Labrīt priekšsēdētājs, godājamie deputāti, dhaoine uaisle.

Pateicamies par uzņemšanu un par iespēju apspriest manu darbu Covid-19 krīzes laikā un saistībā ar to.

Man nav jums jāpasaka, cik liels izaicinājums mums visiem ir bijis pagājušajā gadā, un paredzams, ka šie izaicinājumi turpināsies arī 2021. gada lielāko daļu, neraugoties uz brīnumaino tādu vakcīnu ierašanos, kas izstrādātas un atļautas vēl nepieredzētā ātrumā.

Kā valsts politiķiem jums ir bijis neapskaužams uzdevums uzraudzīt valdības un NPHET pieņemtos lēmumus par dzīvību vai nāvi, un pēdējā laikā nav salīdzināmas situācijas, ar kuru jūs varētu vadīt. Risku un vajadzību līdzsvarošana bija jāveic ar maz laika, lai pilnībā apsvērtu rezultātus gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Es novēlu jums, kā arī jums turpināt šo grūto uzdevumu, vienlaikus cenšoties saglabāt sevi un savas ģimenes labi.

Covid-19 joprojām rada postošas sekas visā Eiropā un pasaulē un turpina monopolizēt valdību un publiskās pārvaldes iestāžu uzmanību un sabiedrību, kurai tās kalpo.

Neilgi pēc tam, kad PVO pasludināja Eiropu par “pandēmijas epicentru”, bija skaidrs, ka šis vīruss, kas nerespektē robežas, būs liels izaicinājums ES. Man kā ES administrācijas uzraugam bija skaidrs, ka šāda mēroga transnacionāla krīze nopietni pārbaudīs ES iestāžu spējas, un es sāku uzraudzīt to reakciju jau agrīnā posmā, izmantojot savas izmeklēšanas pilnvaras pēc savas iniciatīvas.

Turklāt es arī sāku saņemt sūdzības, kas saistītas ar pandēmiju un ES reakciju.

Pagājušā gada aprīlī es rakstīju Eiropas Komisijas un Eiropadomes priekšsēdētājiem ar priekšlikumiem par to, kā krīzes laikā saglabāt augstus pārredzamības standartus, jo īpaši saistībā ar ārkārtas vai paātrinātām lēmumu pieņemšanas procedūrām un atkāpēm no sanāksmju standarta noteikumiem.

Es norādīju, ka šādas lielas krīzes laikā ir vēl jo svarīgāk, lai valsts iestādes būtu atvērtas attiecībā uz to, kā tās darbojas un pieņem lēmumus. Pārredzamība palīdz nodrošināt sabiedrības uzticēšanos lēmumu pieņemšanas procesiem un stiprina to leģitimitāti.

Es esmu pārliecināts, ka jūs visi skaidri zināt, kā cilvēki šajā briesmīgajā laikā pastāvīgi meklēs pārliecību par to, ko dara valdība, un vai viņiem, cilvēkiem, tiek sniegti visi fakti, kas nepieciešami, lai pieņemtu lēmumus par viņu dzīvi un viņu bērnu dzīvi. Jebkura pazīme, ka informācija tiek slēpta, izraisa ne tikai neuzticēšanos, bet arī palielina garīgo stresu.

Es saņēmu iedrošinošas atbildes no abām iestādēm, ka tās patiešām piešķirs prioritāti pārredzamībai.

Tomēr, krīzei attīstoties, es uzskatīju, ka ir svarīgi sīkāk izpētīt dažus konkrētākus ES reakcijas aspektus un konkrētu iestāžu un aģentūru lomu. Jūlijā es šajā nolūkā uzsāku vairākas izmeklēšanas un iniciatīvas.

Viens no tiem attiecās uz Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) veikto darbu ar pandēmiju saistīto datu vākšanā un novērtēšanā.

Kā jūs, iespējams, zināt, ECDC tika izveidots 2004. gadā pēc SARS uzliesmojumiem, galvenokārt, lai palīdzētu koordinēt ES reakciju uz nākotnes un daudz nopietnāku epidēmiju.

Aptuveni 30 cilvēki Eiropā bija inficēti ar SARS, kas ir niecīgs skaits salīdzinājumā ar Covid-19, un tas, iespējams, izraisīja zināmu pašapmierinātību attiecībā uz nepieciešamajām pilnvarām, kas jāpiešķir šai jaunajai aģentūrai.

Tās darbībai, protams, nepalīdzēja tas, ka dalībvalstis saglabā varu pār veselības politiku, nevis ES. Tātad, lai gan ECDC tika piešķirts glaimojošs nosaukums un drosmīgi mērķi, tam netika piešķirtas papildu pilnvaras, kas drīzāk kļuva par vāju aģentūru ar mazu rīcības neatkarību. Tā var pieprasīt no dalībvalstīm veselības un citus datus, bet tām nav juridiska pienākuma tos sniegt.

Manā izmeklēšanā tika uzsvērti trūkumi attiecībā uz to, kā ECDC paziņo un vāc datus gan laika, gan pilnīguma ziņā un kā ECDC sniedz šo informāciju ārpasaulei. Es izvirzīju jautājumus, piemēram, saistībā ar ieteikumu maiņu par sejas masku valkāšanu un to, kāpēc tika publicēti daži apsekojumi par dalībvalstu spēju pārvarēt krīzi, bet citi netika publicēti.

