Institūta rektors
Nascimiento Rodrigues
kundze Almeida Garrett
kundze Dāmas un kungi,

Šis ir aizraujošs laiks, lai kļūtu par Eiropas Savienības pilsoni.

2001. gada decembrī Lākenes deklarācijā tika izteikts aicinājums sasaukt konventu, lai apspriestu Savienības nākotni. Viena no galvenajām idejām ir Konstitūcija, kuras mērķis ir tuvināt Eiropas iestādes iedzīvotājiem. Tikai pirms trim nedēļām Eiropas Konvents publicēja sākotnējo Konstitucionālā līguma projektu un aicināja uz publisku diskusiju. Tā ir daudz atklātāka un demokrātiskāka procedūra nekā tradicionālās slepenās sarunas par jauniem līgumiem. Ikvienam pilsonim tagad ir iespēja piedalīties debatēs par Eiropas nākotni.

Tās ir labās ziņas. Es jau esmu apsveicis vainīgos un šodien atkārtoju šos apsveikumus.

Mazāk laba ziņa ir tā, ka provizoriskajā projektā ir maz jauna satura pilsoņu labā un tajā ir skaidri izlaidumi un kļūdas.

Projekta pirmsākumi joprojām ir nedaudz noslēpumaini. Varbūt tāpēc šķiet, ka tā koncentrējas uz varas spēlēšanu Savienības augstākajā līmenī un uz attiecībām starp iestādēm. Konstitūcijai būtu jānodrošina likumīgs pamats šiem jautājumiem. Tomēr man šķiet, ka divas no diskusijām izvirzītajām idejām, proti, Eiropadomes priekšsēdētājs un Tautas kongress, padarītu ES lēmumu pieņemšanu vēl augstākā līmenī, nevis tuvinātu to pilsoņiem.

Ir notikušas debates par to, vai Konstitucionālajā līgumā būtu jāsaglabā vārdi "arvien ciešāka savienība", kas pašlaik ir Līguma par Eiropas Savienību 1. pantā. Manuprāt, principiem, kas seko šiem vārdiem šajā 1. pantā, ir vēl lielāka nozīme. Runa ir par to, ka Savienība ir Eiropas tautu savienība, kurā

"lēmumus pieņem pēc iespējas atklātāk un pēc iespējas tuvāk pilsoņiem."

Lēmumu pieņemšana pilsoņu tuvumā ir subsidiaritātes princips, kas ieviests ar Māstrihtas līgumu. Amsterdamas līgums pievienoja atvērtību.

Provizoriskajā projektā nav iekļauta šī svarīgā apņemšanās ievērot atklātību un subsidiaritāti. Trūkst arī pilsoņu tiesības piekļūt publiskiem dokumentiem, kas noteiktas EK līguma 255. pantā, kas ir būtisks atklātības elements.

Manuprāt, Konstitucionālajam līgumam ir skaidri jānosaka subsidiaritāte un atklātība kā Eiropas Savienības pamatprincipi.

Vēl viens svarīgs trūkums provizoriskajā projektā ir apņemšanās ievērot konsekventu labas administratīvās prakses kopumu ES administrācijā.

Eiropas iedzīvotāji visās dalībvalstīs vēlas labi pārvaldītu Eiropas administrāciju, kas ir atvērta, pārskatatbildīga un uz pakalpojumiem orientēta. Šajā projektā ir daži mājieni par šiem principiem, bet nav nekā, kas labotu pašreizējo haotisko situāciju, kurā katras iestādes administrācijai ir savs priekšstats par to, kā izturēties pret pilsoņiem. Tagad labas administratīvās prakses kodeksam ir vairāk versiju nekā nedēļas dienām.

Būtu patiešām svarīgi izveidot skaidru juridisko pamatu Eiropas administratīvajām tiesībām, kas vienādi attiektos uz visām Savienības iestādēm un struktūrām. Pretējā gadījumā pilsoņu tiesības uz labu pārvaldību joprojām būs apdraudētas nebeidzamu birokrātisku debašu dēļ.

Viens no svarīgākajiem konstitucionālajiem principiem, kas ir kopīgi Eiropas tautām, ir tiesiskums. Ar laimīgu sakritību tiesiskums ir iekļauts gan Portugāles, gan Somijas konstitūciju otrajā pantā. Tas ir konstitucionāls pamatprincips arī visās citās dalībvalstīs.

Eiropas iedzīvotāji vēlas, lai Eiropas tiesību akti tiktu pareizi piemēroti kā dzīva realitāte visos Eiropas Savienības līmeņos. Lai tiesiskums pastāvētu praksē, ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja likums netiek ievērots.

Saskaņā ar pašreizējo Konstitucionālā līguma provizorisko projektu pilsoņi nav jāinformē par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja Eiropas tiesību akti netiek pareizi piemēroti. Nav minētas ne tiesības vērsties valstu tiesās, ne Eiropas vai valstu ombudi. Faktiski šķiet, ka pašreizējais Līguma noteikums, kas Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem dod tiesības iesniegt sūdzību par Kopienas iestādes vai struktūras pieļautām administratīvām kļūmēm, ir aizmirsts, lai gan ombuda birojs pilsoņu vārdā veiksmīgi darbojas septiņus gadus un tagad saņem vairāk nekā 2000 sūdzību gadā.

Eiropas pilsoņi arī cer, ka pamattiesības un cilvēktiesības, kas Eiropas Savienībai būtu jāievēro, tiks skaidri noteiktas vai minētas Konstitūcijā.

Darba grupa par Pamattiesību hartu un pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, ko vadīja komisārs António VITORINO, oktobra beigās ziņoja konvencijai. Tās secinājumi dod cerību, ka vairākums atbalstīs priekšlikumu, lai ES varētu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Manuprāt, būtu vēlams ļaut ievērot visus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, jo ANO un SDO vismaz ir pieņēmušas dažus no tiem, kas ir svarīgi Eiropas iedzīvotāju labklājībai.

Šķiet arī, ka liels vairākums atbalstīs ideju padarīt Hartu, kas pasludināta Nicā, saistošu ES tiesību aktos.

Tas būtu liels solis uz priekšu pilsoņiem. Eiropa tagad ir pārvarējusi posmu, kurā cilvēktiesības ir jauna ideja, kas jāpiemēro tikai īpaši šim nolūkam izveidotai tiesai. Katrai tiesai un katrai administrācijai būtu jāīsteno cilvēktiesības.

Šķiet, ka otrais provizoriskais projekts tiks publicēts pirms Ziemassvētkiem, tāpēc pastāv iespēja un cerība, ka manis minētās kļūdas un izlaidumi tiks izlaboti un ka tāpēc pirmais provizoriskais projekts būs pildījis lietderīgu funkciju.

Manuprāt, ir skaidrs, ka ir jāpanāk progress, lai nodrošinātu, ka:

• atklātība un subsidiaritāte ir noteikti kā pamatprincipi;
• pastāv juridiskais pamats, lai nodrošinātu atvērtu, atbildīgu un uz pakalpojumiem orientētu pārvaldi, izmantojot Eiropas administratīvās tiesības;
• pilsoņus informē par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja netiek ievērotas viņu tiesības, tostarp pamattiesības. Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ietver tiesas, ombudus un lūgumrakstu komitejas visos Savienības līmeņos.

Tikai šādā veidā Eiropas pilsoņi var patiesi uzticēties Eiropas Savienībai.

Paldies par uzmanību.