Jūsu Ekselence

ministra

Spānijas ombuds

Baleāru salu reģionālās valdības priekšsēdētājs,

prorektors,

Godātie kolēģi!

Dāmas un kungi!

Ir liels prieks ierasties šajā skaistajā Baleāru salu nostūrī, lai runātu ar jums par aktuālu jautājumu, piemēram, cilvēktiesībām Eiropā no Eiropas ombuda viedokļa. Pēdējo reizi, kad es piedalījos oficiālā pasākumā Spānijā, es apsolīju, ka mana nākamā runa šajā valstī tiks sniegta skaistajā Cervantes valodā. Šis notikums ir ieradies, tāpēc es centīšos sniegt jums šo runu spāņu valodā, lai gan manām atbildēm uz jūsu iespējamajiem jautājumiem vajadzētu būt angļu valodā.

Ļaujiet man publiski pateikties savam kolēģim Enrique Múgica, Spānijas ombudam, par to, ka viņš man deva iespēju piedalīties šajā seminārā, ko viņš organizēja kopā ar Baleāru salu Universitāti. Es arī vēlos izteikt atzinību valsts un reģionālajām iestādēm, kas šodien ir kopā ar mums, kā arī universitātes prorektoram par viņu atbalstu šai iniciatīvai.

Par Eiropu un tās nākotni pašlaik notiek intensīvas un pat nemierīgas debates, kurās, šķiet, dominē vienprātība. Visu svītru politiķi ir vienisprātis, ka atjaunotas Eiropas pamatā jābūt Eiropas pilsonībai un pilsoņu tiesībām. Šajā ziņā šķiet, ka viņi savās valstīs atbalsta sabiedrisko domu.

Tomēr var rasties jautājums, cik lielā mērā debates par cilvēktiesībām Eiropas sistēmā var patiesi attiekties uz mūsu līdzpilsoņiem. Es bieži esmu nobažījies par tendenci pārāk zemu novērtēt Eiropas standartu būtisko nozīmi. Tas varētu izskaidrot, kāpēc, kā liecina jaunākie Eurostat sagatavotie statistikas dati, tikai 14 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka Eiropas Savienībai cilvēktiesību aizsardzība būtu jānosaka par prioritāti. Ļaujiet man jums atgādināt, ka Eiropas Savienības kompetenču sistēmas paplašināšanas rezultātā tās administratīvām vai likumdošanas iniciatīvām ir arvien lielāka ietekme individuālo tiesību jomā.

Lai gan ir grūti sniegt skaitliskus datus par šo jautājumu, bet saskaņā ar bijušā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Jacques Delors teikto ļoti liels skaits dalībvalstīs pieņemto noteikumu tieši vai netieši izriet no Kopienu tiesībām, jo īpaši attiecībā uz ekonomikas jautājumiem.

Ņemot vērā to, ka Eiropas standarti ir tieši piemērojami dalībvalstīs un ka tie prevalē pār valstu tiesību aktiem, ir pamatoti, ka Savienība par vienu no savām prioritātēm nosaka cilvēktiesību definīciju, kas piemērojama Eiropas satvarā, kā arī mehānismus to aizsardzībai.

Savā runā es centīšos pievērsties diviem jautājumiem: i) pašreizējā cilvēktiesību apkopojuma izstrāde saskaņā ar ES tiesisko regulējumu un ii) Eiropas ombuda loma cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā.

Tā kā cilvēktiesību vēsturiskā attīstība Eiropas Savienībā ir viens no tematiem, ko šajā pirmajā sesijā izstrādās mans godājamais kolēģis profesors Álvarez Conde, ļaujiet man tikai izklāstīt dažas vispārīgas idejas par šo tematu, jo īpaši attiecībā uz dažiem būtiskiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartas aspektiem.

