Ievads

Priekšsēdētājs, godātie deputāti, dāmas un kungi!

Es vēlos pateikties Juridiskajai komitejai par man adresēto apsveicamo uzaicinājumu uzstāties šajā konferencē un piedalīties notiekošajās diskusijās par nepieciešamību izvērtēt spēkā esošos noteikumus par ES administratīvajām tiesībām un izskatīt problēmas un iespējas, ko radījusi Lisabonas līguma un jo īpaši LESD 298. panta stāšanās spēkā.

Šā gada februārī es sāku sabiedrisko apspriešanu par civildienesta principiem, lai kodolīgā un viegli saprotamā veidā formulētu ētikas principus, kuriem būtu jāvirza ES ierēdņu rīcība. Es uzaicināju pilsoņus, interešu grupas un citas organizācijas iesniegt komentārus par mūsu sagatavoto paziņojuma projektu. Apspriešana vēl nav pabeigta, un komentārus var iesniegt līdz 2011. gada 15. maijam. Es ceru, ka turpmākie tiesību aktu priekšlikumi saskaņā ar 298. pantu balstīsies uz šiem principiem, kas tiks pabeigti vēlāk šogad pēc tam, kad mēs būsim izpētījuši apspriežu rezultātus.

Ļaujiet man arī piebilst, ka man ir prieks atgriezties Leonā. Mana iepriekšējā vizīte notika 2010. gada februārī, atzīmējot Leonas Karalistes vienpadsmito simto gadadienu, kad es uzstājos ar runu vairākās konferencēs par demokrātiju Eiropā, kas tika organizētas cita starpā pēc bijušā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Enrique Baron Crespo iniciatīvas. Liela daļa manas prezentācijas šajā sakarā bija veltīta veselīgas demokrātijas un pārredzamības būtiskam atribūtam.

Gadu vēlāk manas prezentācijas uzmanības centrā joprojām ir pārredzamība. Ir divi veidi, kā padarīt pārredzamības principu darbotiesspējīgu. Pirmkārt, iestādēm ir jāreaģē uz pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem. Otrkārt, iestādēm ir jābūt proaktīvām, publiskojot informāciju. Reaktīvās un proaktīvās pieejas viena otru papildina un pastiprina. Es pievērsīšos šim tematam no abām perspektīvām.

Reaktīva pārredzamība – piekļuve dokumentiem

Lai gan joprojām pastāv problēmas saistībā ar Regulas 1049/2001 interpretāciju un piemērošanu, regulā ietvertais pamatprincips, ka atklātība ir pamatnoteikums un slepenība ir izņēmums, ir daļa no ES tiesību aktu kopuma.

Regulas rezultātā ir ievērojami palielinājusies sabiedrības spēja uzraudzīt Savienības iestāžu pilnvaru īstenošanu. Vienlaikus ir uzlabojusies arī iestāžu informācijas un dokumentu pārvaldības un izguves sistēmu kvalitāte, tādējādi ļaujot tām darboties efektīvāk un lietderīgāk, kā arī pārredzamāk. Tomēr, lai gan ir panākts progress, iestāžu administratīvā kultūra vēl nav pilnībā saskaņota ar atklātību.

Trīs gadus pēc tam, kad Komisija pirmo reizi iesniedza priekšlikumu pārskatīt regulu, likumdošanas process, šķiet, ir bloķēts. Es esmu pastāvīgi uzsvēris, ka jebkādai regulas pārskatīšanai vajadzētu būt solim uz priekšu pārredzamības un Eiropas pilsonības jomā, nevis soli atpakaļ. Jebkurai regulas reformai būtu jāvadās pēc tā, kas, manuprāt, bija tās sākotnējais mērķis; proti, atvieglot pēc iespējas plašāku piekļuvi iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, lai pilsoņi varētu pārbaudīt pārvaldības procesus un piedalīties tajos Savienības līmenī.

Manuprāt, Lisabonas līgums un juridiski saistošā Pamattiesību harta sniedz papildu iemeslus, lai uzstātu, ka jebkāda regulas pārskatīšana nedrīkst samazināt piekļuves tiesības. To tiesību ierobežošana, kas jau ir piešķirtas saskaņā ar Regulu 1049/2001, būtu pretrunā Hartas 42. pantam un paziņotajiem Lisabonas līguma mērķiem uzlabot pārredzamības un pārskatatbildības līmeni ES darbībā.  

Manuprāt, divi nesenie notikumi sniedz zināmu pārliecību, ka tiks saglabātas pašreizējās pilsoņu piekļuves tiesības.

