Kopsavilkums

Vispārīga informācija

Svarīga Eiropas Ombuda darba daļa ir risināt jautājumus par publisku piekļuvi dokumentiem un informācijai. Sūdzībās ombudam ir konstatētas problēmas saistībā ar publisku piekļuvi informācijai, kas atrodas ES administrācijas datubāzēs.

Lai saņemtu informāciju par valstu tiesību aktiem un paraugpraksi šajā jomā, ombuds apspriedās ar kolēģiem Eiropas ombudu tīklā . Ombuds jo īpaši vēlējās zināt, vai valstu sistēmas piešķir sabiedrībai tiesības pieprasīt informāciju, kas glabājas administrācijas datubāzēs, un kā šādas tiesības tiek īstenotas praksē.

Tiesiskais un administratīvais konteksts

• ES datubāzēs arvien biežāk tiek glabāta informācija, kas interesē sabiedrību.
• Izkliedēti dati datubāzēs nepārprotami neietilpst spēkā esošo ES tiesību aktu par sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem darbības jomā.
• Sūdzības Eiropas Ombudam ir parādījušas, ka ir jāpārskata ES tiesību aktu darbības joma attiecībā uz piekļuvi. Pašreizējā attiecīgo ES tiesību aktu reforma sniedz labu iespēju to darīt.
• Nodrošinot sabiedrības tiesības piekļūt informācijai datubāzēs, tiktu ievēroti vairāki faktori, tostarp:
  • tehnoloģiju attīstība
  • valstu tiesību akti un prakse;
  • spēkā esošie attiecīgie ES tiesību akti;
  • ES administrācijas pašreizējā prakse
  • galveno institucionālo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības paustos viedokļus;
• Galvenais jautājums tagad ir par to, kā panākt, lai paplašinātas piekļuves režīms nedarbotos praksē.

Ombuda secinājumi un ierosinājumi

• Lai pienācīgi sasniegtu vispārējos mērķus, ES tiesību aktos par piekļuvi būtu jāietver tiesības uz publisku piekļuvi informācijai datubāzēs.
• Piekļuves tiesību aktos būtu jāiekļauj noteikumi, kas nodrošina šādu tiesību efektivitāti un izmantojamību.

Šajā ziņojumā ir aplūkoti šie jautājumi un ietverti konkrēti ierosinājumi pašreizējai ES tiesību aktu reformai attiecībā uz piekļuvi.

Ievads

2008. gadā es veicu aptauju par sabiedrības tiesībām piekļūt informācijai valsts iestāžu datubāzēs. Aptauja tika veikta Eiropas ombudu tīkla ietvaros. Šā ziņojuma 1. pielikumā ir iekļauta mana apspriešanās vēstule. Šā apsekojuma rezultātā iegūtās attiecīgās informācijas kopsavilkums ir sniegts 2. pielikumā.

Aptaujas konkrētais konteksts bija Dānijas un Vācijas žurnālista 2005. gadā iesniegtā sūdzība, kas attiecās uz pieprasījumu piekļūt valstu ziņojumiem par ES lauksaimniecības atbalstu. Informācija bija iekļauta ļoti lielā datubāzē, ko pārvaldīja Eiropas Komisija. Tāpēc radās jautājums, vai pieteikums attiecās uz piekļuvi dokumentiem vai piekļuvi informācijai. Galvenie tiesību akti par atklātību ES administrācijā paredz tikai tiesības piekļūt dokumentiem, kas nozīmē, ka tie nedod pilsoņiem vispārējas juridiskas tiesības piekļūt ES administrācijas rīcībā esošajai informācijai. 

Ņemot vērā tikko minētās lietas kontekstu, man nebija nepieciešams secināt, vai sūdzības iesniedzēja lūgums bija par "dokumentiem" vai "informāciju". Tomēr lieta skaidri parādīja vienu lietu: Ja elektronisko datubāzu saturs neietilpst ES vissvarīgāko tiesību aktu darbības jomā attiecībā uz atklātību ES pārvaldē, iespējams, ka šo tiesību aktu mērķi nevar sasniegt.

Lai būtu informēts par valstu tiesību aktiem un paraugpraksi, es veicu iepriekš minēto aptauju. No tā izrietošā informācija un ieskats iedvesmos ne tikai mani un, es ceru, manus valsts kolēģus, bet var arī interesēt ES likumdevēju, kurš pašlaik apsver jaunas ES regulas pieņemšanu par publisku piekļuvi dokumentiem. Ziņojumā ir analītiskas piezīmes un konstatējumi. 3. daļā ir izklāstīti konkrēti konstatējumi un ierosinājumi, kas attiecas uz iepriekš minēto ES tiesību aktu par publisku piekļuvi reformu.

Šeit vēlos sirsnīgi pateikties kolēģiem no manas valsts ombuda vai līdzīgām struktūrām, kā arī specializētām valsts struktūrām, kas mūsu aptaujas laikā sniedza informāciju un analīzi. Manis sniegtās informācijas apjoms un dziļums ne tikai liecina par labu sadarbību, kas izriet no Eiropas ombudu tīkla, bet arī parāda, ka aptaujā izvirzītais jautājums mūsdienu valsts pārvaldē rada globālas bažas.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS, 2008. gada 10. decembris

1. daļa. ES līmenis

Eiropas ombuds 2005. gadā saņēma sūdzību no Dānijas un Vācijas žurnālista par Komisiju. Žurnālists lūdza piekļuvi ziņojumiem, kurus valstu pārvaldes iestādes iesniedza Komisijai un kuri attiecās uz lauksaimniecības atbalsta maksājumiem. Piekļuves pieprasījums tika iesniegts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi ES administrācijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Komisijas sniegtie paskaidrojumi atklāja turpmāk minēto.

Valstu pārvaldes iestāžu Komisijai iesniegtos ziņojumus elektroniski pārsūtīja uz datubāzi. Kad ziņojumi tika "iegūti" Komisijas datubāzē, to saturs uzreiz tika "absorbēts" dažādās šīs datubāzes daļās. Pēc tam to saturs pastāvēja tikai kā izkliedēti dati datubāzē. Tāpēc Komisija apgalvoja, ka uz sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu neattiecas ES piekļuves tiesību akti, jo tas neattiecas uz "dokumentu".

ES tiesību aktos par piekļuvi ir šāda termina "dokuments" definīcija:

"Šajā regulā:

a) "dokuments" ir jebkura satura informācija neatkarīgi no tās pasniegšanas veida (uz papīra, elektroniskā formā vai skaņu, vizuālie un audiovizuālie ieraksti), kas skar iestādes politiku, darbību un lēmumus."[1]

Šīs "dokumenta" definīcijas mērķis nepārprotami ir izprast mūsdienu administrācijas elektronisko realitāti. Tomēr iepriekš minētais gadījums pierādīja tā ierobežojumu. "Dokumenta" definīcija ietver "saturu", kas ietverts "vidējā" jēdzienā. Piemērojot to iepriekš minētajai Komisijas datubāzei, datubāze tiktu uzskatīta par "vidēju" un tajā ietvertā informācija par "saturu". Tomēr Komisijas datubāzē, protams, nebija tikai elektroniski nosūtīto valstu ziņojumu (izkliedētā) satura. Tajā bija iekļauti arī miljoniem citu datu, kas saistīti ar kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanu. 

Šīs izmeklēšanas īpašā konteksta dēļ ombudam savā lēmumā nebija jāpieņem sīki izstrādāts pārliecinošs konstatējums par šo jautājumu. Tomēr bija skaidrs, ka sūdzības iesniedzējas pieprasījums attiecās uz izkliedētiem datiem datubāzē un ka Komisijai būtu bijis jāapkopo šie dati, lai izskatītu viņas piekļuves pieprasījumu saskaņā ar ES piekļuves tiesību aktiem. Tā kā saskaņā ar šiem tiesību aktiem iestādēm nav vispārēja pienākuma izveidot dokumentus saskaņā ar šiem tiesību aktiem, Komisijas arguments, ka visus datus nevar uzskatīt par "dokumentu" iepriekš minētās definīcijas izpratnē, nebija nepamatots.

Tomēr izmeklēšana neaprobežojās tikai ar acīmredzamu problēmu ES piekļuves tiesību aktos. Tā arī atklāja Komisijas pieņemto administratīvo praksi, lai risinātu šo problēmu. Citāts no Komisijas atbildes sūdzības iesniedzējam skaidri rezumē šo praksi:

"Saskaņā ar Regulas 1049/2001 2. pantu regulu piemēro visiem iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, t. i., dokumentiem, kurus tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar visas Eiropas Savienības darbības jomas. Tomēr piekļuves tiesības saskaņā ar šo regulu nenozīmē pienākumu izveidot jaunu dokumentu, kurā ietverta pieprasītā informācija, bet attiecas uz esošajiem dokumentiem.

Datubāze pati par sevi nav dokuments. Tomēr, ņemot vērā datubāzu nozīmi un to rīcībā esošās informācijas apjomu, acīmredzamu iemeslu dēļ būtu grūti pamatot visas datubāzēs ietvertās informācijas izslēgšanu no piekļuves tiesībām saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Tāpēc ir attīstījusies prakse, saskaņā ar kuru parastas meklēšanas rezultāts datubāzē (...) tiek uzskatīts par dokumentu Regulas 1049/2001 nozīmē. Tomēr Komisija nemainīs esošos datubāzes meklēšanas parametrus, lai varētu izgūt pieprasīto informāciju."

Tādējādi Komisija jau bija secinājusi, ka kaut kādā veidā būtu jābūt tiesībām uz publisku piekļuvi datubāzēs ietvertajai informācijai. Tomēr iepriekš minētajā konkrētajā gadījumā tā arī secināja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījumu nevar apmierināt, nemainot esošos meklēšanas parametrus.

Komisijas apņemšanās atrisināt jautājumu par publisku piekļuvi informācijai datubāzēs ir pilnībā redzama tās priekšlikumā pārskatītiem ES tiesību aktiem par piekļuvi. Komisija 2008. gada aprīlī iesniedza Eiropas Parlamentam priekšlikumu tiesību akta grozīšanai. Viena no ierosinātajām izmaiņām šajā tiesību aktā attiecas tieši uz "dokumenta" definīciju saistībā ar datubāzēm un līdzīgām glabāšanas sistēmām. Komisijas priekšlikuma attiecīgā daļa ir šāda:

"elektroniskās uzglabāšanas, apstrādes un izguves sistēmās ietvertie dati ir dokumenti, ja tos var iegūt izdrukas vai elektroniska formāta kopijas veidā, izmantojot sistēmas ekspluatācijai pieejamos līdzekļus".[2]

Eiropas Ombuds atzinīgi vērtē šo priekšlikumu, kas ir vērsts pareizajā virzienā, lai reaģētu uz mūsdienu valsts pārvaldes tehnoloģisko realitāti. Ombuda veiktā šā priekšlikuma analīze un attiecīgie ierosinājumi ir izklāstīti turpmāk 3. daļā.

2. daļa. Valstu sistēmas

Ievadpiezīmes

Lielākajā daļā valstu atbilžu ir skaidri redzama stabila virzība uz piekļuvi informācijai. Tas ir svarīgi šajā izmeklēšanā, jo uz datiem elektroniskās glabāšanas sistēmās parasti attieksies šādas tiesības piekļūt informācijai. 

