Ievads

Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties jums un visiem jūsu komitejas locekļiem par šo iespēju sniegt īsu izklāstu par īpašo ziņojumu, ko es iesniedzu Parlamentam maijā, pamatojoties uz mūsu vienošanos, ka man būtu jāierodas pie jums ikreiz, kad es iesniedzu īpašo ziņojumu.

Man nevajag veltīt daudz jūsu laika, jo ir notikušas pozitīvas pārmaiņas ziņojumā izvirzītajā būtiskajā jautājumā, par kuru jūs tiksiet informēts komisāra McCreevy 11. jūlija vēstules rezultātā.

Ombuda īpašo ziņojumu mērķis un nozīme

Kā norādīts Eiropas Ombuda 1998. gada ziņojumā, iespēja iesniegt Eiropas Parlamentam īpašu ziņojumu ir nenovērtējama ombuda darba vērtība.

Iemesls, kāpēc īpašie ziņojumi ir tik svarīgi, ir tas, ka tie, tā sakot, ir ombuda galvenais ierocis. Ombuda institūcijai, kas ir izplatījusies visā Eiropā un pat visā pasaulē, nav pilnvaru pieņemt juridiski saistošus lēmumus. To nevajadzētu uzskatīt par vājumu.

Bez pilnvarām pieņemt juridiski saistošus lēmumus ombuda procedūras var būt elastīgākas nekā tiesas procedūras, un piemērotie kritēriji var būt plašāki, tādējādi nodrošinot iedzīvotājiem patiesu izvēli starp tiesas un ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kuriem katram ir atšķirīgas iezīmes un priekšrocības.

Ombuds paļaujas uz pārliecināšanu, uz spēju pārliecināt ar argumentētiem argumentiem un laiku pa laikam uz publicitāti un sabiedriskās domas spēku.

Ļoti nelielais īpašo ziņojumu skaits, ko Eiropas Ombuds ir iesniedzis Parlamentam, proti, 13 ziņojumi 11 gadu laikā, liecina par sadarbības pieeju, ko Kopienas iestādes un struktūras pieņēmušas lielākajā daļā lietu.

Tomēr šīs sadarbības pamatā daļēji ir pilnvaras sagatavot īpašu ziņojumu Parlamentam. Jo īpaši tad, ja tiek sagatavots ieteikuma projekts, zināšanas par to, ka nākamais solis varētu būt īpašs ziņojums, bieži palīdz ombudam pārliecināt attiecīgo iestādi vai struktūru mainīt savu nostāju.

Tādēļ īpašos ziņojumus nevajadzētu iesniegt pārāk bieži, bet tikai saistībā ar svarīgiem jautājumiem, par kuriem Parlaments varētu palīdzēt pārliecināt attiecīgo iestādi vai struktūru mainīt savu nostāju.

Eiropas Parlamentam kā politiskai struktūrai ir suverēna loma ombuda īpašo ziņojumu izskatīšanā gan attiecībā uz tā procedūrām, gan tā pieejas un darbību būtību.

Tomēr es ceru, ka, apsverot īpašo ziņojumu, Parlaments vienmēr ņems vērā, ka tiesības vērsties pie ombuda līdzās tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam ir pilsonības pamattiesības. Manis paskaidroto iemeslu dēļ īpašie ziņojumi un Parlamenta atbilde uz tiem ir Ombuda darbu atbalstošās arkas stūrakmens.

289/2005/GG

Tagad pievērsīšos īpašajam ziņojumam, ar kuru es iepazīstināju Parlamentu šā gada 30. maijā pēc manas izmeklēšanas lietā 289/2005/GG.

Lietas priekšvēsture ir tāda, ka sūdzības iesniedzējs iepriekš piedāvāja sporta derību pakalpojumus Lejassaksijā, kas ir daļa no Vācijas. Viņš apgalvoja, ka Vācijas iestādes ir likušas viņam pārtraukt piedāvāt šos pakalpojumus, tādējādi piespiežot viņu slēgt savu uzņēmumu.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vācijas iestāžu rīcība ir pretrunā ES tiesību aktiem kopumā un jo īpaši pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Tādēļ 2004. gada aprīlī sūdzības iesniedzēja advokāts iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par pārkāpumu pret Vāciju.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada janvārī man iesniegtajā sūdzībā būtībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu. Viņš apgalvoja, ka Komisijai ir steidzami jāreaģē, jo viņam ir nodarīts kaitējums, jo viņš nespēj veikt savu darījumdarbību.

Savā atzinumā Komisija būtībā apgalvoja, ka parastais viena gada termiņš sūdzību izskatīšanai par pārkāpumiem, kas noteikts tās 2002. gada "Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem", šajā gadījumā nav piemērojams.

Komisija uzskata, ka lieta bija izņēmuma gadījums, jo tajā bija grūti novērtēt attiecīgā valsts pasākuma pamatojumu un samērīgumu.

Šādos apstākļos Komisija apņēmās "rakstiski informēt sūdzības iesniedzēju". Šajā gadījumā tas tika darīts vēstulē, ko Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam 2005. gada 30. maijā.

Komisija man iesniedza šīs vēstules kopiju, kurā norādīts, ka tā "intensīvi" izskata sūdzības iesniedzēja sūdzību un citas sūdzības par sporta derību pakalpojumiem Vācijā.

Attiecībā uz termiņiem vēstulē bija norādīts, ka, „ņemot vērā īpašos procesuālos termiņus Komisijas izmeklēšanai saistībā ar Līguma pārkāpumiem, Komisijas nostājas pieņemšana, iespējams, tuvākajā nākotnē nebūs gaidāma”.

