# Eiropas ombuda runa - Konstitucionālo jautājumu komiteja, Brisele, 2001. gada 5. marts, ombuda statūtu 3. panta grozījumi (referents: Almeida Garrett), Eiropas ombuda Jacob Söderman piezīmes - Autors: Eiropas ombuds - Datums: 2001-03-05T00:00+01:00[Europe/Paris] - [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/speech/lv/307) --- Priekšsēdētāja kungs! Godātie Komitejas locekļi! Es vēlos pateikties jums par man doto iespēju runāt par ierosinātajiem ombuda statūtu 3. panta grozījumiem. Atcerieties, ka es jau izklāstīju savu viedokli par šo jautājumu Jūsu 2000. gada 24. maija sanāksmē. Šajā sakarā es izplatīju piezīmi par valstu ombudu tiesībām attiecībā uz jautājumiem, kurus mēs šodien apspriedīsim. Es šo piezīmi no jauna daru pieejamu šajā sanāksmē tiem, kam tā ir vajadzīga. Turklāt mans birojs ir sniedzis visu referentes pieprasīto informāciju un ir atbildējis uz visiem viņas uzdotajiem jautājumiem, lai izpildītu savu uzdevumu. Vissvarīgākais ir tas, ka mana administratīvā departamenta vadītājs João Santanna kungs izstrādāja juridisku atzinumu kā atbildi uz juridisko atzinumu, ko Eiropas Parlamenta Juridiskais dienests sagatavoja 2000. gada 27. septembrī. Es vēlos izmantot šo iespēju, lai pateiktos referentei Almeida Garrett kundzei par viņas apņēmīgo un profesionālo darbu. Esmu pateicīgs arī Komisijas priekšsēdētāja vietniecei Loyola de Palacio par viņas atklāto ieguldījumu debatēs. Esmu pārliecināts, ka jūs visi tagad zināt par Eiropas ombuda lomu un veidu, kā ombuds darbojas. Šajā sanāksmē esmu darījis pieejamus jaunākos statistikas datus par savu Eiropas Ombuda darbu. Pirms detalizēti aplūkoju ierosinātās izmaiņas manā nolikumā, es vēlētos uzsvērt, ka Kopienas iestādes un struktūras jau no paša sākuma ir pozitīvi sadarbojušās ar maniem pieprasījumiem. Statistika liecina, ka daudzos gadījumos iestādes ir atrisinājušas sūdzības tieši ar sūdzības iesniedzējiem vai pieņēmušas manus priekšlikumus par mierizlīgumu. Protams, laiku pa laikam ir bijuši strīdi un domstarpības, kas ir normāli šāda veida attiecībās, bet kopējā aina ir bijusi ļoti pozitīva. Kā pirmā Eiropas Ombuda biroja īpašniece es izmantoju savas pirmās pilnvaras, lai izveidotu pilnībā funkcionējošu biroju un izveidotu efektīvas un lietderīgas darba metodes. Šo procesu cieši uzraudzīja Eiropas Parlaments un jo īpaši tā Lūgumrakstu komiteja. Izskatot manu 1998. gada ziņojumu, Lūgumrakstu komiteja ņēma vērā manu viedokli, ka, manuprāt, ir jāmaina ombuda statūti. Es apgalvoju, ka, veicot izmeklēšanu, man vajadzētu būt tiesībām iegūt informāciju un piekļūt dokumentiem. Referente Lūgumrakstu komitejas ziņojumam par manu 1998. gada ziņojumu (A4-0119/99) bija Laura de Esteban Martin. Komiteja atbalstīja vajadzību mainīt manu statūtu 3. pantu. Eiropas Parlaments 1994. gada 9. martā pieņēma Lēmumu 94/262, mudinot Institucionālo lietu komiteju turpināt ombuda statūtu grozīšanu. Tā norādīja, ka šāds grozījums ir "būtisks, lai Eiropas pilsoņi varētu pilnībā uzticēties ombuda darbam". Tā kā Parlamentam nebija laika sākt procedūru pirms vēlēšanām, es atjaunoju priekšlikumu par Nolikuma grozīšanu vēstulē, ko nosūtīju Parlamenta priekšsēdētājam 1999. gada 13. decembrī. Es ierosināju pantā mainīt trīs punktus: * Pirmkārt, būtu jāsvītro iespēja atteikt ombudam tiesības iepazīties ar lietu, pamatojoties uz „pienācīgi pamatotiem iemesliem saistībā ar slepenību". * Otrkārt, noteikums, ka Kopienas iestāžu un struktūru ierēdņi un pārējie darbinieki "runā savu administrāciju vārdā un saskaņā ar to norādījumiem, un viņiem joprojām ir saistošs pienākums glabāt dienesta noslēpumu", manuprāt, nav pieņemams. * 1999. gadā Eiropas Komisija interpretēja šo punktu tā, lai secinātu, ka