Ievads

Esmu gandarīts, ka šīs konferences pēdējā plenārsēde ir veltīta Eiropas ombuda lomai. Esmu pateicīgs Ann Abraham un Gordon Adams par man doto iespēju runāt ar tik lielu un daudzveidīgu Īrijas Republikas un Apvienotās Karalistes ombudu praktiķu un studentu auditoriju.

Apvienotā Karaliste būs Eiropas Savienības prezidentvalsts šā gada otrajā pusē, un es plānoju veikt informatīvu vizīti Apvienotajā Karalistē tās prezidentūras laikā.

Šādi apmeklējumi man parasti ir iespēja tikties ar pilsoņiem un potenciālajiem sūdzību iesniedzējiem, lai izskaidrotu ombuda lomu, apmainītos viedokļiem ar valsts amatpersonām, lai uzsvērtu ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļu nozīmi, un apspriestos ar saviem ombuda kolēģiem, lai noteiktu, kā vislabāk aizstāvēt un veicināt pilsoņu tiesības. Tiekoties ar valdības pārstāvjiem un augstākajām valsts amatpersonām, mani parasti pavada attiecīgās dalībvalsts ombuds, lai varētu uzsvērt mūsu attiecīgās kompetences jomas, kā arī mūsu sadarbības nozīmi.

Apmeklējot šo labi organizēto konferenci, kurā debašu līmenis ir bijis ļoti augsts, man būs ļoti vērtīgi sagatavot savu informatīvo vizīti Apvienotajā Karalistē.

Šajā plenārsēdē es plānoju runāt apmēram 20-25 minūtes, lai atvēlētu laiku jautājumiem un diskusijām.

Es sākšu ar īsu izklāstu par to, kas ir mans birojs un ko tas dara.

Tad es izskaidrošu dažus galvenos savas ombuda filozofijas elementus, koncentrējoties uz manu izmeklēšanu par administratīvām kļūmēm un attiecībām starp ombudu un Eiropas tiesām.

Nobeigumā es pievērsīšos nākotnei un jo īpaši turpmākai sadarbības attīstībai, izmantojot Eiropas ombudu tīklu.

2 Eiropas ombuds

Eiropas Ombuda birojs tika izveidots ar Māstrihtas līgumu, lai uzlabotu attiecības starp pilsoņiem un Eiropas Savienības pārvaldības līmeni.

Pirmo ombudu Eiropas Parlaments ievēlēja 1995. gadā, un tas sāka darbu tā paša gada septembrī. Tagad mēs gatavojamies mūsu 10 gadu jubilejas svinībām.

Mēs joprojām esam salīdzinoši neliela operācija. 2004. gadā mēs saņēmām nedaudz vairāk nekā 3700 sūdzību, kas ir par 53 % vairāk nekā 2003. gadā. Šā gada pirmajos divarpus mēnešos bija vērojams vēl 30 % pieaugums salīdzinājumā ar to pašu laikposmu 2004. gadā, tāpēc sūdzību skaits gadā tuvojas 5000.

Sākotnēji pilnvaras bija piešķirtas tikai Eiropas Kopienas iestādēm un struktūrām, bet 1997. gadā Amsterdamas līgumā bija iekļauts arī tā sauktais „trešais pīlārs” policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās. Tāpēc pašlaik es varu izmeklēt sūdzības pret Eiropolu un Eurojust.

Līgumā par Konstitūciju Eiropai, par kuru es saprotu, ka referendumi notiks gan Īrijā, gan Apvienotajā Karalistē, pilnvaras ir definētas kā “Savienība, iestādes, struktūras, biroji un aģentūras”. Tas Eiropas ombuda pilnvarās iekļaus Eiropas Aizsardzības aģentūru, kas tika izveidota saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī - iespējams, pārsteidzoši - Eiropadomi, kurā ir valstu vai to valdību vadītāji.

2.1 Galvenie pieņemamo sūdzību veidi

Praksē aptuveni 70 % no pieņemamajām sūdzībām ir vērstas pret Eiropas Komisiju. Tas ir saprotams, jo Komisija ir galvenā ES struktūra, kurai ir tiešas attiecības ar Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem, kas ir personas, kurām ir tiesības sūdzēties man.

Kā jūs atklāsiet vēlāk, 70 %, šķiet, ir maģisks skaitlis ombudam.

