Paldies, ka uzaicinājāt mani šodien jūs uzrunāt par lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību Eiropas Savienības Padomē vai, precīzāk, par dalībvalstu lēmumu pārredzamību attiecībā uz ES tiesību aktiem un politiku.

Tas, ka es ar jums runāju videokonferencē no sava mājas biroja, ir tikai neliels rādītājs tam, ka mēs joprojām atrodamies ārkārtējos laikos, kad mūsu sabiedrība saskaras ar Covid-19 sekām.

Lai gan mēs kopīgi izkļūstam no ieslodzījuma, lai atgrieztos normālā dzīvē, mēs joprojām esam ļoti tālu no tā, lai varētu droši noteikt, ko nozīmē normāla dzīve tagad.

Iepriekšējie mēneši mums ir parādījuši atbildīgas un labi funkcionējošas administrācijas priekšrocības un, gluži pretēji, traģiskās sekas, ja valstis nepieņem lēmumus, pamatojoties uz faktiem un sabiedrības interesēm.

Šie mēneši ir arī nodrošinājuši pārredzamības ieguvumus no abstrakta līdz konkrētam. Nav pārspīlēti teikt, ka šodien pieņemtie lēmumi ietekmē dzīvi un nāvi un ka tie būtu jāpakļauj stingrai sabiedrības kontrolei.

Lai gan pārredzamības nozīme var būt acīmredzamāka tādos laikos kā pašlaik, tai vajadzētu būt arī vispārējam labas pārvaldības principam “normālos” laikos. Mans Eiropas ombuda darbs ir balstīts uz šo priekšnoteikumu.

Es vēlos izmantot šo iespēju, lai izskaidrotu Eiropas ombuda lomu, kurš ne vienmēr ir labi pazīstams ārpus Eiropas Savienības.

Eiropas ombudu izveidoja ar Māstrihtas līgumu. Mani ievēl Eiropas Parlaments, un es savus pienākumus veicu neatkarīgi.

Mans galvenais uzdevums ir palīdzēt iedzīvotājiem, kuriem ir problēmas ar Eiropas administrāciju, piemēram, Komisijai, Padomei, Parlamentam, Centrālajai bankai vai pat regulatīvajām aģentūrām. Es saņemu aptuveni 2000 (divus tūkstošus) sūdzību gadā no iedzīvotājiem, NVO (nevalstiskajām organizācijām) vai uzņēmumiem un sāku aptuveni 400 izmeklēšanas.

2019. gadā no Francijas tika saņemtas 118 (simts astoņpadsmit) sūdzības, un es sāku 26 (divdesmit sešas) izmeklēšanas. Šāda izmeklēšana var attiekties uz tādiem jautājumiem kā domstarpības par ES līgumiem vai dotācijām, atteikumi piekļūt dokumentiem, pamattiesību pārkāpumi, aizdomas par interešu konfliktiem vai pienācīgas rūpības trūkums Komisijas veiktajās pārkāpuma procedūrās.

Mans vispārējais mērķis ir nodrošināt, lai iedzīvotājiem kalpotu efektīva un atbildīga Eiropas administrācija.

Lai to izdarītu, es plaši izmantoju savas tiesības veikt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas. Šīs pilnvaras nozīmē, ka tā vietā, lai gaidītu, kad problēma tiks iesniegta man sūdzības veidā, es varu proaktīvi sākt izmeklēšanu - tas ir īpaši noderīgi, lai risinātu sistēmiskas problēmas ES iestādēs.

Esmu izmantojis šo rīku, lai pārbaudītu to ekspertu grupu pārredzamību, kuras konsultē Eiropas Komisiju; kā tiek sagatavotas euro finanšu ministru sanāksmes; un kā Zāļu aģentūra vada sanāksmes ar farmācijas uzņēmumiem, pirms tie oficiāli pieprasa savu produktu piekļuvi tirgum.

Es to izmantoju arī, lai sāktu izmeklēšanu par likumdošanas pārredzamību Padomē. Es uzskatu, ka šī izmeklēšana ir viens no svarīgākajiem darbiem, ko esmu paveicis kā Eiropas ombuds, jo būtībā tās ir pilsoņu pamattiesības piedalīties Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lai īstenotu šīs tiesības, viņiem vispirms ir jābūt piekļuvei Savienības līmenī pieņemtiem lēmumiem un veidam, kādā tie tiek pieņemti.

Šī piezīme šķiet pašsaprotama. Bet šobrīd francūzim vai jebkuram citam pilsonim ir praktiski neiespējami zināt, kā tika pieņemts likums un kāda bija Francijas valdības vai jebkuras citas valdības nostāja attiecībā uz šo likumu.

Apsveriet, kā tiesību akts pāriet no sākotnējā projekta uz ES tiesību aktu. Projektu izstrādā un publicē Eiropas Komisija. Pēc tam tas tiek nodots abiem likumdevējiem - Eiropas Parlamentam un Padomei (vai dalībvalstīm). Likumam ir viegli sekot līdzi parlamenta līmenī - likums tiek izskatīts dažādās komitejās, un par to beidzot balso plenārsēdē.