Sanāksmē ar komisāru kolēģiju 15. februārī es ierosināju viņiem apsvērt iespēju iesniegt ierobežotu priekšlikumu regulas pārskatīšanai, lai ņemtu vērā to, ka Lisabonas līgums paplašina sabiedrības tiesības piekļūt visu Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru dokumentiem.

Es priecājos, ka Komisija tagad ir iesniegusi priekšlikumu šim nolūkam. Es atzinīgi vērtēju šo iniciatīvu, kas ir lietderīgs solis juridiskās noteiktības un pilsoņu tiesību lielākas redzamības interesēs.

Otrs pozitīvs pavērsiens ir Vispārējās tiesas nesenais nolēmums lietā Access Info Europe / Padome, kurā tika konstatēts, ka Padome ir kļūdaini atteikusies atklāt to dalībvalstu identitāti, kuras ieņem nostāju sarunās par Regulas 1049/2001 pārskatīšanu. Saskaņā ar spriedumu “lai pilsoņi varētu īstenot savas demokrātiskās tiesības, viņiem jāspēj detalizēti sekot līdzi lēmumu pieņemšanas procesam iestādēs, kas piedalās likumdošanas procedūrās, un piekļūt visai attiecīgajai informācijai”.

Pieņemot lēmumu, Tiesa tostarp ņēma vērā faktu, ka pieprasītie dokumenti ir ne tikai daļa no parastā likumdošanas procesa, kas, protams, visvairāk attiecas uz pilsoņiem, kurus šis process skars, bet arī papildu faktu, ka attiecīgais tiesību akta priekšlikums tieši attiecas uz pilsoņu tiesībām piedalīties šajā procesā. Tiesa arī ļoti elegantā veidā atteicās būt pārliecināta par Padomes argumentu, ka, ja delegāciju nosaukumi tiktu izpausti, tās delegācijas, kuras varētu vēlēties iesniegt priekšlikumus par atklātības ierobežošanu vai samazināšanu, vairs to nedarītu, baidoties no spiediena, ko uz tām varētu izdarīt sabiedriskā doma.

Manuprāt, ir neparasti, ka šāds arguments tiek izvirzīts Luksemburgā, nevis, teiksim, Phenjanā vai Tripolē. Nez, vai tas, kurš ir formulējis šo argumentu, patiesībā ir izlasījis dibināšanas līgumus?

Proaktīva pārredzamība

Lai gan šķiet, ka lielākā daļa iestāžu, domājot par pārredzamību, koncentrējas uz to, kā reaģēt uz piekļuves pieprasījumiem, sabiedrības piekļuves tiesību laba pārvaldība prasa ne tikai to, lai iestādes pareizi reaģētu uz pieteikumiem, bet arī proaktīvi darītu informāciju un dokumentus viegli pieejamus sabiedrībai.

Svarīgs aspekts stratēģijā, ko es pieņēmu pagājušajā gadā un padarīju pieejamu visās 23 ES oficiālajās valodās, ir pārliecināt iestādes, ka pārredzamība nenozīmē tikai reaģēšanu uz pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem, jo ar to nepietiek, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi. Faktiski efektīvu piekļuvi bieži vien var kavēt milzīga kavēšanās, atbildot uz pieprasījumiem, un tas, ka iedzīvotāji nav pietiekami informēti par to, ka informācija faktiski pastāv un ir pieejama. Ļaujiet man izmantot pagājušajā gadā izskatītās sūdzības piemēru, lai ilustrētu šo jautājumu.

Ieteikuma projektā Eiropas Zāļu aģentūrai es paskaidroju, ka ir vajadzīga proaktīva pārredzamības politika. Lieta attiecās uz atteikumu izsniegt Īrijas pilsonim ziņojumu par zāļu blakusparādībām kopijas. Es norādīju aģentūrai, ka papildus tās juridiskajam pienākumam pienācīgi atbildēt uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001 laba administratīvā prakse būtu arī ieviest politiku, kas paredz proaktīvi publiskot, piemēram, aģentūras tīmekļa vietnē, informāciju, kas interesē sabiedrību. Es atzīmēju, ka pārredzamības princips nozīmē, ka ES iestādēm būtu proaktīvi jācenšas noteikt, kāda informācija sabiedrībai ir vajadzīga, un pēc tam jāturpina izplatīt šo informāciju sabiedrībai viegli saprotamā veidā.