Pieņemamās sūdzības galvenokārt attiecas uz pieciem priekšmetu veidiem:

1. Pirmkārt, ir strīdi par konkursiem un līgumiem. Šajā kategorijā ietilpst visu veidu iepirkuma līgumi, kā arī līgumi, saskaņā ar kuriem Komisija piešķir dotācijas vai subsīdijas;
2. Otra kategorija attiecas uz Komisijas kā „Līguma sarga” lomu, kas nozīmē Eiropas tiesību aktu īstenošanu pret dalībvalsti, kura neievēro tiesību aktus. Mēs tās saucam par “226. panta sūdzībām” pēc Līguma panta numura, kurā ietvertas Komisijas izpildes pilnvaras pret dalībvalstīm.
3. Treškārt, ir sūdzības par personāla jautājumiem: darbinieku pieņemšana darbā un sūdzības no esošajiem darbiniekiem.
4. Ceturtā kategorija attiecas uz atklātības trūkumu, jo īpaši atteikumu piekļūt dokumentiem.
5. Visbeidzot, piektā kategorija attiecas uz sūdzībām, kas ietilpst vispārējā administratīvas kļūmes jēdzienā (administratīvi pārkāpumi, negodīgums, diskriminācija, pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, atbildes nesniegšana, informācijas atteikums, nevajadzīga kavēšanās utt.).

Mēs arī saņemam arvien vairāk sūdzību par ES Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas darbībām. Nākamajā mēnesī darbu sāks ES Robežu aģentūra (vai, lai piešķirtu tai pilnu nosaukumu, Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām). Es būtu pārsteigts, ja tas savlaicīgi neradītu arī ievērojamu skaitu sūdzību.

2.2 Nepieņemamas sūdzības

Mēs saņemam arī lielu daļu sūdzību, kuras mēs nevaram izmeklēt, galvenokārt tāpēc, ka tās ir vērstas pret valsts, reģionālajām vai vietējām pārvaldes iestādēm dalībvalstīs. Es jūs pienācīgi brīdināju, tāpēc jūs nebūsiet pārsteigti, kad teikšu, ka šīs nepieņemamās lietas veido aptuveni 70 % no visām sūdzībām.

Aptuveni 70 % no 70 % (es jums teicu, ka tas bija maģisks skaitlis) mēs varam sniegt padomu sūdzības iesniedzējam par to, kura iestāde ir piemērota, lai risinātu šo jautājumu. Ja iespējams, mēs nododam lietu tieši. Piemēram, Francijas Republikas parlamenta (Médiateur de la République) likumā ir īpašs noteikums, kas pilnvaro viņu saņemt sūdzības, kuras pārsūtītas no Eiropas ombuda. Šis ir viens gadījums, kad Parlamenta filtrs attiecībā uz sūdzībām, kas iesniegtas Francijas ombudam, nav piemērojams. Daudzi citi valstu, reģionālie un vietējie ombudi Savienībā arī var saņemt sūdzības no Eiropas ombuda, pat ja nav īpašu tiesību normu.

Piemēram, pagājušajā gadā mēs ieteicām Apvienotās Karalistes sūdzību iesniedzējiem cita starpā sazināties ar parlamentāro ombudu, Veselības dienesta ombudu (protams, vienu no citām Ann Abraham cepurēm), Finanšu ombuda dienestu un vietējo pašvaldību ombudu. Mēs arī konsultējām sūdzības iesniedzējus par dažāda veida sūdzību procedūrām, piemēram, Juridisko pakalpojumu komisijas un Darba un pensiju departamenta sūdzību procedūrām.

3 Administratīva kļūme

Līgumā noteiktais pārskatīšanas kritērijs manām izmeklēšanām ir “administratīva kļūme”. Tas, protams, ir tikai angļu valodas versijā, kas ir viena no Līguma 21 vienlīdz autentiskajām valodu versijām.

„Administratīva kļūme”, tāpat kā līdzvērtīgi termini pārējās 20 valodās, Līgumā nav definēta. Man nav jāsaka kolēģiem ombuda praktiķiem, ka jebkurai administratīvas kļūmes definīcijai ir ierobežota vērtība un ka daudz noderīgāks ir skaidrojums par to, kādus jautājumus ietver administratīva kļūme.

Kopš pirmā gada ziņojuma 1995. gadā Eiropas ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka trīs veidu neveiksmes var būt par pamatu administratīvas kļūmes konstatēšanai:
tiesību normas vai principa neievērošana,
labas pārvaldības principu neievērošana vai cilvēktiesību vai pamattiesību
neievērošana.

Šīs trīs kategorijas pārklājas. Piemēram, Tiesa ir noteikusi, ka cilvēktiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās, ir arī Kopienas tiesību vispārējie principi.

