Sagatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu [1]

Kopsavilkums

1. Šī lieta attiecas uz veidu, kādā Eiropas Komisija izskatīja sūdzību, ko tai 2006. gadā iesniedza 27 pilsoņu iniciatīvas, cīnoties pret, viņuprāt, Vīnes lidostas paplašināšanas negatīvajām sekām ("sūdzības iesniedzēji"). Komisija secināja, ka attiecīgie darbi ir veikti bez obligātā ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN). Lai novērstu šo trūkumu, tā piekrita Austrijas iestādēm, ka tās veiks ex post IVN. Galīgais ziņojums par šo procedūru Komisijai tika iesniegts 2011. gada februārī.

2. Sūdzības iesniedzēji nebija apmierināti ar veidu, kādā tika veikts ex post IVN. Cita starpā viņi kritizēja to, ka i) par attiecīgo procedūru atbildīgā iestāde ir tā pati iestāde, kas piešķīrusi atļaujas attiecīgajiem darbiem un tādējādi nonākusi acīmredzamā interešu konfliktā, un ii) viņiem nav piekļuves pārskatīšanas procedūrai, kā paredzēts attiecīgajā ES direktīvā.

3. Sūdzības iesniedzēji 2008. gadā vērsās pie Eiropas ombuda. Izskatījis šo jautājumu, ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēju argumenti attiecībā uz iepriekš minētajiem diviem jautājumiem sākotnēji šķiet labi pamatoti un ka tādēļ tajā brīdī viņš nevarēja secināt, ka Komisija ir nodrošinājusi ex post IVN pienācīgu veikšanu. Tomēr, ņemot vērā, ka procedūra turpinājās un ka Komisija bija paziņojusi, ka tā slēgs pārkāpuma lietu tikai tad, kad tā būs pārliecinājusies, ka Austrijas iestādes ir veikušas nepieciešamos pasākumus, ombuds uzskatīja, ka šajā posmā no viņa puses nav nepieciešama turpmāka rīcība. Tāpēc viņš 2009. gada decembrī slēdza izmeklēšanu, skaidri norādot, ka paļaujas uz to, ka Komisija ņems vērā viņa konstatējumus.

4. 2010. gada novembrī sūdzības iesniedzēji vēlreiz vērsās pie ombuda. Ombuds uzsāka otru izmeklēšanu, kuras laikā viņš pārbaudīja Komisijas lietas materiālus. Pārbaude parādīja, ka laikā, kad tika veikts ex post IVN, lietas materiālos nebija citas būtiskas sarakstes starp Komisiju un Austrijas iestādēm. It īpaši nekas neliecināja par to, ka sūdzības iesniedzēju šajā laikposmā izteiktie apgalvojumi būtu tikuši rakstiski apspriesti ar Austrijas iestādēm. Nešķiet arī, ka ombuda lēmums par sūdzību Nr. 1532/2008 būtu bijis pamats šādai sarakstei. Šī situācija lika ombudam secināt, ka Komisija nav ņēmusi vērā viņa pirmās izmeklēšanas konstatējumus. Tādēļ viņš sagatavoja ieteikuma projektu, mudinot Komisiju pārskatīt savu nostāju. Šis ieteikuma projekts nebija sekmīgs.

5. Ombuds uzskata, ka šī lieta ir nožēlojams piemērs situācijai, kad Komisija i) nav veikusi atbilstošus koriģējošus pasākumus saistībā ar nepārprotamu ES tiesību aktu pārkāpumu svarīgā lietā un ii) ir izvēlējusies ignorēt ombuda ieteikumu. Tādēļ viņš uzskata, ka ir lietderīgi vērst Eiropas Parlamenta uzmanību uz šo jautājumu.

Sūdzības priekšvēsture

6. Kopš 1999. gada Vīnes lidostas infrastruktūra tiek uzlabota un paplašināta, īstenojot virkni būvniecības projektu, kurus ir atļāvušas Austrijas iestādes. Kad sūdzības iesniedzēji 2006. gadā vērsa Komisijas uzmanību uz šiem darbiem, tā secināja, ka IVN bija jāveic saskaņā ar Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu [2]. Tomēr Komisija uzskatīja, ka Direktīvas 85/337 mērķi nevar sasniegt, ja attīstības atļauja ir dota, neveicot IVN, un ja, kā tas ir šajā gadījumā, projekti jau ir īstenoti vai būvniecība ir gandrīz pabeigta. Šādos apstākļos Komisija sarunās ar Austriju vienojās neturpināt pārkāpuma procedūru, savukārt Austrija izstrādās "ex post IVN", pēc iespējas labāk simulējot ex ante IVN un ļaujot pilnībā novērtēt attiecīgo projektu ietekmi uz vidi.

7. Sūdzības iesniedzēji kritizēja Komisijas rīcību šajā lietā. Tāpēc viņi vērsās pie ombuda (sūdzība Nr. 1532/2008/(WP)GG).

8. Savā 2009. gada 2. decembra lēmumā, ar kuru tika pabeigta izmeklēšana šajā lietā, ombuds cita starpā izdarīja šādus secinājumus:

- Iestāde, kurai tika uzticēts ex post IVN, bija Austrijas Federālā transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministrija (BMVIT). Komisija neapstrīdēja, ka šī ministrija ir izsniegusi dažas atļaujas attiecīgajiem projektiem. Tas nozīmēja, ka ex post IVN tika uzticēts iestādei, kas sākotnēji, šķiet, nebija pārliecinājusies par Direktīvas 85/337 ievērošanu. Šajos apstākļos sūdzības iesniedzēju arguments, ka BMVIT iesaistīšanās radīja acīmredzamu interešu konfliktu no pirmā acu uzmetiena, šķita pamatots.

