Godātie kolēģi, dalībnieki, izcilība! 

Ļaujiet man sākt ar pateicību Eiropas Padomei un Luksemburgas prezidentūrai par iespēju dalīties ar manu kā Eiropas ombuda perspektīvu šajā svarīgajā jautājumā. 

Mēs bieži runājam par tiesiskumu kā Eiropas Savienības pamatvērtību. Un tas ir pareizi. Tas ir pamats, kas atbalsta demokrātiju, pamattiesības un labu pārvaldību. Tā nodrošina, ka pilnvaras tiek īstenotas taisnīgi, saskaņā ar skaidriem un pārredzamiem noteikumiem. Tas ļauj iedzīvotājiem uzticēties savām valdībām, tiesību sistēmām un valsts pārvaldes iestādēm. 

Taču, kā mēs zinām, tiesiskums pats sevi neievēro. Tas prasa pastāvīgu modrību. Un tieši tur ir tādas iestādes kā ombuda biroji.

Šo biroju izveide būtībā ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izveidi, konsolidāciju un veicināšanu, kas paredzēta, lai pārraudzītu valsts iestāžu oficiālās varas īstenošanu, vienlaikus aizsargājot cilvēktiesības.

(piemēram, Spānijā vai Portugālē, kur ombuda iestāde tika izveidota neilgi pēc demokrātiskās varas atjaunošanas - tā ir pēcrevolūcijas un pirmskonstitucionāla iestāde).

Konkrētāk, ombudi darbojas gan kā neatkarīga pārbaude par valdību un valsts pārvaldes iestāžu īstenotajām pilnvarām, gan kā līdzekļi, ar kuru palīdzību atsevišķi pilsoņi var iegūt tiesisko aizsardzību attiecībās ar valsts iestādēm.

Tiesu vara ir galvenā iestāde, kas prasa atbildību no valdībām, bet - kā mēs visi zinām, jo īpaši šajos ļoti sarežģītajos laikos, kad notiek straujas tehnoloģiskas pārmaiņas, politiskas pārmaiņas un pieaug iedzīvotāju prasības - tiesu vara viena pati nevar novērst visas nepilnības.

Un tieši šajā jomā ombudam ir izšķiroša un papildinoša loma. Uzraugot valdības darbības un aizsargājot cilvēktiesības, ombuda iestādes palīdz stiprināt tiesiskumu, nodrošinot, ka pilnvaras tiek īstenotas taisnīgi, pārredzami un saskaņā ar pamattiesībām.

Attiecībā uz Eiropas Ombudu mans darbs ir novērst un risināt administratīvas kļūmes, veicināt labu pārvaldību un galu galā palīdzēt stiprināt tiesiskumu visā ES.  Īsāk sakot, tā kā man nav tādu tiesu varas pilnvaru kā Eiropas Savienības Tiesai (EST), mans uzdevums ir nodrošināt, ka ES iestādes, aģentūras un struktūras rīkojas pārredzami, taisnīgi un atbildīgi.

Lielākā daļa šo diskusiju par tiesiskumu ir vērstas uz norisēm atsevišķās valstīs, taču ļaujiet man teikt, ka vienlīdz svarīgi ir izvērtēt ES un tās iestāžu lomu tiesiskuma uzturēšanā. 

Kā jūs visi zināt, ES iestādēm ir galvenā loma, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievēro tiesiskumu. Šajā nolūkā tām ir plašs instrumentu klāsts — vai nu izmantojot dialogu, pārkāpumu procedūras, ieturot ES līdzekļus, vai — ārkārtējos gadījumos — apturot valsts balsstiesības. 

Milzīga atbildība. Tāpēc man nav šaubu, ka, ja ES vēlas būt uzticama tiesiskuma aizstāve gan tās dalībvalstīs, gan pasaulē, ir ārkārtīgi svarīgi noteikt zelta standartu savā praksē. Tai ir jāievēro tādi paši vai pat augstāki standarti, nekā tā sagaida no valstu valdībām.

ES iestādes nevar efektīvi veicināt pārredzamību, pārskatatbildību un taisnīgumu, ja tās pašas pilnībā neiemieso šos principus. 

Tātad, kā mēs to nodrošinām praksē? 

Ombuds darbojas kā aizsardzības līdzeklis pret Eiropas Savienības tiesību aktu, pamattiesību un labas pārvaldības pārkāpumiem, kas nozīmē, piemēram, negodīgu praksi, varas ļaunprātīgu izmantošanu, pārredzamības trūkumu un nevajadzīgu kavēšanos. Iedzīvotāji, uzņēmumi un organizācijas iesniedz sūdzības manā birojā, ja viņiem šķiet, ka ES iestādes pret viņiem ir izturējušās nelikumīgi un/vai negodīgi. 

Mūsu darbs ir ļoti svarīgs. Jo, lai gan tiesas īsteno likumu, kā jau minēju, tās ne vienmēr var aptvert visus jautājumus, kas ietekmē iedzīvotāju mijiedarbību ar ES iestādēm.

Kā jūs visi zināt, mūsu iestāžu unikalitāte balstās tieši uz to neformālo raksturu - EO gadījumā es riskēju teikt, ka tā ir vispieejamākā struktūra ES iestāžu sistēmā - un spēju pārsniegt tiesību aktus, pārsniedzot juridiskās formalitātes, lai atjaunotu taisnīgumu, integritāti un uzticēšanos. 