No otras puses, Pamattiesību harta vēl nav juridiski saistoša, bet es uzskatu, ka nebūtu labi, ja Savienības iestādes, kas 2000. gada decembrī svinīgi proklamēja hartu, neievērotu tās noteikumus.

Pastāv arī zināma pārklāšanās starp tiesību normām un principiem un labas pārvaldības principiem. Piemēram, Eiropas Kopienu Tiesa un Pirmās instances tiesa dažkārt savos lēmumos (kas, protams, ir juridiski saistoši) iekļauj atsauci uz “labas” vai “labas” pārvaldības jēdzienu.

Šis apsvērums man liek pievērsties vispārējam tematam par attiecībām starp ombudu un tiesām.

Attiecības starp ombudu un tiesām

Pirmais punkts šajā jautājumā ir tas, ka manās pilnvarās neietilpst Tiesas un Pirmās instances tiesas loma. Piemēram, es varu izmeklēt sūdzības par pieņemšanu darbā tiesās vai par līgumiem, ko tās piešķir, bet ne sūdzības par lietu izskatīšanu.

Līgums arī liedz man izmeklēt “gadījumus, kad iespējamie fakti ir vai ir bijuši tiesvedības priekšmets”. Izšķirošie vārdi šajā noteikumā ir nevis “varēja vai varēja būt”, bet “ir vai ir bijuši”. Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos iedzīvotājiem ir iespēja izvēlēties tiesiskās aizsardzības līdzekli: viņi var vērsties vai nu Tiesā, vai pie ombuda.

4.1 Ombuds kā alternatīva tiesām

Izdarot izvēli, pilsoņi, bez šaubām, ņems vērā to, ka nav nekādu izmaksu, vēršoties pie ombuda, un ka mēs parasti esam ātrāki nekā Tiesa. Neraugoties uz ierobežojumiem, ko rada nepieciešamība pēc tulkošanas, mūsu mērķis ir pabeigt izmeklēšanu gada laikā, un mēs sasniedzam šo mērķi aptuveni 95 % gadījumu.

Ir arī divi citi faktori, kas palīdz padarīt Eiropas Ombudu par patiesu alternatīvu Tiesai.

Pirmkārt, manis piemērotie pārbaudes kritēriji pārklājas ar Tiesas kritērijiem, bet nav identiski tiem. Kā nesen atzinusi Pirmās instances tiesa, administratīva kļūme ne vienmēr ir nelikumība (skat. 2004. gada 28. oktobra lēmumu apvienotajās lietās T-219/02 un T-337/02, 101. punkts). Tiesību aktu pārkāpšana ir administratīvas kļūmes veids, taču labas pārvaldības principi prasa vairāk iestāžu, nevis tikai tiesību aktu pārkāpšanu.

Otrkārt, mūsu darba veids ir daudz elastīgāks nekā tiesu darba veids. Piemēram, attiecībā uz pieņemamību nav prasības, ka administratīvajai kļūmei būtu personīgi jāietekmē sūdzības iesniedzējs vai ka būtu jābūt apstrīdamam oficiālam aktam. Tāpēc es varu izmeklēt 226. panta sūdzības, neraugoties uz to, ka sūdzības iesniedzējam nebūtu iespējams vērsties Tiesā.

Es varu arī izmantot savas pilnvaras, lai pēc savas iniciatīvas izmeklētu sūdzības no cilvēkiem, kas nav ne pilsoņi, ne pastāvīgie iedzīvotāji, ja es uzskatu, ka ir jautājums par Kopienas iestādes vai struktūras administratīvām kļūmēm, kas ir jāizmeklē.

Turklāt ikreiz, kad konstatēju administratīvu kļūmi, es, ja iespējams, meklēju mierizlīgumu. Pāreja uz mierizlīguma režīmu rada manevrēšanas iespējas, ko es varu izmantot, lai mēģinātu nodrošināt abpusēji izdevīgu iznākumu, kas apmierina gan iedzīvotājus, gan attiecīgo iestādi.

Fakts, ka mani lēmumi nav juridiski saistoši, ir būtisks šīm ombuda iezīmēm. Tāpēc es uzskatu, ka nesaistīšanās ir spēks, nevis vājums. Pilsonis, kurš vēlas pieņemt juridiski saistošu lēmumu par savām tiesībām un pienākumiem, var vērsties Tiesā. Nesaistošais raksturs ļauj ombudam būt par patiesu alternatīvu Tiesai.