Kopš Eiropas Kopienu izveides tiesību kopuma oficiāla ieviešana Eiropas tiesiskajā regulējumā ir noritējusi garu un trauksmainu ceļu. Tā kā dibināšanas līgumos nebija oficiālu atsauču uz cilvēktiesībām, Tiesai šis trūkums bija jānovērš ar saviem spriedumiem pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Tās tiesu praksē pamattiesības kā vispārēji tiesību principi, kas izriet vai nu no valstu tradīcijām, vai arī no starptautiskiem instrumentiem, ir viltīgi iekļautas Kopienas tiesību sistēmā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Tiesas izmantoto praktisko formulējumu burtiski pārkopēja Māstrihtas līguma izstrādātāji, atsakoties no formālas normas, kas cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu padarīja par Savienības principu. Šī pienākuma apjoms tika noteikts, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

Tomēr šis risinājums drīz izrādījās nepietiekams. Saistībā ar Savienību, kas vēlējās aizstāvēt savu politisko identitāti, bija skaidrs, ka vispārējo tiesību principu metodei ir ierobežota interpretācijas joma. Eiropadome 1999. gadā pieņēma vērienīgu pasākumu: iecēla konvenciju, kurai būtu jāizstrādā Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Harta kļuva par realitāti, un 2000. gada decembrī Nicā to svinīgi proklamēja Eiropas Savienības Ministru padome, Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments.

Harta bija pirmā reize Savienības konstitucionālajā vēsturē, kad vienā dokumentā tika kodificētas Eiropas Savienības pilsoņu un iedzīvotāju cilvēktiesības, pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Lai gan Hartas teksta pamatā bija esošie instrumenti, jo īpaši 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra, Eiropas Padomes Sociālā harta un Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, daži tās noteikumi, piemēram, tie, kas attiecas uz nediskrimināciju, personas neaizskaramību, personas datiem, darba ņēmēju tiesībām vai labu pārvaldību, ir ārkārtējs jauninājums mūsu juridiskajās tradīcijās. Dažas Hartā nostiprinātās tiesības pārsniedz tradicionālos jēdzienus, risinot ļoti aktuālus jautājumus, piemēram, bioētiku un personas datu aizsardzību. Salīdzinājumā ar Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvenciju Hartā ir iekļauti jauni elementi, piemēram, tiesības uz veselības aprūpi, vecāka gadagājuma cilvēku tiesības un ģimenes juridiskā, sociālā un ekonomiskā aizsardzība.

Bet šī inovatīvā instrumenta Ahileja papēdis ir saistīts ar tā noteikumu būtību un tādējādi arī ar tā īstenošanu un izpildi. Nav šaubu, ka daudzas Hartā ietvertās individuālās tiesības ir saistošas, jo tās ir arī daļa no citiem starptautiskiem nolīgumiem vai ir atzītas Kopienas tiesu judikatūrā. Tomēr Hartas juridiskais raksturs kā tāds ir strīdīgs jautājums, par ko liecina tās piemērošana saistībā ar tiesvedību Kopienu tiesās. Lai gan Tiesas ģenerāladvokāti vairākos atzinumos ir atsaukušies uz Hartas noteikumiem, Tiesa savos spriedumos vēl nav atzinusi šā instrumenta obligāto raksturu.

No savas puses un ņemot vērā to, ka ES Padome, Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ir publiski apņēmušies īstenot un ievērot Hartas noteikumus, es uzskatu, ka šo iestāžu nespēja ievērot Hartu ir administratīva kļūme.

Lai uzsvērtu šā dokumenta nozīmi, Savienības dalībvalstu un to valdību vadītāji saskaņā ar priekšlikumu Konventam, kas izstrādāja Līgumu par Konstitūciju Eiropai, nolēma, ka Hartai vajadzētu būt Savienības konstitucionālās struktūras neatņemamai sastāvdaļai. Ar šo iniciatīvu Eiropas Savienība ir paudusi apņemšanos ievērot cilvēktiesības, kas tādējādi kļūtu par Savienības juridisko pamatu. Konstitucionālā līguma iespējamais liktenis joprojām ir neskaidrs.

