Andoras Firstistes prezidents un ombuds,

Godātie ombudi!

Man ir liels gods uzrunāt jūs saistībā ar šo otro AOMF Statūtu kongresu. Kā jūs zināt, iepriekšējā kongresā Burkinafaso 1999. gada novembrī Ģenerālā asambleja piešķīra Eiropas ombudam šīs organizācijas biedra statusu. Kopš tā laika Eiropas Ombuda iestāde ir bijusi cieši saistīta ar Frankofonijas ombudu darbību. Pat ja saprotamu iemeslu dēļ man ir vairāk kontaktu ar Francijas un Beļģijas ombudiem un tas notiek, izmantojot mūsu sadarbības tīklu, man ir liels prieks šodien atrast sevi starp visiem pārējiem šīs lielās La Francophonie ģimenes ombudiem.

Šodien es jums pastāstīšu par jaunākajiem notikumiem cilvēktiesību jomā Eiropas Savienībā. Svarīgākais neapšaubāmi ir Pamattiesību harta, ko 2000. gada 7. decembrī Nicā izsludināja Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji. Esmu ļoti uzmanīgi sekojis līdzi šīs hartas attīstībai un esmu apņēmies nodrošināt, lai Eiropas pilsoņu viedoklis tiktu atspoguļots galīgajā pieņemtajā tekstā.

Bet vispirms nedaudz atgriezīsimies pie šīs hartas vēstures. Hartas projekts tika izstrādāts, lai risinātu konkrētu problēmu, kas radusies pēdējo desmit gadu laikā: Eiropas Kopienas priekšlikuma par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai neizdošanās. Eiropas Kopienu Tiesa, kurai Padome lūdza atzinumu, 1996. gada martā nolēma, ka Kopienai nav tiesību pievienoties šai konvencijai, negrozot Līgumus. 1997. gadā Eiropas Savienība Amsterdamas līgumā apņēmās kā Kopienas tiesību vispārējos principus ievērot pamattiesības, ko garantē Eiropas Konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

Tomēr dalībvalstis neizmantoja Amsterdamas līgumā paredzēto iespēju piešķirt Kopienai kompetenci pievienoties Konvencijai vai jebkurai citai starptautiskai cilvēktiesību konvencijai. Tāpēc pirms Hartas stāšanās spēkā Eiropas pilsoņiem nebija vispārēja atsauces teksta par cilvēktiesību ievērošanu Savienībā. Patiešām, lai zinātu viņu tiesības, Amsterdamas līgumā (Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts) viņi vienkārši atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un pamattiesībām, "jo tās izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kas ir Kopienas tiesību vispārējie principi". Jāatzīst, ka šis apraksts ļauj kaut ko vēlēties un neuzrāda lielu pārredzamību Eiropas iedzīvotājiem. Pat specializētam advokātam būtu grūti izskaidrot, ko faktiski nozīmē šī definīcija.

2000. gada 2. februārī es uzrunāju Konventu, kas bija atbildīgs par Hartas projekta izstrādi Roman Herzog kunga vadībā. Savā runā es stingri atbalstīju ideju, ka Hartā papildus tā sauktajām "klasiskajām" tiesībām būtu jāiekļauj pamattiesības uz atvērtu, atbildīgu pārvaldi pilsoņu labā. Hartas izstrādātāju uzdevums patiešām bija ņemt vērā izmaiņas attiecībās starp pilsoņiem un valsts pārvaldi. Viena no šīm norisēm, protams, ir ideja, ka pilsoņiem ir tiesības uz savu lietu pareizu, godīgu un ātru izskatīšanu.

Tāpēc mēs varam tikai atzinīgi vērtēt Hartas izstrādātāju lēmumu beidzot iekļaut 41. pantu ar nosaukumu "Tiesības uz labu pārvaldību". Šis raksts jau ir saņēmis lielu uzmanību. Tas patiešām ir pirmais cilvēktiesību vēsturē, jo, cik man zināms, harta ir pirmais cilvēktiesību dokuments pasaulē, kurā oficiāli nostiprinātas tiesības uz labu pārvaldību. Eiropas iedzīvotāji var atzinīgi vērtēt šo soli uz priekšu, kas būtu jāveic visā pasaulē.

