Paldies par laipno ievadu un par uzaicinājumu šodien uzstāties. Es uzteicu jūs visus par sadarbību ar Together.EU un jo īpaši laikā, kad pasaule ir tik satraukta, kad mūsu politika kļūst arvien polarizētāka un kad tumšā un šķeltnieciskā retorika arvien vairāk aizstāj cerības, iecietības un mīlestības retoriku.

Šī lieliskā pilsēta iemieso Eiropas civilizācijas pretrunas. To ir skāris nacisma un staļinisma terors un nihilisms, režīmi, kas iemērc tumsā un naidā, tomēr Budapeštā ir arī daži no lielākajiem individuālās brīvības eksponentiem.

Cerība un bezcerība šeit ir dzīvojušas līdzās, un ungāru dzejnieka Gyorgy Faludy dzīve bija liecinieks abiem. Abu totalitāro režīmu terorizēts un izsūtīts, viņš tomēr palika cerības un mīlestības aizstāvis, noliedzot tumsu un šķelšanos.

Viņa filozofija tika apkopota vācu filozofa Martina Lutera citētajos vārdos: "Ja viņi saka: "Pasaule beigsies rīt", es joprojām stādītu ābeli šodien."

Tātad tas, ko jūs visi tagad darāt, iesaistoties cerību, iecietības un mīlestības Eiropas Savienības veidošanā, ir ābeļu stādīšana.

Tagad esmu bijis Eiropas ombuds vairāk nekā desmit gadus, un šajā amatā es neatkarīgi izmeklēju ES pilsoņu sūdzības par ES pārvaldi un padziļināti izmeklēju sistēmiskas problēmas.

Birojs darbojas kā tiešs tilts starp ES pilsoni un ES administrāciju, kas īsteno tiesību aktus un lēmumus, kuri ietekmē visu mūsu dzīvi.

Eiropas ombudu izveidoja ar 1993. gada Māstrihtas līgumu. Ombudu ievēl Eiropas Parlaments, un ne Komisijai, ne dalībvalstīm nav nekādas lomas šajā procesā. Pirms vēlēšanām 2013. gadā es desmit gadus biju Īrijas ombuds un informācijas brīvības komisārs, un pirms tam es biju žurnālists un autors.

Es neesmu politiķis, nekad neesmu bijis politiskās partijas biedrs un savus pienākumus veicu pilnīgi neatkarīgi un pats pieņemu lēmumus par izmeklēšanas sākšanu vai nu sūdzību rezultātā, vai kā izmeklēšanu, ko veicu pēc savas iniciatīvas.

Tas nozīmē, ka tā vietā, lai gaidītu, kad mana uzmanība tiks pievērsta problēmai sūdzības veidā, es varu proaktīvi sākt izmeklēšanu - tas ir īpaši noderīgi, lai risinātu sistēmiskas problēmas Savienības iestādēs.

Piemēram, nesen es aplūkoju, kā ES nodrošina, ka iedzīvotāji var redzēt, kā tiek izlietots viens triljons eiro, kas piešķirts dalībvalstīm, lai palīdzētu tām atgūties no Covid krīzes, kas ir ļoti svarīgs jautājums, jo sāk parādīties ziņojumi par lielu korupciju saistībā ar šo naudu.

Šā gada sākumā es pabeidzu izmeklēšanu par vairāk nekā sešsimt migrantu bojāeju, kad viņu laiva pagājušā gada jūnijā apgāzās Vidusjūrā, šī traģēdija, tāpat kā daudzi citi, atgādināja par to, kā Eiropa vēstures gaitā ir bijusi bēgļu kontinents, vai nu bēgot no tās, kā to darīja tik daudzi otrās pasaules un citu karu laikā, vai mēģinot to sasniegt, kā to mēģināja darīt visi tagad mirušie vīrieši, sievietes un bērni.

2023. gadā no Ungārijas tika saņemtas 35 sūdzības. Līdztekus standarta sūdzībām par ES iestāžu atbildes nesniegšanu un problēmām ar ES darbā pieņemšanas procedūrām ungāri jautāja arī par to, kā Eiropas Komisija izmanto rīcības brīvību, lemjot par dalībvalstu vēršanos tiesā par ES tiesību aktu neīstenošanu, jeb tā dēvētajām “pārkāpuma procedūrām”.

Vienā izmeklēšanā tika pētīts, vai Komisija pamatoti atteica piekļuvi oficiālajam ziņojumam izmeklēšanā par to, vai Ungārijas valdība ir pārkāpusi ES tiesību aktus līgumu slēgšanas procesā, lai paplašinātu un atjaunotu Paks II atomelektrostaciju.

