Ievads

Savā ikdienas darbā kā ombudi mēs bieži saskaramies ar tādiem jautājumiem kā “vai būtu bijis jādara vairāk, lai palīdzētu sūdzības iesniedzējam?” vai “vai sūdzības iesniedzējam būtu jāsaņem kompensācija?”.

Mūsu atbildes uz šādiem praktiskiem jautājumiem vismaz daļēji ir atkarīgas no idejām par attiecībām starp likumību un labu pārvaldību. Pat paši jautājumi atspoguļo šādas idejas: piemēram, daži klātesošie kolēģi neuzdotu jautājumu par kompensāciju; Vismaz ne tā, kā es to esmu ieskicējis.

Savukārt idejas par saikni starp likumību un labu pārvaldību parasti atspoguļo dažādos vēsturiskos kontekstus, kuros ombuda iestāde ir attīstījusies.

Tāpēc es sāku ar vēsturisku pieeju. Atskats uz to, no kurienes mēs nākam, palīdz mums labāk izprast ombuda prakses atšķirības, kas citādi varētu šķist mulsinošas.

Pēc vēsturiskās analīzes es nošķiršu šaurus un plašus likumības uzskatus.

Tad es pievērsīšos labai pārvaldībai un tās saistībai ar likumību. Es identificēšu divus modeļus, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet ļoti atšķirīgi. Tomēr plašais likumības skatījums ir vērsts uz to, lai panāktu to konverģenci, vismaz attiecībā uz to praktiskajām sekām.

Visbeidzot, es paskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka, pat ņemot vērā plašo likumības viedokli, varētu pastāvēt arī “dzīve, kas pārsniedz likumības robežas”.

1 Vēsturiska pieeja

Kā tas pašlaik ir Eiropā, ombuda iestāde ir trīs veidu vēsturisku un sociālu norišu rezultāts. Bez pārāk liela izkropļojumu riska mēs varam domāt, ka ombudi ir izveidoti trīs kārtās, un otrais vilnis turpinās līdzās, iespējams, pat apvienojas ar trešo.

Zviedrija 1809. gadā izveidoja pasaulē pirmo ombudu kā daļu no konstitucionāla risinājuma, kas izbeidza absolūtas monarhijas periodu. Jaunajai iestādei bija jābūt neatkarīgai no valdības, jāuzrauga, kā tiesneši un citas valsts amatpersonas piemēro likumus, un jāsauc pie atbildības nelikumīgas rīcības gadījumos (1).

Līdz 20. gadsimta vidum tikai viena cita valsts, Somija, bija izveidojusi ombudu. Somijas ombuds balstījās uz Zviedrijas modeli, un tam bija pilnvaras uzraudzīt tiesas un saukt pie atbildības ierēdņus.

Abu iestāžu iezīmes, kas tika izveidotas šī ilgā pirmā viļņa laikā, veidoja ilgstošu un būtisku saikni starp ombudu un tiesiskumu, kas ir konstitucionālais pamatprincips, kurš reglamentē attiecības starp indivīdu un valsti.

Citur Eiropā šajā laikposmā tiesiskums galvenokārt vai pat ekskluzīvi tika identificēts tiesās.

Otrs ombuda attīstības vilnis sākās, kad Dānija 50. gadu vidū izveidoja trešo ombuda biroju pasaulē. Šā viļņa laikā tika izveidoti ombudi, lai risinātu problēmas, ko radīja valsts pārvaldes paplašināšanās 20. gadsimtā, jo īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad strauji pieauga valsts sociālās labklājības un regulatīvās funkcijas.

Pat valstīs, kurās demokrātija un tiesiskums bija dziļi iesakņojušies, jauno administratīvo darbību mērogs un sarežģītība radīja sarežģītas problēmas.

Mūsu kolēģis Hans Gammeltoft-Hansen ir skaidri izskaidrojis šo jautājumu attiecībā uz savu valsti:

„Attiecības starp pilsoņiem un administrāciju … mainījās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Pilsoņiem kļuva grūti gūt labumu no noteikumu sistēmas, tika samazināta administrācijas politiskā kontrole, un izveidotie tiesu iestāžu kontroles mehānismi … izrādījās nepietiekami.”(2)

Esošās tiesu kontroles šķietamā nepietiekamība bija galvenais iemesls ombuda iestādes turpmākai izplatībai daudzās citās valstīs. Tā tas bija, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur administratīvās darbības pārbaudes tiesā attīstība bija tās sākumposmā, kad 1967. gadā tika izveidots ombuds.