Vēlos arī pieminēt, ka papildus tiesībām uz labu pārvaldību Hartā ir iekļautas arī tiesības piekļūt dokumentiem (42. pants), tiesības iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam (43. pants) un tiesības iesniegt lūgumrakstu (44. pants). Tāpat kā tiesības uz labu pārvaldību, šie trīs panti ir ievērojams un novatorisks solis uz priekšu cilvēktiesību attīstībā Eiropas Savienībā.

Pretēji dažu cilvēku viedoklim un ņemot vērā spekulācijas par Hartas saistošo vai nesaistošo vērtību, es priecājos redzēt, ka kopš tās pasludināšanas 2000. gada decembrī Harta nav palikusi bez vēsts, bet jau ir sākusi iedvesmot Kopienas iestādes un struktūras. Tas attiecas, piemēram, uz Parlamentu un Komisiju, kuri abi publicēja paziņojumus, kuros norādīja, ka savā darbībā ievēros Hartu.

Kā Eiropas ombuds, kas veicina Eiropas pilsoņu tiesību ievērošanu Kopienas iestādēs un struktūrās, es biju viens no pirmajiem, kas savos lēmumos atsaucās uz Nicas hartu. Pirmajā patstāvīgajā apsekojumā es mudināju visas Kopienas iestādes un struktūras savās darbā pieņemšanas procedūrās atteikties no diskriminācijas vecuma dēļ. Šajā kontekstā es cita starpā esmu atsaukusies uz Hartas 21. pantā ietverto diskriminācijas aizliegumu un 15. pantā ietvertajām tiesībām strādāt visiem. Es arī norādīju, ka Kopienas iestādes vai struktūras nespēja ievērot Hartā ietvertās tiesības ir administratīva kļūme. Citā izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas, atsaucoties uz Hartas 11. pantu (vārda un informācijas brīvība), es lūdzu Eiropas Komisiju precizēt tās ierēdņu tiesības uz vārda brīvību, jo tas ir radījis zināmu neskaidrību.

Visbeidzot, Eiropas Kopienu Tiesa ir sākusi atsaukties arī uz Pamattiesību hartu. Pagaidām tieši ģenerāladvokāti Tiesā savos apsvērumos ir atsaukušies uz Hartu. Ļaujiet man minēt dažus piemērus. Ģenerāladvokāts Ležē [Léger] secinājumos lietā C-353/99 P par atteikumu piekļūt Padomes darba grupas ziņojumam pauda uzskatu, ka "Pamattiesību hartā noteikto tiesību raksturs aizliedz tās uzskatīt par vienkāršu uzskaitījumu bez tīri morālu principu sekām". Savā argumentācijā viņš atsaucas uz Hartas 42. pantu par tiesībām piekļūt Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Lietās C-459/99 un C-60/00 ģenerāladvokāte Štiksa-Hakla atsaucas uz Hartas 7. pantu par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Lietā C-173/99 ģenerāladvokāts Ticano raksta, ka "strīdā par pamattiesību būtību un apjomu nav iespējams ignorēt attiecīgos Hartas apgalvojumus vai, pats galvenais, tās acīmredzamo mērķi, ja tās noteikumi to pieļauj, kalpot par būtisku atsauces parametru visiem dalībniekiem - dalībvalstīm, iestādēm, fiziskām un juridiskām personām - Kopienas mērogā".

Detalizēta Tiesas datubāzes analīze liecina, ka aptuveni 15 secinājumos jau ir atsauce uz Hartu. Ņemot vērā šo tendenci un to, ka Tiesa parasti seko ģenerāladvokātu secinājumiem, ir sagaidāms, ka nākotnē pati Tiesa savos spriedumos sāks smelties iedvesmu no Hartas. Tajā laikā Hartas piemērošana un interpretācija kļūs par Kopienas judikatūras neatņemamu sastāvdaļu Eiropas pilsoņu labā.

