Kad vasaras naktī Vidusjūrā nomirst 600 cilvēku, kuru ceļojums ir zināms vai kuru vairākas stundas un dažādos laikos ir pieredzējusi ES aģentūra, divu dalībvalstu iestādes, pilsoniskā sabiedrība un privāti kuģi un laivas, ceļojums un noslīkšana, kas faktiski ir skaidri redzams, ir viens acīmredzams jautājums, lai atbildētu uz jautājumu “Kā tas notika”?

Otrs jautājums ir, kā mēs novērtējam vai uzņemamies savu kolektīvo atbildību?

Tie, kas ir ārpus mūsu tiešās kontroles un gūst labumu no cilvēku ciešanām un izmisuma, paši uzņemas atbildību. Bet kas notiek, ja neaizsargāti cilvēki nonāk mūsu Eiropas kontroles zonā un mums ir izvēle?

Politikas veidotāji bieži atsaucas uz Eiropas vērtībām, paužot atbalstu pamattiesībām.

Tieši par to, kā cilvēka pamattiesības, tiesības uz dzīvību, pārdzīvo kontaktus ar tiem, kuru pienākums ir pārvaldīt mūsu robežas, mans birojs veic izmeklēšanu, un tā tiks publicēta nākamo desmit dienu laikā. Es šobrīd nevēlos iepriekš paredzēt šīs izmeklēšanas konstatējumus, tāpēc manas piezīmes attieksies uz plašāku kontekstu.

Pēc Adriana kuģa bojāejas es pamanīju oficiālo atbildi.

Tika pausta patiesa līdzjūtība un bažas, bet jautājums par to, “kā tas notika?”, lai gan tika uzdots, netika nekavējoties vai līdz šim nav atbildēts.

Šāda mēroga traģēdija parasti prasītu neatkarīgu tiesu ekspertīzi, publisku izmeklēšanu, bet drīz kļuva skaidrs, ka šāda izmeklēšana nenotiks vai nenotiks.

Man nav nekādas lomas attiecībā uz dalībvalstīm, bet es nolēmu sākt izmeklēšanu par tādas ES aģentūras darbībām, kura ir manās pilnvarās, lai konkrēti pārbaudītu, kā Frontex ievēro savas saistības pamattiesību jomā ne tikai šajā incidentā, kad tā bija klāt noteiktos punktos, bet arī kopumā piedaloties meklēšanas un glābšanas operācijās Vidusjūrā.

Šī izmeklēšana notiek vienlaikus ar Grieķijas ombuda Pottakis izmeklēšanu par Grieķijas iestāžu rīcību Adrianas traģēdijā. Mēs ceram, ka šīs izmeklēšanas var kopīgi radīt ievērojamu skaidrību par to, kas notika pagājušā gada jūnijā, un var pat nodrošināt modeli turpmākām izmeklēšanām, ja nav vienota pārskatatbildības mehānisma.

Frontex nav galvenā atbildīgā par meklēšanas un glābšanas operācijām. Tas ir dalībvalstu iestāžu ziņā, tomēr es uzskatīju, ka ir svarīgi uzsvērt tādas aģentūras lomu, kas darbojas ES pilsoņu vārdā.

ES robežu drošības arhitektūras dēļ pārskatatbildības nepilnības ir neizbēgamas, taču ietekme ir arī politikas izvēlēm. 

Frontex nedarbojas vakuumā, un izpratne par sistēmu, kurā tā ir integrēta, ir būtiska, lai atbildētu uz jautājumu “kā tas notika?”.

2014. gadā tika izbeigta ES finansētā proaktīvā meklēšanas un glābšanas operācija Mare Nostrum, ko vadīja Itālijas iestādes.

ES Pamattiesību aģentūra ir dokumentējusi vairākus gadījumus, kad vairākas dalībvalstis vai nu apdraud NVO, kas iesaistītas līdzīgās proaktīvās glābšanas operācijās, vai faktiski sauc pie atbildības par tām. Tam ir jāliek jautājums par patieso, nevis retorisko prioritāti glābt dzīvības.

Proaktīva glābšana tiek uzskatīta par migrantu „vilcējfaktoru”. Tāpēc spriedze starp pienākumu glābt dzīvības un pienākumu atturēt no robežšķērsošanas liek Frontex līdzsvarot savu robežu aizsardzības lomu ar savu pienākumu ievērot tiesības uz dzīvību.

Aģentūru tagad sauc par “krasta apsardzi”, bet tās pilnvaras un misija ir nepietiekamas. Tā ir novērošanas, bet ne glābšanas instruments, un to vēl vairāk ierobežo tas, ka tikai dalībvalstu iestādēm ir likumīgas tiesības vadīt un koordinēt meklēšanas un glābšanas misijas.

Frontex var izvēlēties, kā reaģēt uz ārkārtas situācijām jūrā, ko tā atklāj, veicot uzraudzību, jo īpaši to, kā tā sazinās ar valstu iestādēm un pieņem lēmumus par ārkārtas signālu izsniegšanu. Tomēr tās atkarība no dalībvalstu labticības ir ļoti svarīga tās spējai izpildīt savus pienākumus pamattiesību jomā un līdz ar to arī ES spējai to darīt.

Bet kas notiek, ja Frontex apšauba dalībvalsts labticību? Ko darīt, ja rīkojumi, kas tai ir jāievēro, ir apšaubāmi?

Frontex ir pamats apšaubīt, vai dažas dalībvalstis ievēro savus pienākumus pamattiesību jomā. ES Birojs krāpšanas apkarošanai ir konstatējis, ka Frontex uzraudzības līdzekļi ir apzināti novirzīti, lai izvairītos no tā, ka tiek novēroti “pushbacks”. Tas kopā ar citiem incidentiem rada nopietnus jautājumus par Frontex attiecībām ar valstu iestādēm un par tās izpratni par tās pienākumiem pamattiesību jomā šādos apstākļos.

Ja Frontex ir pienākums glābt dzīvības, bet trūkst juridisko un citu instrumentu, kas tai vajadzīgi, lai to darītu, vai dažkārt tiek apšaubīta dalībvalstu labticība, tad tam noteikti ir jābūt ES likumdevēju rūpju jautājumam.

Esmu vairākkārt interesējies par Frontex, un šī pārbaude turpināsies un paplašināsies ne tikai attiecībā uz Frontex, bet arī attiecībā uz daudzām ES iestādēm, jo ES arvien vairāk uzņemas praktiskas izpildstruktūras lomu visos jautājumos, sākot no patvēruma pieprasījumu apstrādes un vakcīnu iepirkuma līdz bruņojuma piegādei - tie visi ir jautājumi, kas būtiski ietekmē personu pamattiesības.

Dzīvības glābšana tagad ir viena no ES un tās aģentūru galvenajām rūpēm. Ir vajadzīgas plašas un ilgstošas pārdomas par to, kā rīkoties ar šo atbildību. Es atzinīgi vērtēju LIBE komitejas lomu šajā jautājumā un ceru, ka manas izmeklēšanas secinājumi arī veicinās šīs svarīgās un steidzamās publiskās debates.