Tiesībsarga loma mūsdienu parlamentārajās demokrātijās
Galvenā ievadruna - 2015. gada 18. novembris
Emily O'Reilly

Labdien,

Es priecājos atvērt šo semināru par vissvarīgāko jautājumu un nedēļā, kad ombudi un citi universālo cilvēcisko vērtību aizstāvji tiek aicināti uzņemties mūsu lomu, risinot daudzās problēmas, ar kurām šodien saskaras Eiropa.

Es vēlos sākt, izsakot līdzjūtību to cilvēku upuriem un ģimenēm, kuri gāja bojā uzbrukumos Parīzē, un paust dziļu vēlmi, lai visi mūsu līderi atrastu drosmi, gudrību un cilvēci, lai rastu izeju no šīm krīzēm un palīdzētu ne tikai mums Eiropā, bet arī daudziem cilvēkiem ārpus mūsu robežām, kuru dzīvi iznīcina vardarbība, nabadzība un terors.

Esmu ļoti pateicīgs Eiropas Parlamentam un jo īpaši tā Pirmspievienošanās darbību nodaļai par šodienas svarīgās sanāksmes organizēšanu sadarbībā ar manu biroju. Kandidātvalstu ombudi ir Eiropas ombudu tīkla dalībnieki, un man ir īpašs prieks šajā gadījumā tikties ar jums, ombudiem un Parlieament deputātiem un sveikt jūs.

Es arī apzinos problēmas, ar kurām daudzi no jums pēdējā laikā ir saskārušies saistībā ar pašreizējo migrantu krīzi. Jūs esat pamatoti atzinuši, ka risinājums neatrodas nevienas konkrētas valsts robežās, bet jūs esat arī drosmīgi piedalījušies centienos nodrošināt, ka tiek ievērotas to personu cilvēktiesības, kuras vai nu mēģina ieceļot jūsu valstī un uzturēties, vai šķērso ceļu uz citu valsti. Tas nav viegls uzdevums, un es atzīstu īpašās problēmas, ar kurām esat saskārušies. Šī krīze ir parādījusi plaisas visās mūsu demokrātijās, un, ja mēs esam gudri, mēs varam izmantot šo pieredzi, lai gūtu mācību mūsu nākotnes praksei.

Kāda ir ombuda loma parlamentārajā demokrātijā? Ir daudz atbilžu, bet man vienkāršākais ir tas, ka ombudam ir līdzīga loma tai, ko sen ogļraktuvēs reiz spēlēja mazs dziedošs putns, kanārijputns. Kanārijs tika nosūtīts raktuvēs, lai pārbaudītu, vai tas ir drošs, lai redzētu, ka gaiss, ko kalnrači elpoja, bija veselīgs gaiss.

Un tieši to dara ombudi. Viņi pārbauda demokrātijas veselību, pārbaudot administrācijas gaisotni. Viņi pārbauda, vai tiek ievēroti likumi, kā arī to, vai pret cilvēkiem izturas taisnīgi, vai administrācija ir taisnīga, ētiska un pārskatatbildīga. Un kopš ideja par ombudu pirmo reizi tika izstrādāta Zviedrijā pirms vairāk nekā 200 gadiem, tā ir kļuvusi par tik būtisku labi funkcionējošas demokrātijas rādītāju, ka Eiropas Savienība padara ombuda tipa iestādes pastāvēšanu par vienu no dalības kritērijiem.

Saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem un ES paplašināšanās atbalsta programmām ombudu uzskata par būtisku iestādi, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību. Tas pats par sevi ir tās vērtības dziļa atzīšana mūsdienu demokrātijā.

Demokrātija, kā jūs labi zināt, nav statiska lieta, un to nekad nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Tā ir pastāvīgi jākopj un jāaizsargā, un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai mēs runājam Eiropas vai valstu līmenī par ES dalībvalstīm vai tām valstīm, kuras vēl nav kļuvušas par dalībvalstīm.

Veselīgām demokrātijām ir līdzsvara un atsvara sistēma izpildvaras, likumdošanas un tiesu iestāžu līmenī, un katrai no tām ir sava unikāla un būtiska loma šajā demokrātiskajā līdzsvarā.

Līdztekus šai sistēmai ombuds ir papildu, bet nekonkurētspējīgs pārskatatbildības līmenis, kas pārbauda, vai sistēma darbojas iedzīvotāju labā. Tiesībsarga uzdevums ir ļaut tiem, kas izstrādā likumus, un tiem, kas tos pārvalda, zināt, kā šie likumi cilvēkiem faktiski jūtas praksē.