Mēs izskatījām arī sūdzību no Ungārijas žurnālista, kurš vēlējās piekļūt dokumentiem, kas saistīti ar ES Padomes rīcību attiecībā uz 7. panta procedūru pret Ungāriju – pantu, kas ļauj atņemt dalībvalsts balsstiesības sistēmisku pamatvērtību pārkāpumu gadījumos.

Bet, lai gan mans darbs noteikti ir saistīts ar grūtībām ES administrācijā, šim uzsvaram tomēr nevajadzētu mazināt ES civildienesta ierēdņu lielisko darbu un apņēmību, no kuriem daudzi paliek nepamanīti. To atzīstot, kopš 2017. gada esmu rīkojis reizi divos gados rīkotu apbalvošanas ceremoniju par labu pārvaldību, kurā tiek godināta izcilība un inovācija, kas atrodama visos ES administrācijas nostūros.

Šogad mūsu galvenā balva tika piešķirta Eiropas Savienības Aģentūrai tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās jeb Eurojust par sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu, kuras rezultātā tika izstrādāts pamatnostādņu kopums, lai palīdzētu pilsoniskajai sabiedrībai dokumentēt kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci tādā veidā, kas izturēs stingru juridisku pārbaudi, atzīstot, cik grūti pagātnē ir bijis saukt pie atbildības par dažiem no šiem noziegumiem, pat ja pierādījumi šķita labi pamatoti.

Sabiedriskās politikas pārvaldība nekad nešķiet tik interesanta vai politikas veidošana pati par sevi un biežie politiskie argumenti, kas saistīti, piemēram, ar ES lēmumu pieņemšanu.  Taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka mūsu valsts pārvalde, sākot ar tiesām, regulatīvajām iestādēm, uzraugiem, piemēram, ombudiem un revidentiem, līdz parastajiem valsts departamentiem valsts un reģionālā līmenī, ir sastatnes, kas uztur mūsu demokrātiju kopā.  Un, ja kāda šīs administrācijas daļa ir korumpēta, ignorēta, izstumta no resursiem vai citādi vājināta, tad tā ir arī mūsu demokrātija.

Laba pārvaldība var nozīmēt daudzas lietas, bet viens no svarīgākajiem elementiem ir lēmumu pieņemšanas procesa objektivitāte. Tas nozīmē arī to, ka nedrīkst atļaut īpašām interesēm priviliģētu piekļuvi lēmumu pieņēmējiem, izmantojot labi finansētu lobēšanu un citas metodes, jo saskaņā ar ES līgumiem mums visiem ir vienādas pilsoniskās un politiskās tiesības.

Piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācija, kurā strādā pieci cilvēki, nevar cerēt konkurēt ar tādu uzņēmumu kā Google. Nepietiekami finansētām vides NVO ir maza ietekme salīdzinājumā ar rūpnieciskās lauksaimniecības lobiju.

Tomēr tas, ko viņi var darīt, ir pārliecināties, ka spēles noteikumi ir godīgi. Ja lielas korporācijas var pieņemt darbā bijušos augstākos ES ierēdņus, iestādēm ir jāpārliecinās, ka šie uzņēmumi tādējādi nevar piekļūt ierēdņu tīkliem un iekšējai informācijai.

Pastāv noteikumi, lai pārvaldītu tā dēvēto “virpuļdurvju efektu”, proti, pāreju no publiskā sektora uz privāto sektoru, taču mana izmeklēšana vairākkārt ir parādījusi, ka iestādes nevēlas pilnībā īstenot šos noteikumus.

Pirms diviem gadiem Eiropas Banku iestādes izpilddirektoram tika atļauts pamest savu amatu, lai ieņemtu vadošu amatu lielā finanšu pakalpojumu lobēšanas organizācijā. Mans birojs secināja, ka, ja kāda kustība būtu jāaizliedz, tā būtu šī. Iestāde ir piekritusi uzlabot savu praksi un mainīt savus noteikumus.

Šādi reāli un šķietami interešu konflikti var mazināt uzticēšanos demokrātiskai lēmumu pieņemšanai un arī veicināt ES skeptisko un naidīgo vēstījumu.

Vēl viens apdraudējums neatkarīgas valsts pārvaldes neatkarībai un integritātei un līdz ar to sabiedrības interesēm ir apdraudējums, ko rada polarizēta zīmolu politika.

Berlīnes mūra krišana un tās sekas radīja pārliecību, ka liberālā demokrātija ir neapturama. Dažas patiesības šķita gan acīmredzamas, gan plaši pieņemtas, tostarp tas, ka neatkarīgs civildienests, tā locekļi, kas iecelti pēc nopelniem, ir svarīgs demokrātijas elements, viens no veidiem, kā nodrošināt, ka vara netiek ļaunprātīgi izmantota.