Virzība uz tiesībām piekļūt informācijai paredz piekļuves režīmus, kas drīzāk papildina, nevis aizstāj klasiskās sistēmas piekļuvei dokumentiem. Tādējādi veidojas aina nevis "piekļuve dokumentiem pret piekļuvi informācijai", bet gan "veco" sistēmu apvienojums, kuras pakāpeniski sāka izmantot tiesības piekļūt informācijai, un jaunāku sistēmu apvienojums, kuras - iespējams, tāpēc, ka tās tika pieņemtas salīdzinoši vēlu IT laikmetā - jau no paša sākuma ir darbojušās ar tiesībām piekļūt informācijai.

Valstu atbildes liecina par akūtu izpratni par nepieciešamību panākt stabilu līdzsvaru starp piekļuves tiesībām un administratīvo efektivitāti. Acīmredzamu iemeslu dēļ tiesības piekļūt informācijai šajā ziņā var radīt lielākas problēmas. Pieprasījumi par piekļuvi informācijai pēc savas būtības var būt daudz plašāki nekā piekļuve "dokumentiem", pat ja termins "dokuments" ir plaši definēts. Turpmāk ir aplūkoti noteikumi un mehānismi, ko izmanto, lai panāktu pareizo līdzsvaru.

Nobeiguma ievadpiezīme ir piemērota šeit: Tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem jau ir iekļautas ES tiesību aktos, kas piemērojami valsts līmenī, jo īpaši direktīvā par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (PSI direktīva) un direktīvā par vides informācijas pieejamību sabiedrībai[3]. Valstu atbildes tikai ļoti ierobežotā mērā ietvēra pārdomas par šo ES direktīvu un valstu tiesību aktu un prakses iespējamo mijiedarbību un ietekmi. Tāpēc turpmāk šis jautājums netiek izskatīts.

Piekļuves režīmi jau no paša sākuma bija vērsti uz "piekļuvi informācijai"

Daži no visattīstītākajiem režīmiem attiecībā uz piekļuvi informācijai ir atrodami jaunajās demokrātijās Austrumeiropā. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā vairākus faktorus, no kuriem svarīgākie ir: to vēsturiskais un politiskais konteksts, spēcīgais demokratizācijas ieguldījums, jo īpaši no ES un Eiropas Padomes puses tūlīt pēc pārejas no komunistiskā režīma, un, kā minēts iepriekš, fakts, ka to straujās un tālejošās administratīvās reformas nozīmēja ļoti ievērojamu lēcienu IT tehnoloģiju izmantošanā.

Vairākas no šīm jaunajām demokrātijām ir pat izveidojušas konstitucionālas tiesības piekļūt informācijai[4], ko reglamentē īstenošanas tiesību akti. Turpmāk ir sniegti attiecīgo noteikumu piemēri šajās sistēmās. 

"jebkādas zināšanas un informācija, kas neatbilst personas datu definīcijai un ko apstrādā struktūra vai persona, kura veic likumā noteiktas valsts vai pašvaldības funkcijas, neatkarīgi no metodes vai formāta, kādā tā ir reģistrēta, un neatkarīgi no tā, vai tā ir neatkarīga vai savākta." (Ungārija[5].)

"Ikvienam ir tiesības piekļūt informācijai, kas ir atbildīgo personu rīcībā. "(Slovākija[6].)

Čehijas Republikā Čehijas ombuds uzskata, ka datubāzu saturam ir piemērojama šāda definīcija:

"Informācija ir jebkurš saturs vai tā daļa jebkādā formā, kas ierakstīta uz jebkura nesēja, jo īpaši rakstiska ieraksta saturs dokumentā, elektroniskā formātā saglabāts ieraksts vai audio, vizuāls vai audiovizuāls ieraksts." [7]

Šādas sistēmas parasti aptver visu elektronisko datubāzu saturu.

Vecākām dalībvalstīm ir pieejami arī informācijas režīmi, kas pazīstami kā FOI tiesību akti (informācijas brīvība). Apvienotajā Karalistē ir šāds tiesību akts par informācijas brīvību[8], kas paredz tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai informācijai. "Informācija" ir definēta kā "jebkādā veidā reģistrēta informācija"[9]. Uz datubāzu saturu attiecas tiesību akti, kuros nav skaidri definēts jēdziens "datubāze"; vienā gadījumā Apvienotās Karalistes Informācijas tribunāls konstatēja, ka tiesību akti attiecas uz visu datubāzi.  Īrija darbojas arī saskaņā ar FOI tiesību aktiem[10], kas attiecas uz elektronisko datubāzu un līdzīgu elektronisko informācijas nesēju saturu.

Praktiski piekļuve veciem vai jauniem informācijas režīmiem mēdz līdzināties piekļuvei dokumentiem, jo informāciju parasti sniedz, izmantojot izdrukas vai dokumentus. Tās darbojas arī ar līdzīgām izņēmumu sistēmām attiecībā uz informācijas neizpaušanu. Galvenās atšķirības, šķiet, ir tādas, ka valsts pārvalde nevar atteikties apstrādāt informācijas pieprasījumus, pamatojoties uz to, ka piekļuves tiesību akti attiecas tikai uz "dokumentiem".

Piekļuves režīmi jau no paša sākuma bija vērsti uz "piekļuvi dokumentiem"

Tādas dalībvalstis kā Zviedrija un Somija, kas tradicionāli ir strādājušas ar dokumentu pieejamības režīmiem, pēdējos gados ir veikušas svarīgus pasākumus, lai "atjauninātu" savus tiesību aktus nolūkā pielāgoties jauniem IT kontekstiem.

Šie piemēri ir svarīgi, jo tie parāda, kā tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem var grozīt, lai ņemtu vērā jaunu tehnoloģiju attīstību. Citiem vārdiem sakot, nav iemesla apspriest tiesību aktus par "piekļuvi dokumentiem" kā modeli, kas būtiski atšķiras no tiesību aktiem par "piekļuvi informācijai" vai nav saderīgs ar tiem.

Šādās sistēmās rastie konkrētie risinājumi ir dažādi, sākot no paralēlām piekļuves tiesībām (gan dokumentiem, gan informācijai) līdz jauniem jēdzieniem "dokumenti", kas neaprobežojas tikai ar jaunu saturu, kurā ir elektroniskie plašsaziņas līdzekļi.

Dānijā likumā noteiktās tiesības piekļūt dokumentiem, lai gan tās attiecas uz elektronisko plašsaziņas līdzekļu nesējiem, vienkārši neietver "informāciju"[11]. Tomēr papildus rakstveida noteikumiem Dānijas tiesībās ir ietverts "paplašinātas atklātības princips" (meroffentlighed). Saskaņā ar šo principu administrācijai ir jāapsver attiecīgās informācijas pieejamības nodrošināšana pat tad, ja iepriekš minētie tiesību aktu noteikumi par publisku piekļuvi nav piemērojami. Konkrētos gadījumos Dānijas ombuds ir konstatējis, ka saskaņā ar šo principu administrācijai ir jāmeklē informācija, ko attiecīgā persona bija pieprasījusi. Šādos gadījumos informāciju var atrast, veicot salīdzinoši vienkāršu meklēšanu, izmantojot esošos meklēšanas mehānismus. Zviedrijā "pabeigtu" un "potenciālu" dokumentu sistēma tika ieviesta 2002. gadā[12]. Pirmais veids attiecas uz virkni klasisku dokumentu (tostarp IT formātā). "Potenciālie" dokumenti sastāv no informācijas kolekcijām, kas apkopotas no datubāzes satura. Tie rodas tikai, atbildot uz piekļuves pieprasījumu. Somijā ir tiesību akti par piekļuvi dokumentiem un citai informācijai, kas ir valsts iestāžu rīcībā[13]. Saskaņā ar Likumu par valdības darbības atklātību[14] piekļuve dokumentos ietvertajai informācijai nav atkarīga no formas, kādā informācija ir valsts iestāžu rīcībā. Novērtējums par informācijas izpaušanu tiek veikts, pamatojoties uz informācijas saturu. Tāpēc uz tiesībām piekļūt datubāzē (vai citā elektroniskā formātā) glabātai informācijai attiecas tie paši principi, kas attiecas uz papīra formātā glabātu informāciju. Tas nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības piekļūt datubāzē glabātajai informācijai, ja viņam ir tiesības piekļūt tai pašai informācijai, kas tiek glabāta papīra formātā. "Dokuments" iepriekš minētajos Somijas tiesību aktos ir definēts kā "rakstisks vai vizuāls izklāsts; kā arī vēstījums, kas attiecas uz konkrētu tematu vai priekšmetu un kas sastāv no apzīmējumiem, kuri to izmantošanas dēļ ir domāti kā vienots veselums, bet kurus var atšifrēt tikai ar datoru, audio vai video ierakstītāju vai kādu citu tehnisku ierīci."[15]

Līdzsvara panākšana starp piekļuves tiesībām un administratīvo efektivitāti

Kā īsumā minēts ievadpiezīmē, informācijas pieprasījumiem ir potenciāli daudz plašāks tvērums nekā pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem. Tāpēc ir tikai dabiski, ka tiek piemēroti daži īpaši noteikumi un mehānismi, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanas pamatotību un proporcionalitāti. Lielā mērā šie noteikumi un mehānismi ir vienkārši paplašinājumi vai vismaz līdzīgi noteikumiem vai mehānismiem, kas jau ilgu laiku pastāv tiesību aktos par piekļuvi dokumentiem. Tāpēc jautājums ir nevis par to, vai ir jābūt pamatotības un samērīguma noteikumiem (jebkurā no piekļuves režīma veidiem), bet gan par šādu noteikumu būtību un apjomu. Attiecīgo noteikumu piemēri ir sniegti turpmāk.

• Piekļuve, izmantojot pieejamos meklēšanas rīkus

Dažas sistēmas darbojas saskaņā ar noteikumu, ka administrācijai nav pienākuma sniegt "informāciju", ko nevar iegūt, izmantojot tehniskus līdzekļus, kas administrācijai jau ir pieejami (piemēram, Zviedrija un Dānija). Tas jo īpaši nozīmē, ka administrācijai parasti nav pienākuma iegādāties jaunu programmatūru vai pārprogrammēt esošās sistēmas, lai atbildētu uz individuāliem piekļuves pieprasījumiem. To, ko tas nozīmē praksē, parasti interpretē administrācija un pārskatīšanas struktūras. Īrija sniedz piemēru tam, kā Īrijas ombuds konkrētā gadījumā uzskatīja par pamatotu jauna meklēšanas koda izveidi esošā meklēšanas programmā. Ombuds uzskatīja, ka šāda jauna meklēšanas koda izveide neradītu būtisku un nepamatotu iejaukšanos administrācijas darbā un ka administrācijai bija pamatoti iekasēt meklēšanas un izguves izmaksas par laiku, kas pavadīts koda izstrādē (par maksu/nodevām skatīt turpmāk).

Šeit ir svarīgi atgādināt, ka administrācija parasti būs ieinteresēta, lai tās rīcībā būtu efektīvi informācijas un datu meklēšanas mehānismi, kas neizbēgami palīdz mazināt problēmas, kuras saistītas ar attiecīgās informācijas vai datu tehnisko pieejamību.