Tā tas bija arī Francijā, kur 1973. gadā tika izveidots Republikas parlaments (Médiateur de la République), neraugoties uz to, ka pastāv sen izveidota administratīvo tiesu sistēma, kas piemēro ļoti sarežģītu un plaši atzītu administratīvo tiesību kopumu.

Vispārīgi runājot, ir divu veidu iemesli, kāpēc “otrā viļņa” valstīs administratīvā kontrole, lai gan tā ir būtiska tiesiskuma garantēšanai, tika uzskatīta par nepietiekamu.

Pirmkārt, piekļuvi tiesām ierobežo gan praktiski apsvērumi, piemēram, tiesvedības ilgums un izmaksas, gan juridiski šķēršļi, piemēram, noteikumi par to, kas var ierosināt tiesvedību, vai par apstrīdamo aktu veidiem.

Otrkārt, tiesas piemērotie pārbaudes tiesā kritēriji netika uzskatīti par piemērotiem, lai novērstu visas problēmas, kas būtu jānovērš.

Piemēram, Jaunzēlandē, kas kultūras ziņā, bet ne ģeogrāfiski, ir daļa no Eiropas mantojuma, ombuds bija pilnvarots sniegt ieteikumus par administratīviem aktiem vai bezdarbību ne tikai tad, ja tie būtu “prettiesiski”, bet arī tad, ja tie būtu “nepamatoti, netaisnīgi, represīvi vai nepamatoti diskriminējoši”; “pilnībā vai daļēji balstīts uz juridisku vai faktisku kļūdu” vai vienkārši “kļūdains”.

Citas “otrā viļņa” valstis ombuda pilnvaras noteica dažādos veidos, piemēram, kā administratīvas kļūmes vai disfonctionnement. Tomēr pamatideja ir tāda pati: laba pārvaldība nozīmē ne tikai izvairīšanos no nelikumības.

Ombudu iestāžu trešo vilni izraisīja sociālas un politiskas pārmaiņas, kas atšķīrās no otrā vilņa: proti, pāreja no autoritāras vai totalitāras varas uz demokrātiju. Piemēram, Grieķijā, Portugālē un Spānijā ombudi tika izveidoti pēc pārejas no autoritārām uz demokrātiskām valdības sistēmām (3). Pavisam nesen, pēc komunisma krišanas, daudzās jaunajās Centrāleiropas un Austrumeiropas demokrātijās tika izveidoti ombudi (4).

Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, kas veidoja pamatu un stimulu šīm jaunajām ombuda iestādēm, nav pārsteidzoši, ka daudzām no tām tika piešķirtas pilnvaras, kas vērstas uz tiesībām un jo īpaši cilvēktiesībām. Tā paša iemesla dēļ viņu uzmanības lokā parasti ir tiesiskums, un Eiropas Padome savā darbā, lai veicinātu ombuda institūciju Eiropā, ir uzsvērusi gan cilvēktiesības, gan tiesiskumu.

Manuprāt, būtu dziļa kļūda domāt, ka trīs manis aprakstītās viļņi rada atšķirīgus ombuda veidus vai modeļus. Gluži pretēji, visi Eiropas ombudi, kurus es zinu, apzinātos ar visu trīs viļņu bažām.

Taču es uzskatu, ka dažādie viļņi ir noveduši pie pastāvīgām domu atšķirībām, kas varētu būt šķērslis savstarpējai sapratnei ombuda kopienā, ja vien tās netiek skaidri atzītas un apspriestas.

2 Ko mēs saprotam ar “likumību”?

Termins "likumība", manuprāt, ilustrē šādas atšķirības. Es paskaidrošu, ko es domāju, pretstatot divus likumības uzskatus, kurus es raksturoju kā “šaurus”, un to, ko es saucu par “plašu” viedokli.