Šīs alternatīvas pieejamība palielina iedzīvotāju izvēles iespējas. Pilsonis var izlemt, kāda ir piemērotākā strīdu izšķiršanas forma - tiesa vai ombuds - viņa vai viņas apstākļos.

Izvēles pieejamība pilsoņiem uzlabo demokrātijas kvalitāti.

4.2 Tiesībsargs kā papildinājums tiesām

Mēs arī papildinām tiesas, proaktīvi strādājot, lai paaugstinātu valsts pārvaldes kvalitāti. Piemēram, mans birojs izstrādāja Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu un ieteica visām Savienības iestādēm un struktūrām to pieņemt kā ceļvedi gan pilsoņiem, gan ierēdņiem.

Eiropas ombudu tīklam bija svarīga loma informācijas un resursu sniegšanā, lai palīdzētu izstrādāt kodeksu: piemēram, toreizējais Īrijas ombuds Kevins Mērfijs (Kevin Murphy) kā iedvesmas avotu darīja pieejamu rokasgrāmatu par civildienesta ierēdņu paraugprakses standartiem, kuru plaši izmantoja mans birojs.

Vairāki tīkla ombudi ir arī izmantojuši kodeksu kā resursu, lai uzlabotu valsts pārvaldes kvalitāti savās valstīs, jo īpaši valstīs, kas nesen pievienojušās Eiropas Savienībai vai risina sarunas par to. Mēs plānojam līdz šā gada vasarai publicēt kodeksu 13 jaunās valodās, tādējādi kopā veidojot 24 valodas (20 oficiālās ES valodas un četras ES kandidātvalstu valodas).

5 Raugoties nākotnē

Es vēlētos noslēgt šo prezentāciju ar dažiem komentāriem par to, kā es redzu sava biroja nākotni un jo īpaši sadarbību Eiropas ombudu tīklā, kas ir gan neoficiāls, gan daudzslāņains.

Gan Īrija, gan Apvienotā Karaliste plāno rīkot referendumu par Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Es personīgi ļoti atbalstu Konstitūciju, jo uzskatu, ka tā varētu dot reālu labumu pilsoņiem, gan palielinot viņu tiesību aizsardzību, gan padarot vieglāku izpratni par to, kas ir Savienība un kā tā darbojas.

Tomēr neatkarīgi no Konstitūcijas likteņa es uzskatu, ka valstu pārvaldes iestāžu sadarbība ar ES iestādēm un sadarbība starp valstu pārvaldes iestādēm ar ES iestāžu starpniecību turpinās attīstīties.

5.1 Ciešāka sadarbība un, iespējams, kopīgas izmeklēšanas.

Lai aizsargātu iedzīvotājus pret administratīvām kļūmēm, valstu pārvaldes iestāžu sadarbība jāpapildina ar ombudu sadarbību.

Ļaujiet man minēt tikai vienu piemēru. Es saņēmu un turpinu saņemt daudz sūdzību pret Eiropas Komisiju no Spānijas pilsoņiem, kuri uzskata, ka Komisija cenšas panākt, lai Spānijas iestādes izbeigtu publisko bibliotēku bezmaksas patapināšanu.

Es uzzināju no Spānijas ombuda, ka viņš izskata sūdzības, apgalvojot, ka Spānijas iestādes izvēlas īstenot ES direktīvu, uzliekot maksu par publisko bibliotēku aizdevumiem, nevis pieņemot citus iespējamos risinājumus.

Mēs ar Spānijas ombudu piekritām dalīties informācijā par mūsu attiecīgajām izmeklēšanām, un esmu pieprasījis informāciju no citiem tīkla valstu ombudiem par situāciju viņu valstīs.

Es ceru, ka šādā veidā mēs spēsim vismaz noskaidrot, kas tieši ir atbildīgs par ko, un vajadzības gadījumā izmantot savas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi un pienācīgi izskatīts viss juridiski iespējamo risinājumu klāsts.

Turpmāk es vēlētos kopā ar valstu kolēģiem izpētīt, vai ir iespējams un lietderīgi paplašināt šāda veida neoficiālo sadarbību, dažās situācijās veicot kopīgu izmeklēšanu.

Piemēram: jaunā ES Robežu aģentūra, ko es minēju iepriekš, strādās sadarbībā ar valstu pārvaldes iestādēm. Ja iztēlojas iespējamos scenārijus, kas varētu būt par pamatu sūdzībām saistībā ar šo ES struktūru, var būt, ka tikai izmeklēšana varētu palīdzēt noskaidrot, kurš ir atbildīgs par notikušo: Aģentūra, valsts iestādes vai abas.

