Ombuda priekšlikumu kopsavilkums

1. Pamattiesību harta, kurai Lisabonas līgums tagad piešķir tādu pašu juridisko spēku kā Līgumiem, ietver pilsoņu tiesības uz labu pārvaldību. Finanšu regulā būtu jāņem vērā šis jaunais noteikums, sniedzot ierēdņiem norādījumus par to, kā viņiem būtu jānodrošina gan pareiza finanšu pārvaldība, gan laba pārvaldība. Tajā jo īpaši būtu skaidri jānorāda, ka finansiālās atbildības subjektu pienākums nav novērst jebkādu kļūdu risku, bet gan pārredzamā veidā īstenot ilgtermiņa stratēģiju, kuras mērķis ir gan identificēt un pārvaldīt finanšu riskus, gan veicināt labu pārvaldību.
2. Dotāciju pretendentiem būtu jāsaņem informācija par tiem pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
3. Kredītrīkotājiem vajadzētu būt iespējai atteikties no nepamatoti izmaksātas summas atgūšanas, ja atgūšana būtu pretrunā tiesībām uz labu pārvaldību vai ja atgūšana būtu represīva vai netaisnīga, ņemot vērā lietas apstākļus.
4. Finanšu regulā izņēmuma gadījumos būtu jāparedz ex gratia maksājumi kā kompensācija par būtiskiem zaudējumiem, nopietnām neērtībām vai nopietnām grūtībām, ko izraisījusi administratīva kļūme.
5. Būtu jāpārskata automātiskas procentu likmes slieksnis maksājumu kavējumu gadījumā. Kreditori, kuri negūst labumu no automātiskiem procentiem, būtu jāinformē par viņu tiesībām pieprasīt procentus.
6. Apakšuzņēmēji un darbuzņēmēju darbinieki būtu jāinformē, un viņiem būtu jādod iespēja atbildēt, ja kāda ES iestāde kritizē viņu sniegumu.

Ievads

Eiropas Komisija rīko sabiedrisko apspriešanu par Finanšu regulas un tās īstenošanas noteikumu otro pārskatīšanu. Saskaņā ar apspriežu dokumentu [1] Komisija savus priekšlikumus iesniegs 2010. gada vidū. Komisija ir apzinājusi divus tematus, kas vistiešāk skar ES līdzekļu saņēmējus un potenciālos saņēmējus. Šie temati ir šādi:

dotāciju piešķiršana;

- Komisijas darbs ar finanšu lietām.

Komisija norāda, ka tā vēlētos saņemt komentārus arī par citiem tematiem, uz kuriem attiecas Finanšu regula.

Eiropas Ombuds ir izskatījis lielu skaitu sūdzību, attiecībā uz kurām Finanšu regulas un/vai Komisijas Īstenošanas regulas noteikumi ir izrādījušies atbilstīgi [2]. Viņš ir arī veicis vairākas izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas par tematiem, kas saistīti ar Finanšu regulu. Šī atbilde uz apspriešanos ir balstīta uz Ombuda uzkrāto 14 gadu pieredzi šajās lietās [3]. Tajā ņemtas vērā arī ombuda diskusijas un tikšanās ar ES iestāžu locekļiem un darbiniekiem [4], kā arī ar organizācijām, kas ir ES līdzekļu saņēmējas vai pārstāv tās (tirdzniecības asociācijas, tirdzniecības palātas, nevalstiskās organizācijas).

Ombuda priekšlikumi attiecas uz:

- Finanšu regulas mērķi attiecībā uz risku;

- informācija par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

- Atteikšanās no nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas;

- procenti novēlota maksājuma gadījumā;

apakšuzņēmēju un darbinieku tiesības;

- Ex gratia maksājumi administratīvas kļūmes izņēmuma gadījumos.

Šie priekšlikumi attiecas uz abiem Komisijas noteiktajiem tematiem, taču tiem ir arī plašāka piemērojamība. Tie ir sīkāk izskaidroti turpmāk.