Neatkarīgi no ratifikācijas procesa iznākuma un kā es esmu publiski paziņojis citos gadījumos, es uzskatu, ka šis Konstitucionālais līgums būtu ļoti nozīmīgs solis uz priekšu visiem Eiropas pilsoņiem, kaut vai tikai tādēļ, lai cilvēktiesības izvirzītu Eiropas Savienības centrā. Ja Konstitūcija stātos spēkā, visa tās II daļa, kurā ir pārņemta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kļūtu par Kopienu tiesībām, tādējādi novēršot jebkādas šaubas par tajā ietverto pamattiesību saistošo raksturu. Es no savas puses uzskatu, ka Hartai ir jābūt skaidram atskaites punktam manā darbā, un tāpēc, ņemot vērā galveno ES iestāžu apņemšanos, Eiropas Ombuds turpinās nodrošināt Hartā iekļauto cilvēktiesību ievērošanu un to, ka šo iestāžu neatbilstība šīm tiesībām tiks uzskatīta par administratīvu kļūmi.

Manam uzdevumam īpaši svarīgi ir Hartas V nodaļas "Pilsoņu tiesības" panti, kas cita starpā ietver tiesības uz labu pārvaldību (41. pants), tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam (44. pants), tiesības iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam (43. pants) un tiesības piekļūt konkrētiem dokumentiem (42. pants). Būtu jāpatur prātā, ka, neraugoties uz to nosaukumu un atsaucēm, ko var atrast pie "katrs pilsonis", šajā nodaļā minētās tiesības faktiski ir piemērojamas arī personām, kas dzīvo Savienības teritorijā, pat ja tām nav kādas dalībvalsts pilsonības, tostarp arī tām juridiskajām vienībām, kas veic uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā.

Balstoties uz savu novērotāja lomu, Eiropas Ombuds aktīvi piedalījās Eiropas Konventa darbā, kurš Roman Herzog vadībā izstrādāja Hartu. Pateicoties mana priekšgājēja Jacob Söderman neatlaidībai, līdz šim nezināms inovatīvs tiesību veids tika iekļauts tā galīgajā tekstā līdzīgos kodos: tiesības uz labu pārvaldību, kā noteikts 41. pantā. Šis noteikums paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās. Labas pārvaldības jēdziens ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts kāds individuāls pasākums, kas to var nelabvēlīgi ietekmēt; tiesības piekļūt jūsu lietas materiāliem, vienlaikus ievērojot jūsu likumīgās intereses attiecībā uz konfidencialitāti un dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu; administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus; Savienības tiesības saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, atjaunot jebkādu kaitējumu, ko radījušas tās iestādes vai ierēdņi, pildot savus uzdevumus; tiesības rakstīt Savienības iestādēm vienā no Līguma valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā.

Eiropas Ombuds bija viena no pirmajām ES iestādēm, kas savos lēmumos skaidri atsaucās uz Hartas 41. pantu.

Tomēr, manuprāt, tiesību uz labu pārvaldību esamība nevar garantēt to piemērošanu, ja vien Eiropas administrācija nav identificējusi pienākumus, kas no tām izriet un kas tās ierēdņiem ir jāievēro attiecībās ar sabiedrību. Šā iemesla dēļ Eiropas ombuds vienā no savām svarīgākajām izmeklēšanām pēc savas iniciatīvas ieteica visām Kopienas iestādēm un struktūrām pieņemt Labas administratīvās prakses kodeksu, lai noteiktu principus, kas Kopienas iestāžu darbiniekiem jāievēro attiecībās ar sabiedrību.

