Ievads

Esmu gandarīts un pagodināts uzrunāt šo 4. Starptautisko informācijas komisāru konferenci.

Ļaujiet man sākt ar dažām ievada piezīmēm par nosaukumu, kas man tika dots par manu prezentāciju: “FOI: Eiropas perspektīva”

Termins “informācijas brīvība” – īsumā FoI – Eiropas Savienības iestādēs netiek plaši lietots. Tā vietā mēs runājam par pārredzamību vai atklātību. Piemēram, šā mēneša sākumā es atzinīgi vērtēju Komisijas “Eiropas pārredzamības iniciatīvu”.

Lai gan ir bijuši mēģinājumi tos nošķirt, , “pārredzamība” un “atvērtība” parasti tiek lietoti kā savstarpēji aizstājami jēdzieni. (Labākais izskaidrojums, ko esmu dzirdējis par to, kāpēc viena termina vietā ir divi termini, ir tas, ka pārredzamība tika izmantota, lai tulkotu franču valodas vārdu “transparence”, jo tulkotāji šajā kontekstā nezināja angļu valodas vārdu “openness”.)

Vēl viena frāze, kas tiek plaši izmantota, ir publiska piekļuve, jo īpaši dokumentiem. Tas atspoguļo Ziemeļvalstu spēcīgo ietekmi uz to, kā atklātības princips tiek īstenots ES līmenī.

Tāpēc, lai gan nosaukumā ir minēts “FoI”, es runāšu par pārredzamību, atklātību un publisku piekļuvi.

Man būtu arī jāsniedz sākotnējs brīdinājums par otru nosaukuma elementu: “Eiropas perspektīva”. Tā patiešām ir Eiropas perspektīva, nevis Eiropas perspektīva trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt, 46 valstis tagad ir Eiropas Padomes locekles, kas ir sagatavojusi noderīgus ieteikumus par publisku piekļuvi oficiālai informācijai un dokumentiem (1). Tomēr es pievērsīšos Eiropas Savienībai, kurā ir 25 dalībvalstis, no kurām vēl divām – Bulgārijai un Rumānijai – ir paredzēts pievienoties, bet citām – klauvēt pie durvīm.

Otrkārt, to iemeslu dēļ, kurus es paskaidrošu vēlāk, es runāšu par atklātību un publisku piekļuvi Eiropas Savienības iestāžu, nevis dalībvalstu līmenī.

Visbeidzot, Eiropas Ombuds ir tikai viena no Eiropas iestādēm, un jums var būt atšķirīgs skatījums no citām iestādēm, piemēram, Padomes vai Komisijas.

Es plānoju runāt ne vairāk kā pusstundu, lai atvēlētu pietiekami daudz laika jautājumiem un diskusijām.

Prezentācijas pirmajā daļā es izskaidrošu atklātības nozīmi Eiropas Savienībai un tās attīstību 12 gadu laikā kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā.

Pēc tam es sniegšu pārskatu par tiesisko regulējumu attiecībā uz publisku piekļuvi ES iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Tas nebūs visaptveroši, jo es pievērsīšos tikai dažiem svarīgiem jautājumiem.

Visbeidzot, es izskaidrošu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas piedāvā prasītājiem skaidru izvēli starp pārbaudi tiesā un pārbaudi ārpus tiesas, ko veic Eiropas Ombuds.

2 Kāpēc atklātība ir svarīga ES un kā tā ir attīstījusies

Eiropas Savienības un tās iestāžu būtība

Lai izskaidrotu atklātības nozīmi Eiropas Savienībai, ir nepieciešams īss skaidrojums par to, kas ir vai drīzāk nav Savienība.

Eiropas Savienība nav valsts. To, iespējams, vislabāk var raksturot kā daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu. Dalībvalstu pārvaldes iestādēm valsts, reģionālā un vietējā līmenī ir galvenā loma daudzu ES tiesību aktu un politikas aspektu īstenošanā.

Komisiju bieži dēvē par Eiropas izpildvaru, bet tā nav valdība. Lai gan Komisija daudzējādā ziņā ir klasiska birokrātija, liela daļa tās attiecību ar ārpasauli tiek veidotas, izmantojot tīklus, kuros iesaistītas dažādas publiskā un privātā sektora organizācijas dažādos līmeņos.

Savukārt Padomei ir ne tikai viena, bet divas dubultas identitātes.