Ar savām sūdzībām mēs varam pamanīt jebkādus trūkumus un netaisnību, un, izceļot tos un sniedzot ieteikumus, kā tos varētu novērst, mēs būtībā uzlabojam valsts demokrātiskās dzīves kvalitāti.

Mūsu galvenais un neaizstājamais spēks slēpjas faktā, ka mēs esam neatkarīgi un nošķirti no citiem valsts atzariem. Bet nepietiek ar to, ka mūsu neatkarība ir noteikta likumā vai konstitūcijā. Cilvēkiem pašiem ir jājūt, ka mēs esam neatkarīgi, ka mūsu pieņemtos lēmumus neietekmē administrācijas spiediens un ka viņi var uzticēties mums, ka esam godīgi un objektīvi, pat ja citi nav bijuši.

Tiesībsargs ir bezvērtīgs, ja tas nav patiesi neatkarīgs tiesībsargs. Un tas nozīmē, ka ne tikai ombudiem ir jāpieņem objektīvi lēmumi, bet viņiem ir arī jāpiešķir resursi, lai viņi varētu darboties efektīvi un lietderīgi, un viņi nedrīkst baidīties no represijām vai atlaišanas, ja lēmums vai lēmumu virkne nepatiku pie varas esošajiem.

Labi funkcionējošās demokrātijās ombudam, tautai, parlamentam un administrācijai ir jāveido būtisks uzticības loks. Cilvēkiem ir jāuzticas ombudam, un administrācijai ir jāuzticas ombudam. Savukārt ombudam lielākajā daļā gadījumu ir jāuzticas administrācijai, ka tā pieņems tā ieteikumus, un pretējā gadījumā tam ir jāuzticas parlamentam par atbalstu. Ja šī uzticēšanās ir iedragāta kādā šā loka daļā, ombuds nevar darboties tā, kā tam vajadzētu.

Labi funkcionējošs ombuds arī informē iedzīvotājus par to, ko viņiem vajadzētu sagaidīt no demokrātiskas valsts. Viņiem būtu jāzina, ka viņiem ir tiesības uz atklātu un taisnīgu valsts pārvaldi, zināt, kā tiek pieņemti politiski lēmumi un kāpēc. Viņiem ir tiesības zināt, kas vēlas ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un viņiem ir tiesības uz tiesisko aizsardzību. Valsts pārvalde, kas nav balstīta uz šiem principiem, nav laba valsts pārvalde.

Bet, lai gan mums kā ombudam varētu būt ļoti spēcīga izpratne par to, ko nozīmē būt godīgiem, ko nozīmē būt atvērtiem, ko nozīmē būt patiesi atbildīgiem, var būt ļoti grūti pārliecināties, ka administrācija piekrīt šai izpratnei. Šo smalko vārdu pārtulkošana faktiskos administratīvos aktos ne vienmēr norit gludi, tomēr tieši ombuda uzdevums ir palīdzēt attīstīt šo kopīgo apziņu un ļaut administrācijai darīt lietas nevis tāpēc, ka tiesas vai ombuds tai ir likuši to darīt, bet gan tāpēc, ka tā instinktīvi, bez vilcināšanās zina, ka tas ir pareizi. Tāpēc, lai mūsu darbs būtu sekmīgs, ir ļoti svarīgi, lai ombudi izstrādātu labas prakses kodeksus.

Bet tas nevar notikt vienas nakts laikā. Tas var aizņemt daudzus, daudzus gadus, lai mainītu kultūru un mainītu domāšanas veidu, un daudzi no jums šeit šajā telpā novērtēs patiesību par to. Jā, mēs varam pieņemt individuālus ieteikumus, bet, ja mēs neradīsim kultūras pārmaiņas, mums nekad neizdosies izveidot patiesi uz iedzīvotājiem orientētu un atbildīgu pārvaldi.

Katru dienu, būdams ES ombuds, es saskaros ar šo izaicinājumu. Esmu pateicīgs, ka ES publiskā pārvalde kopumā atbilst ļoti augstiem standartiem, bet tas nenozīmē, ka visās iestādēs vai visās dalībvalstīs ir kopīga izpratne par tādiem jautājumiem kā pārredzamība, ētika, atklātība, datu aizsardzība, pārskatatbildība.

Dalībvalstīs pastāv dažādi sensitīvi jautājumi — bieži vien vēsturisku iemeslu dēļ — saistībā ar pārredzamību un atklātu likumdošanas procesu, un tas nozīmē, ka augsta un kopīga standarta sasniegšana var būt sarežģīta. Bet ne neiespējami.