To pašu nevar teikt par Padomi. Kad likumprojekts tiek iesniegts Padomē, tas būtībā pazūd no sabiedrības viedokļa, un to pārvalda viena vai vairākas no 150 (simt piecdesmit) darba grupām, kuru sastāvā ir valstu civildienesta ierēdņi. Šīs darba grupas groza un veido likumprojektu, ko pēc tam nosūta vēstniekiem un, visbeidzot, ministriem. Lielākā daļa svarīgo izmaiņu tiek veiktas darba grupas līmenī, un, kad pilsoņi redz likumu, tas lielākoties jau ir pabeigts. Tā kā dalībvalstu nostājas nav reģistrētas, nav iespējams zināt konkrētas valdības nostāju attiecībā uz tiesību aktiem. Tagad iedomājieties pastāstīt saviem vēlētājiem, ka nav iespējams uzzināt valdības nostāju attiecībā uz valsts tiesību aktiem. Tas būtu neiedomājami. Nav pamatota iemesla tam, lai tas notiktu Eiropas līmenī.

Un tas īpaši kaitē ES, kas jau cieš no priekšstata, ka tās lēmumu pieņemšanas process un iestādes ir tālu no iedzīvotājiem. Ir grūti kliedēt iespaidu, ka jūs “saprotat” Eiropas Savienību, ja nevarat jēgpilni piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.

Noslēdzot izmeklēšanu, es ieteicu Padomei sistemātiski reģistrēt dalībvalstu nostājas darba grupās, noteikt kritērijus, saskaņā ar kuriem dokumentus atzīmē kā tādus, kas nav publiski pieejami, un regulāri pārskatīt šo dokumentu statusu. Pēc tam manus ierosinājumus stingri atbalstīja Eiropas Parlaments.

Dalībvalstu reakcija bija ļoti neapmierinoša. Lai gan desmit valdības uzņemas vadību, cenšoties panākt lielāku pārredzamību, ko es vērtēju atzinīgi, pārējās šajā sakarā nav uzņēmušās nekādas būtiskas saistības. Diemžēl Francija ir viena no valstīm, kurai joprojām ir jāatbalsta ideja par plašāku sabiedrības piekļuvi ES lēmumu pieņemšanas procesam.

Un, kā jūs visi zināt, lielākajām dalībvalstīm, jo īpaši Francijai, ir īpaša atbildība attiecībā uz ideju veicināšanu. Es ceru, ka Vācija, kas arī nav viena no desmit valstīm, rūpīgi izskatīs manus priekšlikumus, kad tā pārņems ES prezidentūru šā gada otrajā pusē.

Mums ir lietderīgi sev pajautāt, kāpēc šāda nevēlēšanās panākt lielāku pārredzamību Padomē. Galvenais arguments ir tāds, ka valdībām ir vajadzīga telpa sarunām un kompromisiem. Ja mani priekšlikumi būtu par to, lai sarunas būtu pieejamas internetā, šis arguments būtu pamatots. Šajā gadījumā es lūdzu, lai sabiedrībai būtu pieejama valdības nostāja par konkrētu likumu, pirms šis likums beidzot tiek pieņemts.

Šis ir pamata priekšlikums. Taču tā saskaras ar lēmumu pieņemšanas kultūru, kuras pamatā ir senas aizkulišu diplomātijas tradīcijas un fakts, ka kompromisus un kompromisus nedrīkst publiskot. Lai gan tas vienmēr ir bijis apšaubāms no sabiedrības piekļuves viedokļa, tas tā ir vēl jo vairāk tagad, ņemot vērā ES tiesību aktu un politikas jomu darbības jomu un plašumu. Citi apsekojumi, ko es veicu par valstu valdību lēmumu pārredzamību Briselē, attiecas uz to, kā katru gadu tiek piešķirtas nozvejas kvotas, un uz dalībvalstu nostājām par pesticīdu radīto risku bitēm. Katrā izmeklēšanā sūdzības iesniedzēji - vienā gadījumā Francijas NVO (nevalstiska organizācija) - vērsās pie manis, jo viņi nespēja atrast pietiekamu informāciju.

Lēmumu pieņemšana aiz slēgtām durvīm ir politiski izdevīga, jo tā ļauj valstu ministriem vainot "Briseli", nebaidoties no pretrunām, ja Eiropas politika ir mazāk populāra.

Tomēr sabiedrībai ir iespaids, ka lēmumus pieņem neidentificēta vienība, nevis tās valdība. Populisti un eiroskeptiķi izmanto šo saprotamo apjukumu ar lielu efektivitāti.

Covid-19 pandēmija, kurā nav ņemtas vērā robežas vai valstspiederības, ir vēlreiz parādījusi ieguvumus, ko sniedz Eiropas sadarbība un pati Eiropas Savienība. To apliecina arī nesenais Francijas un Vācijas priekšlikums par atveseļošanas paktu.

Pandēmijai vēl daudzus gadus būs dziļa ietekme uz mūsu sabiedrību, ekonomiku un finansēm. Turklāt visas pārējās problēmas, piemēram, klimata krīze, tehnoloģiskais progress un migrācija, nav izzudušas.

Eiropas Savienības reakcija visās šajās jomās tiks stiprināta, ja sabiedrības uzticēšanās Eiropas administrācijai saglabāsies spēcīga un ja iedzīvotāji sapratīs, kāpēc un kā tiek pieņemti lēmumi. Pārredzamība Padomē, ES likumdevējiestādē vai augšpalātā būtu tāls ceļš ejams, lai sasniegtu šo mērķi

Paldies par uzmanību.