Pirmkārt, tā ir gan pārvalstiska, gan starpvaldību. Proti, tā ir Savienības iestāde, bet tās struktūra padara to arī par sava veida pastāvīgu diplomātisko sarunu procesu starp dalībvalstīm, izmantojot blīvu komiteju struktūru.

Otrkārt, Padome ir likumdevēja iestāde, bet tai ir arī izpildvaras loma, jo īpaši attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību un kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

Eiropas Parlamentu ievēl tiešās vēlēšanās, taču pastāv plaša vienprātība par to, ka Eiropas Savienība kopumā cieš no „demokrātijas deficīta”, ko uzskata par tehnokrātisku, elitāru un nesaistītu ar parastajiem iedzīvotājiem.

Lai gan demokrātijas deficīta diagnoze ir plaši izplatīta, ir mazāk vienprātības par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

Idejai par federālu Eiropu joprojām ir savi aizstāvji. Kritiķi norāda, ka pašlaik trūkst priekšnoteikumu federālas struktūras leģitimitātei, jo īpaši Eiropas publiskajai sfērai un plaši kopīgai Eiropas identitātei. Galējā gadījumā šī ideja tiek virzīta tik tālu, lai teiktu, ka Eiropas demokrātija nav iespējama, jo nav Eiropas demos vai cilvēku.

Konstitūcija Eiropai ir mēģinājums skaidri atzīt un racionalizēt daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu, kas Eiropas Savienībā ir izveidota pēdējo piecdesmit gadu laikā. Vienkāršojot līdz karikatūrai, Konstitūcija nozīmē nevis vairāk Eiropas vai mazāk Eiropas, bet gan tādas Eiropas atzīšanu, kāda mums tagad ir. Tomēr vienošanās panākšana pat par to vēl nav izrādījusies iespējama.

Atklātība un demokrātija

Problēmas, ar kurām pašlaik saskaras Eiropas Savienība un kuras apkopotas frāzē "demokrātijas deficīts", bija redzamas jau laikā, kad 20. gs. 90. gadu sākumā notika sarunas par Māstrihtas līgumu.

Daļa no atbildes tajā laikā bija apņemšanās nodrošināt atvērtību; doma ir tāda, ka lēmumu pieņemšanas procesa atklātība stiprina ES iestāžu demokrātisko raksturu un ka piekļuve informācijai veicina informētu sabiedrisko domu, ļaujot pilsoņiem uzraudzīt un kontrolēt ES iestādēm piešķirto pilnvaru īstenošanu (2).

Laiks man neļauj iesaistīties detalizētā diskusijā par demokrātijas jēdzienu. Es tikai teikšu, ka atklātībai un publiskai piekļuvei informācijai ir būtiska nozīme plurālistiskā demokrātijas versijā, kurai raksturīga institucionāla līdzsvara un atsvara sistēma, kas ir starpnieks valsts varas īstenošanā un veicina tās pārskatatbildību pilsoņu priekšā ne tikai periodiskās vēlēšanās, bet arī to starpā.

Plurālistiskā koncepcija arī saglabā līdzsvaru starp egalitārajiem un libertārajiem principiem un nodrošina optimālus apstākļus tiesiskuma ievērošanai un ar to saistīto tiesību un pienākumu ievērošanai.

Plurālistiskas demokrātijas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tās spējas piedāvāt gan politisku, gan personisku izvēli. Ir acīmredzams vai tam vajadzētu būt acīmredzamam, ka izvēle ir visnozīmīgākā, ja personām, kas to izmanto, ir piekļuve informācijai, kuru tās uzskata par būtisku savai izvēlei.

Publiska piekļuve kā likumīgas tiesības

Lai gan ES līmenī ir maz atklātu iebildumu pret ideju, ka atklātība ir saistīta ar demokrātiju manis aprakstītajos veidos, notiek debates par tiesību piekļūt dokumentiem un informācijai precīzu juridisko raksturu.

Daži no argumentiem, kas izvirzīti par labu publiskai piekļuvei, ir noderīgi: piemēram, ka tas samazina korupciju un palielina valsts iestāžu efektivitāti un lietderību, kā to apgalvo Eiropas Padome savā 2002. gada ieteikumā par piekļuvi oficiāliem dokumentiem (3).