 Kad ES iestādes strādā tādās tehniski sarežģītās jomās kā zāļu kontrole, ir īpaši svarīgi, lai informācija tiktu sniegta sabiedrībai viegli saprotamā valodā.  Tāpēc ES iestāžu proaktīvie centieni sniegt informāciju parasti ietvers jaunu materiālu sagatavošanu un publicēšanu, kā arī (un es iekavās uzstāju uz šiem vārdiem, jo mēs šeit nerunājam par alternatīvu), kā arī piekļuves nodrošināšanu esošajiem dokumentiem. Lemjot par to, ko, kad un kā proaktīvi publicēt, iestādēm noteikti ir jāpieņem lēmums, pamatojoties uz savām zināšanām par savas darbības jomas īpašajām iezīmēm. Priecājos atzīmēt, ka Eiropas Zāļu aģentūra, šķiet, cenšas panākt atbilstību manam ieteikuma projektam. Nākamnedēļ es apmeklēšu aģentūru Londonā un ceru, ka būšu informēts par jaunākajām norisēm.

Es arī īsi pieminēšu, ka Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs nesen ir publicējis dokumentu, kurā viņš arī iesaka iestādēm pieņemt proaktīvu pieeju attiecībām starp publisku piekļuvi un datu aizsardzības noteikumiem. Jo īpaši Hustinx kungs mudina iestādes pirms vai vismaz brīdī, kad tiek vākti viņu personas dati, skaidri norādīt datu subjektiem, cik lielā mērā to iespējamā apstrāde ietver vai varētu ietvert datu publiskošanu. Es neteikšu vairāk par šo jautājumu, jo Hustinx kungs var to attīstīt tālāk savā šodienas runā.  

Jāatzīst, ka ES iestādes jau ir pielikušas pūles. Piemēram, atzīstot, ka Komisijas politikas dokumenti parasti ir diezgan tehniski un satur terminoloģiju, kas nav daļa no ikdienas valodas, Komisija jau proaktīvi sazinās, izmantojot pilsoņu tiesību aktu kopsavilkumus, kuros šie jautājumi izskaidroti vienkāršā, netehniskā valodā.

Vēl viens svarīgs solis ceļā uz proaktīvu pārredzamību ir Pārredzamības reģistrs. Gada sākumā Parlaments un Komisija panāca konsensu par vienošanos izveidot un uzturēt kopēju reģistru ES politikas veidošanā un īstenošanā iesaistīto organizāciju un privātpersonu reģistrācijai un uzraudzībai.

Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības zināt, kuras ieinteresētās personas cenšas ietekmēt politikas procesu Briselē un kādus resursus viņi izmanto, lai izstrādātu lēmumus, kas tieši ietekmē ES pilsoņus. Lai atjaunotu uzticēšanos ES iestādēm un uzlabotu Eiropas demokrātijas darbību, ir svarīgi izbeigt lobēšanas slepenību.

Pārredzamības reģistrs arī turpmāk būs brīvprātīgs. Tiek sagaidīts, ka lobisti "registe r", bet viņiem nav pienākuma to darīt. Lai gan obligāta lobēšanas reģistrācijas sistēma efektīvāk risinātu šo problēmu, jaunajā sistēmā ir būtiski uzlabojumi, tostarp kopīgs rīcības kodekss, uzlabots sūdzību un sankciju mehānisms un Parlamenta piekļuves caurlaižu atsaukšana lobistiem, kuri nepiedalīsies jaunajā kopīgajā reģistrā. Pēdējais var izrādīties efektīvs netiešs veids, kā likt ieinteresētajām personām reģistrēties, jo daudziem lobistiem Briselē piekļuve Parlamentam ir būtiska viņu darbam.

Es atzinīgi vērtēju Eiropas iestāžu centienus. Proaktīva sadarbība ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību nebūtu jāuzskata par slogu, kas novirza iestādi no tās pamatdarbības, bet gan par katras ES iestādes pamatdarbības neatņemamu daļu. Tas viss liecina par ievērojamu progresu, ja to salīdzinām ar laiku, kad pārredzamībai nebija lielas nozīmes ES līmenī. Tomēr problēmas joprojām pastāv, un tieši šeit parādās labas pārvaldības principi.

Proaktīvas pārredzamības sasaiste ar labas pārvaldības principiem var sniegt norādījumus par to, kādi pasākumi būtu jāveic, lai uzlabotu sabiedrības piekļuves tiesības.

Pirmais solis ir tāds, ka katrā iestādē vajadzētu būt vienam vai vairākiem informācijas darbiniekiem, kuru uzdevums ir īstenot tiesības uz publisku piekļuvi. Tām būtu jānodrošina, ka pieteikumi tiek izskatīti ātri un ka negatīvās atbildes tiek pienācīgi pamatotas un pārliecinoši izskaidrotas. Informācijas darbiniekiem būtu arī jānodrošina, ka iestādei ir proaktīva politika dokumentu un informācijas nodošanai atklātībā. Saistīts uzdevums būtu uzņemties izglītojošu lomu, izskaidrojot ne tikai tiesību normas, bet arī to pamatojumu un priekšrocības, ko sniedz atklāta darbība.