Pirmais šaurais skatījums identificē likumību tikai attiecībā uz atbilstību likumīgi pieņemtiem tiesību aktiem. Tas ir šaurs, jo ierobežo materiāla klāstu, kas tiek uzskatīts par būtisku.

Otrajā šaurajā skatījumā ir identificēta likumība, kas atbilst noteikumiem, kuri ideālā gadījumā būtu piemērojami paši par sevi, bez nepieciešamības diskutēt vai diskutēt. Šī viedokļa šaurums attiecas uz juridiskās argumentācijas raksturu.

Plašs skatījums uz likumību paplašina attiecīgo materiālu klāstu, iekļaujot tādus vispārējos tiesību principus kā vienlīdzība, proporcionalitāte un taisnīga procedūra.

Attiecīgo materiālu klāsta paplašināšana nozīmē arī plašāku juridiskās argumentācijas skatījumu, jo, lai izprastu un piemērotu principus, noteikti ir jāizmanto spriedums un daudzos gadījumos jālīdzsvaro dažādi principi.

Turklāt viena no būtiskākajām Eiropas tiesību sistēmas iezīmēm ir tāda, ka cilvēktiesības ir arī juridiskas tiesības gan Eiropas Savienības tiesību ietvaros, gan plašākā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēmā. Plašā skatījumā likumība tādējādi nozīmē arī cilvēktiesību ievērošanu.

Ļaujiet man uzsvērt vēl vienu svarīgu jautājumu.

ES sistēmā nav iespējams izprast un piemērot vispārējos principus, neņemot vērā Tiesas judikatūru. Tāpat nav iespējams saprast un ievērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, neņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.

Tāpēc plašais skatījums ietver tiesību principus, cilvēktiesības un abu Eiropas tiesu judikatūru kā būtisku materiālu likumības novērtēšanai. Tajā pašā laikā tas nozīmē bagātīgu juridisko pamatojumu novērtējuma veikšanai.

Vēlos piebilst, ka tiesiskuma plašais skatījums neizslēdz to, ka pastāv skaidri noteikumi, kas ir pareizi jāpiemēro. Tomēr tas nozīmē, ka ierēdnis, kurš uzskata, ka tekstu var piemērot mehāniski vai ka netaisns, netaisnīgs vai nepamatots administratīvais akts ir tiesisks, parasti ir pārpratis likumu.

3 Laba pārvaldība

Ierēdņa pieminēšana mani noved pie labas pārvaldības un attiecībām starp labu pārvaldību un likumību.

Riskējot pārmērīgi vienkāršot sarežģītu tematu, es ieskicēšu divus labas pārvaldības modeļus. Ļaujiet man uzreiz norādīt, ka modeļi ir ļoti shematiski un nepilnīgi un ka es tos piedāvāju tikai kā sākotnēju ieguldījumu pārdomās un diskusijās, nekādā veidā nevēloties būt direktīva, nemaz nerunājot par preskriptīviem.

Abos modeļos ir atzīts, ka valsts pārvalde ietver lēmumus, kas nav pilnībā noteikti iepriekš pieņemtajos noteikumos. Ja modeļi atšķiras, tas ir veids, kādā tie raksturo administrācijas pieņemtos spriedumus un izdarītās izvēles.

Pirmajā modelī administrēšanas process tiek saprasts kā tiesību aktu piemērošana konkrētos gadījumos. Vajadzība pēc administratīviem spriedumiem un izvēles izriet no tiesību normu nepilnīguma. Principā katrā gadījumā ir tikai viens pareizs juridiskais rezultāts, un administratora uzdevums ir definēt un īstenot šo rezultātu, konkrēti formulējot noteikumu.

Šis modelis arī atzīst un aizsargā administrācijas brīvību noteikt un īstenot sabiedrības intereses, pieņemot politikas lēmumus. Šajā ierobežotajā mērā modelis pieļauj administratīvu rīcības brīvību (5).

Otrajā modelī rīcības brīvības jēdziens ir daudz plašāks. Rīcības brīvība tiek uzskatīta par modernās valsts pārvaldes visaptverošu un nepieciešamu iezīmi, un spriedumi un izvēles, pat atsevišķos gadījumos, tiek konceptuāli uztverti kā rīcības brīvības īstenošana. Galvenā problēma, raugoties no šā modeļa perspektīvas, ir tas, kā nodrošināt, ka rīcības brīvība tiek izmantota pareizi un gudri, izmantojot atbilstošus pārskatatbildības mehānismus.