Tomēr šo “patiesību” tagad apdraud tie, kas uzskata, ka “tautas griba”, kas pausta vēlēšanu urnā, ir vienīgā lieta, kas ir svarīga, īstenojot politisko varu, un ka valdībai citādi vajadzētu būt neierobežotai.

Eiropas Komisija stingri veicina tiesu neatkarību tiesiskuma aizsardzībā, taču pastāv arī bažas par augstākā līmeņa valsts ierēdņu pieņemšanu darbā. 2017. gadā tika konstatēts, ka tikai divpadsmit dalībvalstīs - mazāk nekā pusē - bija valsts pārvaldes iestādes, kas bija pilnībā balstītas uz nopelniem.

Dažās valstīs bija ierasts, ka pēc vispārējām vēlēšanām notiek gandrīz pilnīga ierēdņu nomaiņa visos līmeņos. Par šo amatu galveno kvalifikāciju kļuva politiskā lojalitāte, nevis zināšanas vai pieredze.

Šāda prakse ir saistīta ar lielāku korupcijas risku, jo īpaši valsts dotāciju un līgumu piešķiršanā. Tās ir saistītas arī ar zemāku pakalpojumu sniegšanas un inovācijas līmeni laikā, kad publiskās pārvaldes iestādēm būs būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka valstis pienācīgi pārvalda digitālo un klimatisko pārkārtošanos, kas veidos mūsu kolektīvo nākotni.

Rietumeiropā mēs to esam uztvēruši kā iezīmi, kas aprobežojas ar to, ko dažkārt sauc par “pārejas valstīm”, bet tā nav.

Pirms desmit gadiem demokrātisko iestāžu stabilitāte Apvienotajā Karalistē un ASV lielā mērā tika neapšaubīta, vienkārši uzskatīta par pašsaprotamu. Tomēr nesenie notikumi ir izaicinājuši šo pašapmierinātību.

Apvienotajā Karalistē valdošā konservatīvā partija Whitehall civildienesta ierēdņus pastāvīgi uzbrūk par Brexit procesa graušanu, un augstākā līmeņa civildienesta ierēdņi, žurnālisti un citi tiek uzskatīti par šķērsli, lai panāktu brīnišķīgu nākotni pēc Brexit.

Bet tieši Trampa administrācija ASV uzlaboja šo pieeju. Bezprecedenta pakāpē viņš un viņa sabiedrotie centās deleģitimizēt, padarīt rīcībnespējīgu un politizēt neatkarīgu civildienestu.

Visu savu pilnvaru laiku Tramps izdarīja spiedienu uz Tieslietu departamenta augstākajām amatpersonām un atlaida tās. Covid-19 laikā viņa administrācija iejaucās slimību kontroles centru sniegtajos veselības ziņojumos. Un nebūt neaizsargājot administrāciju no lobistiem un savtīgām interesēm, kā viņš solīja savā vēlēšanu kampaņā, viņš iecēla nozares lobistus, lai tie vadītu svarīgas valdības aģentūras, piemēram, Vides aizsardzības aģentūru.

Administrācijas spēju izturēt neatbilstošu politisko spiedienu Tramps raksturoja kā pierādījumu “dziļai valstij”, kas ir ārpus valdības vai tautas kontroles. 

Lai risinātu šo problēmu, pirms 2020. gada vēlēšanām Tramps izdeva izpildrīkojumu “F grafiks”, kura mērķis bija dot viņam tiesības atlaist līdz pat 50 000 pastāvīgo ierēdņu. Prezidents Baidens atcēla šo rīkojumu, bet ideja, ka ierēdņi ir ideoloģiski oponenti, ir kļuvusi par Republikāņu partijas ortodoksalitāti. Pat Nikki Haley, salīdzinoši vadošais kandidāts, jutās spiests kā daļu no sava manifesta ierosināt piecu gadu termiņa ierobežojumu visiem federālajiem darbiniekiem.

Acīmredzamais jautājums, ko vajadzētu izraisīt šīm satraucošajām epizodēm, ir šāds: “Vai tas varētu notikt ar ES administrāciju”?

Būs viegli būt pašapmierinātam. ES iestādēm ir paveicies, ka tajās ir profesionāli, augsti kvalificēti un neatkarīgi domājoši ierēdņi ar apskaužamu darba drošību, kas teorētiski viņus izolē no nepamatota politiskā spiediena.

Iestādēm ir arī ļoti iespaidīgs noteikumu kopums, kas nosaka to ierēdņu tiesības, pienākumus un pienākumus un viņu attiecības ar viņu politiskajiem priekšniekiem.

