Dāmas un kungi,

Jūsu ekselences,

Vispirms vēlos pateikties Sertificēto grāmatvežu asociācijai par uzaicinājumu pārdomāt Eiropas Ombuda birojam svarīgu jautājumu, kas, manuprāt, ir būtisks arī mūsu sabiedriskajai un ekonomiskajai dzīvei: kā mēs veidojam un saglabājam iestāžu un organizāciju uzticamību sabiedrībā, kas kļūst arvien prasīgāka.

Jāatzīst, ka šīs iejaukšanās nozīme man uzreiz nebija acīmredzama. Galu galā Eiropas ombuda un grāmatveža profesijas darbs var šķist pilnīgi atšķirīgs.

Bet, gatavojot šīs pārdomas, es sapratu, ka abām pusēm ir svarīgas kopīgas iezīmes: uzticēšanās, pārskatatbildība, integritāte un, pats galvenais, nepieciešamība nodrošināt, ka noteikumi un procesi darbojas tā, kā tiem vajadzētu, un ka tie, kuriem mēs kalpojam, var uzticēties rezultātam.

Tāpat kā grāmatveži, arī ombudi strādā pie kaut kā, ko ne vienmēr redz tieši, bet kas ir visa pārējā pamatā.

Jūsu gadījumā jūs nodrošināsiet, ka skaitļi ir ticami, ka procesi tiek ievēroti un ka viss ir kārtībā, kas ir ievērojams sasniegums.

Mūsu gadījumā mēs cenšamies nodrošināt, ka Eiropas publiskā pārvalde rīkojas taisnīgi, pārredzami un atbildīgi.

Ja ombuds ir “labas pārvaldības sargs” ES iestādēs, grāmatvedis ir finansiālās integritātes un pārredzamības sargs organizācijās.

Abos gadījumos ir jānodrošina, lai sistēmas darbotos tā, kā tām vajadzētu, un pēc iespējas ātrāk jāapzina atteices vai trūkumu pazīmes, kurām, ja tās ignorētu, varētu būt daudz plašākas sekas.

Tas ir gan reaktīvs, gan preventīvs darbs. Un, pēc būtības, diskrēta… līdz dienai, kad tā vairs nav.

Un varbūt tieši šeit mēs atrodam vienu no galvenajām patiesībām par uzticēšanos iestādēm: Uzticība bieži tiek veidota caur lietām, kuras mēs neredzam, problēmām, kas nenotiek, un kļūdām, kas tiek labotas, pirms tās ir kaitīgas.

Runa ir par šo uzticēšanos un, pats galvenais, par to, ko mēs varam darīt, lai to stiprinātu pilsoņu Eiropā, par ko es šodien vēlētos ar jums runāt.

Un es to daru, protams, no manas iestādes “novērošanas loga”.

Eiropas Ombuds savā ziņā ir priviliģēta observatorija attiecībā uz to, kā Eiropas iestādes ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Un tas, ko mēs redzam, skatoties no šī loga, ir ne tikai noteikumi, procedūras vai lēmumi. Mēs redzam cilvēkus.

Tieši pilsonis ar savām konkrētajām problēmām mūs meklē. Bieži vien nezinot tiesisko regulējumu, neapgūstot Eiropas procesu sarežģītību, kuras pamatā ir tikai vienkārši notiesājoši spriedumi: ka pret viņiem jāizturas taisnīgi, ka viņu bažas ir pelnījušas tikt uzklausītas un ka viņiem ir tiesības uz atbildi.

Un, iespējams, tieši šeit jautājums par iestāžu uzticamību iegūst viskonkrētāko dimensiju. Jo tiem, kas atrodas otrā pusē, iestāde nav abstrakcija. Tas ir lēmums, ko saņemat, atbilde, ko saņemat, procedūra, ar kuru saskaraties, un galu galā — attieksme pret jums.

Un tieši no šī tiešā kontakta ar cilvēkiem – no tā, ko viņi dzīvo, no grūtībām, ar kurām viņi saskaras, un no tā, kā viņi jūtas praksē, no Eiropas iestāžu klātbūtnes – es vēlētos aplūkot gaidāmās problēmas.

