Ieinteresēto personu sanāksme par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par FRONTEX

2015. gada 30. jūnijs, Eiropas Parlaments Briselē

Ievads

Vispirms es sagatavoju šo īpašo ziņojumu pēc izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas, jo Frontex nepiekrita manam ieteikumam izveidot sūdzību mehānismu, ar kura palīdzību tā varētu risināt INDIVIDUĀLOs pamattiesību pārkāpumu gadījumus, kas, iespējams, notikuši tās operāciju laikā.

Tikmēr migrācija ir kļuvusi par jautājumu, kas ES rada vēl lielākas bažas tādu iemeslu dēļ, kurus šī auditorija pilnībā apzinās.

Es neizliekos, ka šis ieteikums, iespējams, varētu atrisināt daudzos, sarežģītos migrācijas jautājumus, bet tas ļautu kompetentajām organizācijām atklāt, ziņot un novērst dažus atsevišķus migrantu cilvēktiesību pārkāpumus gan ES, gan dalībvalstu līmenī.

Frontex uzdevumi nav viegli, un es pilnībā novērtēju daudzveidīgo spiedienu, ar kādu tā darbojas katru dienu. Tai pastāvīgi mainīgajā politiskajā un ekonomiskajā vidē jācenšas panākt grūtu līdzsvaru starp likumīgajām interesēm kontrolēt imigrāciju un cilvēktiesību un humanitāro saistību ievērošanu. Protams, tiesības nav nekas bez tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un, ja Hartā ietvertās pamattiesības nozīmē kaut ko citu, nevis vārdus lapā, ir jābūt efektīvam mehānismam, lai cilvēki varētu sūdzēties, lai nodrošinātu šīs tiesības.

Argumenti I

Frontex un Komisija iepriekš ir paziņojušas, ka Frontex nav juridiska pienākuma izveidot sūdzību izskatīšanas mehānismu.

Tomēr 2011. gada ES regulā ir paredzēts vispārējs pienākums Frontex ieviest efektīvu mehānismu, lai uzraudzītu pamattiesību ievērošanu tās darbībās, un es uzskatu, ka sūdzību mehānisms ir nepieciešama un acīmredzama šādas uzraudzības daļa.

Frontex ir izstrādājusi rīcības kodeksus Frontex operācijām, iecēlusi pamattiesību amatpersonu, un tai palīdz Konsultatīvais forums par pamattiesībām. Tie visi ir atzinīgi vērtējami soļi uz priekšu, lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar Hartu un Regulu. Tomēr tas, ka nav iekšēja sūdzību izskatīšanas mehānisma, tiek uzskatīts par būtisku nepilnību tā cilvēktiesību struktūrā.

 II arguments

Frontex arī norādīja, ka par atsevišķiem incidentiem, par kuriem tiek iesniegta sūdzība, galu galā ir atbildīga konkrētā dalībvalsts, kuras teritorijā incidents noticis vai kuras amatpersonas ir iesaistītas.

Es nepiekrītu tam, ka Frontex var vienkārši noliegt jebkādu atbildību - par to personu rīcību, kuras darbojas, izmantojot Frontex reklāmkarogu. Šo atbildību, protams, var dalīt ar atsevišķu dalībvalsti, bet nav reāli apgalvot, ka Frontex nav nekādas atbildības.

Frontex ir izšķiroša nozīme Eiropas migrācijas politikā, un tiek ziņots, ka šī loma tiks ievērojami palielināta ne tikai vispārējā robežu uzraudzības jomā, bet arī saistībā ar tās lomu to migrantu atgriešanas lidojumos, kuriem atteikts patvērums vai uzturēšanās atļauja.

Kā ombuds es pieņemu Frontex nostāju, ka tikai daži tās darbinieki faktiski piedalās operatīvajās darbībās uz vietas. Tomēr joprojām ir daudz amatpersonu, kuras dalībvalstis ir darījušas pieejamas pie robežām un kuras nēsā aproces, uz kurām ir uzraksts “Frontex”, un uz kurām ir Eiropas Savienības karogs.