Turklāt, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa stingri aizsargā preses lomu informācijas un ideju izplatīšanā sabiedrībai (4), tā neatzīst ne vispārēju valsts iestāžu pienākumu nodrošināt piekļuvi oficiālai informācijai, ne arī tiesības iegūt šādu informāciju (5).

Fakts, ka pastāv būtiski iemesli, lai veicinātu publisku piekļuvi, un tas, ka publiska piekļuve netiek atzīta par cilvēktiesībām saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ir likuši dažiem cilvēkiem pēc būtības apgalvot, ka publiska piekļuve ir tikai likumdevēja politiska izvēle, nevis pamattiesības.

No otras puses, daži komentētāji apgalvo, ka Tiesas judikatūra loģiski nozīmē, ka publiska piekļuve patiešām ir pamattiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem. Tomēr Tiesa to nav vai vismaz vēl nav skaidri definējusi kā tādu.

Tas ir vairāk nekā semantika. Ja publiska piekļuve būtu pamattiesības saskaņā ar Savienības tiesībām, šīs tiesības būtu saistošas ne tikai Savienības iestādēm, bet arī dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības.

Tomēr pašlaik ES tiesību aktos noteiktie dalībvalstu pienākumi nodrošināt publisku piekļuvi attiecas tikai uz konkrētām jomām. Vissvarīgākā šāda joma ir vide, attiecībā uz kuru 2003. gadā tika atjaunināta attiecīgā direktīva, lai ņemtu vērā Orhūsas konvenciju (6).

Savā nesenajā pārredzamības iniciatīvā Komisija arī izvirza jautājumu par to, vai dalībvalstīm vajadzētu būt juridiskam pienākumam atklāt noteiktu ES līdzekļu saņēmējus.

Tomēr kopumā ES tiesiskais regulējums par publisku piekļuvi neattiecas uz dalībvalstīm, un valstu tiesību akti un prakse šajā jomā ir ļoti atšķirīga.

Piekļuves tiesību attīstība ES līmenī

Kā jau minēju pirms dažām minūtēm, Eiropas Savienības apņemšanās nodrošināt atklātību aizsākās ar Māstrihtas līgumu. Pirmais Dānijas referendums, kurā tika noraidīts minētais līgums, deva papildu impulsu virzībai uz lielāku atklātību, kas ir veids, kā palielināt Savienības leģitimitāti.

Neilgi pēc Līguma galīgās stāšanās spēkā 1993. gada novembrī Padome un Komisija pieņēma kopīgu rīcības kodeksu par publisku piekļuvi dokumentiem (7). Lai gan kodekss bija svarīgs solis uz priekšu, tam bija trīs galvenie ierobežojumi:

1. Pirmkārt, tas attiecās tikai uz Padomi un Komisiju, nevis uz citām Savienības iestādēm un struktūrām;
2. Otrkārt, tas attiecās tikai uz dokumentiem, kuru autors bija Komisija vai Padome. Dokumenti, kas saņemti no ārpuses, piemēram, no privātām pusēm, citām iestādēm vai dalībvalstīm, tika izslēgti (8);
3. Visbeidzot, nebija prasības izveidot publiskus dokumentu reģistrus. Tas būtiski ierobežoja noteikumu lietderību, jo īpaši pārvaldības sistēmā, ko raksturo plaša paļaušanās uz tīkliem un komitejām, kuras ir grūti kartēt no ārpuses vai pat no iekšpuses.

Eiropas ombuds pirmo no šiem ierobežojumiem risināja ar divām izmeklēšanām pēc savas iniciatīvas 1996. un 1999. gadā. Tā rezultātā gandrīz visas pārējās ES iestādes un struktūras (tostarp, piemēram, Revīzijas palāta un Eiropas Centrālā banka) pieņēma noteikumus par publisku piekļuvi.

Ombuds izskatīja arī sūdzības gan pret Padomi, gan Komisiju par reģistru trūkumu (9).

Padomes atbilde bija informēt ombudu, ka tā ir piekritusi izveidot reģistru no 1999. gada sākuma.

Komisija reaģēja uz ieteikuma projektu par reģistra izveidi, piekrītot šim principam, bet lūdzot vairāk laika. Atbildot uz to, ombuds ierosināja, ka publiskie reģistri varētu būt daļa no Komisijas īstenotā EK līguma 255. panta, kas tika ieviests ar Amsterdamas līgumu.

