Labrīt un ļaujiet man sākt ar pateicību Eiropas Parlamentam un Eiropas Invaliditātes forumam par šī pasākuma organizēšanu, kas tagad ir piektā reize, kad šis pasākums tiek rīkots. Tajā jautājumi, kas saistīti ar invaliditāti, ir izvirzīti ES lēmumu pieņemšanas fiziskajā centrā tautas parlamentā šeit, Briselē.

Kā Eiropas ombudam mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar ES pārvaldi, un nodrošināt, ka ES iestādes, struktūras un aģentūras ievēro visaugstākos administratīvos standartus. Tas nozīmē arī nodrošināt, ka administrācija ļauj visiem ES pilsoņiem efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, jo tādas ir viņu tiesības saskaņā ar ES līgumiem.

Kad cilvēki domā par sabiedrības līdzdalības tiesībām, viņi parasti vispirms domā par vēlēšanām, tomēr tas ir tikai viens mūsu demokrātiskās atjautības elements. Spēcīga demokrātija neiet gulēt starp vēlēšanu urnas apmeklējumiem. Tā vietā demokrātiskais process turpinās, jo iedzīvotāji sadarbojas ar savu valdību, vai nu iesaistoties vietējā līmeņa aktīvismā, iesniedzot lūgumrakstus saviem pārstāvjiem, vai piedaloties sabiedriskos forumos un konsultācijās.

Šajā ziņā šodienas pasākums sniedz nozīmīgu iespēju tuvināt ES iedzīvotājus lēmumu pieņēmējiem un palīdzēt sniegt intensīvāku ieskatu jautājumos, ar kuriem viņi saskaras. Lai gan ir daudz priekšrocību, kas saistītas ar to, ka esat ES pilsonis, dažkārt var būt grūti tās pilnībā izmantot, jo īpaši, ja esat persona ar invaliditāti.

Viens no šādiem piemēriem ir brīva pārvietošanās. Politikas veidotāji un Eiropas iedzīvotāji bieži atzinīgi vērtē spēju dzīvot, mācīties un strādāt jebkur ES, taču praksē tā ir daudz pieejamāka dažiem nekā citiem. Personas ar invaliditāti bieži saskaras ar šķēršļiem pārvietošanās brīvības īstenošanā vai nu nepiemērotu transporta iespēju, sliktas infrastruktūras vai nespējas saskaņot invaliditātes atzīšanu visā dalībvalstī dēļ.

Pirms kāda jauna ES praktikanta komentāri mani ļoti pārsteidza uzklausīšanā šajā parlamentā. Viņas īpašā invaliditāte nozīmē, ka viņa izmanto ratiņkrēslu. Viņa norādīja, ka, lai gan ir labi runāt par tālsatiksmes ceļojumiem starp dalībvalstīm, viņa un citi ar līdzīgiem mobilitātes jautājumiem būtu priecīgi, ja viņi varētu viegli pārvietoties pa šo pilsētu. Es domāju, ka mēs visi varam domāt par savām lielajām pilsētām un pārdomāt, cik lielā mērā tās arī pienācīgi neņem vērā to cilvēku vajadzības, kuriem ir mobilitātes jautājumi.

Pārvietošanās brīvība ir viens no sākotnējiem jautājumiem, ko uzsvērusi Apvienoto Nāciju Organizācijas komiteja, kura pašlaik pārskata, kā ES pilda savus pienākumus saskaņā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD). 

Mans birojs kopā ar Eiropas Parlamentu, ES Pamattiesību aģentūru un Eiropas Invaliditātes forumu pašlaik sniedz ieguldījumu ANO komitejā šajā un citos jautājumos, un mēs visi, bez šaubām, ar nepacietību gaidīsim to novērtējumu.

Vēl viens pienākums ir personu ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā. Saskaņā ar CRPD valstīm būtu jāstrādā pie tā, lai specializētā institucionālā aprūpe tiktu aizstāta ar atbalsta pakalpojumiem, kas pieejami vietējās kopienās, izmantojot procesu, ko dēvē par deinstitucionalizāciju.

Pagājušajā gadā es pabeidzu izmeklēšanu par to, kā Eiropas Komisija uzrauga Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis tos faktiski izmanto deinstitucionalizācijai, nevis esošo aprūpes iestāžu atjaunošanai vai jaunu celtniecībai. Mūsu izmeklēšana parādīja, ka dažas ES valstis joprojām izmanto ES finansējumu, lai pagarinātu institucionālo aprūpi, un ka dažām dalībvalstīm nav īpašas deinstitucionalizācijas stratēģijas.

