Ievads

1. 1995. gada jūlijā Eiropas Parlaments mani ievēlēja par pirmo Eiropas ombudu, un tā paša gada septembrī es Eiropas Kopienu Tiesā svinīgi apsolīju pildīt savus pienākumus pilnīgi neatkarīgi un objektīvi. Tātad es esmu bijis amatā nedaudz vairāk nekā gadu.

Manu šodienas prezentāciju būtībā veido trīs daļas. Vispirms es jums paskaidrošu Eiropas Ombuda nostāju to tiesību tiesiskās aizsardzības sistēmā, kas Eiropas pilsoņiem piešķirtas ar dibināšanas līgumiem. Pēc tam es dalīšos ar jums savā iepriekšējā gada pieredzē un, visbeidzot, komentēšu Eiropas pilsonības nākotni un Eiropas ombuda nostāju.

Tiesībsargs tiesiskās aizsardzības sistēmā

2. Kopienu tiesībās privātpersonām piešķirto tiesību tiesisko aizsardzību pirmām kārtām nodrošina Tiesa, Pirmās instances tiesa un valsts tiesas. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 173. pants ļauj privātpersonām celt prasību tiesā par Kopienas iestāžu pieņemtiem aktiem, tomēr attiecībā uz vispārpiemērojamiem aktiem, tikai ar sarežģītu nosacījumu, ka apstrīdētais akts prasītāju skar "tieši un individuāli". Ciktāl šādu aktu īstenošana ir Kopienu iestāžu kompetencē, privātpersona parasti var apstrīdēt izpildāmo aktu abās Kopienu tiesās Luksemburgā un šādas prasības ietvaros atsaukties uz vispārpiemērojama akta nepiemērojamību. Ciktāl valsts iestādēm ir jāveic vispārpiemērojami akti - un es vēlos uzsvērt, ka lielāko daļu Kopienu tiesību aktu pārvalda valsts iestādes - , varēs valsts tiesās apstrīdēt pasākumus, ar kuriem valsts iestādes īsteno Kopienu tiesību aktus, un šādas prasības ietvaros apgalvot, ka vispārpiemērojams Kopienu tiesību akts, kas ir pamatā valsts īstenošanas pasākumam, ir prettiesisks. Izskatot šo jautājumu, valsts tiesa var izmantot Romas līguma 177. pantā paredzēto procedūru, lai uzdotu Tiesai prejudiciālus jautājumus.

2.1. Ja indivīds uzskata, ka dalībvalsts ir pārkāpusi viņa tiesības, kas izriet no Kopienu tiesībām, viņam principā ir jāvēršas arī valsts tiesās vai, attiecīgā gadījumā, pie valsts ombuda. Indivīds var arī uzskatīt, ka viņa intereses tiek aizsargātas, iesniedzot sūdzību Eiropas Komisijā, kas saskaņā ar Līguma 155. pantu ir nepieciešama, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu piemērošanu; lai atvieglotu sūdzību iesniegšanu, Komisija Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi standarta veidlapu (OV 1989, C 26, 6. lpp.). Personu sūdzības patiešām ir Komisijas vissvarīgākais avots dalībvalstu neatbilstību atklāšanai. Šādas sūdzības rezultātā Komisija galu galā var nolemt celt prasību pret attiecīgo dalībvalsti saskaņā ar 169. pantu. Jautājums par to, vai Komisijai ir pienākums izskatīt iesniegto sūdzību, tiek apstrīdēts; tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka privātpersona nevar celt prasību pret Komisiju, pamatojoties uz to, ka Komisija nav cēlusi prasību par dalībvalsts pienākumu neizpildi (skat. it īpaši 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‐87/89 Sonito , Recueil , I‐1981. lpp.). Komisija parasti informē sūdzības iesniedzējus, ka, pirmkārt, valsts tiesām ir jānodrošina, ka valsts iestādes piemēro Kopienu tiesību aktus ar nosacījumu, ka attiecīgās tiesību normas ir tieši un nekavējoties piemērojamas, un vajadzības gadījumā jāpiespriež attiecīgajai dalībvalstij atlīdzināt kaitējumu, kas indivīdam varētu būt nodarīts attiecīgo Kopienu tiesību normu pārkāpuma dēļ.