Šādā gadījumā sūdzības iesniedzēja interesēs noteikti būtu, lai iesaistītie ombudi sāktu un risinātu šo jautājumu, iespējams, veicot kopīgu izmeklēšanu, nevis tērētu laiku, apspriežot kompetences jautājumus ar Aģentūru un attiecīgajām valsts iestādēm.

5.2 Kopēja ieinteresētība ombuda idejas veicināšanā un aizsardzībā.

Es arī uzskatu, ka nākotnē mums būs kopīgi jāapsver, kā vislabāk veicināt un aizsargāt ombuda ideju.

Man ir liela nepatika pret tirgus valodas lietošanu, runājot par pilsonību vai pilsoņu tiesībām. Taču mums būtu arī jāatzīst, ka termins “ombuds” ir sava veida zīmols. Tas ir netiešs solījums pilsoņiem, tostarp pilsoņiem, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu, par iestādes būtību. Vārda “ombuds” pozitīvās konotācijas ir arī svarīga politiska un kultūras vērtība mums visiem kā praktiķiem.

Tāpēc mums ir kopīgas intereses aizstāvēt ombuda zīmola integritāti.

Šajā kontekstā varētu būt lietderīgi censties aizsargāt iedzīvotāju intereses, kā arī plašākas sabiedrības intereses, reglamentējot tiesības lietot terminu “ombuds” un tā ekvivalentu citās valodās, kā tas jau notiek, piemēram, Dānijā, Maltā, manā valstī Grieķijā un Jaunzēlandē.

Mums arī jāizvairās no ombudu pārslodzes, tādējādi radot neveiksmes risku, kam varētu būt plašāka ietekme uz ombuda kā institucionālas formulas uzticamību.

Man prātā ir divu veidu potenciāla pārslodze.

Pirmais ir dažās valstīs, kurās tiesiskumam un demokrātijai (kas, protams, nav vienādas) ir sekla sakne vai vispār nav saknes. Ombuda iestāžu izveide šādās valstīs var palīdzēt tās virzīt pareizajā virzienā un uzlabot iedzīvotāju skaitu. Tāpēc tas ir vērtīgs uzņēmums.

Tomēr ir svarīgi neradīt pārspīlētas cerības par to, ko iestāde var sasniegt. Jo īpaši es šaubos, vai ir reāli uzskatīt, ka ombuds var efektīvi kalpot kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret sistēmiskiem trūkumiem tiesu sistēmā.

Citiem vārdiem sakot, ir maz ticams, ka ombuda iestāde spēs vienpersoniski noteikt tiesiskumu, ja tāda nav.

Otrs pārslodzes veids, iespējams, ir pazīstamāks: liels sūdzību skaits. Es nedomāju, ka tas ir tikai jautājums par pietiekamiem resursiem, lai gan ombudiem patiešām vajadzētu būt pietiekamiem resursiem, lai izskatītu saņemto sūdzību apjomu.

Man prātā ir tas, ka, lai gan ombudam ir jārīkojas kā pirmajam līdzeklim, salīdzinot ar tiesām, pilsoņiem ir jāvēršas pie ombuda tikai tad, kad viņi ir izsmēluši visas iekšējās strīdu izšķiršanas procedūras. Raugoties no šāda viedokļa, ombuda uzdevums ir gan ar burkānu, gan nūju palīdzību veicināt efektīvu priekšplāna sūdzību procedūru izveidi, nevis darboties kā tādam.

Secinājums

Visbeidzot, es vēlētos uzsvērt, ka „Eiropa” tikai ierobežotā mērā attiecas uz to, kas notiek Briselē vai Strasbūrā.

Kopš Māstrihtas līguma, ar kuru cita starpā izveidoja Eiropas ombudu, Eiropas uzņēmējdarbība arvien vairāk ir saistīta ar tā saukto starpvaldību sadarbību, kas nozīmē arī sadarbību starp valstu pārvaldes iestādēm. Pat tradicionālās Kopienas metodes jomā īstenošana lielā mērā ir valsts iestāžu kompetencē.

Tāpēc valsts, reģionālo un specializēto ombudu ieguldījums, jūsu ieguldījums, ir tikpat svarīgs kā mans ieguldījums, lai nodrošinātu, ka pilsoņiem ir laba pārvaldība jautājumos, kas saistīti ar Eiropu. Es esmu gatavs sadarboties ar jums jebkādā veidā, lai palīdzētu to sasniegt.

Paldies par uzmanību.