• Viegla piekļuve

Cieši saistīts noteikums ir tāds, ka administrācijai jāspēj salīdzinoši viegli izgūt attiecīgo informāciju vai datus. Tas ir nedaudz neskaidrs noteikums, kas prasa pastāvīgus administrācijas un pārskatīšanas struktūru centienus. Viens mēģinājums sniegt kādu definīciju vai vienkārši norādījumus ir atrodams Zviedrijas tiesību aktos, kuros tiek piemērots jēdziens "ikdienišķas darbības". Tas nozīmē, ka "potenciālos" dokumentus neuzskata par administrācijas rīcībā esošiem, ja vien informāciju (t. i., "potenciālo" dokumentu) nevar iegūt, izmantojot šādu "parastu" darbību. Jēdziens "ikdienišķs", protams, varētu radīt iespaidu par ierobežojumu, kas ir cieši saistīts ar pašas administrācijas ieradumiem un it īpaši interesēm. Salīdzinājumam – Somijas tiesību aktu sagatavošanas darbos ir skaidri norādīts, ka piekļuve šādiem "potenciālajiem" dokumentiem pastāv neatkarīgi no tā, vai valsts iestāde savā darbībā izmanto līdzīgu meklēšanu[16]. To var uzskatīt par salīdzināmu ar Dānijas un Slovēnijas režīmiem, kas darbojas ar meklēšanas/izglītošanas jēdzienu, kas ir "salīdzinoši vienkāršs"/tiek veikts, izmantojot "vienkāršas operācijas".

• Maksas/maksājumi

Nodevu iekasēšana kopumā nešķiet īpaši svarīgs jautājums attiecībā uz piekļuvi "dokumentiem". To var izskaidrot ar faktu, ka "dokumentus", proti, formatētu/pilnīgu saturu, ko satur konkrēti datu nesēji, ir diezgan viegli izgūt un nodrošināt, ja lietvedība ir atbilstoša. Turklāt, ja tiek iekasēta maksa, tā parasti ir balstīta uz relatīvi tiešu un saprotamu izmaksu ietekmi, piemēram, kopēšanu un nosūtīšanu. Jautājums par maksām par informācijas sniegšanu rada nedaudz atšķirīgus jautājumus, un pieteikuma iesniedzēji var būt gatavāki apšaubīt maksas pamatotību. Maksa attiecas uz laiku, kas pavadīts, apstrādājot pieprasījumu, nevis tikai uz papīra vai CD-ROM, par kuru tiek sniegta pieprasītā informācija. Tā rezultātā izmantotās aprēķina metodes ne vienmēr var būt saprotamas. Turklāt informācijas sniegšana tiek veikta, reaģējot uz to, kā pilsoņi izmanto to, ko parasti uzskata par viņu pamattiesībām. Ne vienmēr tiek uzskatīts, ka šādu tiesību īstenošana attiecībā uz administrāciju acīmredzami ir saistīta ar maksu.

Tomēr ir pazīmes, kas liecina, ka maksas iekasēšana ir būtiska un lietderīga atbilde uz lieliem un/vai sarežģītiem informācijas pieprasījumiem. Lai gan šādu nodevu sistēmu precīzu īstenošanu šajā ziņojumā nevar aprakstīt bez papildu izpētes, var atzīmēt šādas iespējas un elementus, kas norādīti valstu atbildēs. Konkrētas fiksētās likmes, kas saistītas ar laiku: Īrija izmanto fiksētu stundas meklēšanas likmi (Īrijas atbildes sniegšanas laikā tā bija 20,95 Īrijas mārciņas jeb aptuveni 26 EUR); izmaksu robežvērtība: Slovēnijā, ja informācijas sniegšanas izmaksas pārsniedz aptuveni EUR 84, valsts iestāde var pieprasīt avansa maksājumu; maksas, kas prasa pārplānošanu, t. i., kā līdzekli, lai administrācija varētu (un tai būtu pienākums) veikt plašāku informācijas meklēšanu: Čehijas Republikā administrācijai var nākties pielāgot datubāzes izpētes rīku, lai izgūtu informāciju, bet šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam būs jāsedz papildu izmaksas (līdzīgu piemēru sniedza Īrijas ombuds, sk. iepriekš sadaļā "Piekļuve, izmantojot pieejamos meklēšanas rīkus"). 

• Proaktīvi noteikumi

Klasiskās piekļuves dokumentiem režīmos parasti ir paredzētas tiesību normas, kas administrācijai uzliek pienākumu veikt pasākumus, lai atvieglotu piekļuvi dokumentiem. Acīmredzamākais piemērs ir publiski pieejamu reģistru izveide, lai potenciālie pieteikumu iesniedzēji varētu uzzināt, kādi dokumenti ir administrācijas rīcībā. Tas, piemēram, ir noteikts ES piekļuves tiesību aktos, kuros ir ietverts arī vispārējs pienākums “izstrādātlabu administratīvo praksi, lai atvieglotu piekļuves tiesību īstenošanu”(15. pants).

Tomēr, kā ziņo Ungārijas informācijas komisārs, vairumā gadījumu valsts iestādes, veidojot lielas un sarežģītas datubāzes, ņem vērā tikai savus uzdevumus. Tas var padarīt piekļuves pieprasījumu apstrādi neiespējamu vai ļoti dārgu. Informācijas komisārs norāda, ka šādu datubāzu izstrādes posmā varētu būt lietderīgi apspriesties ar attiecīgo ieinteresēto personu loku, tostarp ar informācijas komisāru, ekspertiem, NVO un plašsaziņas līdzekļiem.

Somijā šis jautājums ir skaidri risināts tiesību aktos. Likumā par valdības darbības atklātumu[17] ir paredzēts valsts iestāžu pienākums veicināt piekļuvi informācijai un labu informācijas pārvaldību [18] Tas cita starpā ietver pienākumu plānot un organizēt savu dokumentu un informācijas pārvaldību, kā arī informācijas pārvaldības sistēmas un datorsistēmas, ko tās uztur, tādā veidā, kas ļauj bez piepūles īstenot piekļuvi dokumentiem. Zviedrijā Administratīvās attīstības iestāde (Verket för Verwaltningsutveckling) savas darbības ietvaros pastāvīgi veicina tādu sistēmu izveidi un uzturēšanu, kas ļauj ātri un efektīvi īstenot konstitucionālās prasības piekļuves piešķiršanai.

Kā minēts iepriekš, administrācija ir ļoti ieinteresēta strādāt ar datubāzēm, izmantojot efektīvus meklēšanas rīkus. Tas ir faktors, kas palīdz samazināt piekļuves problēmas. Turklāt jāatgādina, ka lielu datubāzu izveide un pārvaldība bieži vien ir ļoti sarežģīta. Jautājums par sabiedrības tiesībām piekļūt informācijai šajā procesā var vienkārši saņemt zemu prioritāti vai pat tikt aizmirsts.

Tomēr piekļuves lietās ir vairākas diezgan acīmredzamas un atkārtotas problēmas, ko var ņemt vērā datubāzu izveides posmā. Tie ietver iespēju viegli nošķirt konfidenciālu informāciju un/vai personas datus no citas informācijas (izmantojot, piemēram, dažādus ievades laukus); iespēju grūti vai neiespējami saprotamus datus pārvērst saprotamos formātos (tostarp Braila rakstā, ja iespējams); un, kā ierosināts Ungārijas informācijas komisāra atbildē, dažos gadījumos pat iespēja pašiem pieteikuma iesniedzējiem piekļūt datubāzei, protams, ievērojot noteikumus par konfidencialitāti.

Šādi proaktīvi pasākumi ir pamatoti, jo īpaši, ja administrācijai ir atļauts iekasēt maksu: jo labāk veidota datubāze, jo mazāk maksas būs jāiekasē no iedzīvotājiem, kuri lūdz informāciju. Turklāt šādi proaktīvi pasākumi ilgtermiņā var pat daudz vieglāk atbildēt uz informācijas pieprasījumiem nekā atbildēt uz "klasiskiem" dokumentu pieprasījumiem, ja tie ir saistīti ar apgrūtinošu konfidenciālas informācijas aizklāšanu.

3. daļa. Secinājumi par ES reformu

Šajā daļā ir konstruktīvi izskatīts Eiropas Komisijas attiecīgais priekšlikums mainīt "dokumenta" definīciju ES tiesību aktos par piekļuvi.

Kā jau minēts ievadā, Komisijas priekšlikuma attiecīgā daļa ir šāda:

"elektroniskās glabāšanas, apstrādes un izguves sistēmās ietvertie dati ir dokumenti, ja tos var iegūt izdrukas vai elektroniska formāta kopijas veidā, izmantojot sistēmas ekspluatācijai pieejamos līdzekļus"

Šis priekšlikums ietver vairākus ļoti pozitīvus aspektus:

a. Tas attiecas uz beznosacījumu terminu "dati", kas, šķiet, aptver visus datus.

b. Tajā ir ietverts ļoti plašs aptverto sistēmu apraksts, nevis, piemēram, konkrēts tehnisks termins, kas praksē varētu viegli izraisīt strīdus.

c. Tas ietver ieguvi elektroniskā formātā, kas šajā kontekstā acīmredzami nozīmē ļoti ievērojamas ieguves iespējas.

d. Atšķirībā no Komisijas pašreizējās prakses priekšlikums neierobežo datu ieguvi, attiecinot to tikai uz tiem izvilkumiem, kas atspoguļo iestāžu "parastās darbības". Tādējādi tas rada plašas iespējas apmierināt pieteikuma iesniedzēju īpašās vajadzības.

Ombuda konstruktīvie komentāri iedalāmi divās kategorijās: pirmkārt, priekšlikuma konkrētie un detalizētie aspekti; otrkārt, priekšlikums citu ierosināto grozījumu kontekstā.

Komisijas priekšlikuma īpašie un detalizētie aspekti

Tiesību normas var interpretēt gan administrācija, gan pārskatīšanas struktūras. Līdz ar to IT jautājumos bieži vien ir noderīga zināma elastība. Turpmākie komentāri norāda uz Komisijas priekšlikuma aspektiem, kurus varētu lietderīgi precizēt, neierobežojot elastību.

e. Termins "dati" varētu radīt ļoti šauru interpretāciju, saskaņā ar kuru "dati" ne vienmēr ir vienādi ar "informāciju". Lai kliedētu jebkādas šaubas, 3. pantā ideālā gadījumā būtu jāatsaucas uz "informāciju".

f. "Pieejamie rīki", iespējams, varētu izraisīt strīdus par to, vai attiecīgie "līdzekļi" ir tie, ko jau izmanto konkrētajā uzglabāšanas sistēmā, vai arī tas varētu nozīmēt "pieejami" tādā nozīmē, ka "pieejami" parasti iestādei. Jāapsver iespēja pievienot "saprātīgi pieejamu".

g. Formulējums "izdruka vai elektroniskais eksemplārs" var radīt strīdus par vienskaitli "a". Konkrētāk, neveiksmīgais arguments, ko varētu paredzēt, ir tāds, ka (nepieciešamība pēc) vairākām izdrukām/kopijām pati par sevi varētu būt pierādījums (iespējamajam) faktam, ka nav "dokumenta" kā tāda. Izmantojot "vienu vai vairākas izdrukas vai elektroniska formāta kopijas", varētu samazināt strīdu apjomu attiecībā uz noteikuma darbības jomu saistībā ar pieprasījumiem, kurus var apmierināt tikai ar vairākām izdrukām.

h. Priekšlikumā minētās uzglabāšanas sistēmas, šķiet, diezgan skaidri attiecas uz sistēmām, kuras ir iestāžu rīcībā vai pārvaldībā. Tomēr realitāte IT attīstībā ir tāda, ka iestādēm arvien vairāk ir piekļuve informācijai no datubāzēm, kuras glabā un pārvalda trešās personas, neatkarīgi no tā, vai tās ir šīs citas iestādes/struktūras, dalībvalstis vai privātas organizācijas, un tās šo informāciju izmanto. Būtu acīmredzami nesamērīgi uzskatīt, ka šajās sistēmās esošie dati ir iestāžu rīcībā tikai tāpēc, ka iestādēm ir piekļuve. Tomēr realitāte ir tāda, ka liela daļa informācijas, kas iegūta no šādām ārējām elektroniskās uzglabāšanas sistēmām, agrāk būtu iegūta papīra formātā un tādējādi neapstrīdami būtu saņemta un glabāta iestādēs. Tāpēc ir īpaši svarīgi noteikt un paredzēt noteikumus par to, cik lielā mērā uz šādiem datiem, kas iegūti no ārējām elektroniskās uzglabāšanas sistēmām, attiecas ES tiesību akti. Viena no iespējām ir uzskatīt, ka uz šādiem datiem, ko iestādes ir izmantojušas vai izmanto, attiecas regula. Tas izslēgtu, piemēram, pilnīgus meklēšanas rezultātus, kas veikti šādās ārējās glabāšanas sistēmās, bet ietvertu jebkādus rezultātus (datus), kas izmantoti iestādes darbā. Turpmāk tekstā ir sniegts konkrēts priekšlikums.