2.2. Ja persona uzskata, ka ir pārkāptas tās tiesības, tā var arī izvēlēties iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam. Līdz Māstrihtas līgumam tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam bija paredzētas tikai Parlamenta Reglamentā. Šīs tiesības tika oficiāli atzītas Māstrihtas līgumā un tagad ir paredzētas Romas līguma 8.D un 138.D pantā, un tāpēc tās ir Eiropas pilsonības jēdziena neatņemama sastāvdaļa. Lūgumrakstus izskata viena no Parlamenta pastāvīgajām parlamentārajām komitejām, kas ļoti bieži lūdz Eiropas Komisiju izmeklēt šo jautājumu. Ja dalībvalsts neievēro noteikumus, attiecīgā persona var būt ieinteresēta vērsties ar šo jautājumu Parlamentā, nevis tieši pie Eiropas Komisijas, jo Parlaments var izdarīt spiedienu uz Komisiju, lai tā izskatītu šo jautājumu attiecībā pret attiecīgo dalībvalsti.

2.3. Visbeidzot, mēs nonākam pie Eiropas ombuda amata, kas tika izveidots arī ar Māstrihtas līgumu kā Eiropas pilsonības jēdziena sastāvdaļa. Romas līgumā tika iekļauts 8.d un 138.e pants, saskaņā ar kuriem ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības vērsties pie ombuda saistībā ar Kopienas struktūru un iestāžu pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesas funkcijas, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa.

Tādējādi mēs redzam, ka ombuda loma Kopienas tiesību aktu pareizas piemērošanas uzraudzībā ir būtiski ierobežota tādā nozīmē, ka valsts iestāžu veiktā piemērošana ir izslēgta no kompetences jomas. Es vēlos atkārtot, ka lielāko daļu Kopienas tiesību aktu pārvalda valsts iestādes. Tāpēc kontrole ar šo administrāciju valsts līmenī ir jāveic kompetentajai struktūrai, piemēram, valsts ombudam, un tas uzsver, ka ir vajadzīga zināma sadarbība starp Eiropas ombudu un viņa kolēģiem dalībvalstīs; Šis ir temats, pie kura es atgriezīšos vēlāk šajā dokumentā.

Pagājušajā gadā paveiktais darbs

3. Šis Eiropas Ombuda kompetences jomas ierobežojums, uz kuru mēs tikko atsaucāmies, lielā mērā izskaidro saņemto nepieņemamo sūdzību lielo skaitu. Šķiet, ka daudzi pilsoņi nav uztvēruši ierobežojumu un tādēļ vēršas pie Eiropas ombuda, saskaroties ar Kopienas problēmu, kas ir valsts pārvaldes iestāžu rokās. Lai labotu šo situāciju, es un mans birojs esam veltījuši ievērojamas pūles sabiedrības informēšanai par jauno iestādi un tās kompetences jomu.