Tāpat Eiropas komisāru rīcības kodeksā viņi tiek aicināti “uzvesties un pildīt savus pienākumus pilnīgi neatkarīgi”, tostarp neatkarīgi no savas valsts valdības vai politiskās partijas. Viņu pienākumu izpildei būtu jāattiecas tikai uz “Savienības vispārējām interesēm”.

Tomēr var būt daži iemesli bažām.

Pirmkārt, Eiropas Komisija ir savā ziņā hibrīda iestāde, kas nav ne pilnīgi tehnokrātiska vienība, ne Eiropas valdība. Komisāru kolēģija nav ministru kabinets, bet gan tikai ekspertu struktūra. Tās efektivitāte un leģitimitāte daļēji izriet no valstu un partiju politiskajām saiknēm, ko saglabā tās biedri.

Līdzsvarot to ar nepieciešamību saglabāt plašu Eiropas perspektīvu vai saglabāt “Savienības vispārējās intereses” ir grūtāk, nekā daži vēlētos atzīt.

Pēdējo desmit gadu laikā ir notikusi arī acīmredzama šīs struktūras perspektīvas politiskā attīstība. Tas sākās ar Žana Kloda Junkera vēlmi izveidot “politisko komisiju”, kas īsteno programmu, par kuru panākta vienošanās ar Eiropas Parlamenta deputātu vairākumu.

Pašreizējais Komisijas priekšsēdētājs šim projektam piešķīra ģeopolitisku nozīmi, bet būtībā tas ir tas pats projekts. Cerams, ka šī saskaņošana kopā ar „vadošā kandidāta” sistēmu Eiropas Parlamenta vēlēšanām piešķirs Komisijai papildu demokrātisko leģitimitāti.

Tomēr projekts ir atkarīgs no uzticama proeiropeiska un visumā centrēta vairākuma. Tas, cik lielā mērā šis projekts var izdzīvot mūsu arvien sadrumstalotākajā un polarizētākajā politiskajā vidē pēc jūnija vēlēšanām, vēl nav redzams.

Otra problēma ir tā, ka šī pāreja uz atklātu politizāciju varētu dziļāk iedziļināties sistēmas darbībā. Piemēram, pēdējos mēnešos parasti pieklājīgā informācijas apmaiņa starp iestādēm ir aizstāta ar stingrāku politisko retoriku, jo īpaši par pretrunīgiem vides tiesību aktiem.

Pagājušajā gadā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts — departaments — spēra neparastu soli, publiski noraidot centriski labējās Eiropas Tautas partijas (vai PPE) apgalvojumus viņu centienos atbrīvoties no dabas atjaunošanas likuma projekta, apzīmējot šos apgalvojumus kā “dezinformācija”.

Savukārt augsta līmeņa PPE grupa ir atsaukusies uz zaļā kursa tiesību aktu “ideoloģisko virzīto” raksturu un pagājušajā mēnesī ir apsūdzējusi Komisijas Klimata un vides ģenerāldirektorātus par to, ka tie ir nodarbināti ar partizānu aktīvistiem.

Daži to var uzskatīt par vienkāršu politisko teātri, bet biedējoša retorika bieži vien ir pirmais solis ceļā uz institucionālo kultūru, kurā politiskās vienprātības apstrīdēšana tiek atturēta un kļūst neiedomājama.

Tas nav aicinājums uz neaizskaramu un attālinātu ES ierēdņu šķiru, bet mums vislabāk kalpo ētiskas un neatkarīgas amatpersonas, kuras katru dienu atceras, ka tās tiek sauktas par “valsts” ierēdņiem kāda iemesla dēļ, ka tās strādā saskaņā ar noteikumiem un sabiedrības labā un ka tās nav neviena vai jebkuras ideoloģijas politiskais instruments.

ES nebūt nav perfekta, un jebkura struktūra, kas ietver dažādas kultūras, daudzveidīgu vēsturi, daudzveidīgus mērķus un daudzveidīgu politisko un citu ietekmi, protams, dažkārt cīnīsies.  Taču, palūkojoties visā pasaulē un raugoties uz to, kā šī Savienība tik spēcīgi un tik pozitīvi radās no to cilvēku burtiskajiem pelniem, kuri gāja bojā totalitāro režīmu laikā, kas mudināja uz naidu pret tiem, kuri viņu acīs nepiederēja, mums ir jāatbalsta viss, kas ir padarījis Savienību par tādu, kāda tā tagad ir kļuvusi.  Mums ir jāizaicina tie, kas censtos graut to, kas var būt un kam vajadzētu būt ietekmīgam spēkam uz labu visā pasaulē.

Spēcīga un neatkarīga valsts pārvalde, kurā strādā cilvēki ar drosmi runāt patiesību pie varas, ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā to izdarīt.

Paldies.