Šī atbilde neattiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar agrīnās brīdināšanas sistēmu, par kuru ombuds pašlaik veic izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas [5].

1 Finanšu regulas mērķi attiecībā uz risku

ES un tās iestādes galu galā finansē Eiropas pilsoņi. Iedzīvotājiem kopumā ir tiesības sagaidīt, ka iestādes rīkosies ar savu naudu gudri un pareizi, un jo īpaši veikt atbilstošus pasākumus, lai izvairītos no līdzekļu nepareizas pārvaldības vai piesavināšanās. Turklāt Pamattiesību hartas (kurai Lisabonas līgums piešķir tādu pašu juridisko spēku kā Līgumiem) 41. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās. Tiesības uz labu pārvaldību attiecas arī uz finanšu jautājumiem, piemēram, līgumiem un dotācijām.

Santeras komisijas krišana 1999. gadā bija traumatisks notikums ES iestādēm, jo īpaši Komisijai. Meklējot veidus, kā risināt problēmas, kas to izraisījušas, tika veiktas daudzas izmaiņas, galvenokārt uz labo pusi. Tomēr viens no rezultātiem bija mudināt uzskatīt, ka ideālais finanšu riska līmenis ES iestādēs ir nulle. Šajā kontekstā ir svarīgi nejaukt finanšu kļūdu nulles risku ar krāpšanas nulles tolerances politiku. Šai pēdējai politikai būtu jānozīmē, ka ikreiz, kad tiek atklāta krāpšana, tiek piemēroti kriminālsodi un disciplinārsodi. Nulles tolerance šajā ziņā ir gan vērtīga, gan sasniedzama, taču tikai ļoti neliela daļa no finansiālajām kļūdām, kas rodas katru gadu, ir saistītas ar krāpšanu [6].

Politika, kuras mērķis ir samazināt finanšu kļūdu līmeni līdz nullei, ir lemta neveiksmei, jo centieni izvairīties no kļūdām ir pakļauti peļņas samazinājumam: galu galā nulles kļūdu risks nozīmētu nulles darbību.

Praksē filozofija, ka jebkura kļūda ir nepieņemama, izraisa lēnu pārvaldību vai pat inerci, jo tā rada pārmērīgi detalizētas un sarežģītas procedūras un veicina prāta stāvokli, kurā ierēdņi cenšas izvairīties no personīgā riska, ka viņi tiks saukti pie atbildības par kļūdām. Šīs sekas ir īpaši iespējamas, ja finanšu kļūda ir nepareizi pielīdzināta krāpšanai.

Šādu apstākļu galarezultāts ir tāds, ka iestādēm ir grūti ievērot to personu tiesības uz labu pārvaldību, kurām ir finanšu darījumi ar tām. Ietekme uz ES tēlu ir negatīva, jo īpaši tāpēc, ka slogs ir īpaši smags privātpersonām un MVU, kuriem ir grūtāk saņemt banku kredītus nekā lieliem uzņēmumiem, un tāpēc tie var izvairīties no konkurences par ES līgumiem un dotācijām.

Šai pārskatīšanai būtu jānodrošina, ka papildus pareizai finanšu pārvaldībai Finanšu regula veicina un sekmē tiesību uz labu pārvaldību ievērošanu. Šajā kontekstā pārskats arī sniedz iespēju galvenajām iestādēm, kas nodarbojas ar ES budžetu (Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai), informēt sabiedrību par atšķirību starp i) nulles toleranci pret krāpšanu, kad tā tiek atklāta, un ii) saprātīga un atbilstoša finanšu riska līmeņa pieņemšanu. To varētu veicināt, grozot Finanšu regulu, lai skaidri noteiktu, ka finansiālās atbildības subjektu pienākums nav novērst visu kļūdu risku, bet gan pārredzamā veidā identificēt un pārvaldīt finanšu riskus.