Minētajā pantā paredzēts, ka ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot vispārējos principus, kas jānosaka sekundārajos tiesību aktos.

Savlaicīgi Komisija savā regulas priekšlikumā patiešām iekļāva prasību par publiskiem reģistriem, lai īstenotu 255. pantu, un beidzot pieņemtajā pasākumā - Regulā 1049/2001 (10) - šī prasība ir iekļauta.

3 Tiesiskā regulējuma galvenās iezīmes

Regula (EK) Nr. 1049/2001 tagad ir galvenais tiesiskais regulējums, lai analizētu tiesības uz publisku piekļuvi ES iestāžu un struktūru rīcībā esošajiem dokumentiem.

Regula ir tieši piemērojama Padomei, Komisijai un Eiropas Parlamentam, un tā ir paplašināta ad hoc, lai aptvertu konkrētas ES aģentūras. Daudzas citas iestādes un struktūras, kas pēc ombuda pašiniciatīvas izmeklēšanas pieņēma noteikumus par publisku piekļuvi, tos pēc tam pārskatīja saskaņā ar regulā noteiktajiem principiem.

Atšķirībā no iepriekšējā rīcības kodeksa Regulu 1049/2001 piemēro visiem dokumentiem, kas ir attiecīgās iestādes vai struktūras rīcībā, tostarp dokumentiem, kas saņemti no ārpuses.

Regulas 4. pantā ir paredzēti piekļuves tiesību izņēmumi. Lielākā daļa izņēmumu ietver “kaitējuma testu”: proti, izņēmums ir piemērojams, ja izpaušana kaitētu attiecīgo interešu aizsardzībai.

Turklāt uz dažiem izņēmumiem attiecas iespēja, ka izpaušana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tas attiecas uz šādu personu aizsardzību: komerciālās intereses; tiesvedība un juridiskas konsultācijas; un pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi. Ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses, tad pastāv “izņēmuma izņēmums” un ir jānodrošina publiska piekļuve.

Tomēr nav iespējams, ka publiskošana būtu saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm attiecībā uz izņēmumiem saistībā ar: sabiedrības drošība; aizsardzības un militāriem jautājumiem; starptautiskās attiecības; finanšu, monetārā vai ekonomikas politika; un personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību.

Kaitējuma pārbaudes stingrāka versija attiecas uz izņēmumu, kura mērķis ir dot iestādēm tā dēvēto “telpu pārdomām”. Izņēmumu piemēro tikai tad, ja izpaušana nopietni kaitētu iestādes lēmumu pieņemšanas procesam. Pastāv arī iespēja, ka izpaušana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Regulā ir nošķirti gadījumi, kad iestāde vēl nav beigusi domāt; proti, ja tā vēl nav pieņēmusi lēmumu jautājumā, uz kuru attiecas dokuments, un ja domāšanas periods ir beidzies, jo lēmums jau ir pieņemts.

Ja lēmums vēl nav pieņemts, izņēmums attiecas uz dokumentiem, ko iestāde sagatavojusi iekšējai lietošanai, un visiem ienākošajiem dokumentiem.

Ja lēmums ir pieņemts, izņēmums attiecas tikai uz dokumentiem, kuros ir (citāts) “atzinumi iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām iestādē” (galīgais citāts).

Problemātiskās jomas Regulas 1049/2001 piemērošanā

Ņemot vērā Eiropas Savienības raksturu, nav pārsteidzoši, ka saskarnei starp valstu tiesību aktiem par piekļuvi un ES tiesību aktiem vajadzēja būt vienam no kolīzijas punktiem attiecībā uz Regulu 1049/2001.

Pirmās instances tiesa ir atrisinājusi galvenās pretrunas par labu tam, lai katrai dalībvalstij tiktu piešķirtas veto tiesības attiecībā uz publisku piekļuvi jebkuram dokumentam, kura autors tā ir, vai nu brīdī, kad dokuments tiek nosūtīts ES iestādei, vai vēlāk, nenorādot iemeslu (11).

Šīs tiesības attiecas ne tikai uz ieguldījumu politikas veidošanā, bet arī uz dokumentiem, ko dalībvalsts iesniedz Komisijai, kad Komisija izmeklē iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu tā dēvētajā 226. panta procesā.

Vēl viens jautājums, kas izrādījās pretrunīgs, bet kas tagad ir saņēmis tiesas rezolūciju, attiecas uz iestāžu juridisko dienestu atzinumiem.

