Dāmas un kungi!

Eiropas ombuda funkcija tika izveidota ar Māstrihtas līgumu, lai palīdzētu Eiropas pilsoņiem, kuriem ir grūtības vai nesaskaņas ar Kopienas administrāciju. Tās uzdevums ir cīnīties pret administratīvām kļūmēm Savienības iestādēs un struktūrās. Eiropas Savienības ombuds var rīkoties tikai Kopienas administrācijas līmenī. Tā nav kompetenta izmeklēt dalībvalsts iestādes.

Kad 1995. gada septembrī sāku strādāt par pirmo Eiropas ombudu, es sapratu, ka vairāk nekā puse no visām sūdzībām ir vērstas pret dalībvalsts iestādēm. Dažas no šīm sūdzībām attiecas uz Kopienas tiesību aktu interpretāciju, savukārt citas attiecas uz cilvēktiesību vai valsts tiesību aktu jautājumiem.

Šī iemesla dēļ 1996. gadā mēs sākām sadarbību ar dalībvalstu ombudiem. Valstīs, kurās nav ombuda valsts līmenī, piemēram, Vācijā vai Luksemburgā, šī sadarbība ir izveidota ar Parlamenta Lūgumrakstu komiteju. Itālijā mēs sadarbojamies ar reģionālajiem ombudiem, jo, neraugoties uz daudzajiem centieniem, Itālija joprojām neuzrauga pilsoņu tiesības valsts līmenī.

Šīs sadarbības rezultātā ir izveidots sadarbības koordinatoru tīkls un notiek regulāra informācijas apmaiņa par Kopienas tiesību jautājumiem. Šī apmaiņa notiek, izmantojot sadarbības biļetenu, kā arī saites, kas izveidotas starp dažādu mediatoru tīmekļa vietnēm. Mērķis ir uzlabot valsts iestāžu spēju risināt un atbalstīt jautājumus, kas saistīti ar Kopienas tiesībām. Šī sadarbība tika atzinīgi novērtēta. Tomēr Eiropas pilsoņi ne vienmēr saprot, ka viņi var sūdzēties par Kopienas jautājumiem valsts iestādēm, lai gan šajā līmenī joprojām pastāv daudzi brīvas pārvietošanās šķēršļi.

Ar Amsterdamas līgumu pakāpeniski tiks ieviests svarīgs jauns elements valstu līmenī. Patiešām, jutīgi cilvēktiesību jautājumi, piemēram, patvēruma tiesības un ārvalstnieku statuss, kļūs par Kopienas tiesību jautājumiem ne vēlāk kā piecus gadus pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā šā gada maijā. Līgums paredz arī ciešāku sadarbību civillietās un krimināllietās un valstu procesuālo tiesību un krimināltiesību nepieciešamo saskaņošanu. Tā mērķis ir labāk apkarot korupciju, organizēto noziedzību, narkotiku tirdzniecību un pedofiliju. Turklāt Eiropols veiks pasākumus, lai veicinātu policijas sadarbību Kopienas līmenī, kā arī atbalstītu policijas operācijas valsts līmenī. Trešais pīlārs, proti, dalībvalstu sadarbība tieslietu un iekšlietu jomā, tiks integrēts pirmajā pīlārā, proti, Kopienas parasto darbību pīlārā.

Eiropas Savienība un tās pilsoņi gūs labumu no šīm norisēm, taču vienlaikus ir būtiski nodrošināt, ka tiek garantētas pilsoņu tiesības un cilvēktiesības. Tādēļ ombudiem un lūgumrakstu komitejām, kas ir galvenās pilsoņu un cilvēktiesību uzraudzības struktūras, ir jāsagatavojas šai attīstībai. Šo norišu pabeigšana nozīmēs to, ka ombudus un līdzīgas struktūras valstu līmenī arvien vairāk aicinās uzraudzīt Kopienas tiesību aktus vai tiesību aktus, kas ierosināti, sadarbojoties Eiropas Savienībā. Tāpēc mēs tikāmies šeit Parīzē, lai apspriestu Amsterdamas līguma ietekmi uz mūsu darbu. Šeit ir pārstāvētas visas dalībvalstis, un mūsu sadarbības un motivācijas gars ir bijis ļoti spēcīgs.