Pēdējo sešu gadu laikā esam piedzīvojuši nozīmīgus vēsturiskus notikumus: pandēmija, pilna mēroga kara atgriešanās Eiropas kontinentā un pakāpeniska to noteikumu ievērošanas vājināšanās, ar kuriem gadu desmitiem ir mēģināts strukturēt starptautisko kārtību.

Tajā pašā laikā mūsu planēta ir saskārusies ar postošiem sausuma periodiem, mežu ugunsgrēkiem un plūdiem; publiskā telpa ir pārpludināta ar dezinformāciju un sazvērestības teorijām; un cilvēkiem un uzņēmumiem ir nācies saskarties ar dziļām sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko rada būtiskas tehnoloģiskās pārmaiņas, jo īpaši mākslīgais intelekts.

Protams, pasaule, ko raksturo pārmaiņas un nestabilitāte, nav jauna lieta. Cilvēce ir piedzīvojusi milzīgas turbulences periodus visā tās vēsturē.

Tātad, kas īsti atšķir šo laikmetu?

Manuprāt, tas pats par sevi nemainās. Bet drīzāk tas ir ātrums un sarežģītība, ar kādu šīs pārmaiņas notiek šodien.

Tas rada jaunus izaicinājumus labai pārvaldībai.

Sociālā un tehnoloģiskā attīstība ir paātrinājusies gadsimtiem ilgi. Tomēr pēdējos gados mēs, šķiet, esam nonākuši līdz kritiskam punktam: laiks, kad pārmaiņu ātrums un sarežģītība sāk pārbaudīt tradicionālo pārvaldības veidu robežas.

Un šeit, iespējams, ir viens no mūsu laika lielajiem paradoksiem: demokrātiskas lēmumu pieņemšanas un labas pārvaldības sistēmas, kas veidotas tā, lai tās būtu pārdomātas, iekļaujošas un pārdomātas, tiek aicinātas reaģēt uz pasauli, kas attīstās arvien straujāk.

Tādējādi mēs dzīvojam arvien sarežģītākā kontekstā, jo īpaši administratīvajā vai, ja vēlaties, birokrātiskajā līmenī. Nepārsniedzot ātrumu, lēmumi ir tehniskāki, procesi ir savstarpēji vairāk saistīti, un iedzīvotāju un organizāciju cerības ir lielākas.

Saskaroties ar strauju pārmaiņu un trauksmes scenāriju, publisko un privāto iestāžu stabilitāte arvien vairāk ir atkarīga no to pamatā esošo principu skaidrības un to īstenotās prakses kvalitātes.

Un tieši šajā jomā ētika iegūst jaunu nozīmi.

Tāpēc, ka tad, kad pasaule mainās ātrāk, nekā noteikumi var sekot līdzi, mēs nevaram sagaidīt, ka katrā situācijā vienmēr būs norma.

Mums ir vajadzīgi principi, kas virza lēmumus, ja noteikumu vēl nav. Mums ir vajadzīga atbildība, ja atbilde nav acīmredzama. Un mums ir nepieciešama integritāte, ja pareizā izvēle ne vienmēr ir visērtākā.

Daudz ir runāts par noteikumiem, mehānismiem un struktūrām Eiropas Savienībā. Tas viss, protams, ir būtiski. Bet praksē man šķiet, ka vislielākā nozīme ir kultūrai, kas virza lēmumus.

Ētikas dimensija nav papildinājums. Tieši tam ir jābūt lēmuma pamatā.

Specializētākā un savstarpēji atkarīgākā pasaulē robeža starp publisko un privāto sektoru ir kļuvusi caurlaidīgāka. Publiskās politikas bieži vien ir atkarīgas no sadarbības ar privātām struktūrām, un, lai šīs attiecības darbotos, ir vajadzīga veselīga sadarbības telpa, kuras pamatā ir skaidri noteikumi un kopīgas vērtības.

Ļaujiet man nostiprināt vienu ideju: integritātes prasības pastāv ne tikai, lai aizsargātu sabiedrības intereses. Tie arī aizsargā privātās intereses un ir būtiski, lai veidotu uzticamas, stabilas un paredzamas attiecības starp abām pusēm.

Tie samazina riskus un izvairās no pārsteigumiem, kas, kā zināms grāmatvežiem, reti kad parādās revīzijā, ir labi.

