vēl vairāk nostiprināja Frontex pilnvaras, padarot to par reālu ES operatīvo struktūru robežu pārvaldības jomā ar ievērojami palielinātu budžetu un personālu.

Līdz 2027. gadam Frontex rīcībā vajadzētu būt pastāvīgajam korpusam, kurā ir 10 000 robežsargu, 7000 no valstu iestādēm un 3000 štata Frontex darbinieku.

Tomēr regula arī nostiprināja pamattiesību amatpersonas pilnvaras un izveidoja pamattiesību uzraudzības speciālistus, kurus pārvaldīs pamattiesību amatpersona. Tā arī turpināja pilnveidot sūdzību mehānismu, jo īpaši skaidri ļaujot personām iesniegt sūdzību ne tikai par kopīgajā operācijā iesaistīto darbinieku darbībām, bet arī par to “bezdarbību”. Tas var ievērojami palielināt personu iespējas saukt pie atbildības personas, kas iesaistītas pamattiesību pārkāpumos.

************

2020. gada novembrī, gadu pēc 2019. gada regulas stāšanās spēkā, es sāku jaunu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, pamatojoties uz bažām, ka Frontex ir i) aizkavējusi pamattiesību uzraudzības speciālistu pieņemšanu darbā, ii) nav atjauninājusi noteikumus par sūdzību mehānismu un iii) nav garantējusi pamattiesību amatpersonas neatkarību. Vispārīgāk runājot, izmeklēšana tiek veikta, ņemot vērā bažas, ka, lai gan sūdzību mehānisma izveide bija liels solis ceļā uz to, lai nodrošinātu, ka personām ir oficiālas iespējas saukt Frontex pie atbildības, mehānisms, iespējams, nedarbosies efektīvi.

Mana izmeklēšana ir krietni pavirzījusies uz priekšu. Jau tagad ir skaidrs, ka pamattiesību amatpersona un viņas mazie, bet ļoti apņēmīgie darbinieki ir smagi strādājuši, lai attīstītu šo lomu, un uzstājuši, lai viņi varētu veikt savu darbu neatkarīgi. Līdz šim viņas darbs galvenokārt ir bijis saistīts ar incidentiem ar valstu struktūrām; viņa vēl nav saņēmusi sūdzības par Frontex darbiniekiem, bet tikai par valsts iestāžu rīcību. Tikai tad, kad un ja pamattiesību amatpersona izskatīs sūdzības par Frontex darbiniekiem, būs iespējams pienācīgi spriest par to, cik efektīvi un neatkarīgi pamattiesību amatpersona var darboties un cik efektīvs var būt sūdzību mehānisms.

************

Februārī es sāku atsevišķu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par Frontex darba pārredzamību un pārskatatbildību, jo īpaši saistībā ar pamattiesību aizsardzību.

Frontex paplašinātā operatīvā loma tagad ietver tādu kopīgu operāciju organizēšanu un koordinēšanu, kurās dalībvalstis saņem palīdzību uz vietas. Frontex tagad ir arī tieši iesaistīta atgriešanas organizēšanā, taču bieži vien ir iesaistīti dažādi dalībnieki.

Neraugoties uz šo paplašināto lomu, publiski pieejama ir tikai ļoti vispārīga informācija par Frontex darbībām. Tāpēc, mēģinot novērtēt konkrētu situāciju vai incidentu, ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, kāda tieši bija Frontex loma un ieguldījums. Tas īpaši apgrūtina sabiedrības saukšanu pie atbildības par Frontex.

Manas izmeklēšanas mērķis ir apzināt nepilnības, kas joprojām kavē pienācīgu pārskatatbildību par Frontex darbu. Tas nozīmē, ka jānodrošina pienācīga pārredzamība attiecībā uz visām Frontex operācijām, un pašlaik šādas pārredzamības trūkst.

Saskaņā ar 2019. gada regulu Frontex darbinieki varēs īstenot izpildpilnvaras uz vietas. Tas nozīmē būtisku pāreju no Frontex kā aģentūras, kas tika izveidota, lai atbalstītu un koordinētu valstu iestāžu darbības, sākotnējām pilnvarām.

Frontex darbinieki var, piemēram, pārbaudīt migrantu identitāti un valstspiederību, atļaut vai atteikt ieceļošanu, apzīmogot ceļošanas dokumentus, izsniegt vai atteikt vīzas pie robežas, patrulēt pie robežas un reģistrēt pirkstu nospiedumus. Pastāv nepārprotams risks, ka saistībā ar šīm procedūrām varētu tikt pārkāptas pamattiesības.

Es cenšos noteikt, kādus konkrētus norādījumus vai instrukcijas Frontex sniedz savām migrācijas atbalsta vienībām par to, kā nodrošināt pamattiesību aizsardzību. Es arī vēlos uzzināt vairāk par to, kā Frontex izmanto vai plāno izmantot savas pilnvaras, lai apturētu vai izbeigtu operācijas, ja notiek vai varētu notikt pamattiesību pārkāpumi, kas ir nopietni vai varētu turpināties.

Manā izmeklēšanā tiek izskatīts arī jautājums par piespiedu atgriešanu. Tāpat kā daudzi valstu ombudi, no kuriem dažiem ir oficiāla loma atgriešanas uzraudzībā to jurisdikcijās, es esmu nobažījies, ka atgriešanas uzraudzības iekļaušana Frontex tiesiskajā regulējumā varētu apdraudēt šādas uzraudzības neatkarību.