3.1. Līdz šim ir saņemtas aptuveni 1000 sūdzības, no kurām aptuveni 700 ir izskatītas. No tiem aptuveni 150 ir nosūtīti Kopienas iestādei, lai tā lemtu par sūdzības priekšmetu, un gandrīz visi no tiem attiecas uz Eiropas Komisiju, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka Komisija ir Kopienas iestāde, kas galvenokārt pieņem lēmumus, kuriem ir tieša ietekme uz pilsoņiem. Līdz šā gada septembra beigām bija pabeigtas 27 lietas; 11 gadījumos tika panākts mierizlīgums starp attiecīgo iestādi un sūdzības iesniedzēju, un tikai vienā gadījumā es uzskatīju par lietderīgu izteikt kritisku komentāru par iestādi. Šī situācija lielā mērā ir saistīta ar to, ka Eiropas Komisija ir pieņēmusi ļoti pozitīvu attieksmi. Iemesls, kāpēc apstrāde ir pabeigta tikai tik mazās sūdzībās, jo īpaši ir saistīts ar termiņiem, kas attiecas uz procedūru. Iestādei, pret kuru ir vērsta sūdzība, ir trīs pilni kalendārie mēneši (4 mēneši ar tulkojumu), lai iesniegtu savus pirmos komentārus par sūdzību, un pēc tam sūdzības iesniedzējam ir pilns kalendārais mēnesis, lai iesniegtu savus komentārus par komentāriem. Šo termiņu dēļ tikai šoruden bija iespējams uzsākt tiesas procesus, lai rastu mierizlīgumu starp sūdzības iesniedzēju un attiecīgo iestādi, vai uzsākt padziļinātu izmeklēšanu. Ir skaidrs, ka tikai gada beigās var novērtēt visas lietas, kurās prasītājs ir guvis zināmus panākumus; Valstu pieredze liecina, ka tas notiek 10-15 procentos gadījumu.

Jums izdalītajā materiālā jūs atradīsiet sīkāku informāciju par (dažiem?) konkrētiem gadījumiem, kā arī vairāk statistikas elementu.

Attiecībā uz visbiežāk sastopamajiem sūdzību objektiem ir grūti iegūt šo informāciju no statistikas. Starp visbiežāk sastopamajiem jautājumiem, manuprāt, ir iespējams minēt iespējamu kavēšanos lietu izskatīšanā, iespējamus atteikumus sniegt informāciju un apgalvojumus par pārkāpumiem Eiropas civildienesta darbā pieņemšanas procedūrās.

Attiecībā uz prasību ģeogrāfisko sadalījumu redzams, ka šādām valstīm ir proporcionāli vairāk prasību nekā to īpatsvars Kopienas iedzīvotāju kopskaitā: Spānija, Portugāle, Anglija, Īrija, Austrija, Beļģija, Luksemburga, Somija un Dānija. Beļģijas un Luksemburgas gadījumā tas, iespējams, ir izskaidrojams ar to, ka Kopienas iestādes atrodas šajās divās valstīs.

3.2. Līgumā ir paredzēts, ka ombuds var veikt izmeklēšanu "pēc savas iniciatīvas". Starpposmā es pēc savas iniciatīvas esmu uzsācis trīs izmeklēšanas. Vissvarīgākais jautājums ir pārredzamība Kopienā, nevis pārredzamības variants, ko sauc par publisku piekļuvi. Parakstot Māstrihtas līgumu, dalībvalstis pieņēma deklarāciju, kurā pauda apņemšanos nodrošināt pārredzamību (1). Lai īstenotu šo deklarāciju, Padome un Komisija 1993. gada beigās pieņēma Rīcības kodeksu par publisku piekļuvi to dokumentiem. Tomēr citas kopienas iestādes un struktūras turpināja dzīvot tumsā. Ņemot to vērā un to, ka daudzas no manam birojam iesniegtajām sūdzībām attiecās uz atteikumu sniegt informāciju, šā gada vasarā es vērsos pie citām Kopienas iestādēm un struktūrām, lai jautātu, vai tās plāno pieņemt noteikumus, kas ir līdzīgi Komisijas un Padomes noteikumiem. Pirmās saņemtās atbildes ir pozitīvas, un es ceru, ka tās, kuru joprojām trūkst, var raksturot tādā pašā veidā.