Komisijas priekšlikums plašākā kontekstā

Komisijas ierosinātais 3. panta grozījums ir ļoti nozīmīgs, būtībā radot jaunu dokumentu "paaudzi" ES līmenī, lai nodrošinātu publisku piekļuvi. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai citi attiecīgie tiesību aktu noteikumi tiktu attiecīgi pielāgoti, lai nodrošinātu tiesību piekļūt datiem/informācijai efektivitāti un izmantojamību.

Pirmkārt, šķiet acīmredzami, ka Komisijas ierosinātais noteikums neizbēgami tiks interpretēts saprātīgi un samērīgi. Vienīgais atbilstīgais noteikums spēkā esošajos tiesību aktos (un Komisijas priekšlikumā lielā mērā atstāts negrozīts) ir 6. panta 3. punkts, kas paredz iespēju rast taisnīgu risinājumu gadījumos, kad tiek pieprasīti "ļoti gari" dokumenti vai "ļoti liels skaits" dokumentu. Šis noteikums, kura lietderība jau nav acīmredzama pašreizējos tiesību aktos, acīmredzami nav pietiekams attiecībā uz pieprasījumiem par elektronisko glabāšanas sistēmu saturu. Piemēram, pieprasījums, kas ir ļoti sarežģīts un prasa ilgu meklēšanu, nav ne "ļoti garš", ne arī "ļoti liels skaits", un tāpēc uz to neattiecas iepriekš minētais noteikums. Tāpēc būtu vēlams grozīt šo noteikumu (sk. priekšlikumus turpmāk).

Tādas pašas piezīmes attiecas uz saistīto jautājumu par maksas iekasēšanu. Šajā regulā, kurā Komisija neierosina grozījumus, ir paredzēts, ka “kopiju izgatavošanas un nosūtīšanasizmaksas var iekasēt no pieteikuma iesniedzēja. Šī maksa nepārsniedz kopiju izgatavošanas un nosūtīšanas faktiskās izmaksas. Iepazīšanās uz vietas, kopijas, kas mazākas par 20 A4 lapām, un tieša piekļuve elektroniskā formā vai ar reģistra starpniecību ir bez maksas." (10. panta 1. punkts). Šis noteikums, kas jau ietver tikai minimālu specifiskuma pakāpi attiecībā uz pašreizējo piekļuves režīmu, neapšaubāmi ir noderīgs datu/informācijas sniegšanai. Turpmāk ir sniegts priekšlikums.

Būtu jāievieš arī proaktīvi noteikumi, kas būtu konkrētāki par pašreizējo vispārējo pienākumu “izstrādātlabu administratīvo praksi, lai atvieglotu piekļuves tiesību īstenošanu”(pašreizējās regulas 15. pants). Šķiet, ka šā spēkā esošā pienākuma ietekme nav bijusi ļoti būtiska. Tāpēc nešķiet saprātīgi sagaidīt, ka šis vispārējais pienākums nodrošinās pietiekami proaktīvu pieeju jautājumā par piekļuvi datubāzu saturam. Tomēr, kā norādīts 2. daļā, proaktīva pieeja šajā ziņā ir acīmredzami svarīga gan pieteikuma iesniedzējiem, gan administrācijai.

Eiropas Ombuds jau ir ierosinājis pieņemt vispārēju pienākumu iestādēm ņemt vērā pārredzamības vajadzības datubāzu izstrādē un darbībā[19]. Turpmāk ir sniegts attiecīgs priekšlikums.

Eiropas Ombuda priekšlikumi

1. Eiropas Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu precīzāk definēt terminu "dokuments". Iepriekš citētais priekšlikums ir šāds:

"elektroniskās glabāšanas, apstrādes un izguves sistēmās ietvertie dati ir dokumenti, ja tos var iegūt izdrukas vai elektroniska formāta kopijas veidā, izmantojot sistēmas ekspluatācijai pieejamos līdzekļus".

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem un bažām (17.–19. lpp.), Eiropas Ombuds uzskata, ka šo priekšlikumu varētu pārformulēt šādi:

„informācija, ko satur elektroniskās uzglabāšanas, apstrādes un izguves sistēmas (tostarp iestādes darbā izmantotās ārējās sistēmas), ir dokuments vai dokumenti, ja tos var iegūt kā vienu vai vairākas izdrukas vai elektroniska formāta kopijas, izmantojot sistēmas ekspluatācijai saprātīgi pieejamus līdzekļus.”

2. Ombuds mudina ES likumdevējus pienācīgi pielāgot publiskās piekļuves regulu šai pozitīvajai attīstībai, ko ierosinājusi Komisija, ieviešot šādas vai līdzīgas izmaiņas:

" (...) attiecībā uz izdrukām vai elektroniska formāta dokumentiem, kuru pamatā ir informācija, kas iekļauta elektroniskās glabāšanas, apstrādes un izguves sistēmās, no pieteikuma iesniedzēja var iekasēt arī dokumenta vai dokumentu meklēšanas un izguves faktiskās izmaksas.  Papildu maksu nepiemēro, ja iestāde jau ir iesniegusi attiecīgo dokumentu vai dokumentus.  Pieteikuma iesniedzēju iepriekš informē par maksas apmēru un aprēķināšanas metodi.”

"Iestāde, kas plāno izveidot jaunu elektroniskās uzglabāšanas sistēmu vai būtiski mainīt esošu sistēmu, izvērtē iespējamo ietekmi uz šajā regulā garantētajām piekļuves tiesībām un rīkojas tā, lai veicinātu pārredzamības mērķa sasniegšanu."

pielikumi

Tiesībsarga apspriešanās vēstules teksts

Cienītā kolēģe! Godātais kolēģi!

Kā Eiropas ombudu tīkla dalībnieks es sazinos ar jums un visiem mūsu valsts kolēģiem, lai mēģinātu iegūt noderīgu informāciju par vissvarīgāko jautājumu saistībā ar atklātību valsts pārvaldē. Mans lūgums attiecas uz jautājumu par noteikumiem par publisku piekļuvi dokumentiem un informācijai un to piemērošanu datubāzēm. Mana lūguma pamatojums ir šāds.

2005. gadā es saņēmu sūdzību pret Eiropas Komisiju, kurā cita starpā tika izvirzīts jautājums par to, vai lielu datubāzi un/vai tajā izkliedētu informāciju var uzskatīt par "dokumentu" šā termina plašās definīcijas izpratnē, kas sniegta Regulā 1049/2001 par publisku piekļuvi Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem[20]. Savā lēmumā minētajā lietā, kas publicēts 2007. gada 10. decembrī (pievienota kopija), es secināju, ka Komisijas nostāja attiecībā uz Regulas 1049/2001 piemērošanu datubāzēm kopumā nav apmierinoša. Ņemot vērā, inter alia, to, ka iepriekš minētais jautājums tiek apspriests plānotās Regulas 1049/2001 [21] reformas gaitā, es arī minētajā lēmumā atzīmēju, ka es aktīvi apsvēršu iespēju apspriesties ar valstu ombudu birojiem Eiropas ombudu tīklā, lai mēģinātu noskaidrot, kādas atbildes ir sniegtas uz šo jauno problēmu, ko rada tehnoloģiju attīstība, un lai tiktu informēta par "paraugpraksi", kas tiek ievērota valsts līmenī, lai garantētu pienācīgu sabiedrības piekļuvi datubāzēs glabātajai informācijai.

Apspriešanās ar Eiropas ombudu tīklu bija iespēja, ko es arī īsi pirms tam minēju runā Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā. Šajā runā es cita starpā minēju šādus aspektus: 

Ņemot vērā publiskajās datubāzēs iekļauto milzīgo informācijas apjomu, nevar uzskatīt par pieņemamu to, ka uz datubāzu saturu vienkārši neattiecas Kopienas tiesību akti, ar kuriem īsteno pamattiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem.

Ja vien Kopienas likumdevējs nenolemj pieņemt tiesību aktus, kas dod tiesības piekļūt ne tikai dokumentiem, bet arī informācijai kopumā - un tas var nebūt ieteicams -, pārskatītajā Regulā 1049/2001 būtu jāiekļauj konkrēti un skaidri noteikumi attiecībā uz datubāzu saturu.

Ņemot vērā, ka šajā jomā ir gan tehniskas, gan juridiskas problēmas, savā atbildē uz Komisijas Zaļo grāmatu es ierosināju ieviest vispārēju pienākumu ņemt vērā pārredzamības vajadzības ikreiz, kad administrācija izstrādā jaunas datubāzes.

Tomēr apmierinošs risinājums ir vajadzīgs arī attiecībā uz ļoti daudzām esošajām datubāzēm.

Pēc turpmākām pārdomām esmu secinājis, ka apspriešanās ar mūsu tīkla valstu dalībniekiem patiešām ir būtiska un ka šāda apspriešanās, visticamāk, sniegs visām iesaistītajām pusēm vērtīgu ieskatu par to, kā vislabāk risināt iepriekš minēto jautājumu. Tāpēc es būtu ļoti pateicīgs, ja Jūs man sniegtu informāciju par šādiem jautājumiem, jo tie attiecas uz Jūsu valsti:

1. Visi spēkā esošie tiesību akti, administratīvā prakse, jurisprudence vai ombuda "judikatūra" vai akadēmiskie darbi, kas īpaši attiecas uz jautājumu par pilsoņu piekļuvi "dokumentiem" vai informācijai, kas iekļauta valsts pārvaldes uzturētajās datubāzēs.

2. Visas notiekošās iniciatīvas vai procedūras saistībā ar šo jautājumu, piemēram, tiesību aktu projekti, vai lietas, ko izskata tiesas vai ombuds.

3. Informācija par visiem noteikumiem vai administratīvo praksi, saskaņā ar kuru valsts pārvaldei, rīkojoties proaktīvi, savā darbībā ir pienācīgi jāņem vērā pārredzamības princips, veidojot un/vai formulējot savas datubāzes, un jo īpaši pētniecības instrumenti un darba metodes, kas ļauj izgūt tajās ietvertos datus.

Lieki piebilst, ka, ja jums ir kāda būtiska informācija par noteikumiem vai praksi citās valstīs, es būtu ļoti pateicīgs, ja saņemtu arī šo informāciju. Es ļoti labi apzinos, ka ne visi valstu ombudi vai līdzīgas struktūras noteikti nodarbojas ar šo jautājumu. Tomēr, ja jūs uzskatāt, ka varētu sniegt noderīgu informāciju, es būtu ļoti pateicīgs, ja to saņemtu.  Turklāt, ja uzskatāt, ka būtu lietderīgi nodot manu pieprasījumu specializētai iestādei jūsu valstī, aicinām jūs to darīt.