Es izteicu vairākus ierosinājumus, kuru mērķis ir veicināt lielāku pārredzamību un labākus līdzekļus, lai nodrošinātu ECDC apkopoto datu un novērtējumu rūpīgāku pārbaudi.

Tomēr, ja ES vēlas aģentūru, kas var īstenot Eiropas mēroga slimību profilakses un kontroles nosaukumu, ES likumdevējiem būs jāapsver ECDC pilnvaras. Bez īpašām jaunām pilnvarām nodrošināt no valsts iestādēm saņemto datu pilnīgumu un kvalitāti tā nevar efektīvi pildīt šo uzdevumu. Vēl nav zināms, kā šajā sakarā attīstīsies Komisijas priekšlikums.

Otrā izmeklēšana, ko es sāku, attiecās uz ES Padomi un tās lēmumu pieņemšanas pārredzamību. Manā izmeklēšanā tika izvērtēts Padomes lēmums krīzes laikā uz laiku atkāpties no tās reglamenta un tā ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu un šā procesa pārredzamību.

Kā jūs, iespējams, zināt, Padome pārcēlās uz sanāksmi, izmantojot videokonferenci, un uz visu lēmumu pieņemšanu, izmantojot rakstisko procedūru. Manā izmeklēšanā tika konstatēts ievērojams pārredzamības trūkums attiecībā uz to, kā Padome veica šo fundamentālo pāreju uz savu darbības veidu. Lai gan Padomes darba sagatavošanas struktūru sanāksmes tagad ir sabiedrībai pieejamākas, joprojām ir jomas, kurās Padomei būtu jāveic uzlabojumi, un pagājušajā nedēļā es pabeidzu šo izmeklēšanu ar dažiem ierosinājumiem.

Papildus šīm izmeklēšanām es sadarbojos arī ar Eiropas Zāļu aģentūru (EMA), Komisiju un Eiropas Investīciju banku par to uzdevumiem.

Es saņēmu arī vairākas sūdzības saistībā ar sarunu pārredzamību par vakcīnu iepirkuma shēmu, kā arī publisku piekļuvi tā dēvētajiem pirkuma priekšlīgumiem — līgumiem, par kuriem ir notikušas tik plašas debates.

Kamēr es izmeklēju pieprasījumus par publisku piekļuvi līgumiem (informācijas brīvības pieprasījumi), Komisija pati nolēma publicēt lielāko daļu šo līgumu. Kā tas bieži notiek, tā novēloti saprata, ka pārskatāmība patiesībā ir tās pašas interesēs.

Vēl viena nesena izmeklēšana attiecās uz prasību Komisijai atklāt informāciju par sarunu grupu, kas atbild par šiem vakcīnu līgumiem. Ņemot vērā vainojamo lomu vakcīnu iepirkšanā un ieviešanā, es uzskatu, ka Komisijas interesēs ir nodrošināt lielāku pārredzamību sarunās, tostarp attiecībā uz šo komandu, jo tās sastāvā galvenokārt ir dalībvalstu iestāžu pārstāvji. ES pilsoņiem ir jāzina, cik lielā mērā viņu pašu valdības ir iesaistītas līgumu darījumos un ka darbu veic ne tikai Komisija.

**************

Ceru, ka tas jums ir sniedzis ieskatu manā darbā saistībā ar Covid-19 krīzi.

Manuprāt, Covid-19 gadījumā ir skaidrs, ka pastāv negatīvs priekšstats par to, kā “ES” reaģēja uz krīzi. Lai gan iestādes neapšaubāmi nebija gatavas risināt šāda mēroga veselības krīzi, iespējams, ir pārāk viegli vainot Briseli, neatzīstot, ka bieži vien īstie lēmumu pieņēmēji dzīvo valstu galvaspilsētās, nevis tā sauktajā Briseles burbulī.

Šī krīze ir izgaismojusi lēmumu pieņemšanu ES līmenī un var ar laiku ietekmēt pašas Savienības turpmāko virzību, jo Covid-19 apstākļos turpinās debates par to, kas vislabāk būtu jādara valstu līmenī un ko labāk varētu darīt ES līmenī.

Kā jau es minēju iepriekš, ES nav reālas kompetences veselības politikas jomā, kas ļoti apgrūtināja iestāžu lomu reakcijas koordinēšanā, ko mans pētījums par ECDC atklāja.

Vakcīnu kopīgā iepirkuma shēmā bija trūkumi. Tomēr tas bija pirmais šāda veida pasākums ar Komisiju, ko ierobežoja dalībvalstu prasības attiecībā uz to, kuras vakcīnas tās vēlējās saņemt par kādu cenu. Sarunu grupa nepārprotami bija arī kopīgs darbs ar valstu pārvaldes iestādēm, kas bija aktīvi dalībnieki.

Es pilnībā ceru, ka būs vēl vairāk pavērsienu, pirms mēs beidzot izkļūsim no krīzes, un kā ombuds es, visticamāk, izskatīšu vairāk sūdzību. Tomēr mans galvenais vēstījums iestādēm joprojām būs tāds, ka to uzdevumu veikšana pēc iespējas pārredzamākā veidā ir gan sabiedrības interesēs, gan, kā Komisija uzzināja attiecībā uz vakcīnu līgumiem, arī ļoti lielā mērā pašu iestāžu interesēs.

Es ar nepacietību gaidu mūsu diskusiju. Paldies. Iet raibs maith agaibh.