Ar lielu tuvināšanos es saista pirmo modeli ar administratīvo teoriju, kas ir bijusi ietekmīga daudzās kontinentālās Eiropas valstīs. Vēl aptuveni es saista otro modeli ar ombudu „otro vilni”, ko es aprakstīju iepriekš, lai gan ar lielu atrunu attiecībā uz Francijas lietu, kas, iespējams, ir pelnījusi atsevišķu modeli. Es atstāju to kolēģu ziņā, kuri pārstāv pirmo ombudu vilni, noteikt, kurš no abiem modeļiem, ja tāds ir, visvairāk tuvina viņu praksi un tradīcijas.

Lai gan abi modeļi atšķiras attiecībā uz valsts pārvaldes juridisko pienākumu apjomu, abi modeļi šo pienākumu ievērošanu uzskata par būtisku tiesiskuma aspektu. Tas nozīmē, ka prettiesiska rīcība nekad nevar būt laba pārvaldība.

Abi modeļi arī piekrīt, ka administrācijai ir jābūt pārskatatbildīgai. Tomēr pirmajā modelī pārskatatbildība galvenokārt tiek uzskatīta par juridisku, savukārt otrajā modelī svarīga loma ir arī tam, ko konceptuāli dēvē par nejuridiskām pārskatatbildības formām.

Es esmu veltījis jūsu laiku abiem modeļiem, galvenokārt cerot, ka tie var palīdzēt mums iesaistīties jēgpilnā dialogā, nevis vai nu savstarpēji runāt, vai secināt, ka mūsu izejas punkti ir tik atšķirīgi, ka mēs nevaram mācīties cits no cita.

Divi iemesli, lai sagaidītu konverģenci

Tomēr es arī vēlos uzsvērt to, ko es uzskatu par iemeslu, lai sagaidītu vismaz zināmu abu modeļu konverģenci.

Pirmais iemesls izriet no tā, ko es teicu par likumību. Uzsvars uz principiem un cilvēktiesībām Eiropas tiesību sistēmā pastāvīgi pastiprina plašo priekšstatu par likumību uz šaurā skatījuma rēķina.

Tam ir acīmredzama ietekme uz pirmo modeli, jo, lai pareizi piemērotu likumu, administratoriem ir jāpieņem plašs likumības skatījums.

Tas ietekmē arī otrā modeļa viedokli par rīcības brīvību. Rīcības brīvības īstenošanā tagad ir jāņem vērā cilvēktiesības. Turklāt tiesību principu attīstība rada arvien lielāku iespējamo pārklāšanos starp tiesas kontroli pār rīcības brīvības īstenošanu un ombuda darbu.

Tādējādi praksē abi modeļi tiecas tuvināties attiecībā uz administrācijas kontroli, koncentrējoties uz tiesībām un principiem, kas būtībā ir daudz vienādi neatkarīgi no tā, vai tos piemēro ombuds vai tiesas. Tāpēc nav jēgas neatzīt to juridisko kvalitāti.

Otrs iemesls ir tas, ka daudzās Eiropas valstīs, kā arī Savienības iestāžu un struktūru līmenī pastāv spēcīgs spiediens konkrēti atzīt, ka valsts pārvalde pastāv, lai kalpotu iedzīvotājiem.

Privātpersonas vairs nav uzskatāmas par pasīviem subjektiem vai tikai par “ les administrés”, kas pacietīgi gaida, kamēr valsts pārvalde noteiks pareizo rezultātu (6). Viņi ir pilsoņi, kas saprot gan to, ka viņiem ir tiesības, gan to, ka valsts pārvaldei ir jāatrod līdzsvars starp konfliktējošām interesēm un konkurējošiem principiem.