Laika gaitā lietas mainās, un pārredzamības līmenis lielajās ES iestādēs pašlaik būtu bijis neiedomājams pirms 20 gadiem vai pat pirms desmit gadiem. Piemēram, jaunākajā ES tirdzniecības politikas dokumentā pārredzamība tagad ir viena no pamatvērtībām, savukārt pēdējā dokumentā tā gandrīz nav pieminēta.

Pagājušajā nedēļā man tika atgādināts par ievērojamo opozīciju, kāda pirms divdesmit gadiem bija pat pret Eiropas Ombuda biroja izveidi, tomēr tagad tas tiek uzskatīts tikai par normālu, standarta daļu labi funkcionējošā administrācijā, un, lai gan mēs dažkārt saskaramies ar domstarpībām ar iestādēm, es uzskatu, ka uzticības loks, par kuru es runāju iepriekš, pastāv un Eiropas Parlamentam ir bijusi milzīga loma tā nodrošināšanā.

Tāpēc tie no jums, kas varētu cīnīties ar savām administrācijām, dažkārt var pat izmisumā vai apšaubīt jūsu darba vērtību, lūdzu, ņemiet pozitīvu vēstījumu no tā, ko es tikko teicu. Mērķtiecīgs, ētisks un rūpīgs darbs radīs pārmaiņas, varbūt ne šodien, ne rīt, bet laika gaitā jūs redzēsiet lielo ieguldījumu, ko var sniegt ombuda birojs, un pilnvaras, kas jums kā individuāliem ombudiem ir, lai īstenotu lielas un pozitīvas pārmaiņas jūsu valstīs.

Es iedomājos, ka pēdējos mēnešos, kad jūs mēģinājāt pārbaudīt dažu jūsu pārziņā esošo aģentūru noteiktu rīcību saistībā ar izturēšanos pret bēgļiem un migrantiem, daži no jums, iespējams, uzskatīja, ka jūsu iejaukšanās bija ierobežota vai neliela. Bet uzticieties man, kad es saku, ka tas, ko jūs esat darījuši, ir svarīgi, jo tas balstīsies uz citām intervencēm un citām pārmaiņām laika gaitā, līdz galu galā, cerams, jums vairs nebūs jāsniedz noteikti ieteikumi, jo laba uzvedība būs automātiska.

Sarežģītos laikos vienmēr ir lietderīgi vērsties pie ombuda kolēģiem tīklā vai citur, lai saņemtu padomu vai vienkārši klausītos. Kā Īrijas ombuds es saņēmu lielu atbalstu un noderīgus padomus no saviem ombudu kolēģiem visā Eiropā, un es aicinu jūs sazināties un sazināties.

Mēs to esam darījuši kopā tīklā jau ilgu laiku, bet tagad es cenšos padarīt mūsu kopīgo darbu vēl noderīgāku un dinamiskāku un atbalstīt viens otru vēl konkrētākos veidos.

Eiropas Ombuda un valstu ombudu darbības joma atšķiras, bet pamatprincipi kalpošanai pilsoņiem paliek nemainīgi.

Tas nozīmē, kur mēs varam strādāt kopā, mums vajadzētu. Ir daudz plašu jautājumu, kas attiecas gan uz ES, gan valstu pārvaldes iestādēm un kam nepieciešama ombuda kontrole abos līmeņos.

Mans birojs un Eiropas Ombuda tīkls jau ir sadarbojušies, lai paralēli izmeklētu apstākļus, kādos migranti, kas nav pieņemti ES patvēruma saņemšanai, tiek atgriezti savās izcelsmes valstīs.

Tīkls pētīja, vai šo tautu pamattiesības tiek ievērotas valsts līmenī. Mans birojs pētīja, kā Frontex, ES robežu aģentūra, ievēro šīs tiesības savā ikdienas darbā, un vairāki kolēģi pētīja situāciju savās valstīs.

Šo pirmo sadarbības centienu panākumi ir mudinājuši mani meklēt citas jomas, kurās mēs varētu sadarboties ES līmenī, un tādējādi piešķirt vēl lielāku nozīmi mūsu individuālajam darbam visu to pilsoņu labā, kuriem mēs kalpojam.

Mēs vēlamies, lai cilvēki saka: “Nu viņi darbojas saskaņā ar šiem augstajiem standartiem šajā valstī, kāpēc tas tā nav manā valstī?”.