B Valstu atbilžu kopsavilkums

Valstu ombudiem pieprasītā informācija:

1. Spēkā esošie noteikumi Visi spēkā esošie tiesību akti, administratīvā prakse, jurisprudence vai ombuda "judikatūra" vai akadēmiskie darbi, kas īpaši attiecas uz jautājumu par pilsoņu piekļuvi "dokumentiem" vai informācijai, kas iekļauta valsts pārvaldes uzturētajās datubāzēs. 2. Proaktīvi noteikumi Informācija par visiem noteikumiem vai administratīvo praksi, saskaņā ar kuru valsts pārvaldei, rīkojoties proaktīvi, savā darbībā ir pienācīgi jāņem vērā pārredzamības princips, veidojot un/vai formulējot savas datubāzes, un jo īpaši pētniecības instrumenti un darba metodes, kas ļauj izgūt tajās ietvertos datus. 3. Izejošās iniciatīvas vai procedūras Visas notiekošās iniciatīvas vai procedūras saistībā ar šo jautājumu, piemēram, tiesību aktu projekti, vai lietas, ko izskata tiesas vai ombuds.

jautājums. Spēkā esošie noteikumi?

[22]

Čehijas Republikai ir vairāki attiecīgi instrumenti[23]. Saskaņā ar Čehijas Informācijas brīvības likuma 3. panta 3. punktu "informācija ir jebkurš saturs vai tā daļa jebkādā formā, kas ierakstīta uz jebkura nesēja, jo īpaši rakstiska ieraksta saturs dokumentā, ieraksts, kas saglabāts elektroniskā formātā, vai audio, vizuāls vai audiovizuāls ieraksts." Saskaņā ar Informācijas brīvības likuma 3. panta 4. punktu "datorprogramma nav informācija šā likuma izpratnē."

Attiecībā uz Eiropas ombuda apspriežu priekšmetu Čehijas tiesībsargs norāda, ka viņš vēl nav saskāries ar jautājumiem, ko viņam uzdevis Eiropas ombuds. Viņam arī nav zināms neviens publicēts tiesas nolēmums par šo jautājumu. Tomēr viņš uzskata, ka saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem nekas neliedz Informācijas brīvības likumu pilnībā piemērot datubāzēs iekļautajai informācijai. Tas nozīmē, ka informācija būtu jāsniedz, ja vien nav attiecīga pamatojuma atteikt piekļuvi.

Attiecībā uz jautājumu par datubāzes meklēšanas rīka pielāgošanu, lai izgūtu informāciju, aizstāvis norāda, ka saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem pieteikuma par piekļuvi informācijai iesniedzējam ir pienākums segt palielinātās izmaksas, kas saistītas ar informācijas izgūšanu. Tas nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam būtu jāsedz meklēšanas rīka pārprogrammēšanas izmaksas.

Visbeidzot, aizstāvis vērš uzmanību uz viedokli, ko publicējusi pilsoniskās sabiedrības organizācija "Atvērtā sabiedrība"[24], kura savā "Rokasgrāmatā pilsoņiem par brīvu piekļuvi informācijai un valsts pārvaldes pārredzamību" pievēršas jautājumiem par valsts pārvaldes tiesībām iekasēt maksu par piekļuves piešķiršanu pilnīgai datubāzei, sniedzot pilnu datubāzes saturu kompaktdiskā. Atvērtā sabiedrība šajā rokasgrāmatā secina, ka Informācijas brīvības likums pilnībā attiecas uz datubāzēs ietvertās informācijas sniegšanu. Vienā konkrētā gadījumā visa datubāze tika nodrošināta bez nepieciešamības tajā meklēt konkrētu informāciju.

Dānijā ir tiesību akti[25], kas paredz, ka publiskas piekļuves tiesības attiecas uz "dokumentiem", jēdzienu, kas tiek interpretēts plaši un ietver visus elektroniskos informācijas nesējus, attēlus, rentgena iekārtas utt. Termins "dokuments" neietver datubāzes kā tādas, t. i., datubāzes netiek uzskatītas par "elektroniskiem informācijas nesējiem" iepriekš minētajā nozīmē. Turklāt saskaņā ar tiesību aktiem administrācijai nav pienākuma radīt/izveidot jaunus dokumentus, piemēram, apkopojot datubāzē iekļautos datus. Attiecībā uz datubāzēm tas nozīmē, ka tiesību akti neattiecas uz izkliedētiem datiem datubāzē. No otras puses, izdrukas no datubāzes un formatēti dokumenti, kas tiek glabāti datubāzē, ir "dokumenti", un tādējādi uz tiem attiecas publiskās piekļuves noteikumi.

Papildus rakstiskajiem noteikumiem Dānijas tiesību aktos ir ietverts "paplašinātas atklātības princips" (meroffentlighed). Saskaņā ar šo principu administrācijai ir jāapsver attiecīgās informācijas publiskošana pat tad, ja iepriekš minētās tiesību normas par publisku piekļuvi nav piemērojamas. Konkrētos gadījumos Dānijas ombuds ir konstatējis, ka saskaņā ar šo principu administrācijai ir jāmeklē informācija, ko attiecīgā persona bija pieprasījusi. Šādos gadījumos informāciju var atrast, veicot salīdzinoši vienkāršu meklēšanu, izmantojot esošos meklēšanas mehānismus.

Igaunijai ir attiecīgs noteikums tās Konstitūcijas 44. pantā, kurā noteikts, ka "ikvienam ir tiesības brīvi iegūt informāciju, ko izplata publiskai lietošanai". Attiecīgie īstenošanas tiesību akti ir Likums par publisku informāciju (spēkā no 2001. gada), kurā noteikts, ka publiska informācija ir “informācija, ko reģistrē un dokumentē jebkādā veidā un uz jebkāda nesēja un kas iegūta vai radīta, pildot publiskos pienākumus, kuri paredzēti tiesību aktos vai uz to pamata izdotos tiesību aktos” (3. panta 1. punkts). Turklāt Arhīvu likumā ir ietverta šāda termina “dokuments” definīcija: "dokuments ir informācija, kas reģistrēta uz jebkura nesēja, kurš izveidots vai saņemts aģentūras vai personas darbības gaitā un kura saturs, forma un struktūra ir pietiekama, lai sniegtu pierādījumus par faktiem vai darbībām" (4. panta 1. punkts). Publiskās informācijas likumā ir īpaši noteikts, ka datubāzes ir publiskas – datubāzē apstrādātajiem datiem ir jābūt publiski pieejamiem, izņemot gadījumus, kad piekļuve tiem ir ierobežota ar likumu vai tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz to (43. panta 1. punkts ). Praksē pieteikuma iesniedzējiem netiek dota piekļuve datubāzēm kā tādām, bet gan pieprasīto datu izdruka.

Igaunijā bieži sastopamas īpašas problēmas saistībā ar piekļuvi informācijai datubāzēs: (1) amatpersonām ir grūti padarīt informāciju publiski pieejamu datubāzēs tādā veidā, kas garantē privātumu un datu aizsardzību; (2) ir bijušas problēmas ar atbilstoša juridiskā pamata un procedūru izvēli. Papildus Likumam par sabiedrības informēšanu uz šo jautājumu attiecas vēl divi citi tiesību akti: a) Likums par atbildi uz memorandu pieprasījumu sniegt paskaidrojumus un b) Likums par personas datu aizsardzību. Sabiedrības informācijas likums paredz, ka, ja atbilde uz informācijas pieprasījumu paredz/ietekmē reģistrētās informācijas analīzi vai sintēzi vai papildu informācijas vākšanu un reģistrēšanu, administrācijai ir jārīkojas, pamatojoties uz Likumu par atbildēm uz memorandu likuma pieprasījumu sniegt paskaidrojumus, un šajā gadījumā laiks, kas atvēlēts atbildei uz piekļuves pieprasījumu, ir ilgāks (viens mēnesis, ko var pagarināt par vienu mēnesi). Attiecībā uz otru iepriekš minēto tiesību aktu amatpersonas ļoti bieži neapzinās, ka tām ir jāizskata piekļuves pieprasījumi, pamatojoties uz Datu aizsardzības likumu. 

Attiecībā uz politiku šajā jomā Igaunija saglabā pastāvīgi attīstošu un ļoti vērienīgu pieeju informācijas tehnoloģijām publiskajā sektorā. Informācijas politikas principi tika noteikti 1998. gadā, atjaunināti un izstrādāti 2004.–2006. gadā un aizstāti ar "Informācijas sabiedrības stratēģiju 2013. gadam".

Īrijā ir tiesību akti[26], kuros lietots termins "ieraksts". "Reģistrs" ir informācija, kas ir publiskās struktūras rīcībā vai kontrolē jebkurā datu nesējā vai jebkurā vietā. Tāpēc elektronisko datubāzu un līdzīgu elektronisko informācijas nesēju saturs ietilpst tiesību aktu darbības jomā. Vēl nav precizēts (tiesību aktos vai judikatūrā), vai valsts iestādēm ir juridisks pienākums manipulēt ar esošajām meklēšanas metodēm, lai varētu atbildēt uz individuāliem piekļuves pieprasījumiem. Tomēr ir attīstījusies prakse, saskaņā ar kuru publiskās struktūras apsvērs iespēju izveidot jaunas meklēšanas metodes, bet pēc tam pieprasīs maksu no pieprasītāja par laiku, kas pavadīts meklēšanas vaicājumu izstrādē un īstenošanā. (Pašreizējais meklēšanas un izguves meklēšanas rādītājs pašlaik ir 20,95 Īrijas mārciņas stundā jeb aptuveni EUR 26). Īrijas ombuds vienā gadījumā konstatēja, ka attiecīgajai valsts iestādei būtu jāizveido jauns meklēšanas kods, lai izgūtu un sniegtu pieprasīto informāciju. Viņa konstatējums it īpaši bija balstīts uz apsvērumu, ka valsts iestāde bija piekritusi, ka tas neradītu būtisku un nepamatotu iejaukšanos tās darbā, un ka iestādei bija saprātīgi iekasēt meklēšanas un izguves izmaksas par laiku, kas pavadīts, izstrādājot kodeksu.

Spānija ir īstenojusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/98/EK (2003. gada 17. novembris) par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (OV 2003, L 345, 90. lpp.). Īstenošanas tiesību aktos ir ietverta plaša "dokumenta" definīcija: "jebkura informācija neatkarīgi no tās nesēja" (direktīvas spāņu valodas versijā izmantots "jebkurš saturs", nevis "informācija"). Spānijas tiesību akti stājās spēkā 2008. gada janvārī. Līdz ar to nav informācijas par jau definētām attiecīgām praksēm vai judikatūru.

Francijā ir tiesību akti[27], kas paredz, ka "administratīvais dokuments" ir jebkura satura informācija neatkarīgi no tās pasniegšanas veida. Tomēr dokumentam ir jābūt pabeigtam. Šķiet, ka attiecīgās pārskatīšanas struktūras uzskata, ka uz datubāzu saturu attiecas tiesību akti ar nosacījumu, ka datu izgūšanu var veikt, izmantojot esošos meklēšanas mehānismus.