Īpašajā ziņojumā Eiropas Parlamentam ombuds pauda viedokli, ka izņēmums attiecībā uz “tiesvedību un juridiskām konsultācijām” būtu jāpiemēro tikai atzinumiem, ko iestādes juridiskais dienests sniedz saistībā ar iespējamu turpmāku tiesvedību.

Savukārt juridiskā dienesta atzinumi, kas sagatavoti tiesību aktu izstrādes procesā, pēc ombuda domām, būtu jāatbrīvo no izpaušanas tikai tad, ja uz tiem attiecas izņēmums, kas aizsargā iestādes “telpu pārdomām”. Tas nozīmētu, ka pēc tiesību akta pieņemšanas uz publisku piekļuvi juridiskā dienesta atzinumiem attiektos kaitējuma pārbaudes “nopietna kaitējuma” versija ar iespēju, ka publiskošana ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Tomēr Pirmās instances tiesa spriedumā citā lietā ir sniegusi atšķirīgu interpretāciju, nospriežot, ka “tiesvedības un juridisko konsultāciju” izņēmums attiecas uz visiem juridiskā dienesta atzinumiem. Tādēļ ombude ierosināja Eiropas Parlamentam neveikt turpmākus pasākumus saistībā ar īpašo ziņojumu un saskaņā ar Revīzijas palātas interpretāciju slēdza izmeklēšanu par citu sūdzību, kurā ieteikuma projekts bija balstīts uz tādu pašu pamatojumu kā īpašais ziņojums (12).

Visbeidzot, jautājumi par dokumentu publiskajiem reģistriem joprojām rada strīdus. Tas nav pārsteigums, jo tīklu blīvums un dažādu komiteju struktūru sarežģītība padara visaptverošu reģistru nodrošināšanu par būtisku administratīvu problēmu, bet vienlaikus nozīmē arī to, ka publiskie reģistri ir būtiski, lai efektīvi izmantotu publiskās piekļuves tiesības.

Kā jau minēju, Regulā 1049/2001 katrai iestādei ir noteikts pienākums nodrošināt publisku piekļuvi dokumentu reģistram.

Lietā, par kuru es nolēmu šā gada sākumā, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas dokumentu reģistrs ir nepilnīgs. Savā atzinumā Komisija faktiski piekrita, ka tai vēl nav visaptveroša reģistra. Tā norādīja, ka ir sākusi uzskaitīt dokumentus, kas attiecas uz tās likumdošanas darbībām, un ka reģistra tvērums tiks pakāpeniski paplašināts. Tā piebilda, ka nekad nevarētu būt izsmeļošs Komisijas reģistrs, ņemot vērā to, ka dokumenta definīcija regulā ir ļoti plaša. Es konstatēju, ka šīs vispārīgās piezīmes neattaisno sūdzības iesniedzēja norādītos trūkumus attiecībā uz sūdzībā iekļautajiem dokumentiem, un izteicu kritisku piezīmi par šo punktu (13).

Visbeidzot, tika sagaidīts, ka attiecības starp publisku piekļuvi un datu aizsardzību radīs pretrunas. Tomēr praksē ir radušās tikai dažas problēmas. Pagājušajā gadā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs Hustinx kungs sagatavoja lielisku dokumentu par attiecībām (14). Tā kā mums būs privilēģija šopēcpusdien viņu uzklausīt, es savā prezentācijā šo tematu neizvērsīšu.

4 Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Attiecībā uz procedūrām piekļuves pieteikuma iesniegšanai un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atteikuma gadījumā Regulā 1049/2001 ir saglabāta sistēma, kas izveidota saskaņā ar Rīcības kodeksu.

Pieteikumu iesniegšanai ir divu posmu administratīvā procedūra: sākotnēju pieteikumu, kam seko atkārtots pieteikums, ja nav nodrošināta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem. Termiņi gan sākotnējiem, gan atkārtotiem pieteikumiem ir 15 darba dienas, un tos var pagarināt vēl par 15 darba dienām pieteikumam, kas attiecas uz ļoti apjomīgu dokumentu vai ļoti lielu dokumentu skaitu.

Ja atkārtots pieteikums tiek pilnībā vai daļēji noraidīts, pieteikuma iesniedzējs var izvēlēties tiesiskās aizsardzības līdzekli. Viņš var vai nu lūgt lēmuma pārskatīšanu tiesā, vai arī iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam.