Mēs apspriedām attiecības starp Eiropas Savienību un cilvēktiesībām, pamatojoties uz Catherine Lalumière kundzes sīki izstrādātu ziņojumu par šo jautājumu. Mēs esam uzzinājuši, ka ir sākts ļoti profesionāls darbs, lai Eiropas Savienībai nākotnē nodrošinātu pašai savus modernos cilvēktiesību standartus. Mēs arī zinām, ka Vācijas prezidentūras laikā Padome nolēma ierosināt Eiropas pilsoņu Pamattiesību hartu un ka jau notiek sagatavošanās darbi. Abi projekti ir iespaidīgi un tiem ir ļoti ideālistiski mērķi, bet tuvākajā nākotnē tie netiks pabeigti. Ir arī iespējams, ka dažas dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ var izteikt šaubas un radīt šķēršļus.

Tāpēc situācija man šķiet satraucoša. Eiropas Savienība pamatotu iemeslu dēļ uzņemsies atbildību par sagatavošanos, ierosināšanu un dažos gadījumos lemšanu tajās sabiedrības daļās, kurās parasti ir nepieciešama represīva rīcība un kurās rodas sensitīvi cilvēktiesību jautājumi. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība atšķirībā no tās dalībvalstīm nav pievienojusies ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, ne Apvienoto Nāciju Organizācijas vai Starptautiskās Darba organizācijas cilvēktiesību konvencijām. Savos nesenajos līgumos tā ir arī apņēmusies ievērot principus, kas izriet no dalībvalstu cilvēktiesību konvencijām un konstitucionālajām tradīcijām, ievērojot Luksemburgas Tiesas judikatūru. Tomēr līdz šim Eiropas pilsoņi nekur nevar atrast to, ko tas nozīmē, sīki izpētot attiecīgos noteikumus, kā viņi ir pieraduši darīt dalībvalstīs. Eiropas Savienība arī nav bijusi pakļauta cilvēktiesību uzraudzības mehānismam, kas tās dalībvalstīm ir piemērojams saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Es ierosināju, ka Eiropas Savienībai būtu jāizvairās no ilgām debatēm un procedūrām šajā jautājumā, iekļaujot Līgumā pantu, kurā tā apņemtos pilnībā ievērot visas cilvēktiesību konvencijas, kurām ir pievienojusies lielākā daļa tās dalībvalstu. Tas nodrošinātu, ka cilvēktiesību jautājumi tiek pienācīgi risināti un ievēroti, izstrādājot un sagatavojot direktīvas, regulas un sadarbību saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, kā paredzēts Amsterdamas līgumā. Tas būtu ārkārtīgi svarīgi Eiropas iedzīvotājiem.

Vēl viens temats, ko mēs apspriedām, bija laba administratīvā rīcība, pamatojoties uz Florences Universitātes profesora Chiti izcilo ziņojumu. Lielākajā daļā dalībvalstu, piemēram, Francijā, ir pieņemti vai ierosināti tiesību akti par attiecībām starp valsts pārvaldi un pilsoņiem. To mērķis ir dot pilsoņiem iespēju uzzināt, ko viņiem ir tiesības sagaidīt no valsts dienesta. Šos tiesību aktus parasti uzrauga ombudi vai lūgumrakstu komitejas, pamatojoties uz iedzīvotāju sūdzībām, lai nodrošinātu to īstenošanu praksē.

Pēc četru gadu pieredzes, izskatot pilsoņu sūdzības par kopienas pārvaldi, mans birojs ir sagatavojis Labas administratīvās prakses kodeksu. Es esmu ieteicis Eiropas Komisijai, Padomei un Parlamentam pieņemt šo vai citu līdzīgu kodeksu līdz 1999. gada novembra beigām. Šo iestāžu pozitīva atbilde uz šo jautājumu būtu liels solis uz priekšu Eiropas iedzīvotājiem ilgtermiņā, kā arī pašai administrācijai. Patiešām, lai pilsoņi respektētu Kopienas administrāciju, tai ir jāpierāda, ka tā rīkojas pilsoņu vārdā, nevis pati savā labā.

Vissvarīgākais būtu, lai Komisija saņemtu šo Labas administratīvās prakses kodeksu Romano Prodi kunga vadībā. Pozitīva attieksme apstiprinātu un atbalstītu to, ka viņa solījumi par labāku un vairāk uz sabiedrību orientētu pārvaldi tiks īstenoti praksē. Tas būtu labs sākums jaunajai Komisijai Eiropas iedzīvotāju skatījumā. Ombuda sagatavotais kodeksa projekts ir pieejams šeit.

Paldies par uzmanību.