Itālijā ir tiesību akti[28], kuros "dokuments" ietver jebkāda veida informācijas nesēju. Datubāzes kā tādas netiek uzskatītas par "vidējām". Taču tiek uzskatīts, ka datubāzēs ir dokumenti. Pieprasījuma par piekļuvi datubāzu saturam priekšmetam jābūt esošam saskaņotam informācijas kopumam, lai tas būtu derīgs "dokumenta" pieprasījums. Tas neierobežo piekļuvi datubāzē esošajām formatētajām "datnēm" (PDF dokumentiem vai līdzīgiem dokumentiem), bet, no otras puses, tiesību akti neattiecas uz piekļuves pieprasījumiem, kas prasa sarežģītu izkliedēto datu apkopošanu.

LietuvasKonstitūcijā ir noteikts, ka personas nedrīkst kavēt meklēt, iegūt un izplatīt informāciju vai idejas (Lietuvas Konstitūcijas 25. panta 2. punkts). Fizisko personu konkrētās tiesības saņemt informāciju no pārvaldes iestādes reglamentē likums “Par tiesībām piekļūt informācijai no valsts un pašvaldību iestādēm”[29]. Šķiet, ka Lietuvas ombuds nav izskatījis lietas konkrēti par piekļuvi informācijai/dokumentiem publiskās datubāzēs, bet ir iesniedzis Lietuvas Informācijas sabiedrības attīstības komitejas paziņojumu, atbildot uz Eiropas ombuda pašreizējo apspriešanos. Komiteja norāda, ka "cilvēktiesības iegūt informāciju no valsts un Padomes iestādēm" ir garantētas iepriekš minētajā likumā. Komiteja apstiprina, ka piekļuves tiesības tādējādi attiecas uz elektroniskās uzglabāšanas sistēmu saturu, vienlaikus piebilstot, ka informācijas pieprasījumus var noraidīt, ja tie ir saistīti ar nesamērīgu darba un laika apjomu (minētā likuma 18. panta 4. daļa). Komiteja brīdina par termina "datubāze" izmantošanu attiecībā uz tiesībām piekļūt informācijai, atsaucoties uz to, ka šis termins bieži tiek definēts dažādos veidos. Komiteja arī vērš uzmanību uz Lietuvas Likumu par valsts reģistriem[30], kurā noteikts, ka “personām, kuras izmanto reģistra datus, var sniegt reģistra datus, lai trešām personām sniegtu informācijas pakalpojumus datubāzes izraksta veidā, tostarp visus datubāzē vai tās daļā glabātos datus, saskaņā ar reģistra datu saņēmēja vēlmēm. Tomēr šim izrakstam ir jāatbilst līgumam par reģistra datu sniegšanu, kam būtu jāattiecas uz izraksta formātu, saturu un maksājumu procedūrām par sniegtajiem datiem."

Ungārijā ir tiesību akti[31], kas paredz piekļuvi "publiskai informācijai". Tas nozīmē "jebkādas zināšanas un informāciju, kas neatbilst personas datu definīcijai un ko apstrādā struktūra vai persona, kura veic likumā noteiktas valsts vai pašvaldības funkcijas, neatkarīgi no metodes vai formāta, kādā tā tiek reģistrēta, un tās neatkarīgā vai apkopotā rakstura". Tas ietver gan dokumentus, gan datus. Tāpēc Ungārijas tiesību akti nerada problēmas jautājumā par to, vai uz datubāzu saturu attiecas vai neattiecas sabiedrības piekļuves tiesības.

Nīderlandē ir likums par pārvaldes pārredzamību (“Wet openbaarheid van bestuur”, labāk pazīstams kā “Wob”), kurā termins “dokuments” ir definēts kā “rakstisks dokuments vai cits materiāls, kas satur datus” un kas ir administratīvas iestādes rīcībā. Termins "dokuments" tomēr tiek interpretēts plašā nozīmē. Valsts padome 2005. gada 12. oktobra spriedumā (atsauces Nr. 200409392/1) nolēma, ka par dokumentu var uzskatīt arī datni, kurā ir dati. Tāpēc termins "dokuments" attiecas ne tikai uz rakstiskiem darbiem, bet arī uz datordiskiem ar elektroniskiem datiem, elektroniskām datnēm un datorprogrammām.

Rumānijas1991. gada Konstitūcija paredz tiesības uz informāciju. Konstitūcijas 31. pants ir formulēts šādi:

"1) Personas tiesības piekļūt jebkādai sabiedrībai nozīmīgai informācijai netiek ierobežotas.

(2) Valsts iestādēm atbilstoši to kompetencei ir pienākums sniegt pilsoņiem pareizu informāciju par sabiedriskajām lietām un personiski svarīgiem jautājumiem.

(3) Tiesības uz informāciju neietekmē jauniešu aizsardzības pasākumus vai valsts drošību.

(4) Sabiedriskajiem un privātajiem plašsaziņas līdzekļiem ir pienākums sniegt sabiedrībai pareizu informāciju.

(5) Valsts radio un televīzijas pakalpojumi ir autonomi. Tām ir jāgarantē jebkurai nozīmīgai sociālai un politiskai grupai tiesību uz raidlaiku izmantošana. Šo dienestu organizāciju un parlamentāro kontroli pār to darbību reglamentē konstitutīvs likums."

Ar likumu par brīvu piekļuvi sabiedriskas nozīmes informācijai[32] tiek īstenots šis konstitucionālais noteikums. Tajā paredzēta piekļuve "sabiedrības interešu informācijai": "Sabiedrības interešu informācija" ir jebkura informācija, kas saistīta ar valsts iestādes vai organizācijas darbību vai izriet no tās, neatkarīgi no informācijas struktūras, formas vai izpausmes veida." Saskaņā ar tiem pašiem tiesību aktiem termins "dokuments" ietver jebkādu informatīvu saturu vai šāda satura daļu neatkarīgi no veida vai formāta, kādā tas ir ierakstīts (uz papīra, elektroniski, audio, video vai audiovizuāli). Tiesību akti nepiešķir piekļuvi "personas informācijai" (jebkurai informācijai par identificētu vai identificējamu fizisku personu). Saskaņā ar Rumānijas ombuda sniegto informāciju šā noteikuma mērķis ir aizsargāt tiesības uz personas un ģimenes privātumu, kas ir noteiktas arī Konstitūcijā. Ja informācijas pieprasījums paredz valsts iestādes vai organizācijas rīcībā esošo dokumentu reproducēšanu, lūgumraksta iesniedzējs sedz reproducēšanas izmaksas saskaņā ar tiesību aktiem. Šajā saistībā Rumānijas ombuds paskaidroja, ka šis noteikums pašlaik tiek apspriests Parlamentā un to varētu grozīt šādi: „izmaksas, ko sedz lūgumraksta iesniedzējs (persona, kas pieprasījusi piekļuvi informācijai), nepārsniegs izmaksas, kas radušās valsts iestādei, lai sagatavotu pieprasīto dokumentu kopijas”. 

Rumānijas ombuds savā atbildē norādīja, ka "piekļuve sabiedrībai nozīmīgai informācijai nozīmē piekļuvi jebkurai informācijai vai tās daļai neatkarīgi no veida vai formāta, kādā tā tiek ierakstīta (papīra, elektroniskā, audio, video vai audiovizuālā formātā)". Šo interpretāciju ir apstiprinājusi Konstitucionālā tiesa. Saskaņā ar tiem pašiem tiesību aktiem Rumānijas iestādēm būtu jānodrošina, ka sabiedrībai nozīmīga informācija pakāpeniski kļūst pieejama, izmantojot datubāzes, kas sabiedrībai ir pieejamas valsts līmenī.

Valdības stratēģiju aģentūraatbildēja arī uz Eiropas ombuda konsultāciju vēstuli. Šī aģentūra uzrauga, kā valsts iestādes piemēro tiesību aktus par brīvu piekļuvi publiskai informācijai. Aģentūra norādīja, ka Rumānijas parlaments ir pieņēmis īpašus tiesību aktus[33], kas attiecas uz dokumentu reģistrēšanu elektroniskā formātā. Ar šo tiesību aktu izveido tiesisko regulējumu tādu dokumentu izveidei, saglabāšanai, aplūkošanai un izmantošanai, kuri arhivēti elektroniskā formātā vai kurus arhivētu elektroniskā arhīvā. Ikvienai personai ir tiesības nodot elektroniskos dokumentus glabāšanai elektroniskā arhīvā. Tiesības piekļūt šiem dokumentiem tiek nodrošinātas tikai ar dokumenta īpašnieka piekrišanu. 

Slovēnijā ir tiesību akti, kas paredz piekļuvi informācijai, kura ir administrācijas rīcībā un ir ievietota informācijas nesējā, lai tai varētu atkārtoti piekļūt, un kura ir arī "publiska rakstura informācija", kas ietilpst administrācijas darbības jomā. Līdz ar to elektroniskās datubāzes ietilpst šī tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā. Kompetentā iestāde, kas izskata sūdzības par piekļuves atteikumu, ir Slovēnijas Informācijas komisārs. Slovēnijas tiesību aktos ir paredzēts, ka attiecībā uz informācijas pārveidošanu/apstrādi vai izrakstiem valsts iestāde var atteikt piekļuvi, pamatojoties uz apgrūtinošu apgrūtinājumu, ja tas pārsniegtu vienkāršu darbību. Valsts iestādēm nav pienākuma vākt, radīt vai apstrādāt jaunus dokumentus, lai apmierinātu piekļuves pieprasījumu. Tomēr Slovēnijas Informācijas komisāra pašreizējā praksē elektronisko datubāzu slieksnis pieteikuma iesniedzējiem ir labvēlīgāks (piemēram, 10 minūšu meklēšana SQL datubāzē tiktu uzskatīta par saprātīgu). Slovēnijas ombuds savā vēstulē norādīja, ka principā informācijas apjoms, ko kāds var pieprasīt, nav ierobežots. Tomēr, ja šīs informācijas sniegšanas izmaksas pārsniedz aptuveni EUR 84, valsts iestāde var pieprasīt avansa maksājumu.

Slovākijā ir tiesību akti[34], kas paredz piekļuvi informācijai. Saskaņā ar Informācijas brīvības likuma 3. panta 1. punktu "ikvienai personai ir tiesības piekļūt informācijai, kas ir atbildīgo personu rīcībā."

Slovākijas Tiesībsargs norāda uz publikāciju "Tiesības uz informāciju: Informācijas atklātības likuma interpretācija, prakses radītās problēmas, tiesu nolēmumi"[35], saskaņā ar kuru "atbildīgās personas rīcībā esošā informācija" ietver ne tikai informāciju, ko atbildīgā persona ir radījusi savā darbībā, bet arī informāciju, ko tā ir saņēmusi. Saskaņā ar to pašu publikāciju Informācijas brīvības likums neuzliek pienākumu pēc piekļuves pieteikuma iesniegšanas radīt informāciju, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī nepastāvēja.

Turklāt saskaņā ar to pašu publikāciju informāciju, kas automātiski izgūta no datubāzes (piemēram, izmantojot izguves rīkojumu programmā Excel vai citā datubāzē), nevar uzskatīt par informāciju, kas nav atbildīgās personas rīcībā. Datorizēta datubāze sastāv no informācijas, kas sakārtota pēc dažādiem kritērijiem, un, veicot pasūtījumu, informācija tiek iegūta tikai no tās. Tāpēc, ja datubāze pati par sevi ietver kritēriju, tad izraksta no datubāzes pieprasīšana, pamatojoties uz šo kritēriju (piemēram, pamatojoties uz dzīvesvietas adresi, datumu vai producentu), nav uzskatāma par jaunas informācijas radīšanu.

Defender secina, ka galvenais aspekts, novērtējot, vai valsts pārvaldes iestādes rīcībā ir informācija, ir tas, vai, lai piešķirtu piekļuvi informācijai, ir jāveic kvalitatīvas un būtiskas izmaiņas šajā informācijā.