Praksē ombuds un tiesa saņem aptuveni salīdzināmu lietu skaitu. Jaunākie pieejamie salīdzinošie statistikas dati ir par 2004. gadu, kad Tiesā tika iesniegtas deviņas lietas, savukārt ombuds pieņēma lēmumus par 11 sūdzībām.

Pagājušajā gadā es pieņēmu 14 lēmumus saskaņā ar Regulu 1049/2001, no kuriem 11 attiecās uz Komisiju, diviem – uz Padomi un vienu – uz Eiropas Parlamentu. Vēl divas lietas attiecās uz to, kā Eiropas Centrālā banka un Eiropas Investīciju banka piemēro savus noteikumus par piekļuvi dokumentiem.

Attiecībā uz to, kurš izvēlas iesniegt sūdzību ombudam, izsakot skaitļus par 2004. un 2005. gadu kopā, tika saņemtas 14 sūdzības no NVO, 10 sūdzības no privātpersonām, viena sūdzība no nozares apvienības un divas sūdzības no uzņēmumiem.

Ombuda tiesiskās aizsardzības līdzekļa īpatnības

Tas, ka ir pieejams alternatīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis ar atšķirīgām iezīmēm, ļauj pieteikuma iesniedzējiem izvēlēties savai lietai piemērotāko tiesiskās aizsardzības līdzekli.

Divas acīmredzamas priekšrocības, izvēloties ombudu, ir tas, ka pakalpojums sūdzības iesniedzējam ir salīdzinoši ātrs un bezmaksas. Acīmredzamākā tiesas kontroles priekšrocība ir tā, ka Tiesas nolēmumi ir juridiski saistoši. Tādējādi tā var sniegt autoritatīvus nolēmumus par juridiskās interpretācijas jautājumiem, savukārt ombuda sniegtā tiesību interpretācija nav saistoša, kā, piemēram, iepriekš minētajā lietā par juridisko dienestu atzinumiem.

Tā kā ombudam nav pilnvaru pieņemt juridiski saistošus lēmumus, tā efektivitāte galu galā ir balstīta uz morālu autoritāti un spēju pārliecināt sabiedrisko domu. Tā kā Eiropas iestādes ir jutīgas pret nepieciešamību uzlabot savas attiecības ar pilsoņiem, es uzskatu, ka negatīvas publicitātes izredzes ir diezgan efektīvas, mudinot tās ievērot manus ieteikumus.

Sūdzības iesniedzējiem ir arī dažas pozitīvas priekšrocības, kas izriet no tā, ka mani lēmumi nav juridiski saistoši. Šīs priekšrocības attiecas gan uz pārskatīšanas kritērijiem, gan uz procedūrām. Es sīkāk iztirzāšu abus aspektus, sākot ar kritērijiem.

Likumība un administratīva kļūme

Eiropas Ombuda uzdevums ir izmeklēt administratīvas kļūmes.

Eiropas iestādēm un struktūrām ir jāievēro tiesiskums, tāpēc, ja tās rīkojas nelikumīgi, tā ir administratīva kļūme. Tomēr pretējais ne vienmēr ir patiess, jo labas pārvaldības principi prasa vairāk iestāžu nekā tikai izvairīšanos no prettiesiskas rīcības. Kā man patīk teikt, ir dzīve ārpus likumības. Ļaujiet man minēt divus piemērus, lai ilustrētu to, ko es domāju.

Pirmais attiecas uz piekļuvi informācijai, nevis dokumentiem. Regula 1049/2001 attiecas uz publisku piekļuvi esošajiem dokumentiem. Tajā nav prasīts, lai iestādes izveidotu jaunus dokumentus, kas satur informāciju, kuru kāds vēlētos iegūt. Tomēr pirms dažiem gadiem ombuds izstrādāja Labas administratīvās prakses kodeksu, kurā cita starpā ir noteikts pienākums pēc pieprasījuma sniegt informāciju sabiedrības locekļiem (15).

Šāds pienākums, protams, nevar būt absolūts. Kā labas pārvaldības princips tas būtībā nozīmē pieņēmumu, ka informācija ir jāsniedz, ja vien nav pamatota iemesla to nedarīt.