Ja šī sistēma ir stabila, no tās labumu gūst visi: iestādes kļūst uzticamākas, uzņēmumi — noturīgāki un iedzīvotāji — pārliecinātāki par sistēmas darbību.

Skaidri noteikumi tam piešķir stabilitāti, bet arī – un es vēlreiz uzsveru – tā ir rīcība. No šīs kombinācijas dzimst patiesa integritātes kultūra.

Jo, jo īpaši mūsdienu pasaulē, tiesiskais regulējums diez vai var paredzēt visas situācijas. Tāpēc tā nevar aizstāt spriedumu, atbildību un šo ētisko jēgu, kas ne vienmēr ir rakstīta, bet kurai ir jāvirza tie, kas izlemj.

Tieši šeit šie principi tiek atklāti. Tas ir arī veids, kā iegūt uzticību.

Ja izvēlaties paskaidrot lēmumu, pat ja tas nav obligāts.

Kad jūs paredzat potenciālu interešu konfliktu, tā vietā, lai gaidītu, ka tas kļūs par problēmu.

Ja priekšroka tiek dota konsistencei, nevis ērtībai.

Tieši šī saskaņotība, kas atkārtojas laika gaitā, ir iestāžu leģitimitātes pamatā.

Un tieši šo saskaņotību es cenšos apzināt un stiprināt savā darbā — darbā, kurā tiek aplūkots ne tikai tas, kas teikts tiesību aktos, bet arī tas, kā noteikumi praksē izpaužas lēmumos un uzvedībā.

Tagad, ja ētika definē kultūru, kas ir lēmumu pamatā, — patiesu uzticības garu —, ļaujiet man tagad runāt par pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

Patiesībā Eiropas Savienība nav tikai institucionāls projekts. Tas ir arī dalības projekts.

Un šī dalība automātiski neizriet no līgumiem. Tā ir veidota tad, kad iedzīvotāji uzskata, ka viņi var piedalīties, ka viņi tiek uzklausīti un ka viņu viedoklis var radīt pārmaiņas.

Piedalīšanās nenozīmē tikai balsošanu.

Tas ir, lai saprastu, kā tiek pieņemti lēmumi. Tas nozīmē piekļuvi informācijai un dokumentiem. Tā atrod pieejamus procesus un uzticamus kanālus, lai sniegtu ieguldījumu, atbildētu uz jautājumiem un tiktu uzklausīta.

Tāpēc pārredzamība ir pamatvērtība, un piekļuve publiskai informācijai nevar būt tikai administratīva formalitāte. Tās ir tiesības. Tas ir nosacījums informētai līdzdalībai un, visbeidzot, uzticībai lēmumiem.

Savukārt nepietiek ar sabiedriskās apspriešanas sākšanu vai līdzdalības mehānisma izveidi. Šiem instrumentiem jābūt ticamiem un konsekventiem. Un, pats galvenais, iedzīvotājiem ir jāspēj saprast, ka viņu ieguldījums ir faktiski ņemts vērā neatkarīgi no galīgā iznākuma.

Tāpēc, ka dalība nebūt nenozīmē, ka mūsu nostāja ir noteicošā. Tas nozīmē zināt, ka mēs esam uzklausīti, ka mūsu argumenti ir ņemti vērā un ka persona, kas izlemj, spēj izskaidrot, kāpēc viņi ir izvēlējušies noteiktu ceļu.

Būtiska Eiropas Ombuda darba daļa ir tieši pārbaudīt, vai šīs vārtejas uz informāciju un līdzdalību faktiski paliek atvērtas un vai procesi tiek veikti pārredzamā, taisnīgā un pienācīgā veidā.

Eiropas identitāti lielā mērā veido pastāvīgā mijiedarbība starp iestādēm un sabiedrību.

Tāpēc līdzdalības stiprināšana nav tikai demokrātiskas kvalitātes jautājums. Tas ir arī nosacījums piederības sajūtas stiprināšanai.

Tas ietver pieejamākus procesus. Skaidrāka valoda. Tā ir patiesa vēlme uzklausīt un apsvērt dažādus ieguldījumus, pat ja tie ir kritiski vai grūti pielāgojami.