Piemēram, Eiropas ombuds izstrādāja Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa paraugu, kurā bija iekļauti pienākumi, kas jāievēro jebkurai Kopienas iestādei vai struktūrai. Viens no šiem pienākumiem ir administrācijas pienākums kalpot iedzīvotājiem, nodrošinot taisnīgu attieksmi. Kodeksā ir definēts labas pārvaldības jēdziens, tostarp tādi aspekti kā taisnīgums, leģitimitāte, proporcionalitāte vai objektivitāte, kurus visus uzskata par Eiropas iestāžu un to ierēdņu parastajiem uzvedības modeļiem.

Eiropas Parlaments 2001. gada 6. septembrī rezolūcijas veidā pieņēma Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu.

Veicot izmeklēšanu un pieņemot lēmumus, es bieži izmantoju šajā dokumentā ietvertos principus. Skaidri definējot labas pārvaldības kritērijus, kodekss ir kļuvis par ļoti noderīgu instrumentu iedzīvotājiem un administrācijai, kas tādējādi apzinās savas tiesības un pienākumus, tādējādi veicinot savstarpēju uzticēšanos un efektīvāku saziņu. Pateicoties kodeksa publicēšanai, iedzīvotāji var labāk izprast Eiropas Ombuda veiktās izmeklēšanas.

Lai gan kodekss vēl nav saistošs, iestādes ir atzinušas tajā ietvertos principus un līdz šim ir pieņēmušas manu izmeklēšanu rezultātus, pamatojoties uz tiem. Tomēr Kopienas iestādes un struktūras ir pieņēmušas savus kodeksus, kas dažos gadījumos atšķiras no manas iestādes izstrādātajiem kodeksiem. Kodeksu un līdz ar to piemērojamo noteikumu dažādība pilsoņiem nav saprotama. Lai labotu šo situāciju, es uzstāju uz nepieciešamību izveidot vienotu kodeksu, kas varētu kļūt par Eiropas administratīvajām tiesībām.

Hartas un Eiropas Konstitūcijas izstrādes procesā Eiropas Ombuds uzsvēra, ka laba pārvaldība ir būtisks princips, lai pilsoņi varētu izmantot savas tiesības. Tādējādi savā runā komisāru kolēģijā šā gada 25. maijā es mudināju šīs iestādes locekļus rīkoties saskaņoti un ierosināt likumdošanas iniciatīvu, lai izveidotu vienotu kodeksu, kas būtu kopīgs visām Savienības iestādēm vai struktūrām un kas izbeigtu pašreizējo neskaidrību situāciju.

Tas, ka Eiropas Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksam ir daudzas līdzības ar Eiropas Ombuda ierosināto tekstu, liecina, ka šis uzdevums būtu viegli risināms.

Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Barroso kunga, kurš apņēmās iekļaut šo jautājumu savās prioritātēs, pozitīvā atbilde ir bijusi ļoti iepriecinoša.

Aprakstot cilvēktiesību situāciju Savienībā, tagad pievērsīšos Eiropas ombuda lomai un līdzekļiem gadījumos, kad Eiropas administrācija nav ievērojusi pamattiesības.

Lai precizētu šīs debates, ir svarīgi uzsvērt, ka Eiropas ombuda iestādes izveide ar Māstrihtas līgumu 1993. gadā bija paredzēta, lai stiprinātu attiecības starp pilsoņiem un Savienības iestādēm. Šajā nolūkā Eiropas ombuds ir kompetents izskatīt administratīvas kļūmes Kopienas iestāžu un struktūru darbībā, izņemot gadījumus, kad Kopienas tiesas rīkojas kā tiesu iestādes. Tāpēc ombuda pilnvaru pamatā ir jēdziens "slikta pārvaldība". Tā kā ne Līgumos, ne Eiropas Ombuda statūtos nav definēts šā jēdziena saturs un darbības joma, Eiropas Parlaments uzdeva Ombudam izstrādāt definīciju. Savā 1997. gada ziņojumā Eiropas Ombuds sniedza vispārēju Eiropas Parlamenta apstiprinātu definīciju, saskaņā ar kuru "administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar noteikumiem vai principiem, kas tai ir saistoši".