Pagājušajā gadā es piemēroju šo principu lietā, kurā sūdzības iesniedzējs jautāja Eiropas Centrālajai bankai, vai tā ir iejaukusies, lai mīkstinātu ASV dolāra vērtības kritumu un eiro vērtības pieaugumu. Es uzskatīju, ka gadījumā, ja Banka nebūtu gatava izpaust šo informāciju, tai būtu jāsniedz pilsonim pietiekami konkrēti iemesli, lai skaidri un nepārprotami norādītu atteikuma iemeslus. Banka patiešām norādīja šādus iemeslus, un es nekonstatēju administratīvu kļūmi (16).

Otrs piemērs, kas parāda, ka nelikumība un administratīva kļūme ne vienmēr ir identiskas, ir sūdzība pret Padomi par to, ka tā ne vienmēr tiekas publiski, pieņemot tiesību aktus.

Es uzskatīju, ka Līguma par Eiropas Savienību 1. panta 2. punktā noteiktais princips, ka lēmumi ir jāpieņem “cik vien iespējams atklāti”, attiecas uz Padomi un ka pašas Padomes iepriekšējās darbības skaidri parādīja, ka pasākumi, lai palielinātu tās likumdošanas darbības pārredzamību, ir jāveic un tos var veikt saskaņā ar ES tiesību aktiem pašreizējā redakcijā. Tā kā Padome nenorādīja pamatotus iemeslus, kāpēc tai nevajadzētu tikties publiski ikreiz, kad tiek pieņemti tiesību akti, es atklāju administratīvas kļūmes un iesniedzu īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam, kas pieņēma rezolūciju, apstiprinot manu ieteikumu Padomei pārskatīt savu nostāju (17).

Elastīgas procedūras

Attiecībā uz procedūrām es jau minēju ombuda pilnvaras veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, kā rezultātā daudzas ES iestādes un struktūras pieņēma noteikumus par piekļuvi dokumentiem. Ombuda procesuālais elastīgums var būt noderīgs arī atsevišķiem sūdzību iesniedzējiem.

Piemēram, vienā gadījumā NVO Komisijai iesniedza diezgan vispārīgi formulētu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz konkrētām sarunām Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Sūdzības iznākums bija mierizlīgums, kurā Komisija iesniedza sūdzības iesniedzējam visu attiecīgo dokumentu sarakstu, tādējādi veicinot precīzāku pieteikumu (18).

Vēl divi piemēri ir gadījumi, kad Komisija atteica sūdzības iesniedzējam piekļuvi dalībvalsts dokumentam. Vienā no gadījumiem attiecīgais dokuments bija Apvienotās Karalistes iestāžu atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumiem 226. panta izmeklēšanā. Otra lieta attiecās uz vēstuli, ko Portugāles finanšu ministrs nosūtīja Komisijai saistībā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru.

Izskatot šīs lietas pagājušajā gadā, es pieņēmu jaunu pieeju. Es ne tikai lūdzu Komisiju sniegt atzinumu, bet arī lūdzu attiecīgo dalībvalstu iestādes izteikt savu viedokli. Abos gadījumos rezultāts bija tāds, ka Komisija mainīja savu nostāju un piekrita nodrošināt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem (19).

Secinājums

Nobeigumā es vēlos uzsvērt, ka, lai gan es esmu koncentrējies uz ombudu, apspriežot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir tiesiskuma pamatgarantija.

Pārbaudes tiesā kā tiesību aizsardzības līdzekļa pieejamība tādējādi ir būtiska, lai nodrošinātu publiskas piekļuves kā īstenojamu juridisku tiesību Savienības līmenī statusu.

Ombuda loma papildina Tiesas lomu, nodrošinot alternatīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, ko pieteikuma iesniedzēji var izvēlēties, ja viņi to uzskata par piemērotu savai lietai.

Kā jau minēju, ombuda efektivitāte ir atkarīga no morālās autoritātes un spējas pārliecināt sabiedrisko domu. Tas nozīmē, ka iestāde vislabāk darbojas demokrātiskā vidē.

Turklāt ombuds ne tikai veicina juridisko tiesību un līdz ar to tiesiskuma ievērošanu, bet arī izstrādā un piemēro labas pārvaldības principus.

Šie principi īsajā rindkopā, ko es jau izmantoju, sniedz sava veida “dzīvi ārpus likumības”. Manuprāt, tās ir cieši saistītas vai, iespējams, pat izriet no demokrātiskās idejas, ka valsts iestādes pastāv, lai kalpotu pilsoņiem, nevis otrādi. (Man nav laika, lai izstrādātu šo argumentu tagad, bet labprāt to darītu laikā, kad tiek uzdoti jautājumi un diskutēts.)