Lai iegūtu sabiedrības uzticību un atbalstu, krogu administrācijai ir ne tikai jābūt cieņpilnai un pieklājīgai pret iedzīvotājiem, bet arī jāpierāda, ka tā ir atbildīga un atsaucīga. Cita starpā tas nozīmē gatavību izskaidrot un pamatot savu rīcību, izmantojot patiesu un jēgpilnu dialogu ar iedzīvotājiem gan par jautājumiem, kas viņus skar personīgi, gan par to, kā tiek apzinātas un īstenotas sabiedrības intereses.

Es arvien vairāk esmu pārliecināts, ka, lai attaisnotu Eiropas pilsoņu cerības attiecībā uz ES iestādēm un struktūrām, ir jārada un rūpīgi jākopj pakalpojumu kultūra, kurā ES administrācija

• rīkojas atklāti, taisnīgi, saprātīgi, rūpīgi un konsekventi;
• ņem vērā un līdzsvaro visas iesaistītās intereses;
• novērš nevajadzīgu kavēšanos;
• ir pieklājīgs un izpalīdzīgs, kā arī jutīgs pret individuāliem apstākļiem, vajadzībām un vēlmēm;
• atzīst kļūdas un vajadzības gadījumā piedāvā atvainošanos; un
• mērķis ir pastāvīgi uzlabot sniegumu.

To iemeslu dēļ, kurus es attīstīšu vienā mirklī, es šaubos, vai pietiek ar ekskluzīvu koncentrēšanos uz likumību, pat plašu priekšstatu par likumību, lai izveidotu un uzturētu pakalpojumu kultūru šajā ziņā. Vajadzētu būt arī iespējai “dzīvi, kas sniedzas tālāk par likumību”.

Jūsu, kolēģu, ziņā ir pateikt, vai jūs arī jūtat nepieciešamību pēc pakalpojumu kultūras un “dzīves, kas ir ārpus likumības” to administrāciju līmenī, par kurām esat atbildīgs. Tādā mērā, kā jūs to darāt, būtu papildu iemesls sagaidīt zināmu konverģenci starp abiem pārvaldības modeļiem.

4 Dzīve ārpus likumības

Ļaujiet man tagad paskaidrot, ko es domāju par "dzīvi ārpus likumības" un kāpēc es domāju, ka tas ir svarīgi ES iestādēm un struktūrām, kurām es tagad vēlos pievērsties.

Pašreizējos ES tiesību aktos divi galvenie dokumenti, uz kuriem es balstos savā Eiropas Ombuda darbā, nav juridiski saistoši.

Tas attiecas uz Pamattiesību hartu, kas cita starpā ietver tiesības uz labu pārvaldību. Tas attiecas arī uz Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu, ko Eiropas Parlaments apstiprināja un lūdza Eiropas ombudam piemērot.

Diskusijas Lisabonas augstākā līmeņa sanāksmē vēlāk šonedēļ varētu radīt izmaiņas nākotnē. Kā es to saprotu, ideja ir tāda, ka Harta kļūs juridiski saistoša. Turklāt Reformu līguma projektā ir iekļauts noteikums, kas varētu nodrošināt juridisko pamatu, lai nākotnē ieviestu "Eiropas administratīvās tiesības", kas attiektos uz visām ES iestādēm un struktūrām.

Tomēr, pat ja šīs norises notiktu, ir divi apsvērumi, kas man liek domāt, ka konceptuālās telpas pastāvēšana dzīvei ārpus likumības būtu pozitīva Eiropas pilsoņiem.

Pirmais apsvērums ir tāds, ka likumība un likumība joprojām ir cieši saistītas ar vainu un sankcijām. Es to izvirzīju nevis kā konceptuālu punktu par tiesību būtību, bet gan kā novērojumu, pamatojoties uz savu ombuda pieredzi, par to, kā daudzi administratori skatās uz pasauli. Piebildīšu, ka šim viedoklim piekrīt arī ievērojams skaits sūdzības iesniedzēju.

Protams, dažos gadījumos ir nepieciešama vaina un sankcijas. Korumpētās amatpersonas būtu jāsoda. Slinki vai nekompetenti ierēdņi būtu jādisciplinē. Bet pakalpojumu kultūra nav vainas kultūra. Ja mēs sakām ierēdņiem, ka laba pārvaldība ir juridisks pienākums un ka slikta apkalpošana ir nelikumīga, mēs varam no jauna nostiprināt aizsardzības kultūru.