Es savukārt esmu konstatējis, ka manā birojā sabiedrībai var būt pieejamas sūdzības, ja vien sūdzības iesniedzējs nav pieprasījis konfidencialitāti. Esmu arī nodrošinājis publisku piekļuvi attiecīgās iestādes pirmajiem apsvērumiem par sūdzību. Tomēr atlikušajā procedūras daļā līdz galīgā lēmuma pieņemšanai lietā sabiedrības piekļuves princips nav piemērojams, lai veicinātu iespēju panākt izlīgumu starp sūdzības iesniedzēju un iestādi. Es aprakstīju šo praksi savā 1995. gada ziņojumā, kas Parlamentam tika iesniegts šā gada pavasarī, un Parlaments neizteica nekādus iebildumus; Gluži pretēji, reakcija bija pozitīva. Tomēr Parlaments uzskatīja, ka biežāk varētu izmantot pilnvaras uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas.

No abām pārējām iniciatīvām viena attiecas uz tiesībām uz informāciju saistībā ar Kopienas iestāžu organizētajiem konkursiem, bet otra attiecas uz sūdzības iesniedzēja tiesībām Komisijas īstenotā procedūrā, lai noteiktu, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ja šāda procedūra ir balstīta uz sūdzību (procedūras, kas ir bijušā 169. panta darbības joma).

3.3. Attiecībā uz jau pabeigtajiem jautājumiem, manuprāt, ir vērts pieminēt šādus: Kā jau minēju, Eiropas Komisijas uzdevums ir nodrošināt Kopienas tiesību aktu piemērošanu. Attiecībā uz īstenošanas nodrošināšanu dalībvalstīs Komisija ir apgalvojusi, ka tai ir rīcības brīvība, lai noteiktu, vai dalībvalsts neievēro noteikumus, un ka tāpēc es nevaru veikt izmeklēšanu par šo Komisijas darbību. Es savukārt esmu apgalvojusi, ka, neraugoties uz rīcības brīvību, ir jāievēro tiesību principi un laba administratīvā rīcība un ka man ir kompetence pārbaudīt, vai tas tā ir bijis konkrētajā gadījumā. No otras puses, ir skaidrs, ka mana kompetence ir tāda, ka Komisijas rīcības brīvība atspoguļo drīzāk politiska rakstura elementus, kurus Komisija var likumīgi ņemt vērā. Šķiet, ka mans viedoklis ir dominējis.

3.4. Pievēršoties nepieņemamām sūdzībām, kā jau teicu, liela daļa no tām attiecas uz valsts iestādēm vai gadījumos, kad tās darbojas saskaņā ar Kopienas noteikumiem vai jomās, ko reglamentē tikai valsts tiesību akti. Tas mani ir iedvesmojis sākt sadarbību ar valstu ombudiem vai līdzvērtīgām struktūrām. Lielākajā daļā dalībvalstu ir valsts ombuds; Luksemburgā un Vācijā ir izveidota parlamentāra lūgumrakstu komiteja. Beļģijā ir divi reģionālie ombudi — viens Flandrijā un otrs Valonijā. Itālijā ir arī reģionālie ombudi, lai gan valsts biroji tiek plānoti gan Itālijā, gan Grieķijā.

Seminārā, kuru es organizēju septembra beigās Strasbūrā un kurā bija pārstāvēti visi valstu ombudi vai līdzvērtīgas struktūras, mēs vienojāmies sākt sadarbību, lai veicinātu Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu Eiropas pilsoņu labā. Piedalījās arī Eiropas Komisija un Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja.

Sadarbība, kas tiek īstenota pilnīgi vienlīdzīgi un ar lielu elastību, jo īpaši ir vērsta uz to, lai pilsonis pēc iespējas ātrāk varētu vērsties kompetentajā iestādē viņa lietas izskatīšanai. Turklāt tiks pētīta iespēja organizēt kopīgus seminārus, veikt savstarpējas vizītes un apmainīties ar informāciju, lai uzlabotu zināšanas par Kopienas tiesību aktiem visos līmeņos. Visos birojos tiks iecelts darbinieks, kas būs īpaši atbildīgs par sadarbības veicināšanu ar citiem birojiem.