komisāram kā iestādes loceklim nav pienākuma liecināt pēc ombuda pieprasījuma. Es uzskatu, ka komisāriem vajadzības gadījumā ir jāliecina ombudam. Attiecībā uz piekļuvi dokumentiem ir svarīgi uzsvērt, ka to lietu skaits, kurās ombuds ir nolēmis pārbaudīt dokumentus, ir diezgan mazs. Es neesmu izmantojis šo iespēju vairāk nekā divdesmit reizes vairāk nekā piecu gadu darbības un vairāk nekā 1000 izmeklēšanu laikā. Nekad nav bijušas grūtības pārbaudīt Padomes un Parlamenta rīcībā esošos dokumentus. Tomēr vārdi "pienācīgi pamatots pamatojums" ir izraisījuši daudzas ilgstošas diskusijas ar Komisijas dienestiem pirms dokumentu publiskošanas. Pēdējais šāds incidents joprojām nav pilnībā atrisināts. Dažos gadījumos Komisija ir atļāvusi pārbaudi tikai pēc tam, kad es draudēju lūgt Eiropas Parlamenta palīdzību, lai saņemtu atļauju pārbaudīt dokumentus. Šīs problēmas ir samazinājušas laiku, kas man ir pieejams sūdzību izskatīšanai, un ir izraisījušas nepamatotu kavēšanos pilsoņu lietu slēgšanā. Pēdējā problēma, kas joprojām turpinās, attiecas uz pilnīgi nekaitīgiem darbā pieņemšanas procedūras dokumentiem. Attiecīgā pārbaude tika veikta 30. janvārī. Pretēji iepriekšējai praksei Komisijas pārstāvji atteica mums atļauju kopēt dokumentus vai kopēt tos ar roku. Tā kā mutiskās sarunas nepalīdzēja, mēs 19. februārī nosūtījām vēstuli Komisijas priekšsēdētājam. Līdz šim mēs esam saņēmuši divus no trim attiecīgajiem dokumentiem. Tie ir diezgan nekaitīgi darbā pieņemšanas procedūras dokumenti. Ombuda statūtos pašlaik ir diezgan neveiksmīgs formulējums attiecībā uz liecinieku uzklausīšanu. Tas liek domāt, ka lieciniekiem ir jāpieturas pie tā, lai pateiktu, ko viņu priekšnieki viņiem ir uzdevuši. Liecinieku nopratināšana ir būtisks instruments, kas ļauj noskaidrot patiesību lietā. Tāpēc Statūtu pašreizējais formulējums ir pilnīgi nepiemērots. Es neuzskatu, ka kādā dalībvalstī ir šāds noteikums. Ir svarīgi atzīmēt, ka šim formulējumam nav juridiska pamata Civildienesta noteikumos, kas attiecas tikai uz nepieciešamību piešķirt atļauju darbiniekiem, kuri piedalās kā liecinieki. Attiecībā uz komisāru uzklausīšanu ir bijis viens gadījums, kad man būtu bijis jāuzklausa komisārs kā liecinieks, lai noskaidrotu jautājumus par vienu dokumentu, kas izmeklēšanas laikā bija radījis zināmas šaubas. Komisija pieņēma manu lūgumu uzklausīt visus pārējos lieciniekus šajā lietā, bet noraidīja manu lūgumu uzklausīt komisāru. Tā norādīja, ka ombuda statūtu noteikums neattiecas uz komisāriem. Šajā gadījumā komisāram nebija nekādu aizdomu, bet viņš varēja viegli atbildēt uz manu jautājumu ar vienkāršu paskaidrojumu. Jāatzīmē, ka gan OLAF, gan nesen izveidotajam Eiropas datu aizsardzības inspektoram ir neierobežota piekļuve informācijai, kas tiem nepieciešama izmeklēšanai. Ņemot to vērā, kāpēc ombudam, kas pārstāv pilsoņus, arī nebūtu neierobežotas piekļuves? Demokrātiskā sabiedrībā iedzīvotāji noteikti saprot, ka visiem nevar piekļūt visiem dokumentiem un visai informācijai. Taču tas dod viņiem pārliecību par ombuda darbībām, ja viņi zina, ka viņam ir piekļuve visiem dokumentiem, un var tos pārbaudīt, lai pārliecinātos par lietas patiesumu, pat ja viņš nevar tos atbrīvot. Kā jau teicu iepriekš, ombudam un viņa darbiniekiem, protams, ir saistoši tie paši konfidencialitātes noteikumi, kas attiecas uz visiem pārējiem Eiropas Savienības ierēdņiem. Es vēlos uzsvērt, ka priekšlikums ļaut ombudam uzklausīt komisāru liecības nav ombuda mēģinājums pārņemt Komisijas politisko uzraudzību. Manuprāt, tas ir tikai pārpratums. Ierosinātā pārskatīšana attiecas tikai uz pienācīgas informācijas iegūšanu izmeklēšanai, nevis uz ombuda kompetenci vispār. Es bieži esmu skaidri norādījis, ka ombuds