Šīs izmaiņas nāktu par labu iedzīvotājiem kopumā, veicinot iestāžu labāku darbību. Tas sniegtu labumu arī iedzīvotājiem, uzņēmumiem (jo īpaši MVU) un apvienībām, samazinot administratīvo slogu, ar ko tie saskaras saskarsmē ar ES iestādēm.

2 Informācija par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem

Ombuds ar gandarījumu atzīmē, ka pēc 2007. gada pārskatīšanas [7] īstenošanas regulas 149. panta 3. punktā ES iestādēm noteiktie pienākumi ietver informācijas sniegšanu noraidītajiem pretendentiem par tiem pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Tomēr nav prasības informēt noraidītos dotāciju pretendentus par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksā ir noteikts, ka:

Iestādes lēmumā, kas var nelabvēlīgi ietekmēt privātpersonas tiesības vai intereses, ietver norādi par lēmuma pārsūdzēšanas iespējām. Tajā jo īpaši norāda tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidu, struktūras, kurās tos var izmantot, kā arī to izmantošanas termiņus. (19. pants)

Ombuds norāda, ka nesenā judikatūra apstiprina, ka Kopienas tiesās ir pieņemama prasība atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts dotācijas pieteikums [8].

Tādēļ ombuds uzskata, ka būtu lietderīgi, ja attiecīgais īstenošanas regulas noteikums (179. pants) prasītu sniegt informāciju par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ikreiz, kad dotācijas pieteikums tiek noraidīts.

Atteikšanās no nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas

Īstenošanas regulas 87. pantā ir paredzēts, ka kredītrīkotājs var atteikties no atgūšanas tikai šādos gadījumos:

a) ja paredzamās atgūšanas izmaksas pārsniegtu atgūstamo summu un atteikšanās nekaitētu Kopienas tēlam;

b) ja debitoru parādu nevar piedzīt, ņemot vērā tā vecumu vai parādnieka maksātnespēju;

c) ja atgūšana neatbilst proporcionalitātes principam.

Atteikšanās no ES budžetā iemaksājamo summu atgūšanas būtu jāuzskata par ārkārtas pasākumu, un noteikums, kas to atļauj, būtu jāinterpretē un jāpiemēro šauri. Tomēr ombuds ir izskatījis vairākas lietas, kurās attiecīgā iestāde 87. pantu ir interpretējusi un piemērojusi tik šauri, ka tas nav saprātīgi. Turklāt, ja atteikšanās ir atteikta, iestādes, šķiet, ārkārtīgi nelabprāt maina savu nostāju. Piemēram, vienā gadījumā attiecīgā iestāde bija veikusi maksājumus pilsonim, kurš bija mirušā ierēdņa mantinieks. Viens maksājums tika veikts kļūdaini, un iestāde mēģināja atgūt attiecīgo summu vairākus gadus vēlāk. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja atgūšanu, pamatojoties uz to, ka i) viņš ir rīkojies labticīgi; ii) iestāde pieprasīja atmaksu tikai četrarpus gadus pēc maksājuma veikšanas; iii) viņš nebija informēts par summām attiecīgajā bankas kontā traģisku apstākļu dēļ, proti, vairāku viņa ģimenes locekļu zaudējuma dēļ īsā laikā; un iv) kā brīvprātīgajam darbiniekam NVO viņam nebija līdzekļu, lai atmaksātu šo summu. Ombuds piekrita sūdzības iesniedzējam. Tomēr iestāde noraidīja priekšlikumu par mierizlīgumu, un ombudam bija jāsagatavo ieteikuma projekts, pirms tas piekrita atcelt iekasēšanas rīkojumu [9].

Šādos gadījumos risks, kas apdraud Eiropas Savienības reputāciju labas pārvaldības jomā, ievērojami pārsniedz iespējamo labumu, ko Kopienas budžetam varētu sniegt attiecīgo summu atgūšana. Ombuds uzskata, ka atgūšana šādos gadījumos būtu pretrunā proporcionalitātes principam un tāpēc no tās būtu jāatsakās saskaņā ar īstenošanas regulas 87. panta c) punktu, kāds tas ir tagad. Tomēr, lai izvairītos no šaubām un novērstu turpmākus šāda veida gadījumus, būtu jāprecizē pēdējais minētais noteikums.