Vēl viens risks, ka labas pārvaldības prasības varētu definēt tikai kā juridiskas saistības, ir tas, ka, cenšoties panākt precizitāti un noteiktību, uz ko advokāti un administratori pamatoti tiecas, var zaudēt patieso nozīmi, kāda ir pakalpojumiem iedzīvotājiem. Cik ilgi ir jābūt gatavam tērēt pa tālruni, lai būtu noderīgs? Kuras precīzas frāzes un vārdi ir pretrunīgi?

Šeit ir īsts piemērs, lai ilustrētu manas bažas. Pastāv Eiropas iestāde, kurai ir labas administratīvās prakses kodekss, kas paredz, ka uz vēstulēm jāatbild 15 dienu laikā. Manā pieredzē tās administratori to uztver nopietni, kā viņiem vajadzētu. Precīzs noteikums ir piemērots un efektīvs. Tas, vai tas būtu efektīvāks, definējot to kā juridisku pienākumu, ir apšaubāms, bet tas nav mans jautājums.

Kodeksā ir paredzēti izņēmumi, no kuriem viens ir tāds, ka uz saraksti nav jāatbild, ja “to var pamatoti uzskatīt par neatbilstošu, piemēram, tāpēc, ka tā atkārtojas, ir aizskaroša un/vai bezjēdzīga”. Manuprāt, uz šo principu būtu jāatsaucas reti, un, ja tas tā ir, ir vajadzīgs pārliecinošs paskaidrojums par to, kāpēc tas būtu jāpiemēro konkrētajā gadījumā. Tomēr mani satrauca tas, ka tika atrasti pierādījumi tam, ka daži administratori bija sagrābuši vārdu “atkārtoti” un centās pārveidot šo principu par noteikumu, ka otru burtu par to pašu jautājumu var vienkārši ignorēt.

Administratīvajā kultūrā, kurā pastāv šāda attieksme, mēģinājums ar likumu veicināt pakalpojumu kultūru varētu tikai pastiprināt šauru un juridiskistisku pieeju.

Tajā pašā laikā tas varētu arī veicināt dažu sūdzības iesniedzēju tendenci uzskatīt savu sūdzību par denonsēšanu, nevis par instrumentu, lai meklētu praktisku tiesisko aizsardzību vai konstruktīvu problēmas risinājumu.

Otrais apsvērums attiecas uz saikni starp ombudu darbu un tiesu darbu. Kā Eiropas ombuds es sevi uzskatu par Kopienas tiesu partneri attiecībā uz labu pārvaldību, palīdzot nodrošināt, ka Kopienas administrācija nopietni uztver tiesības un iemieso pakalpojumu kultūru pilsoņiem gan tiesību izpratnē un piemērošanā, gan īstenojot rīcības brīvību.

Tiesvedības loģika noved pie nolēmuma, kurā tiesa autoritatīvi nosaka pušu likumīgās tiesības.

Savukārt manu procedūru loģika ir atšķirīga un ietver elastību starp diviem darbības veidiem. No vienas puses, pastāv strīdu izšķiršanas režīms, kas koncentrējas uz problēmu risināšanu, konfliktu mazināšanu, kompromisa iespējām un abpusēji izdevīgiem rezultātiem. No otras puses, pastāv iztiesāšanas veids, kurā es konstatēju vai nu administratīvu kļūmi, vai arī administratīvas kļūmes neesamību. Šo režīmu regulē Tiesas loģikai analoģiska loģika, saskaņā ar kuru viens lietas dalībnieks parasti sevi uzskata par uzvarētāju, bet otrs – par zaudētāju.

Atbilstošs līdzsvars starp abiem transporta veidiem ir atkarīgs no konkrētā gadījuma, un dažos gadījumos pāreja no viena transporta veida uz otru var notikt vairāk nekā vienu reizi.

Manuprāt, Eiropas iestādes tiek mudinātas sadarboties ar mani strīdu risināšanas režīmā, zinot, ka mana izmeklēšana nav vērsta tikai uz jautājumu “Kādas ir pušu likumīgās tiesības?”. Formālāk izsakoties, administrācijai, kurai raksturīga pakalpojumu sniegšanas kultūra pilsoņiem, sūdzība būtu jāuzskata par iespēju īstenot pakalpojumu sniegšanas principu praksē. Vēlme sadarboties ar ombudu, lai panāktu apmierinošu sūdzības risinājumu, ir svarīga apņemšanās izpausme attiecībā uz šo principu.

