Ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt lietās par iestādes noslēgto līgumsaistību interpretāciju, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem. Līdz ar to ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti aprobežoties ar pārbaudi, vai iestāde viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.