Starp standartiem un principiem, kas ir obligāti visām ES iestādēm vai struktūrām, protams, ir tie, kas nosaka cilvēktiesību aizsardzību. Eiropas Ombuds ir apgalvojis, ka pamattiesību neievērošana ir administratīva kļūme. Šim viedoklim piekrīt lielākā daļa ombudu kopienas, kuriem cilvēktiesību aizsardzība ir būtiska viņu pilnvaru daļa.

Neilgi pēc stāšanās amatā pirmais Eiropas ombuds Jacob Söderman apņēmās cilvēktiesību aizsardzību padarīt par būtisku viņa pilnvaru aspektu. Iestādes pirmajā gada ziņojumā 1995. gadā bija norādīts, ka Eiropas ombudam ir saistošs Līguma noteikums, kas prasa, lai Kopienas iestādes un struktūras ievērotu cilvēka pamattiesības. Tas norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru cilvēktiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijās, ir jāuzskata par Kopienu tiesību vispārējiem principiem un tādējādi Eiropas administrācijas nespēja tos ievērot ir jāuzskata par administratīvu kļūmi.

Kopš tā laika publicētajos gada ziņojumos ir skaidri parādīts, kā cilvēktiesības un to aizsardzība ir kļuvušas par Eiropas Ombuda darba neatņemamu sastāvdaļu, piemēram, saistībā ar procesuālajām garantijām, kas piešķiramas pilsoņiem, uz kuriem attiecas administratīva rakstura izmeklēšana.

Cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos tiesas tiek uzskatītas par visefektīvāko risinājumu. Tomēr arī ombudiem var būt nozīmīga loma individuālo tiesību efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanā.

Eiropas Savienībā tiesvedības raksturs un Kopienas tiesu jurisdikcija var kavēt individuālo tiesību efektīvu aizsardzību. Tādējādi pilsonis var vērsties Eiropas tiesās tikai tad, ja viņš atbild uz administratīvu lēmumu, kas pieņemts viņa sanāksmē, vai ja tas viņu skar tieši un individuāli. Kopienu tiesu judikatūrā ir uzsvērta nepieciešamība pēc šādas tiešas un individuālas prasītāja intereses.

Ņemot vērā šos ierobežojumus, ir skaidrs, cik svarīgi ir alternatīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko pārstāv Eiropas Ombuds. Pilsoņi var doties uz manu iestādi, ja netiek ievērotas viņu tiesības, bez apgrūtinošiem procesuāliem ierobežojumiem, kā tas ir tiesvedības gadījumā. Gluži pretēji, vēršanās pie Eiropas ombuda nerada nekādas papildu izmaksas, un pilsonim nav nepieciešama arī juridiskā palīdzība. Viņu lietas parasti tiek izskatītas ātrāk nekā tiesas lietas.

Ir arī divi papildu faktori, kas padara Eiropas ombudu par alternatīvu tiesām.

Pirmkārt, kritēriji, ko ombuds piemēroja savās izmeklēšanās, daļēji sakrīt ar Kopienas tiesu piemērotajiem kritērijiem, lai gan tie ir identiski mums. Kā nesen atzinusi Pirmās instances tiesa, administratīva kļūme ne vienmēr nozīmē nelikumību. Noteikumu pārkāpšana ir administratīvas kļūmes veids, taču, pamatojoties uz labas pārvaldības principiem, Eiropas iestādēm ir jādara vairāk nekā tikai jāievēro tiesību akti. Šajā kontekstā ir lietderīgi uzsvērt, cik svarīgi ir piemērot vispārējos labas pārvaldības principus, kas ļauj manai iestādei analizēt izvirzītās problēmas elastīgāk un progresīvāk nekā tiesas.