Šis "paskaidrojums" neattiecās uz īpašiem apstākļiem, kas pamatotu to, ka Komisijas izmeklēšana pārsniedz parasto viena gada termiņu.

Turklāt Komisija pati ir uzsvērusi, ka Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedumā lietā C-243/01 (Gambelli u.c.) tai ir sniegtas pamatnostādnes šādu sūdzību izvērtēšanai. Tomēr līdz brīdim, kad Komisija man sniedza savu atzinumu, bija pagājuši vairāk nekā 1 ½ gadi kopš šī sprieduma pasludināšanas.

Es arī atzīmēju, ka, lai gan Komisija apgalvoja, ka tai bija jāveic sarežģīts attiecīgā valsts pasākuma pamatojuma un samērīguma novērtējums, tā nebija sazinājusies ar Vācijas iestādēm. Man bija grūti saprast, kā Komisija varētu novērtēt attiecīgo Vācijas tiesību normu pamatojumu un samērīgumu, nelūdzot Vācijas iestādēm vismaz informāciju un paskaidrojumus par apsvērumiem, uz kuriem šīs normas ir balstītas.

Tā kā Komisijas paskaidrojums par kavēšanos lietas izskatīšanā nebija pietiekams, 2005. gada jūlijā es sagatavoju ieteikuma projektu, kurā teikts, ka:

Komisijai sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu būtu jāizskata rūpīgi un bez liekas kavēšanās.

Komisija 2006. gada 5. janvārī man nosūtīja sīki izstrādātu atzinumu par ieteikuma projektu.

Komisija būtībā aprobežojās ar apgalvojumu, ka i) tā uzskata sūdzību par "ļoti politiski sensitīvu un pretrunīgu" un ii) lēmumam sākt pārkāpuma procedūru ir vajadzīgs komisāru kolēģijas atbalsts un ka Komisija nav varējusi pieņemt šādu lēmumu.

Es uzskatīju, ka šī atbilde ir neapmierinoša. Manuprāt, lai gan Komisijai pārkāpuma procedūrā ir rīcības brīvība, tai sūdzība par pārkāpumu ir jāizskata saprātīgā termiņā.

Es arī uzskatīju, ka šajā lietā ir izvirzīts svarīgs principiāls jautājums, kas būtu jāuzdod Parlamentam, proti, jautājums par to, vai Komisijai ir tiesības uz nenoteiktu laiku atlikt to sūdzību izskatīšanu, kas attiecas uz dalībvalsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka tā nevar panākt politisku vienprātību par turpmāko rīcību.

Tā kā no Komisijas netika saņemta nekāda papildu informācija, es 2006. gada maijā šim Parlamentam iesniedzu īpašu ziņojumu.

Pēc tam es 4. jūlijā tikos ar komisāru McCreevy kā daļu no sanāksmju programmas ar atsevišķiem komisāriem, lai apspriestu Komisijas jauno iekšējo procedūru atbildēšanai uz ombuda izmeklēšanām.

Kā paskaidrots manā 2005. gada ziņojumā, Wallström kundzes ideja, izstrādājot Komisijas jauno procedūru, bija piešķirt atsevišķiem komisāriem lielāku atbildību par lietām, vienlaikus saglabājot Ģenerālsekretariāta vērtīgo lomu.

Tikšanās laikā ar komisāru McCreevy mēs apspriedām šo konkrēto gadījumu. Komisārs mani informēja, jo viņš jūs, priekšsēdētāja kungs, arī informēja, ka Komisija ir nolēmusi 4. aprīlī nosūtīt Vācijai oficiāla paziņojuma vēstuli. Pārraudzības dēļ Komisijā šis fakts man netika paziņots pirms mana īpašā ziņojuma iesniegšanas Parlamentam 30. maijā.

Man bija prieks uzzināt, ka Komisija jau ir veikusi pasākumus, kā es to ieteicu, lai labotu administratīvas kļūmes gadījumu.

Es uzskatu, ka šīs lietas veiksmīga atrisināšana parāda gan ombuda nozīmi labas pārvaldības veicināšanā pārkāpuma procedūrā, gan to, cik vērtīga ir koncepcija par atsevišķu komisāru lielāku atbildību par lietām.

Eiropas Parlamenta un jo īpaši šīs komitejas atbalsts ir bijis un joprojām ir neaizstājams ombuda darbā.

Šajā sakarā, priekšsēdētāja kungs, es ceru, ka jūs man atļausiet izmantot izdevību, lai īsumā pieminētu Parlamenta priekšsēdētājam adresēto lūgumu veikt dažas izmaiņas ombuda statūtos.

Kopumā Statūti joprojām nodrošina labu pamatu ombuda veiktajai izmeklēšanai un efektīvai sadarbībai ar iestādēm, lai veicinātu labu pārvaldību un cīnītos pret administratīvām kļūmēm, par ko liecina lieta, ar kuru es jums šodien iepazīstināju. Tāpēc manis ierosinātie statūtu grozījumi ir ierobežoti gan skaita, gan darbības jomas ziņā.

Man bija prieks uzzināt, ka šai komitejai būs iespēja sniegt atzinumu par priekšlikumiem, jo mēs, manuprāt, esam partneri pastāvīgajos centienos nodrošināt, ka Eiropas Savienības pilsoņi un iedzīvotāji var efektīvi izmantot savas tiesības saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, tostarp tiesības uz labu pārvaldību, visos Eiropas Savienības līmeņos.

Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties jums un komitejas locekļiem par jūsu uzmanību šodien, un es ar nepacietību gaidu jūsu viedokļus.