Kā minēts iepriekš, Pamattiesību hartas 41. pantā (tiesības uz labu pārvaldību) ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu (mans izcēlums). Šīs tiesības būtu skaidri jānorāda Īstenošanas regulas 87. panta c) punktā, lai tās attiektos uz gadījumiem, “ja atgūšana nav saderīga ar tiesībām uz labu pārvaldību vai proporcionalitātes principu, jo īpaši tāpēc, ka attiecīgajos apstākļos tā būtu represīva vai negodīga”.

Šīs izmaiņas skaidri norādītu iestādēm, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir jāņem vērā tiesības uz labu pārvaldību.

Lai nodrošinātu konsekventu pieeju, iestāžu administrācijas vadītājiem (kuri regulāri tiekas) varētu būt lietderīgi periodiski pārbaudīt, kā pārskatītais noteikums tiek piemērots praksē.

4 Ex gratia maksājumi administratīvas kļūmes gadījumos

Ja notikusi administratīva kļūme, atvainošanās un kļūdas labošana parasti ir pienācīgs tiesiskās aizsardzības līdzeklis sūdzības iesniedzējam. Izņēmuma gadījumos, kad administratīvas kļūmes dēļ sūdzības iesniedzējam ir nodarīti materiāli zaudējumi, nopietnas neērtības vai nopietnas grūtības, var būt lietderīgi saņemt finansiālu kompensāciju.

Saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu [10] 3. panta 5. punktu, ja Eiropas ombuds konstatē administratīvu kļūmi, viņš, ja iespējams, meklē mierizlīgumu.  Ombuds ir norādījis, ka iestādes ir ļoti negribīgi sadarbojušās dažās lietās, kurās viņš ir ierosinājis mierizlīgumu, kas ietvertu vai ietvertu finansiālu kompensāciju. Galvenais iemesls, šķiet, ir viedoklis, ka šādi maksājumi nozīmē, ka ir izpildīti līgumiskās vai ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi. Tā kā šie nosacījumi ietver iestādes rīcības nelikumību, nevēlēšanās pieņemt ombuda priekšlikumus nav pārsteidzoša. Turklāt iestādes var arī baidīties, ka vienošanās par finansiālu atlīdzību varētu tikt interpretēta kā juridiskās atbildības atzīšana, kas tās pakļautu prasībai par zaudējumu atlīdzību.

Ombuds uzskata, ka iepriekš minētās bažas nav pamatotas. Kopienu tiesu judikatūrā ir skaidri norādīts, ka ombuda konstatēta administratīva kļūme ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgās iestādes rīcība ir bijusi prettiesiska. Ombuds uzskata, ka no šīs judikatūras izriet, ka finansiāla tiesiskā aizsardzība kā administratīvas kļūmes risinājums nav atkarīga no tā, vai ir izpildīti līgumiskās vai ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi. Turklāt ombuds konsekventi uzsver, ka finansiāla kompensācija par administratīvām kļūmēm ir ex gratia un neietver juridiskās atbildības atzīšanu.

Tomēr, pat ja iestādes piekrīt ombuda viedoklim šajā jautājumā, tās var nevēlēties piekrist finansiālai kompensācijai, pamatojoties uz to, ka, ja vien (vismaz iespējams) nav izpildīti līgumiskās vai ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi, nav juridiska pamata veikt ex gratia maksājumu.

Tādēļ ombude uzskata, ka būtu lietderīgi Finanšu regulā un Īstenošanas regulā atzīt iespēju saņemt finansiālu kompensāciju par administratīvām kļūmēm. To varētu panākt, Finanšu regulā iekļaujot šādu jaunu 179.b pantu:

Īstenošanas noteikumos paredz ex gratia maksājumu atļaušanu izņēmuma gadījumos, kas saistīti ar būtiskiem zaudējumiem, nopietnām neērtībām vai nopietnām grūtībām, ko izraisījusi administratīva kļūme.