Otrkārt, Eiropas ombuds izmanto elastīgāku darba metodi nekā Kopienas tiesas. Lai sūdzību varētu uzskatīt par pieņemamu, nav nepieciešams, lai sūdzības iesniedzēju personīgi ietekmētu administratīva kļūme, un nav arī oficiāla apstrīdama akta. Tādēļ Eiropas ombuds var izmeklēt noteikta veida sūdzības, piemēram, tās, kas iesniegtas pret Eiropas Komisiju kā Kopienas tiesību garantētāju attiecībā pret dalībvalstīm, lai gan šādās situācijās pilsoņiem bieži vien nav tiesību vērsties Kopienas tiesās.

Eiropas Ombuds var arī paplašināt savu aizsardzību, attiecinot to arī uz personām, kuras nav ne ES pilsoņi, ne Eiropas Savienības pastāvīgie iedzīvotāji, bet kuru tiesības nav ievērotas. Tas ir iespējams, veicot ex officio izmeklēšanas.

Jebkurā administratīvas kļūmes gadījumā mans mērķis ir piedāvāt izlīguma risinājumu izvirzītajam strīdam, kas man dod lielākas manevrēšanas iespējas, lai panāktu abpusēji izdevīgu rezultātu, apmierinot gan attiecīgo pilsoni, gan atbildīgo iestādi.

Tāpat kā gandrīz visi ombudi, mani lēmumi nav juridiski saistoši. Pilsonim, kurš vēlas saņemt juridiski saistošu lēmumu par savām tiesībām, ir jāizvēlas vērsties kompetentajā tiesā.

Tas, ka pastāv ombudi kā alternatīvs konfliktu risināšanas līdzeklis, paplašina to iespēju klāstu, kas pieejamas iedzīvotājiem, kuri, ņemot vērā savus konkrētos apstākļus, var izvēlēties vispiemērotāko veidu, kā atrisināt savu problēmu. Esmu pārliecināts, ka demokrātijas kvalitāti var novērtēt pēc izvēles, ko tā piedāvā pilsoņiem. Paplašinot pilsoņiem pieejamās iespējas aizstāvēt savas tiesības, Eiropas Ombuds palīdz uzlabot demokrātijas kvalitāti, kā arī paplašināt tiesu iestāžu pieejamību.

Svarīgs aspekts tam, kā ombuds veicina pilsoņu tiesību aizsardzību, ir viņa pilnvaras veikt pasākumus, lai informētu un izglītotu pilsoņus un valsts pārvaldi par šīm tiesībām. Tādējādi ombuds papildina tiesu darbu, jo viņam ir veicinoša loma, kas palīdz uzlabot valsts pārvaldes pakalpojumus.

Ombuda uzdevums ir ne tikai uzraudzīt un kritizēt administrāciju, ja tā rīkojas nepareizi, bet arī sniegt informāciju, kas uzlabo Eiropas iestāžu rīcību attiecībās ar pilsoņiem. Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa izstrāde atspoguļo to, kā šī iestādes dinamiskā loma pilsoņu informēšanā par viņu tiesībām nāk par labu pašiem pilsoņiem. Šīs iniciatīvas panākumi ir pārslogoti ar visoptimistiskākajām prognozēm. Izplatot iedzīvotājiem vairāk nekā 100 000 eksemplāru, ir kļuvis nepieciešams jauns izdevums, lai apmierinātu daudzās prasības. Turklāt vairākas valsts un reģionālās pārvaldes iestādes Čehijas Republikā, Grieķijā, Itālijā un Portugālē, šķiet, ir gatavas izstrādāt savus kodeksus, pamatojoties uz Eiropas Ombuda izstrādāto modeli.