uzrauga tikai administratīvās, nevis likumdošanas vai politiskās darbības. Lai gan esmu saņēmis daudzas sūdzības par Eiropas Parlamenta un atsevišķu EP deputātu politisko darbu, es vienmēr esmu slēdzis šāda veida sūdzību kā nepieņemamu. Taču ir situācijas, kad politiskās struktūras pieņem tikai administratīvus lēmumus, kā to bieži dara Eiropas Parlamenta kvestori. Mēs dažkārt esam sākuši izmeklēšanu šādos gadījumos un esam pilnībā sadarbojušies ar Parlamentu un tā administrāciju. Vienā gadījumā kvestoru priekšsēdētājs uzņēmās iniciatīvu personīgi piedalīties pārbaudē, ko es veicu, un sniedza visu nepieciešamo informāciju. Tāpēc ierosinājums, ka ierosinātais jaunais noteikums novestu pie Parlamenta deputātu kā manu liecinieku uzklausīšanas, šķiet pilnīgi nevietā. Sadarbība, ko Parlaments man ir devis, parāda, ka tas saprot, ka politiķi laiku pa laikam var būt atbildīgi par administratīviem uzdevumiem. Piecu ar pusi gadu laikā, kopš strādāju par Eiropas ombudu, es nekad neesmu saņēmis sūdzību pret Padomi, kas kādu valdības locekli saistītu ar kādu jautājumu. Es arī neparedzu šādas sūdzības saņemšanu nākotnē, jo Padome reti nodarbojas tieši ar pilsoņiem. Par Padomi saņemtās sūdzības attiecas uz personāla un darbā pieņemšanas jautājumiem un strīdiem par piekļuvi dokumentiem. Šis priekšlikums faktiski attiecas uz komisāriem. Eiropas Komisija ir pati administrācija, kas ikdienā sazinās ar Eiropas iedzīvotājiem, apvienībām un uzņēmumiem. Tā ir arī Savienības galvenā izpildiestāde. To vada komisāru kolēģija, kurai ir gan politiska, gan administratīva loma, kas ir līdzīga daudzu valdības locekļu lomai daudzās dalībvalstīs. Kad komisāri īsteno savu politisko lomu likumdošanas iniciatīvu uzņemšanā vai tīri politisku jautājumu risināšanā, tos uzrauga nevis ombuds vai tiesas, bet tikai Eiropas Parlaments. Tomēr mēs visi zinām, ka dažiem komisāriem, pildot savus pašreizējos pienākumus, ir daudz administratīvu pienākumu un pienākumu. Viņi ir iestāžu darbinieki EK līguma 288. panta nozīmē. Šāda veida gadījumi tika uzsvērti Neatkarīgo ekspertu komitejas ziņojumos 1999. gadā. Līdz šim Eiropas Ombuds ir saņēmis ļoti maz sūdzību par Eiropas komisāriem. Es varu atgādināt vismaz trīs lietas, kurās attiecīgie komisāri ir rakstiski pauduši savu viedokli par izmeklējamo jautājumu. To darot, viņi nekad pat nav ierosinājuši, ka viņiem nevajadzētu atbildēt ombudam vai ka attiecīgais jautājums nav administratīva darbība. Manuprāt, nav iespējams pieņemt domu, ka komisāriem nevajadzētu būt pienākumam palīdzēt novērst administratīvas kļūmes, kas vērstas pret Eiropas pilsoņiem. Ja šāda augstprātīga attieksme dominēs, kā vispār būs iespējams veicināt labas attiecības starp Eiropas Komisiju un tās pilsoņiem? Un kā šāda attieksme atbilstu pārskatatbildības principam, kas būtu jānostiprina Komisijas Baltajā grāmatā? Ir ierosināts, ka Eiropas ombuds meklē politisku lomu, ierosinot statūtu grozījumus. Es esmu bijis ombuds jau vairāk nekā vienpadsmit gadus. Es nāku no ombuda tradīcijas, kas stingri domā, ka politika ir politiķu interesēs un ka ombudam ir jāpaliek ārpus šīs jomas. Līdz šim esmu iesniedzis izskatīšanai Eiropas Parlamentā piecus gada ziņojumus. Visu šo laiku man nekad nav pārmests, ka esmu pārkāpis savas pilnvaras šajā ziņā. Tāpēc es noraidu šo ierosinājumu kā pilnīgi nepamatotu. Es atvainojos, ka esmu runājis tik ilgi. Nobeigumā vēlos teikt, ka visas manas darbības ir balstītas uz sūdzībām, ko man iesnieguši Eiropas pilsoņi. Mans nodoms nav nepamatoti apgrūtināt vai kritizēt Eiropas iestādes un struktūras to darbībā, bet gan parādīt tām, kā uzlabot to attiecības ar pilsoņiem un tādējādi palielināt uzticēšanos Eiropas Savienībai. Paldies par uzmanību.