Attiecīgais Īstenošanas regulas noteikums varētu būt šāds jauns 265.b pants:

Katra iestāde savos iekšējos noteikumos paredz nosacījumus un procedūru, lai deleģētu pilnvaras atļaut ex gratia maksājumus ārkārtas gadījumos, kad ir radušies būtiski zaudējumi, nopietnas neērtības vai nopietnas ciešanas, ko izraisījusi administratīva kļūme.

Katra iestāde katru gadu nosūta budžeta lēmējinstitūcijai ziņojumu par 1. punktā minētajiem maksājumiem, kas saistīti ar EUR 5000 vai vairāk. Komisijas gadījumā minēto ziņojumu pievieno gada darbības pārskatu kopsavilkumam, kas minēts Finanšu regulas 60. panta 7. punktā.

Tāpat kā atbrīvojuma gadījumā (3. iedaļa) un lai nodrošinātu konsekventu pieeju, iestāžu administrācijas vadītājiem varētu būt lietderīgi periodiski pārbaudīt, kā jaunais noteikums tiek piemērots praksē.

5 Procenti novēlota maksājuma gadījumā

Kopienas iestāžu maksājumu kavējumu problēma ir izraisījusi daudzas sūdzības ombudam un ir izraisījusi izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, no kurām viena turpinās [11].

Ombuds norāda, ka pēc 2007. gada pārskatīšanas [12] Īstenošanas regulas 106. pantā ir paredzēti automātiski procenti maksājumu kavējumu gadījumā. Tomēr izņēmuma kārtā, ja procenti ir mazāki par vai vienādi ar EUR 200, tos maksā tikai tad, ja kreditors iesniedz pieprasījumu divu mēnešu laikā. Tas ir ievērojams uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo situāciju, kad kreditoram bija īpaši jāpieprasa procentu maksājums. Tomēr, kā ombuds jau ir norādījis [13], daudzos gadījumos, kad pārmērīgi kavējas maksājumi pilsoņiem vai maziem un vidējiem uzņēmumiem, maksājamā procentu summa, visticamāk, būs mazāka par EUR 200.

Ombuds neizslēdz iespēju, ka procentu aprēķināšana un maksāšana visos maksājumu kavējumu gadījumos varētu radīt nesamērīgu administratīvo slogu ES iestādēm. Tomēr ombudam nav zināms juridiskais vai cits pamats, uz kura pamata tika izvēlēta 200 EUR robežvērtība. Turklāt šis skaitlis šķiet pārāk liels, lai tas būtu saprātīgs kompromiss starp kreditoru tiesībām un nepieciešamību izvairīties no nevajadzīga administratīvā darba. Tādēļ ombude ierosina Komisijai pārskatīt sliekšņa nepieciešamību. Gadījumā, ja tā uzskata, ka robežvērtība būtu jāsaglabā, būtu jāsniedz detalizēti pierādījumi, lai pamatotu tās līmeni. Turklāt šādā gadījumā kreditoriem nevajadzētu liegt pieprasīt procentus, pat ja summa ir minimāla. Lai viņi varētu to darīt, būtu jāsniedz skaidra informācija par viņu tiesībām.

Apakšuzņēmēju un darbinieku tiesības

Komisija īsteno daudzas ES programmas, slēdzot līgumus. Daudzos gadījumos darbuzņēmējs slēdz apakšlīgumus. Komisijai nav līgumsaistību ar apakšuzņēmējiem vai personālu, ko nodarbina darbuzņēmēji un apakšuzņēmēji. Turklāt Finanšu regula un Īstenošanas regula šādām personām nepiešķir tiesības.