Šis ir arī labs laiks, lai novērotu, ka ombuda darbs nekad nav beidzies.

Nekad nav vietas, kur mēs varētu sēdēt un atpūsties un teikt, ka esam sasnieguši to, ko mēs varam sasniegt. Ne tikai tāpēc, ka demokrātija ir trausla, bet arī tāpēc, ka administratīvais fons, uz kura mēs strādājam, pastāvīgi mainās.

Piemēram: Pašlaik es skatos uz neoficiālām sarunām par ES tiesību aktiem. Tie iet ar nosaukumu "trialogi". Tās būtībā ir sarunas starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm, lai paātrinātu likumdošanas procesu un panāktu agrīnu vienošanos par tiesību aktiem, piemēram, pēc viena lasījuma parlamentā.

Tas nozīmē, ka likumdošanas iekārta ir ātrāka un efektīvāka. Mums tikai jāskatās uz lielo skaitu tiesību aktu, kas iznāk no ES finanšu krīzes kulminācijas laikā, lai to redzētu un uzskatītu par pozitīvu.

Bet šis ātrums ir radījis jautājumus par to, vai process ir pietiekami pārredzams, un vai tieši šo jautājumu es aplūkoju. Bet tas ir nesens jautājums. Ātrā izsekošana ir notikusi tikai pēdējos gados, un maniem priekšgājējiem tas vienkārši vai nu vispār nebija jautājums, vai labākajā gadījumā tikai sāka piesaistīt pilsoniskās sabiedrības patieso uzmanību.

Mana izmeklēšana par pārredzamību sarunās par ierosināto ES un ASV tirdzniecības nolīgumu (TTIP), protams, bija arī pašreizējo politisko un ekonomisko apstākļu rezultāts. Bija lielas bažas par to, kā notiek sarunas starp Vašingtonu un Briseli. Tas, kā arī tas, ko mans birojs jau bija uzklausījis no vairākām ieinteresētajām personām, lika man sākt izmeklēšanu.

Pēc šīs izmeklēšanas un lielā darba, ko veicis Eiropas Parlaments un pilsoniskā sabiedrība, Eiropas Komisija ir kļuvusi daudz proaktīvāka, publicējot ar TTIP saistītus dokumentus. Es uzskatu, ka vēl varētu būt lielāka atvērtība attiecībā uz lobēšanu saistībā ar TTIP, bet ir vērts norādīt, ka ir panākts reāls progress. Piemēram, pagājušajā mēnesī, kā jau teicu iepriekš, Komisijas jaunajā tirdzniecības dokumentā pārredzamība bija minēta kā viens no trim stratēģijas pīlāriem. Tas bija pirmais.

Pirms es beidzu darbu, es vēlos izteikt dažus novērojumus, pamatojoties uz saviem 12 gadiem ombuda amatā Īrijā un ES. Galvenais ir būt efektīvam, jo ombuds nekad nedrīkst uzskatīt, ka viņam vai viņai ir ierobežotas pilnvaras tikai tāpēc, ka šie ieteikumi parasti nav saistoši pēc definīcijas.

Drīzāk ombudam, iespējams, ir lielas pilnvaras. Viņu personības vara, viņu iestādes darbinieku kvalitātes vara, viņu izmeklēšanas instrumentu vara, pašas lomas morālās autoritātes vara, tās alianšu ar parlamentu un pilsonisko sabiedrību vara, sabiedriskās domas vara un plašsaziņas līdzekļu vara.

Veiksmīgs ombuds, kā es vairākkārt esmu teicis, ir kā orķestra diriģents. Viņi zina, kādus instrumentus spēlēt un kad tos spēlēt. Viņi zina, kad izvilkt bungas vai tikai mīksto mazo flautu. Un reizēm viņi zina, kad apstāties un pārdomāt.

Kā ombuds mēs pastāvīgi pārbaudām mūsu demokrātiju veselību. Tai ir būtiska un svarīga loma, un Eiropas Savienība to par tādu ir atzinusi. Demokrātijai un tās pilsoņiem vislabāk kalpo tas, ka tie, kam ir vara saukt pie atbildības, pastāvīgi jautā: Kāpēc kaut kas tiek darīts šādi? Kas ir ieguvēji? Vai to varētu izdarīt labāk?

Labs ombuds vienmēr uzdod šādus jautājumus. "Laba" demokrātija ļauj viņiem to darīt. Bez bailēm. Bez labvēlības.

Paldies par jūsu laiku. Es ar nepacietību gaidu ļoti veiksmīgu konferenci.