Vēl viens solis, lai labāk pārvaldītu pamattiesības uz publisku piekļuvi, ir skaidra un piekļuvei labvēlīga dokumentu izstrāde. Manuprāt, laba pārvaldība būtu visu dokumentu sagatavošana, lai nodrošinātu, ka pilsoņiem, organizācijām un uzņēmumiem ir pēc iespējas plašāka piekļuve tiem. Ja dokumentā jābūt konfidenciālai informācijai, tad dokuments, cik vien iespējams, jāsagatavo tā, lai atvieglotu daļēju izpaušanu. To var izdarīt, ievietojot konfidenciālo materiālu atsevišķā dokumenta iedaļā, pirms kuras ir sniegts nekonfidenciāls paskaidrojums par to, kāpēc materiāls ir atbrīvots no izpaušanas, un, ja iespējams, nekonfidenciāls kopsavilkums. Ja dokumenti tiktu sagatavoti šādā veidā, pieteikumu izskatīšanai būtu vajadzīgs mazāk laika, būtu vajadzīgs mazāk atkārtotu pieteikumu un iestādes varētu labāk ievērot regulā noteiktos termiņus. Šajā kontekstā svarīgs elements ir arī izmantotā valoda: tai jābūt vienkāršai un saprotamai.

Acīmredzot, ja dokuments jau ir publiski pieejams, pilsonim un iestādei nav jāiziet administratīvais process, lai iesniegtu un izskatītu piekļuves pieteikumu. Tāpēc visefektīvākais un lietderīgākais piekļuves veids ir padarīt nevajadzīgu pat pieteikuma iesniegšanu, nodrošinot noderīgu tiešsaistes dokumentu reģistru un nodrošinot, ka reģistrētais dokuments ir viegli pieejams, izmantojot saiti. Iestādei, kas regulāri saņem un pieņem lielu skaitu piekļuves pieprasījumu, būtu nopietni jāpārbauda, vai tā nevarēja iemācīties paredzēt turpmākos pieprasījumus un darīt dokumentus pieejamus bez pieprasījuma. Patiesi, šādas proaktīvas rīcības trūkums varētu būt administratīvas kļūmes veids.

ES iestādes jau tagad tiešsaistē dara pieejamu lielu skaitu dokumentu. Taču nepietiek tikai ar kvantitāti. Laba pārvaldība attiecībā uz piekļuvi dokumentiem ietver to dokumentu pieejamības nodrošināšanu, kurus cilvēki faktiski vēlas, un to pieejamības organizēšanu tā, lai tos varētu viegli atrast.

Šāda reģistra izveide un uzturēšana ir būtisks aspekts patiesai sadarbībai ar iedzīvotājiem. Šāda iesaistīšanās būtu jāuzskata par daļu no katras iestādes pamatdarbības, kas izstrādāta, lai izpildītu Savienības solījumus attiecībā uz pārredzamību, līdzdalību un labu pārvaldību. Mērķim vajadzētu būt nodrošināt, ka, ja vien nav pamatotu iemeslu ierobežot piekļuvi, cilvēki var nekavējoties iegūt vajadzīgos dokumentus reģistrā, neiesniedzot pieteikumu.

Tas nozīmē, ka iestādēm ir jānodrošina, ka informācija tiek vākta, pasūtīta un glabāta tādos formātos, kas to padara atrodamu un viegli izpaužamu reāllaikā. Lietotājdraudzīgs dokumentu reģistrs būtu meklējams un strukturēts tā, lai palīdzētu lietotājam izprast iestādes darbību. Tas nozīmē, ka reģistra pamatā vajadzētu būt iestādes darbplūsmas analīzei un tas būtu ātri jāpielāgo, lai ņemtu vērā jaunās un mainīgās darbības. Dokumenti tam būtu jāpievieno nekavējoties un regulāri jāatjaunina.

Noslēgumā es ceru, ka iestādes un galvenokārt Parlaments izmantos iespējas, ko sniedza Regulas 1049/2001 pārskatīšana, kā arī turpmāka likumdošanas iejaukšanās administratīvo procesuālo tiesību jomā, lai praksē īstenotu tiesības uz labu pārvaldību attiecībā uz piekļuvi dokumentiem.

Paldies par uzmanību.