Mēs zinām, ka Eiropas iestādes šodien darbojas apstākļos, kuros ir vajadzīgi ātri un efektīvi lēmumi. Uzdevums ir reaģēt uz šo prasību, neatsakoties no iezīmēm, kas piešķir leģitimitāti Eiropas lēmumu pieņemšanas procesam: pārredzamība, pierādījumi un iekļaušana.

Tā ir spriedze, kas nepazudīs. Tomēr to var pārvaldīt, ņemot vērā Līgumu pamatprincipus un vērtības.

Tieši šādā līdzsvarā – starp nepieciešamību pieņemt lēmumu un nepieciešamību uzklausīt – ir apdraudēta arī spēja saglabāt integritāti un stiprināt uzticēšanos iestādēm un Eiropas projektam.

Un tieši šajā līdzsvarā starp atvērtību, līdzdalību un efektivitāti rodas jauns jautājums: mākslīgais intelekts.

Ja ētika definē kultūru, kas ir lēmumu un līdzdalības pamatā, un nosaka, kas šajos lēmumos ir iesaistīts vai var tikt iesaistīts, mākslīgais intelekts mums sniedz jaunu šīs pašas uzticēšanās dimensiju: kā iestādes izmanto tehnoloģijas, kas pašas pārveido lēmumu pieņemšanu.

Automatizēto sistēmu pieaugošā izmantošana gan publiskajā, gan privātajā sektorā rada jaunus jautājumus. Ne tikai tehniski, bet arī juridiski un ētiski jautājumi.

Kā mēs varam nodrošināt, ka lēmumi ir saprotami?

Kā mēs varam nodrošināt, ka tie nevairo nevienlīdzību?

Kā saglabāt atbildību pieaugošas automatizācijas kontekstā?

Atkal atbilde nav tikai tehnoloģija. Tas ir tādā veidā, kā mēs to izstrādājam.

Mums ir vajadzīgas sistēmas, kas izstrādātas jau no paša sākuma, pamatojoties uz skaidriem principiem: pamattiesību ievērošana, cilvēka virsvadība un pārbaudes iespēja.

Tam ir vajadzīgi sagatavoti profesionāļi, uzmanīgas iestādes un, iespējams, vissvarīgākā kultūra, kas nevairās no sarežģītu jautājumu uzdošanas. Pat tad, ja atbildes nav tūlītēja…vai īpaši ērti.

Tāpēc mākslīgais intelekts neaizstāj iestāžu atbildību. Tā vietā tas padara to vēl prasīgāku. Un tas liek mums nodrošināt, ka, mainoties instrumentiem, mēs neaizmirstam principus, pēc kuriem būtu jāvadās, pieņemot lēmumus.

Dāmas un kungi!

Paātrinātu pārmaiņu kontekstā var būt vilinoši meklēt ātrus risinājumus.

Tomēr publisko vai privāto iestāžu spēks joprojām ir atkarīgs no ļoti konkrētiem faktoriem: noteikumu skaidrība, prakses konsekvence un pārskatatbildība lēmumu pieņemšanā. Tas ir atkarīgs arī no nopietnības un godīgas komunikācijas.

Tieši šī spēja rīkoties saskaņā ar principiem patiesi pārbauda iestādes, jo īpaši tad, ja apstākļi padara izvēli sarežģītāku.

Šeit jūsu grāmatveža loma tik tieši mijiedarbojas ar valsts iestāžu lomu.

Nodrošinot stingrību, pārredzamību un uzticamību uzņēmumiem, organizācijām un privātpersonām, kurām tie kalpo, tie veicina stabilāku un paredzamāku ekonomisko vidi. Un tie arī, iespējams, mazāk pamanāmi uzlabo tās publiskās telpas kvalitāti, kurā mēs visi darbojamies.

Būtībā tā ir kopīga atbildība.

Atbildība, kas tiek veidota ikdienā, bieži vien tālu no uzmanības centra, bet kam ir ļoti konkrētas sekas attiecībā uz to, kā iedzīvotāji raugās uz iestādēm, uzņēmumiem un pašu Eiropas projektu.

Jo galu galā tieši konkrētos lēmumos principi vairs nav vārdi un kļūst par uzticēšanos.

Paldies.