Šāda situācija var izraisīt procesuālu netaisnību; jo īpaši, ja Komisija sniedz negatīvu vērtējumu par apakšuzņēmēja vai darbinieka sniegumu. Piemēram, vienā ombuda izskatītā lietā Komisija uzstāja, ka sūdzības iesniedzējs ir jāatbrīvo no projekta grupas vadītāja amata, lai gan viņa darba devējs bija apmierināts ar viņa sniegumu un informēja viņu, ka viņš tiek atlaists tikai tāpēc, ka Komisija to pieprasa [14]. Šādos gadījumos persona, kuras sniegumu Komisija vērtē negatīvi, var pat nebūt informēta par negatīvā novērtējuma detaļām, nemaz nerunājot par iespēju paust savu viedokli.

Ombuds uzskata, ka šī situācija ir netaisnīga un nesaderīga ar tiesībām uz labu pārvaldību. Tādēļ ombude ierosina, ka Finanšu regulā un/vai Īstenošanas regulā būtu jāparedz, ka apakšuzņēmēji un darbinieki tiek informēti un tiem tiek dota iespēja atbildēt, ja ES iestāde kritizē viņu sniegumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

---

[1] http://ec.europa.eu/budget/library/consultations/FRconsult2009/consultation_paper_en.pdf

[2] Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, OV L 357, 1. lpp.; Komisijas 2002. gada 23. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Kopienu vispārējam budžetam, OV L 357, 1. lpp. (jaunākie grozījumi izdarīti ar 2007. gada 23. aprīļa Regulu (EK, Euratom) Nr. 478/2007, OV L 111, 13. lpp.).

[3] Veicot sākotnējo meklēšanu datubāzē, tika konstatēti 136 lēmumi un 10 ieteikumu projekti, kuros bija minēta Finanšu regula. Daži no šiem gadījumiem attiecās uz noteikumiem, kas jau ir grozīti.

[4] Ērtības labad šajā atbildē termins “iestāde” attiecas uz visām ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām. Atsaucoties uz iestādi EK līguma 7. panta nozīmē, terminu „iestāde” kapitalizē.

[5] OI/3/2008/FOR. Sīkāka informācija par izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas ir pieejama tiešsaistē: http://www.ombudsman.europa.eu/cases/initiatives.faces

[6] Revīzijas palāta ziņoja Krāpšanas apkarošanas birojam (OLAF) vidēji par 3,5 iespējamas krāpšanas gadījumiem gadā četros gados no 2004. līdz 2007. gadam: skatīt Palātas informatīvo piezīmi par 2007. gada pārskatu par ES 2007. gada budžetu.

[7] Komisijas 2007. gada 23. aprīļa Regula (EK, Euratom) Nr. 478/2007, ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, OV L 111, 13. lpp.

[8] Tiesas 2009. gada 5. marta rīkojums lietā C‐183/08 P Komisija/ Provincia di Imperia, ar kuru kā acīmredzami nepamatota noraidīta Komisijas apelācijas sūdzība par Pirmās instances tiesas lēmumu lietā T‐351/05 Provincia di Imperia /Komisija (Krājums 2008, II‐241. lpp.).

[9] Lietas 1617/2005/JF un 902/2007/RT. Ombuda lēmumi ir pieejami tiešsaistē: http://www.ombudsman.europa.eu/cases/decision.faces/en/2910/html.bookmark, http://www.ombudsman.europa.eu/cases/decision.faces/en/3327/html.bookmark

[10] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. jūnija Lēmumu 2008/587/EK, Euratom (OV L 189, 25. lpp.).

[11] OI/1/2009/GG. Sīkāka informācija par izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas ir pieejama tiešsaistē: http://www.ombudsman.europa.eu/cases/initiatives.faces

[12] Komisijas 2007. gada 23. aprīļa Regula (EK, Euratom) Nr. 478/2007, ar kuru groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, OV L 111, 13. lpp.

[13] OI/5/2007/GG http://www.ombudsman.europa.eu/cases/decision.faces/en/3387/html.bookmark Skatīt 1.10. punktu.

[14] Lieta 2477/2005/GG. Ombuda lēmums šajā lietā ir pieejams tiešsaistē http://www.ombudsman.europa.eu/cases/decision.faces/en/2979/html.bookmark