Nākamais solis Hartas attīstībā, šķiet, ir tās iekļaušana Līgumos. Nicas Eiropadome nolēma, ka turpmāk harta būs nākamās starpvaldību konferences darba neatņemama sastāvdaļa. Plašu atbalstu guva ideja par Hartas iekļaušanu Līgumos.

Hartas pamatvērtību apliecina arī Savienības prezidentvalsts Beļģijas iniciatīva sagatavot Eiropas Savienības konstitūciju. Šī harta varētu būt daļa no konstitucionālajiem līgumiem.

*****

Tagad atgriezīsimies pie Hartas 41. iedaļas, kas mūs interesē, jo tā ir novatoriska, jo tajā oficiāli ir nostiprinātas tiesības uz labu pārvaldību. Es vēlos atgādināt, ka 2000. gada novembrī Durbanā notikušās Starptautiskā ombuda institūta septītās konferences galīgajā rezolūcijā tika uzsvērts, ka visiem pilsoņiem ir pamattiesības uz labu pārvaldību un ka visu ombudu uzdevums ir veicināt šīs tiesības.

Hartas 41. pants acīmredzami ir tikai neizsmeļošs labas pārvaldības pamatprincipu uzskaitījums. Lai tiesību akti kļūtu patiesi efektīvi pilsoņiem, ir skaidrs, ka būtu jāpieņem Eiropas administratīvās tiesības. Tieši šeit es vēlos pieminēt labas administratīvās prakses kodeksu, ko ir izstrādājuši mani dienesti un ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2001. gada 6. septembra plenārsēdē. Dokumentācijā atradīsiet šā kodeksa kopiju.

Es pieminēju Rīcības kodeksu mūsu kongresā Burkinafaso 1999. gada novembrī. Kopš tā laika ir notikušas daudzas pārmaiņas, un, ņemot vērā manu īpašo atbalstu šim unikālajam projektam, kas kalpo Eiropas iedzīvotājiem, es vēlētos ar jums dalīties šajā pieredzē:

Vispirms jāuzsver, ka visas Kopienas iestādes un struktūras ir pieņēmušas labas administratīvās prakses kodeksu. Daži ir pieņēmuši manis ierosināto modeli, citi ir pieņēmuši nedaudz atšķirīgu un dažkārt pat nesaistošu kodeksu, kas, šķiet, attiecas uz Padomi, Komisiju un Parlamentu.

Atzīstot šo kodeksu dažādību, kas var tikai radīt neskaidrības pilsoņiem, es 2000. gada aprīlī Eiropas Parlamentam iesniedzu īpašu ziņojumu.

Savu ziņojumu es pabeidzu ar ieteikumu Parlamentam. Tajā noteikts, ka, lai labas administratīvās prakses noteikumi būtu vienādi piemērojami visām Kopienas iestādēm un struktūrām to attiecībās ar sabiedrību, būtu jāpieņem Eiropas administratīvās tiesības. Esmu norādījis, ka Eiropas Parlaments kā vienīgā iestāde, ko demokrātiski ievēlējuši visi Eiropas pilsoņi, varētu uzņemties iniciatīvu, aicinot pieņemt šo likumu.

Kā es norādīju iepriekš, Parlaments tikko pieņēma rezolūciju, ar kuru ar dažiem grozījumiem tika apstiprināts manis sagatavotais Labas administratīvās prakses kodekss. Viņš lūdza Komisiju iesniegt likumprojektu par labu administratīvo praksi. Savā rezolūcijā Parlaments arī aicināja Eiropas Ombudu piemērot kodeksa noteikumus un principus, analizējot tam iesniegtos administratīvo kļūmju gadījumus.

Tāpēc man šķiet, ka šāda likuma pieņemšana varētu notikt pēc dažiem gadiem. Tajā laikā visu dalībvalstu pilsoņiem pirmo reizi būtu Kopienas dokuments, kas nav paredzēts, lai atrisinātu vienu vai otru sarežģītu jautājumu, kas ir tālu no viņu raizēm, bet kas ir paredzēts, lai viņus patiešām tuvinātu Eiropai, kura viņus pārāk bieži ir aizmirsusi un atstājusi novārtā.

Jacob SÖDERMAN,

2001. gada oktobris