Kopš 2003. gada aprīļa, kad es sāku pildīt Eiropas ombuda pienākumus, es dalībvalstīs esmu īstenojis plašu informācijas kampaņu, kuras mērķis ir iepazīstināt ES pilsoņus ar viņu tiesībām un to, kā viņi tās var izmantot. Šajā nolūkā es jau esmu apmeklējis 25 ES dalībvalstis, tostarp 10 jaunās dalībvalstis, kad tās vēl bija kandidātvalstis, kā arī Rumāniju un Turciju, valstis, par kuru pievienošanos notiek sarunas. Šie apmeklējumi man ir devuši iespēju runāt ar iedzīvotājiem un tikties ar potenciālajiem trauksmes cēlējiem, izskaidrot Eiropas Ombuda lomu, kā arī apmainīties viedokļiem ar valstu pārvaldes iestāžu pārstāvjiem, visos šajos gadījumos uzsverot ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismu nozīmi. Šie dalībvalstu apmeklējumi veicina diskusijas ar maniem kolēģiem, valstu un reģionālajiem ombudiem, lai izveidotu vispiemērotākos līdzekļus pilsoņu tiesību aizsardzībai un veicināšanai.

Šajā nolūkā es vienmēr esmu centies attīstīt ciešāku sadarbību ar dalībvalstu ombudiem gan valsts, gan reģionālā līmenī. Lai aizsargātu Eiropas pilsoņu tiesības, mums visiem ir aktīvi jāsadarbojas. Eiropas Ombuds sadarbojas ar plašu ombudu tīklu un līdzīgām struktūrām visā Eiropā. Šis tīkls aptver 90 birojus 30 valstīs, tostarp valstu un reģionālos birojus Eiropas Savienībā.

Es plānoju tuvākajā nākotnē kopā ar saviem valstu kolēģiem izpētīt iespējamos veidus, kā veicināt esošo neformālo sadarbību, piemēram, veicot kopīgus pētījumus. Man ir prieks atzīmēt, ka pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti sadarbībā ar Spānijas ombudu. Lai gan formāli nav veikta kopīga izmeklēšana, gan Múgica kungs, gan es esam veikuši paralēlu izmeklēšanu par Spānijas publisko bibliotēku iespējamo autoratlīdzības ieviešanu par grāmatu aizdošanu. Saistībā ar šo izmeklēšanu mēs esam mēģinājuši no savām attiecīgajām pilnvarām noskaidrot Spānijas iestāžu un Eiropas Komisijas lomu šajā problēmā. Neapšaubāmi, šai savstarpējai sadarbībai būtu jāveicina visu Eiropas pilsoņu pamattiesību uz kultūru labāka aizsardzība.

Dāmas un kungi, Eiropas integrācija notiek atšķirīgā tempā, bet var teikt, ka katrs šā procesa solis ir virzījies uz to, lai pievērstu lielāku uzmanību pilsoņiem un viņu tiesībām.

Eiropas līmenī pamattiesību atzīšana un aizsardzība ir līdzeklis aizsardzībai pret jebkādu iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu vai patvaļu no Kopienas administrācijas vai valsts iestāžu puses to centienos īstenot Savienības tiesību aktus.

Tādā pašā veidā šo tiesību atzīšana un efektīvu mehānismu pastāvēšana to aizstāvībai piešķir leģitimitāti šādu iestāžu darbībai. Cilvēktiesību aizsardzība Eiropas līmenī ir bijusi integrācijas faktors, jo tā ir palīdzējusi stiprināt Savienības demokrātisko struktūru, nostiprinot Eiropas kopīgās vērtības.

Kopš tā pirmsākumiem Eiropas ombuds ir publiski atbalstījis šo procesu, virzot savus centienus uz pārredzamāku un atvērtāku Eiropas Savienību, kurā tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana ir galvenie principi Eiropā, uz kuru mēs visi ilgojamies. Man ar lepnumu jāatzīst, ka šajos centienos man vienmēr ir bijis dalībvalstu ombudu atbalsts gan valsts, gan reģionālā līmenī. Es ceru, ka ar mūsu pieaugošo sadarbību mēs veicināsim labāku cilvēktiesību aizsardzību un tādējādi arī labākus pakalpojumus visiem Eiropas pilsoņiem.

Liels paldies.