Lai uzlabotu situāciju, es ierosināju Komisijai izdot skaidrus norādījumus gan dalībvalstīm, gan saviem darbiniekiem par nepieciešamību veicināt neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu, izmantojot ES finansējumu. Ideālā gadījumā šajos norādījumos būtu jāiekļauj tādu pasākumu piemēri, kas ir efektīvi atbalstījuši personu ar invaliditāti pāreju uz aprūpi ģimenē un kopienā. Tam būtu jāsedz arī finansējums no jaunākā Atveseļošanas un noturības mehānisma, lai nodrošinātu, ka netiek atkārtotas kļūdas, kas pieļautas strukturālajos un investīciju fondos.

Pārdomājot “neko par mums, bez mums”, es arī ierosināju Komisijai mudināt dalībvalstis atvieglot personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju dalību uzraudzības komitejās, kas izskata, kā tiek izlietoti ES līdzekļi.

Attiecībā uz iekļautību un līdzdalību arī pašai ES administrācijai ir pienākums rādīt piemēru. ES pati ir darba devēja, un tāpēc tai ir juridisks un morāls pienākums nodrošināt labus apstākļus visiem saviem darbiniekiem. Viens no maniem ombuda pienākumiem ir nodrošināt, lai tas tā būtu.

Covid-19 pandēmijas sākumā es rakstīju Komisijai, lai jautātu, kā tā plāno apmierināt darbinieku ar invaliditāti vajadzības. Pamatojoties uz viņu atbildēm, kā arī personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju, citu ES iestāžu un Eiropas Ombuda tīkla sniegto informāciju, es publicēju paraugprakses sarakstu. Konkrēti piemēri ir īpašas atbalsta līnijas un e-pasta nodrošināšana darbiniekiem ar invaliditāti, piemērots IT aprīkojums un mēbeles attālinātam darbam un apmācības nodrošināšana vadītājiem par saprātīgiem pielāgojumiem.

Es arī iepriekš aicināju Komisiju pārskatīt noteikumus, kas reglamentē ierēdņu veselības apdrošināšanas shēmu, pēc sūdzību saņemšanas no darbiniekiem ar invaliditāti un pēc ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas paziņojuma, ka shēma neatbilst CRPD.

ES darbā pieņemšanas procedūrām vajadzētu būt pieejamām arī personām ar invaliditāti. Pamatojoties uz sūdzībām, ko iesniegušas personas ar redzes traucējumiem, es aicināju Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO) nodrošināt, lai tā pieteikuma veidlapas un procedūras atbilstu mūsdienīgiem pieejamības standartiem.

Manā birojā mēs arī strādājam, lai nodrošinātu, ka mēs ievērojam pieejamības paraugpraksi. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā to, ka personas ar invaliditāti bieži vēršas pie mums, ja tām ir problēmas ar citām ES struktūrām. Šajā ziņā mums ir pienākums noteikt augstus standartus.

Mēs strādājam, lai nodrošinātu, ka mūsu tīmekļa vietne ir pēc iespējas pieejamāka, subtitrējot mūsu veidotos videoklipus, nodrošinot, ka mūsu saturs ir lasāms personām ar redzes traucējumiem, un nodrošinot sadaļu, kas pieejama personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Nesen esam paplašinājuši savu stažēšanās programmu, iekļaujot tajā stažēšanos, kas īpaši paredzēta personām ar invaliditāti, un šogad mūsu Labas pārvaldības balva ietver kategoriju par iekļautību un līdztiesību. Mēs saņēmām vairākas nominācijas saistībā ar invaliditāti un to, kā ES administrācija cenšas uzlabot situāciju šajā jomā. Tas viss ir pieejams mūsu tīmekļa vietnē, ja vēlaties iegūt vairāk informācijas vai pat balsot par Tautas izvēles balvu.

Tomēr mēs zinām, ka mēs vienmēr varam darīt vairāk, un var būt lietas, kuras mēs esam palaiduši garām. Mēs vienmēr esam gatavi uzklausīt ieteikumus, kas var padarīt mūsu iestādi pieejamāku visiem cilvēkiem, kuriem mēs kalpojam.

ES un tās dalībvalstis ir guvušas lielus panākumus personu ar invaliditāti tiesību aizsardzībā un veicināšanā. Tomēr lietas, ko es joprojām saņemu, liecina, ka joprojām ir gadījumi, kad valdības vai administrācija nav ņēmušas vērā cilvēku vajadzības, proti, gadījumi, kurus, iespējams, būtu bijis iespējams novērst vai labot, labāk apspriežoties ar skartajiem cilvēkiem. Eiropas Savienībai vēl ir tāls ceļš ejams, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu un līdzdalību, taču, izmantojot dialogu, pārdomas un pastāvīgu modrību, es uzskatu, ka mēs varam to panākt. Es ceru, ka šodienas diskusijas palīdzēs padarīt turpmāko ceļu skaidrāku visiem.

Paldies.