Tādējādi ombuds nostiprina tiesiskumu un demokrātiju institucionālā nozīmē, savukārt atklātības princips tos saista konceptuālā līmenī.

Tāpēc es uzskatu, ka ir īpaši piemēroti, ka personām, kuras vēlas apstrīdēt atteikumu piekļūt dokumentiem vai informācijai Savienības līmenī, ir iespēja izvēlēties tiesiskās aizsardzības līdzekli. Es arī uzskatu, ka man kā Eiropas ombudam ir īpašs pienākums palīdzēt novērst demokrātijas deficītu, veicinot lielāku atvērtību, kad vien tas ir iespējams.

Paldies par uzmanību.

---

(1) Asamblejas 1979. gada 1. februāra Ieteikums Nr. 854 (1979); Ministru komitejas 1981. gada 25. novembra Ieteikums Nr. R (81) 19 par piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai informācijai; Ieteikums Rec(2002)2 dalībvalstīm par piekļuvi oficiāliem dokumentiem, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma 2002. gada 21. februārī.

(2) Šis punkts jo īpaši balstās uz: Māstrihtas līgumam pievienotā 17. deklarācija; ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] atzinumu lietā C-58/94, Nīderlande pret Padomi, [1996] ECR I-2169 un lietā T-92/98, Interporc Im- und Export GmbH pret Komisiju ("Interporc II"), [1999] ECR II-3521.

(3) Ieteikums Rec(2002)2 dalībvalstīm par piekļuvi oficiāliem dokumentiem, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma 2002. gada 21. februārī.

(4) The Observer and the Guardian pret Apvienoto Karalisti, 14 EHRR 153.

(5) Leander pret Zviedriju 9 EHRR 433: Tiesa norāda, ka tiesības brīvi saņemt informāciju būtībā aizliedz valdībai ierobežot personas iespējas saņemt informāciju, ko citi vēlas vai varētu vēlēties tai sniegt.

(6) Skatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu, OV L 041, 26. lpp.

(7) Padomes un Komisijas Rīcības kodekss attiecībā uz publisku piekļuvi, OV 1993, L340/41; Padomes 1993. gada 20. decembra Lēmums 93/731 par publisku piekļuvi Padomes dokumentiem, OV L 340/43; Kodekss tika īstenots, abām iestādēm pieņemot atsevišķus lēmumus: Komisijas 1994. gada 8. februāra Lēmums 94/90 par publisku piekļuvi Komisijas dokumentiem, OV L 46/58.

(8) Pirmās instances tiesa apstiprināja autora noteikuma spēkā esamību lietā T-92/98 Interporc Im- und Export GmbH/Komisija (Recueil 1999, II-3521. lpp.).

(9) Lietas 633/97/PD un 634/97/PD.

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

(11) Lieta T-187/03, Isabella Scippacercola pret Komisiju, 2005. gada 17. marta spriedums, 57.-58. punkts. Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktā ir noteikts: “Dalībvalsts var lūgt iestādi neizpaust dokumentu, kas izdots šajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.”

(12) Ombuda īpašais ziņojums lietā 1542/2000/(PB)SM tika sagatavots 2001. gada 18. oktobrī un ieteikuma projekts lietā 2371/2003/GG - 2004. gada 14. aprīlī. Pirmās instances tiesas spriedums tika pieņemts 2004. gada 23. novembrī lietā T-84/03 Turco pret Padomi.

(13) Lieta 1764/2003/ELB, 2006. gada 12. janvāra lēmums.

(14) Informatīvais dokuments Nr. 1 "Publiska piekļuve dokumentiem un datu aizsardzība", 2005. gada jūlijs.

(15) Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 22. pants.

(16) Lieta 3054/2004/TN, 2005. gada 1. jūlija lēmums.

(17) Lieta 2395/2003/GG, 2005. gada 4. oktobra īpašais ziņojums.

(18) Lieta 415/2003/TN, 2004. gada 27. februāra lēmums.

(19) Lietas 3381/2004/TN, 2005. gada 6. septembra lēmums un lieta 116/2005/MHZ, 2005. gada 20. decembra lēmums.