Ļaujiet man minēt labu piemēru: mūsu darbs saistībā ar piekļuvi leģislatīviem dokumentiem. Pagājušajā gadā mēs pētījām, kā ES Padome un Eiropas Komisija apstrādā publisko dokumentu pieprasījumus. Mēs konstatējām, ka šīs iestādes nav pilnībā īstenojušas bagātīgo un skaidro judikatūru attiecībā uz īpaši augstajiem likumdošanas dokumentu pārredzamības standartiem. Tāpēc mēs mudinājām abas iestādes mainīt savu pieeju: proaktīvi atklāt leģislatīvos dokumentus un atteikt piekļuvi tikai izņēmuma gadījumos.

Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskums, pārredzamībai ir jābūt noteikumam, nevis izņēmumam. Jo bez pārredzamības nav reālas pārskatatbildības. Un bez pārskatatbildības sāk mazināties uzticēšanās iestādēm. 

Runājot par pārredzamību, vēl viena liela mana darba daļa ir vērsta uz to, lai ES iestādes būtu atvērtākas attiecībā uz to, kā tās pieņem lēmumus, jo īpaši, ja šie lēmumi ietekmē pilsoņu tiesības.

Nesenā lieta attiecās uz Eiropas Komisijas nespēju pabeigt “ilgtspējas ietekmes novērtējumu” (IIN) pirms ES un Mercosur tirdzniecības sarunu pabeigšanas, neraugoties uz tās skaidrām iekšējām pamatnostādnēm šajā jautājumā. Mūsu analīze parādīja, ka IIN bija svarīgs instruments, lai nodrošinātu, ka ES tirdzniecības sarunas ir balstītas uz pierādījumiem un ievēro cilvēktiesības un ekonomiskos, sociālos un vides standartus. Tāpēc mēs konstatējām, ka Komisijas nespēja nodrošināt SIP savlaicīgu pabeigšanu, jo īpaši pirms tirdzniecības sarunu beigām, bija administratīva kļūme.

Tiesiskuma pamatā ir indivīdu, jo īpaši to, kuriem ir mazāka vara, aizsardzība pret netaisnīgu vai netaisnīgu attieksmi no varas pārstāvju puses. Tāpēc arī Eiropas Ombudam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka ES iestādes ievēro pilsoņu pamattiesības: no trauksmes cēlēju aizsardzības līdz darbā pieņemšanas un darbā pieņemšanas praksei vai izpētei par to, kā tiek izmantoti ES līdzekļi, lai novērstu to, ka nauda tiek tērēta veidā, kas pārkāpj pamattiesības. 

Divi īsi piemēri.

Mēs nesen sniedzām ieteikumus Eiropas Komisijai par to, kā labāk uzraudzīt robežu pārvaldībai izmantotos ES līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tie netiek ļaunprātīgi izmantoti, pārkāpjot migrantu tiesības. Mēs ierosinājām skaidras pamatnostādnes un neatkarīgus pārraudzības mehānismus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. 

Mēs esam arī pētījuši, kā ES finansējums tiek izmantots cilvēkiem ar invaliditāti. Saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām ES un tās dalībvalstīm ir jāstrādā pie deinstitucionalizācijas. Reaģējot uz to, mēs mudinājām Komisiju pastiprināt uzraudzību un norādījumus, lai nodrošinātu, ka ES nauda patiešām atbalsta iekļaušanu. Šajā lietā faktiski tika uzsvērts, cik svarīga ir sadarbība starp ENO dalībniekiem, ar kuriem mēs apspriedām atbilstības un izpildes līmeni dalībvalstīs.

Tie ir tikai daži piemēri, bet tie visi norāda uz vienkāršu patiesību: pamattiesību ievērošana nenozīmē tikai noteikumu pieņemšanu uz papīra — tas nozīmē nodrošināt, ka tie tiek īstenoti praksē. 

ES pamatoti sagaida, ka tās dalībvalstis atbalstīs tiesiskumu, un tās rīcībā ir spēcīgi instrumenti, ja tās to nedarīs. Lai šo lomu uztvertu nopietni, pašai ES ir jārāda piemērs. Prakse, ko tā sludina. Ja tas prasa pārredzamību, tai jābūt pārredzamai. Ja tā sagaida taisnīgumu, tai jābūt taisnīgai. Ja tā pieprasa pārskatatbildību, tai ir jāsauc sevi pie atbildības. Tikai tad tā var patiesi iedvesmot uzticēšanos gan Eiropā, gan ārpus tās.

Un es secinu: tiesiskuma ievērošana ir kopīga atbildība. 

Tas nav tikai vienas iestādes — ne tikai tiesu, valstu valdību un noteikti ne tikai mana biroja — uzdevums. Tas ir nepārtraukts darbs, kas prasa mūsu visu — no tiesu iestādēm līdz ES iestādēm, no pilsoniskās sabiedrības līdz neatkarīgām pārraudzības struktūrām, piemēram, ombudam. 

Strādājot kopā — uzstājot uz pārredzamību, taisnīgumu un pārskatatbildību —, mēs varam aizsargāt un stiprināt tiesiskumu. To darot, mēs nodrošinām, ka Eiropas Savienība saglabā to, kas tai ir paredzēts: tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību savienība. 

Paldies.