Es ceru, ka šī sadarbība, kas pilnībā tika iecerēta saskaņā ar sākotnējo Spānijas 1990. gada iniciatīvu, būs pēc iespējas veiksmīga un veicinās Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu visos līmeņos gan Kopienas iestādēs, gan dalībvalstīs.

Noslēguma pārdomas

4. Man bieži jautā, vai Eiropas ombudam piešķirtā kompetence ir pārāk šaura. Šajā runā es ceru, ka esmu sniedzis atbildi uz šo jautājumu tādā nozīmē, ka ierobežojums nekavē konstruktīvu sadarbību ar citām iestādēm, kas nodrošina Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu, proti, Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteju, Eiropas Komisiju vai dalībvalstu ombudiem. Faktiski viena no šīm struktūrām gandrīz vienmēr ir kompetenta palīdzēt pilsonim, un tāpēc ir svarīgi spēt elastīgi un efektīvi sadarboties, lai sniegtu pilsonim šo palīdzību. Es darīšu visu iespējamo, lai sadarbība būtu veiksmīga.

Ja sadarbība neizdodas, kompetentajām iestādēm būs jāapsver, vai būtu jāpaplašina Eiropas Ombuda kompetences joma. Pat ja tiktu pieņemts šāds lēmums, ombuds varētu īstenot savas pilnvaras tikai ciešā sadarbībā ar valstu struktūrām, pirmkārt un galvenokārt ar dalībvalstu ombudiem; varētu apsvērt iespēju paredzēt, ka tikai tad, ja ombuda centieni ir nesekmīgi, ombuds var nodot lietu viņiem izskatīšanai.

Cik man zināms, Starpvaldību konference nav ieinteresēta jautājumā par iespējamu kompetences jomas paplašināšanu.

4.1. Tomēr konferencē tiks izskatīti jautājumi, kas varētu interesēt Eiropas Ombudu, piemēram, attiecībā uz pārredzamību. Es personīgi uzskatu, ka būtu lietderīgi Līgumā oficiāli atzīt principu par publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem. Nevar izslēgt, ka šāda atzīšana varētu novest pie tā, ka Kopienas pārvaldes iestādes pieņem pozitīvāku attieksmi attiecībā uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi.

Pirmajā ombuda amatā man diemžēl ir radies iespaids, ka ar Līgumu pilsoņiem piešķirto tiesību efektīva īstenošana praksē saskaras ar daudziem šķēršļiem, piemēram, diplomu un diplomu atzīšanā. Nevajadzētu izslēgt, ka būtu lietderīgi sīkāk izpētīt, kā varētu īstenot pilsoņu tiesības, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties.

Vēl viens jautājums, kas mani personīgi interesē, ir iespēja Savienībai pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, pat ja pievienošanās maz ietekmētu manu ombuda pienākumu izpildi, ņemot vērā, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru - un tagad arī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību F pantu - Kopienas iestādēm gadiem ilgi ir bijis pienākums ievērot cilvēktiesības, ko garantē Konvencija. Tomēr es uzskatu, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība parādītu savu vēlmi būt daļa no starptautiskās juridiskās kopienas.

Tie visi ir priekšlikumi, kuriem, manuprāt, būtu jāgūst panākumi, jo to mērķis ir padarīt Savienību humānāku un sociālāku.

Es savā līmenī, izskatot sūdzības un pieņemot pamatotas iniciatīvas, strādāšu pie tā paša mērķa sasniegšanas.

Es pateicos par jūsu uzmanību.

(1) Deklarācija Nr. 17 par tiesībām piekļūt informācijai:
"Konference uzskata, ka lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamība stiprina iestāžu demokrātisko raksturu, kā arī sabiedrības uzticēšanos administrācijai. Tādēļ Konference iesaka Komisijai līdz 1993. gadam iesniegt Padomei ziņojumu par pasākumiem, lai uzlabotu sabiedrības piekļuvi iestādēm pieejamai informācijai."