Ja nebūtu dzīves, kas pārsniedz likumības robežas, iestādes un sūdzību iesniedzēji tiktu mudināti uzskatīt manu izmeklēšanu nevis par iespēju meklēt abpusēji izdevīgu risinājumu, bet gan par aizstājēju vai pat mēģinājumu tiesas procesam, kurā vienīgais būtiskais jautājums būtu: „Vai iestāde ir rīkojusies likumīgi?” Manuprāt, šāds rezultāts ievērojami samazinātu ieguldījumu, ko Eiropas Ombuds var sniegt, lai uzlabotu attiecības starp Eiropas iestādēm un Eiropas pilsoņiem.

Tomēr es vēlreiz vēlos uzstāt, ka kolēģiem ir jānosaka, vai pastāvošā kultūra administrācijās, par kurām viņi ir atbildīgi, un viņu pašu procedūru iezīmes liek viņiem dalīties manā analīzē par riskiem, ko rada ekskluzīva koncentrēšanās uz likumību, un par atbilstošajām priekšrocībām, ko sniedz “dzīve ārpus likumības”.

Secinājums

Draugi un kolēģi, ļaujiet man pabeigt savas piezīmes, uzsverot, ka veiksmīga ombuda darbība cita starpā ietver iestādes piesardzīgu pielāgošanu konstitucionālajai, juridiskajai un administratīvajai kultūrai, kurā tā darbojas. Elastība un daudzveidība ir stiprās puses.

Tāpēc ir gan iespējas, gan nepieciešamība ombudiem dažādās valstīs piemērot atšķirīgu izpratni par attiecībām starp likumību un labu pārvaldību.

Tomēr esmu pārliecināts, ka visi trīs manis iepriekš aprakstītie viļņi ir devuši savu īpašo un ilgstošo ieguldījumu ombuda praksē; un ka tās turpinās tuvināties, jo tiesiskums, cilvēktiesības un pakalpojumu kultūra valsts pārvaldē ir vērtības un centieni, kas mums visiem ir kopīgi.

Paldies par uzmanību.

---

(1) Sk. Bengt Wieslander, The Parliamentary Ombudsman in Sweden, The Bank of Sweden Tercentenary Foundation, 1994.

(2) Hans Gammeltoft-Hansen, “Tendences, kuru rezultātā tiek izveidots Eiropas ombuds”, izdevumā P. Nikiforos Diamandouros (ed.), Eiropas Ombuds: Izcelsme, dibināšana, attīstība (Luksemburga: Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs: 2005. g.), 13.-26. lpp., 17.-18. lpp.

(3) Portugāles ombuds tika izveidots 1975. gadā (Dekrētlikums Nr.º212/75, 21. aprīlis) un pēc tam iekļauts 1976. gada Portugāles Konstitūcijā (23. pants). Spānijas 1978. gada Konstitūcijā bija paredzēts ombuda amats (54. pants), un pirmais ombuds tika iecelts 1982. gadā. Grieķijā ombuds tika izveidots 1997. gadā (Likuma Nr. 2477/97 1. pants - skatīt tagad Likumu Nr. 3094/2003) un pēc tam iekļauts Grieķijas 2001. gada Konstitūcijas 103. panta 9. punktā. Pirmais Grieķijas ombuds stājās amatā 1998. gadā.

(4) Polijas ombuds ir izņēmums, jo tika izveidots 1987. gadā, īsi pirms komunisma krišanas šajā valstī.

(5) Apsekojumu par valstu rīcības brīvības jēdzieniem skatīt Jürgen Schwarze, European Administrative Law, Pārskatītais 1. izdevums, (Oficiālo publikāciju birojs un Sweet and Maxwell: 2006. g.), 261.–295. lpp.

(6) Kopumā sk. Jocelyne Bourgon, “Responsive, responsible and respected government: towards a New Public Administration theory, International Review of Administrative Sciences, 73. sēj. Nr. 1 (2007) 7-26.