Turklāt Defender norāda uz Likumu par valsts pārvaldes informācijas sistēmām[36], kas cita starpā reglamentē informācijas sniegšanu no šādām informācijas sistēmām.

Aizstāvis arī norāda, ka nav informēts par pastāvošo administratīvo praksi, akadēmiskajiem darbiem vai lietām, kas tiek izskatītas tiesās, vai judikatūru, kas konkrēti attiecas uz Eiropas Ombuda izvirzīto jautājumu. Turklāt aizstāvis līdz šim nav saņēmis nevienu sūdzību par šo jautājumu.

Somijā ir tiesību akti par piekļuvi dokumentiem un citai informācijai, kas ir valsts iestāžu rīcībā[37]. Saskaņā ar Likumu par valdības darbības atklātību[38] piekļuve dokumentos ietvertajai informācijai nav atkarīga no formas, kādā informācija ir valsts iestāžu rīcībā. Novērtējumu par informācijas izpaušanu veic, pamatojoties uz pieprasītās informācijas saturu. Tāpēc uz tiesībām piekļūt datubāzē (vai citā elektroniskā formātā) glabātai informācijai attiecas tie paši principi, kas attiecas uz papīra formātā glabātu informāciju. Tas nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības piekļūt datubāzē glabātajai informācijai, ja viņam ir tiesības piekļūt tai pašai informācijai, kas tiek glabāta papīra formātā.

"Dokuments" iepriekš minētajos Somijas tiesību aktos ir definēts kā "rakstisks vai vizuāls izklāsts; kā arī vēstījums, kas attiecas uz konkrētu tematu vai priekšmetu un kas sastāv no apzīmējumiem, kuri to izmantošanas dēļ ir domāti kā kopums, bet kurus var atšifrēt tikai ar datoru, audio vai video ierakstītāju vai kādu citu tehnisku ierīci."[39] Valdības likumprojektā par Likumu par valdības darbības atvērtību ir ietverts šāds pamatojums iepriekš minētajai plašajai dokumenta definīcijai attiecībā uz datubāzēm: "Ņemot vērā informācijas tehnoloģiju raksturu, tiesības piekļūt informācijai, ko uztur automātiska datu apstrāde, ir daudzpusīgākas nekā tiesības uz informāciju tradicionālo dokumentu gadījumā. Informācijas tehnoloģijas ļauj kombinēt dažādus datus, un tādējādi tiesības uz informāciju patiešām attiecas arī uz ziņojumiem, kurus valsts iestāde pati nekombinē un nedrukā. Šos dokumentus sauc par "potenciālajiem" vai "virtuālajiem" dokumentiem. Ja ir iespējams veikt brīvu meklēšanu publiskās iestādes datu sistēmā, tad uz jebkuru ziņojumu, ko var atklāt bez jaunas programmēšanas, attiecas šajā [projektā] paredzētās tiesības uz informāciju neatkarīgi no tā, vai publiskā iestāde savā darbībā izmanto līdzīgu meklēšanu."[40]

Zviedrijā ir konstitucionāli tiesību akti par piekļuvi dokumentiem. Preses brīvības likumā (pēc 2002. gada reformas) ir ietverts šāds teksts (izcēlums pievienots):

"2. nodaļa. Par oficiālo dokumentu publisko raksturu

3. pants. Ar dokumentu saprot jebkuru rakstu vai attēlu, vai ierakstu, ko var nolasīt, noklausīties vai citādi saprast, tikai izmantojot tehniskus palīglīdzekļus. Dokuments ir oficiāls, ja tas ir valsts iestādes rīcībā un ja saskaņā ar 6. vai 7. pantu var uzskatīt, ka to ir saņēmusi vai sagatavojusi šāda iestāde.

Uzskatāms, ka ieraksts saskaņā ar pirmo daļu ir publiskas iestādes rīcībā, ja tas ir pieejams iestādei, izmantojot tehniskos palīglīdzekļus, ko iestāde pati izmanto, saziņai tādā formā, lai to varētu nolasīt, noklausīties vai citādi saprast. Tomēr informācijas apkopojumu, kas iegūts no automātiskai datu apstrādei reģistrēta materiāla, uzskata par iestādes rīcībā esošu tikai tad, ja iestāde to var darīt pieejamu, izmantojot parastos līdzekļus.

Tomēr informācijas apkopojumu, kas iegūts no materiāla, kurš reģistrēts automātiskai datu apstrādei, neuzskata par iestādes rīcībā esošu, ja apkopojums satur personas informāciju un iestādei nav tiesību aktos vai saskaņā ar tiesību aktu noteiktas pilnvaras darīt apkopojumu pieejamu. Ar personas informāciju saprot jebkādu informāciju, ko var tieši vai netieši nosūtīt atpakaļ privātpersonai."

Tiek nošķirti aizpildīti dokumenti un iespējamie dokumenti. "Pabeigtie" dokumenti (i) ir sagatavoti galīgajā redakcijā; ii) jau pastāv; iii) ir fiksēts saturs, ko iv) var reproducēt. Administrācija var iegūt šādus dokumentus, izmantojot aprīkojumu, ko tā pati izmanto. Izgūšanai nav jābūt "parastai darbībai". Šādu "pabeigtu" dokumentu izguve būtībā ir salīdzināma ar klasisku papīra dokumentu izguvi.  "Potenciālie" dokumenti sastāv no informācijas kolekcijām, kas apkopotas no datubāzes satura. Tie rodas tikai, atbildot uz piekļuves pieprasījumu. Kolekcijas tiek veidotas, izmantojot administrācijai jau pieejamos tehniskos līdzekļus. Šos "potenciālos" dokumentus uzskata par administrācijas rīcībā esošiem (un līdz ar to par publisku dokumentu) tikai tad, ja administrācija tos var uzrādīt, izmantojot "parastus" līdzekļus/operācijas. Šā noteikuma mērķis ir panākt, lai administrācija netērētu pārmērīgi daudz darba vai resursu, atbildot uz "potenciālo" dokumentu pieprasījumiem, kurus tā pati neizmanto savām darbībām. "Parasto" līdzekļu/darbību interpretācija ir atstāta judikatūras un prakses ziņā. Tas nodrošina zināmu elastību, kas ir noderīga, ņemot vērā IT sistēmu parasti straujo attīstību. Tomēr ir ļoti skaidrs, ka datorprogrammu pārrakstīšana nav "ikdienišķa".

Iepriekš minētie noteikumi lielā mērā ir judikatūras kodifikācija.

Šķiet, ka 2002. gada tiesību akti nav interpretēti Zviedrijas parlamentāro ombudu paziņojumos.

Apvienotajā Karalistē ir tiesību akti, kas paredz piekļuvi informācijai[41]. Tajā ir paredzētas tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai informācijai. "Informācija" ir "jebkādā veidā reģistrēta informācija"[42]. Apvienotās Karalistes Informācijas tribunāls ir apstiprinājis, ka likums attiecas uz tiesībām piekļūt "informācijai", nevis (tikai) tiesībām piekļūt "dokumentiem". Likuma uzmanības centrā ir informācijas saturs, nevis forma, kādā tā tiek glabāta. Praksē pieprasītāji parasti lūdz piekļuvi vairāk vai mazāk konkrētiem "dokumentiem", nevis "informācijai par"; un valsts iestādes parasti atbild, iesniedzot dokumentus, kas satur attiecīgo informāciju.

Informācijas tribunāls ir konstatējis, ka uz datubāzu saturu attiecas likums (likumā nav "datubāzes" definīcijas). Piemēram, saistītā Apvienotās Karalistes Vides informācijas regula darbojas arī ar plašu informācijas jēdzienu "jebkādā materiālā formā". Informācijas tribunāls to ir rīkojis, lai aptvertu visu datubāzi, kurā ir informācija par mobilajiem radio raidītājiem.

Darba slogu, kas saistīts ar informācijas izgūšanu no datubāzēm, ir pārskatījis Apvienotās Karalistes informācijas komisārs. Nesenā lietā Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrija apgalvoja, ka, lai atrastu, izgūtu un izgūtu attiecīgo informāciju, tai būtu jāraksta un jāsagatavo ziņojums. Informācijas komisārs nepiekrita, ka grūtības, kas saistītas ar šo darbību veikšanu, ietekmē to, vai informācija ir vai nav valsts iestādes rīcībā. Viņš nolēma, ka pieprasītā informācija ir Iekšlietu ministrijas rīcībā un ka, nesniedzot to vai nenorādot alternatīvus iemeslus saskaņā ar likumu, tā ir pārkāpusi likumu.

jautājums. Proaktīvi noteikumi?

Ievadpunkti:

(A) Dažos komentāros bija atsauce uz valstu tiesību aktiem par piekļuvi vides informācijai, kuros ietverts pienākums proaktīvi organizēt vides informāciju tā, lai to varētu ātri un efektīvi sniegt sabiedrībai, jo īpaši elektroniskā veidā. Šis pienākums būtībā izriet no ES Direktīvas 2003/4, kuras 7. panta 1. punktā ir noteikts:

"Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka valsts iestādes organizē vides informāciju, kas attiecas uz to funkcijām un kas ir to rīcībā vai ir tām pieejama, lai to aktīvi un sistemātiski izplatītu sabiedrībā, jo īpaši izmantojot datoru telekomunikācijas un/vai elektroniskās tehnoloģijas, ja tādas ir pieejamas. (...)".

Tāpēc šis pienākums attiecas uz visām dalībvalstīm un netiek atkārtots šādos pārskatos.

B) Šī daļa attiecas uz īpašiem noteikumiem par proaktīviem pasākumiem, kas saistīti ar publisku piekļuvi dokumentiem un informācijai. Tajā nav sīki izklāstīti labas lietvedības pamatpienākumi.

Šķiet, ka Ungārijā nav īpašu proaktīvu noteikumu. Tomēr Ungārijas informācijas komisārs izsaka šādus komentārus. Vairumā gadījumu publiskās struktūras, veidojot lielas un sarežģītas datubāzes, ņem vērā tikai savus uzdevumus. Tas padara piekļuves pieprasījumu apstrādi neiespējamu vai ļoti dārgu. Ungārijas informācijas komisārs ir izmeklējis lietu par piekļuves pieprasījumu attiecībā uz datubāzē iekļautajiem mežsaimniecības datiem. Šajā gadījumā radās grūtības, jo pieprasīto datu kategoriju varēja nodrošināt tikai ar ievērojamām pūlēm un augstām izmaksām. Tā kā šajā gadījumā publiskajam datu pārzinim nebija pienākuma vākt un apstrādāt datus - pat par papildu maksu -, persona, kas pieprasīja piekļuvi, nevarēja iegūt attiecīgo informāciju. Ungārijas informācijas komisārs uzskata, ka lielas un sarežģītas publiskās datubāzes izstrādes posmā varētu būt lietderīgi apspriesties ar vairākām attiecīgajām ieinteresētajām personām (piemēram, ārējiem ekspertiem, tirgus dalībniekiem, NVO, plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem un informācijas komisāriem). Turklāt informācijas komisārs norāda, ka ir grūti identificēt visus datubāzes izmantošanas veidus un ka būtu jāapsver iespēja piešķirt pieprasījuma iesniedzējam tiešu piekļuvi attiecīgajai datubāzei (ja vien tas, protams, nenozīmē piekļuvi konfidenciālai informācijai).