Iesniedzot īpašo ziņojumu 2013. gadā, es norādīju uz svarīgo principu, ka ikvienai personai, kas strādā oficiālā statusā un kas nēsā ES karogu uz formastērpa vai rokas apsēja šajā gadījumā, vismaz kopā ar dalībvalstīm ir jāatskaitās Eiropas iestādēm, tostarp Eiropas Parlamentam.

Tie, kurus skar Frontex operācija, protams, uzskata, ka amatpersona, kas nēsā šādu aproci, rīkojas Frontex vadībā. Šie cilvēki parasti ir pakļauti stresam un neaizsargāti, ņemot vērā priekšstatus par gandrīz neiedomājamām ciešanām, ko mēs esam pieredzējuši nesen, un, iespējams, nevar sagaidīt, ka izmisuši, bailīgi indivīdi, iespējams, varētu noteikt, kas ir neskaidrs un sarežģīts atbildības sadalījums. Šiem cilvēkiem šķiet tikai loģiski uzskatīt Frontex par pirmo līdzekli sūdzībām par viņu pamattiesību pārkāpumiem.

 III arguments

Visbeidzot, Frontex apgalvoja, ka tai ir sistēma ziņošanai par nopietniem incidentiem, kas varētu darboties kā līdzvērtīgs sūdzību izskatīšanas mehānismam.

Tomēr tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Ziņošana par nopietniem incidentiem ir daļa no Frontex amatpersonu profesionālajiem pienākumiem, savukārt sūdzības iesniedz personas vai NVO, kas rīkojas viņu vārdā.

 IV arguments

Frontex varētu būt pamatotas bažas par to, kā mehānismam būtu jādarbojas praksē.

Noderīgi var būt šādi ieteikumi:

• Būtu jānodrošina sūdzību mehānisma pieejamība (sūdzību veidlapas ar paskaidrojumiem par procedūru migrantu visbiežāk lietotajās valodās, iespēja iesniegt sūdzības mutiski vai NVO).

• Katrs Frontex operāciju dalībnieks ar Frontex rokas apsēju varētu saņemt sūdzības un nosūtīt tās Frontex pamattiesību amatpersonai (FRO). Cietušajām personām vajadzētu būt iespējai izvēlēties tiesiskās aizsardzības līdzekļus un iesniegt sūdzību Frontex vai attiecīgajai dalībvalstij.

• Kopīgās atgriešanas operācijās sūdzības var iesniegt arī pēc atgriešanas. Atgriežamās personas būtu jāinformē par aģentūrām vai dienestiem, kas var palīdzēt tām iesniegt sūdzību atgriešanas valstī.

• Ņemot vērā pamattiesību amatpersonas prestižu un neatkarību, viņas nostājai šajā procedūrā būtu izšķiroša nozīme. Viņai būtu jākalpo par Frontex sūdzību saņēmēju, jālemj par pieņemamību un attiecīgi jāvirza. Lai to paveiktu, viņai ir vajadzīgi papildu resursi (cilvēkresursi un tehniskie resursi), un šajā jaunajā uzdevumā būtu jānodrošina viņas neatkarība.

• Nepieņemamas sūdzības / sūdzības pret valsts iestādēm tiktu nodotas valsts/reģionālajam ombudam vai līdzīgai struktūrai. Lai atvieglotu šo uzdevumu, Eiropas ombudu tīkls panāks attiecīgu vienošanos ar pamattiesību amatpersonu.

• Pieņemamās sūdzības/par Frontex darbiniekiem izskatīs FRO/vai Frontex administrācija.

Secinājums

Frontex un FRO nestrādātu vienas pašas. Ombuda pamatdarbība ir sūdzību izskatīšana. Kā Eiropas Ombuds gan es, gan mani kolēģi no Eiropas ombudu tīkla esam gatavi palīdzēt izstrādāt un īstenot efektīvu un samērīgu procedūru.