Nodrošinot lielāku pārredzamību un proaktīvi publicējot operatīvos dokumentus, kas parāda, kurš ir iesaistīts kādos kopīgo operāciju aspektos un kurš tādēļ būtu jāsauc pie atbildības iespējamu pamattiesību pārkāpumu gadījumos, Frontex ļautu potenciālajiem sūdzību iesniedzējiem labāk izvēlēties piemērotus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tam, ka ES robežu pārvaldība ir Frontex un valstu iestāžu kopīga atbildība, nevajadzētu nozīmēt, ka dažādo dalībnieku individuālā atbildība ir neskaidra.

************

Kā jau minēju sākumā, pastāv nesaskaņas starp leģitīmās nepieciešamības kontrolēt robežas loģiku un juridisko un morālo nepieciešamību nodrošināt tiesībās balstītu pieeju migrācijas politikai. Es to redzu tieši savā darbā saistībā ar Frontex.

Frontex galvenais mērķis ir nodrošināt drošas un labi funkcionējošas ārējās robežas. Tomēr Frontex visās savās operācijās ir jārīkojas saskaņā ar pamattiesībām un jānodrošina, ka pamattiesības ievēro visi, kas piedalās tās operācijās, nevis tikai tās darbinieki. Pamattiesību pārkāpumu upuriem jābūt arī iespējai saukt Frontex pie atbildības par tās darbībām.  

Lai sekmīgi īstenotu savas paplašinātās pilnvaras, Frontex ir jādara viss iespējamais, lai panāktu šo līdzsvaru. Pamattiesību ievērošana nebūtu jāuzskata par šķērsli ES ārējo robežu pārvaldībai.

Es zinu, ka jūs visi dziļi izprotat šos jautājumus un ļoti smagi strādājat, lai nodrošinātu, ka ES migrācijas politika atbilst mūsu vērtībām. Es pateicos par jūsu darbu.

Es arī uzskatu, ka starp manu darbu un manu kolēģu darbu no Eiropas ombudu tīkla mēs panāksim progresu, nodrošinot, ka Frontex un valstu iestādes dara vairāk, lai garantētu pamattiesību ievērošanu savās robežu pārvaldības operācijās. Un ka personas, kas iesaistītas iespējamos pamattiesību pārkāpumos, var saukt pie atbildības par savu rīcību.

Tomēr ES galvenais uzdevums ir integrēt tās migrācijas un patvēruma politiku tās plašākajā ģeopolitiskajā lomā.  Migrācijas jautājums nav niša, atdalīta no visiem pārējiem, kas spēj atrisināt, izmantojot vienlīdz nišas noteikumus. Drīzāk tā ir cilvēciskā izpausme, visu šo citu jautājumu cilvēciskais iznākums, sākot ar klimata politiku, starptautiskajām attiecībām, turpmāko paplašināšanos, ekonomiku, aizsardzību un neskaitāmām citām ES un globālās politikas veidošanas un iesaistes jomām.

Daži vai visi no tiem turpinās piedalīties tajā, vai nākotnē nabadzīga vai apdraudēta ģimene nolemj kādu dienu atstāt visu, ko tā zina, un ienirt un tās cerības Vidusjūrā vai pret dzeloņstiepļu robežšķērsošanu.

Lai to noteiktu, liela nozīme var būt jaunā Migrācijas un patvēruma pakta formai.

Kā ombudam man nav politiskas lomas. Drīzāk mans uzdevums ir saskaņot ES līgumu prasības ar administrācijas konkrētajām darbībām. Ar sūdzībām un izmeklēšanām es varu redzēt, kur Līguma vērtības tiek vājinātas vai atstātas novārtā, un sniegt ieteikumus par to, kā to var labot.

Es neesmu naiva. Pārvaldības darbs ES vai valstu līmenī ļoti bieži ir ētiski sarežģīts. Kā reiz norādīja bijušais Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, kad viņš iepriekš bija Luksemburgas premjerministrs, “Mēs zinām, kas ir pareizi. Problēma ir tāda, ka, tiklīdz mēs to izdarīsim, mēs tiksim ievēlēti atkārtoti?”

Taču, ja šis gads mums ir kaut ko iemācījis, tad, risinot problēmas, kas sniedzas tālāk par mūsu iekšējām un ārējām robežām, ir ārkārtīgi nepieciešama solidaritāte un sadarbība. Mums ir paveicies, ka mēs nemeklējam patvērumu svešā valstī, bet tas nenozīmē, ka mēs varam distancēties no problēmām, ar kurām saskaras tie, kas ir.

Pandēmija, ko mēs nekad neiedomājāmies, varēja notikt ar mums, notika ar mums. Klimata katastrofas arvien vairāk skar teritorijas, kuras mēs iedomājāmies, ka tās būs drošas. Autoritāri režīmi mums vairs nav sveši, bet tie atspoguļojas režīmos, kas atrodas daudz tuvāk mājām.

Tikai rodot risinājumus šīm un citām globālām problēmām, mēs spēsim pienācīgi un visaptveroši risināt migrācijas un patvēruma problēmas un glābt ne tikai citu cilvēku, bet arī mūsu pašu dzīvības. Tikmēr mēs varam sākt, nodrošinot, ka ES administrācija rāda labu praksi un labu piemēru. Globālā līderība izpaužas dažādos veidos.

Jūsu šodienas konference sniegs daudz vērtīgu ieskatu šajā sakarā, un es novēlu jums ļoti auglīgu diskusiju.

Paldies.