Nīderlande: Pašreizējā Administrācijas pārskatāmības likuma ietvaros ir ļoti grūti noteikt, kurai administratīvajai iestādei ir jāpublisko kāda informācija un kādā veidā (kurā brīdī un par kādām izmaksām). Tomēr administratīvās iestādes ir pakļautas aktīvai pārredzamībai, un tām ir pienākums internetā sniegt vispārīgu informāciju par saviem uzdevumiem, organizāciju un darbībām (nesen pabeigtiem vai īstenotiem projektiem), kā arī par svarīgākajiem dokumentiem un to, kur tie ir atrodami. Saskaņā ar Nīderlandes parlamentam 2000. gada decembrī iesniegto ziņojumu (sk. turpmāk 3. jautājumu) jaunais likumprojekts varētu veicināt proaktīvu informācijas izplatīšanu, paredzot, ka administratīvajai iestādei, saņemot pasīvās piekļuves pieprasījumu, vienmēr būtu jāpārbauda, vai ir pamats piešķirt aktīvu piekļuvi, jo īpaši gadījumos, kad informācija ir apjomīga, piemēram, informācija, kas atrodas datubāzēs vai informācijas sistēmās. 

Šķiet, ka Slovākijā nav īpašu proaktīvu noteikumu. Tomēr, atbildot uz šo jautājumu, aizstāvis norādīja uz Valsts pārvaldes informatizācijas koncepciju, kas ir stratēģisks dokuments par e-pārvaldes ieviešanu Slovākijā[43].

Somijaslikumā par valdības darbību atklātību[44] ir paredzēts valsts iestāžu pienākums veicināt piekļuvi informācijai un labu informācijas pārvaldību[45] Tas cita starpā ietver iestāžu pienākumu i) uzturēt visu to jautājumu indeksu, kas iesniegti un izskatīti izskatīšanai, un visus jautājumus, kas izskatīti un izlemti, vai citādi nodrošināt, ka to publiskie dokumenti var viegli atrasties; ii) izstrādā un dara pieejamas specifikācijas savām informācijas pārvaldības sistēmām un tajās ietvertajai publiskajai informācijai; iii) plānot un īstenot savu dokumentu un informācijas pārvaldību un informācijas pārvaldības sistēmas un datorsistēmas, ko tās uztur, tādā veidā, kas ļauj bez piepūles īstenot piekļuvi dokumentiem.

Zviedrijā tiek uzskatīts, ka tālejošā konstitucionālā prasība piešķirt piekļuvi dokumentiem ir spēcīgs stimuls, lai izveidotu un uzturētu piekļuvi veicinošu lietvedību, tostarp informācijas glabāšanu datubāzēs. Praksē Administratīvās attīstības iestāde (Verket för förvaltningsutveckling) cita starpā veicina tādu sistēmu izveidi un uzturēšanu, kas ļauj ātri un efektīvi īstenot konstitucionālās prasības piekļuves piešķiršanai.

Apvienotā Karaliste neziņoja par attiecīgiem proaktīviem noteikumiem. Tomēr jāatzīmē, ka Apvienotās Karalistes valsts iestādēm ir jāsagatavo un jāuztur publicēšanas shēma, kas paredz informācijas proaktīvu izplatīšanu[46]. Publicēšanas shēma ir iestādes apņemšanās regulāri un proaktīvi sniegt informāciju sabiedrībai. Visas šādas shēmas ir jāapstiprina Apvienotās Karalistes informācijas komisāram. Un tie ir regulāri jāpārskata. Turklāt informācijas komisārs ir sācis "Attīstības uzturēšanas iniciatīvu", lai mudinātu valsts iestādes uzlabot un paplašināt esošās publicēšanas shēmas.

jautājums. Pašreizējās iniciatīvas vai procedūras?

Dānija: Dānijas piekļuves tiesību aktu reformas  komisija, kuras priekšsēdētājs ir Dānijas parlamentārais ombuds, iesniegs savu pirmo ziņojumu 2008./2009. gada ziemā. Šā ziņojuma sagatavošanas laikā tā apspriedes joprojām bija konfidenciālas.

Nīderlande: Pēc Iekšlietu ministrijas lūguma 2000. gada sākumā Nīderlandes parlamentam (otrajai palātai) tika iesniegts ziņojums par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) piemērošanas ietekmi uz Likumu par pārvaldes pārredzamību (Wob). Ziņojumā ieteikts likumā atteikties no termina "dokuments", jo šis termins netika uzskatīts par piemērotu, lai aptvertu modernus elektroniskos datu krājumus, piemēram, datu bāzes un informācijas sistēmas. Tomēr valdība vēl nav reaģējusi uz šiem ieteikumiem. Jaunā likuma "Par pārvaldes atklātību" projektā termina "dokuments" definīcija ir paplašināta, attiecinot to arī uz informāciju, ko vienkāršā veidā var automātiski iegūt no datu konteinera. Var secināt, ka pašlaik termins "dokuments" tiek apspriests, bet jebkurā gadījumā tas tiek interpretēts plašā nozīmē.

 

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 3. panta a) punkts.

[2] Ierosinātās izmaiņas 3. pantā priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (iesniegusi Komisija), Brisele, 2008. gada 30. aprīlis, COM(2008) 229 galīgā redakcija, 2008/0090 (COD).

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/98/EK (2003. gada 17. novembris) par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu (OV 2003, L 345, 90. lpp.); un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 26. lpp.).

[4] Ungārija, Lietuva, Igaunija, Rumānija, Slovākijas Republika.

[5] 1992. gada Likums LXIII par personas datu aizsardzību un sabiedrības interešu informācijas izpaušanu. Ar to tiek īstenotas konstitucionālās tiesības piekļūt publiskai informācijai, kas tika iekļautas 1989. gada Konstitūcijā.

[6] Informācijas brīvības likuma (Nr. 211/2000 Coll.) 3. panta 1. punkts; un sk. Slovākijas Republikas Konstitūciju (Likums Nr. 460/1992 Coll.), kas paredz tiesības uz informāciju un valsts iestāžu pienākumu sniegt informāciju (26. panta 1. un 4. punkts).

[7] Informācijas brīvības likums (Nr. 106/1999 Coll.), 3. panta 3. punkts.

[8] 2000. gada Informācijas brīvības likums (FOIA).

[9] FOIA 84. pants.

[10] 1998. un 2003. gada Informācijas brīvības likumi.

[11] Galvenokārt 1985. gada Likums par piekļuvi valsts pārvaldes lietām.

[12] Likuma par preses brīvību (pēc 2002. gada reformas) 2. nodaļa.

[13] Likums par valdības darbības atklātību (Laki viranomaistoiminnan julkisuudesta) Nr. 621/1999. Ar šo likumu tika atcelts Likums par oficiālo dokumentu publicēšanu (Nr. 83/1951).

[14] Likums par valdības darbības atklātību attiecas ne tikai uz valsts iestādēm, bet arī uz korporācijām, iestādēm, fondiem un privātpersonām, kas ieceltas publiska uzdevuma izpildei, kad tās īsteno valsts varu.

[15] Valdības darbības atklātuma likuma 5. panta 1. punkts.

[16] Valdības likumprojekts par Likumu par valdības darbības atklātību (HE Nr. 90/1998 vp). Eiropas Ombuda dienestu nodrošinātais tulkojums.

[17] Likums par valdības darbības atklātību (Laki viranomaistoiminnan julkisuudesta) Nr. 621/1999.

[18] Likums par valdības darbības atklātību, 5. nodaļa, 17.–21. pants.

[19] Eiropas ombuda P. Nikiforos Diamandouros atbilde uz Komisijas Zaļo grāmatu "Publiska piekļuve Eiropas Kopienas iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem: pārskats” (http://www.ombudsman.europa.eu/letters/en/20070711-1.htm).

[20] Oficiālais Vēstnesis L 145, 43. lpp.

[21] Sk. https://commission.europa.eu/about-european-commission/service-standards-and-principles/ethics-and-good-administration/good-administration_en.

[22] Visi atbilžu kopsavilkumi ir izklāstīti parastajā ES protokola secībā.

[23] - Pamattiesību un pamatbrīvību harta (Likums Nr. 2/1993 Coll.), kurā paredzētas tiesības meklēt un izplatīt informāciju (17. panta 4. punkts);

Informācijas brīvības likums (Nr. 106/1999 Coll.);

- Likums par tiesībām uz vides informāciju (Nr. 123/1998 Coll.).

[24] Čehu valodā: Otevřená společnost, o.p.s. (www.otevrete.cz; www.otevrenaspolecnost.cz)

[25] Galvenokārt 1985. gada Likums par piekļuvi valsts pārvaldes lietas materiāliem.

[26] 1998. un 2003. gada Informācijas brīvības likumi.

[27] 1978. gada 17. jūlija Loi n° 78-753.

[28] L. 7 agosto 1990 n. 241, un D.P.R. 28. dicembre 2000 n. 445.

[29] Oficiālais Vēstnesis, 2000., Nr. 10-236; 2005. gads, Nr. 139-5008; ar šo likumu tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīva 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu.

[30] Oficiālais Vēstnesis, 1996., Nr. 86-2043; 2004. gads, Nr. 124-4488.

[31] 1992. gada Likums LXIII par personas datu aizsardzību un sabiedrības interešu informācijas izpaušanu. Ar to tiek īstenotas konstitucionālās tiesības piekļūt publiskai informācijai, kas tika iekļautas 1989. gada Konstitūcijā.

[32] 2001. gada 12. oktobra Likums Nr. 544 par brīvu piekļuvi sabiedriskas nozīmes informācijai.

[33] 2007. gada 22. maija Likums Nr. 135 par dokumentu reģistrēšanu elektroniskā formātā.

[34] - Slovākijas Republikas Konstitūcija (Likums Nr. 460/1992 Coll.), kas paredz tiesības uz informāciju un valsts iestāžu pienākumu sniegt informāciju (26. panta 1. un 4. punkts);

Informācijas brīvības likums (Nr. 211/2000 Coll.);

Likums par vides informāciju (Nr. 123/1998 Coll.)

Oriģinālvalodā: “Právona informácie: Výklad k zákonu o slobodnom prístupe k informáciám, problémy z praxe, rozhodnutia súdov”,ko 2006. gadā publicēja NVO “Citizen and democracy”(Občan a demokracia), pieejams http://www.oad.sk/files/downloads/Pravo_na_informacie.pdf.

[36] Likums Nr. 275/2006 Coll.

[37] Likums par valdības darbības atklātību (Laki viranomaistoiminnan julkisuudesta) Nr. 621/1999. Ar šo likumu tika atcelts Likums par oficiālo dokumentu publicēšanu (Nr. 83/1951).

[38] Likums par valdības darbības atklātību attiecas ne tikai uz valsts iestādēm, bet arī uz korporācijām, iestādēm, fondiem un privātpersonām, kas ieceltas publiska uzdevuma izpildei, kad tās īsteno valsts varu.

[39] Likuma par valdības darbības atklātumu 5. panta 1. punkts.

[40] Valdības likumprojekts par Likumu par valdības darbības atklātību (HE Nr. 90/1998 vp). Eiropas Ombuda dienestu nodrošinātais tulkojums.

[41] 2000. gada Informācijas brīvības likums (FOIA).

[42] FOIA 84. pants.

[43] http://www.informatizacia.sk/strategicke-dokumenty-is/600s

[44] Likums par valdības darbības atklātību (Laki viranomaistoiminnan julkisuudesta) Nr. 621/1999.

[45] Likums par valdības darbības atklātību, 5. nodaļa, 17.–21. pants.

[46] Apvienotās Karalistes 2000. gada Informācijas brīvības likuma 19. pants.