- Komisija bija norādījusi, ka ex post IVN tiks veikts saskaņā ar Direktīvas 85/337 5.–10. pantu. Tomēr sūdzības iesniedzēji uzskata, ka bija jāpiemēro arī 10.a pants. Saskaņā ar šo noteikumu "sabiedrības locekļiem", ievērojot konkrētus nosacījumus, "ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā ar likumu izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz ko attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību". Komisija paskaidroja, ka, piekrītot, ka ir jāveic ex post IVN, tā nelūdza Austrijai skaidrus solījumus par Direktīvas 85/337 10.a panta piemērojamību, jo šī tiesību norma ir materiālo tiesību norma un par to nevar vienoties ar dalībvalstīm. Ombudam bija grūti saprast šo argumentu. Neatkarīgi no tā, vai 10.a pants ir materiālās vai procesuālās tiesības, bija grūti saprast, kas būtu varējis liegt Komisijai lūgt Austrijas iestādēm skaidri apliecināt, ka šis noteikums tiks ievērots, ja tas būs piemērojams šajā gadījumā.

9. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds uzskatīja, ka tajā brīdī viņš nevarēja secināt, ka Komisija bija nodrošinājusi ex post IVN pienācīgu veikšanu un ka tādējādi tā bija pienācīgi veikusi pārkāpuma procedūru pret Austriju attiecībā uz Vīnes lidostu.

10. Tomēr ombuds arī norādīja, ka tajā laikā nebija pabeigts ne ex post IVN, ne Komisijas izmeklēšana. Viņš arī norādīja, ka Komisija ir informējusi sūdzības iesniedzējus, ka tā ierosinās slēgt pārkāpuma procedūru tikai pēc tam, kad būs pārliecinājusies, ka iespējamā būtiskā ietekme, ko rada dažādie lidostas paplašinājumi, ir pienācīgi novērtēta, un jo īpaši, ka Austrija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai ietekmes novērtējuma konstatējumiem būtu praktiska ietekme.

11. Šajos apstākļos ombuds uzskatīja, ka tajā laikā nebija pamata turpināt izmeklēšanu šajā jautājumā. Tomēr 2009. gada decembrī pieņemtajā lēmumā par izmeklēšanas izbeigšanu ombuds norādīja, ka viņš paļaujas uz to, ka Komisija pienācīgi ņems vērā viņa konstatējumus.

12. Sūdzības iesniedzēji 2010. gada 30. novembrī atkal vērsās pie ombuda (sūdzība 2591/2010/GG). Savā jaunajā sūdzībā viņi norādīja, ka, cik viņiem zināms, Komisija kopš ombuda lēmuma pieņemšanas nav veikusi nekādus turpmākus pasākumus, lai turpinātu pārkāpuma procedūru pret Austriju.

Izmeklēšanas priekšmets

13. Tādēļ ombuds nolēma sākt otru izmeklēšanu par šādu apgalvojumu un prasību:

Apgalvojums:

Komisija neesot pienācīgi veikusi pienākumu neizpildes procedūru pret Austriju attiecībā uz Vīnes lidostu, it īpaši nenodrošinot IVN pienācīgu izpildi.

Apgalvojums:

Komisijai būtu vai nu jāpārliecinās, ka tiek veikts pienācīgs ex post IVN, tostarp uzraudzības mehānisms, kurā sūdzības iesniedzējiem ir tiesības tikt iesaistītiem, vai, ja tas nav iespējams, jāvēršas Tiesā.

Izmeklēšana

14. Saņēmis Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēju apsvērumus, ombuds nolēma sākt Komisijas lietas pārbaudi.

15. Ombuds 2011. gada 29. jūlijā nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu.

16. Komisija 2011. gada 17. novembrī iesniedza sīki izstrādātu atzinumu par ombuda ieteikuma projektu.

17. Sūdzības iesniedzēji pēc tam informēja ombudu, ka viņi vairs nevēlas komentēt Komisijas attieksmi. Viņi norādīja, ka atkal un atkal ir iesnieguši savus argumentus Komisijai, un jautāja, vai ombuds varētu kaut ko darīt viņu labā, vai arī aviācijas lobijs gūs galīgo uzvaru pār likumu un pilsoņu tiesībām.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvotā pienākumu neizpildes procedūras un ar to saistītās prasības pienācīga neveikšana

Ombudam iesniegtie argumenti

18. Sūdzības iesniedzēji atkārtoti pauda viedokli, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņu sūdzību par pārkāpumu. Viņi it īpaši kritizēja to, ka ir pārkāptas viņu pārsūdzības tiesības saskaņā ar Direktīvas 85/337 10.a pantu.

19. Savā atzinumā Komisija atkārtoti pauda viedokli, ka ir samērīgi un pamatoti atturēties no turpmākas pārkāpuma procedūras, kamēr Austrija veic ex post IVN, pēc iespējas labāk simulējot ex ante IVN. Komisija arī aprakstīja Austrijas iestāžu veiktos pasākumus šajā kontekstā.

20. Komisija norādīja, ka Austrijas iestādes 2011. gada 15. februārī nosūtīja galīgo ziņojumu par ex post IVN. Tā atkārtoti uzsvēra, ka pārkāpuma lieta tiks izbeigta tikai pēc tam, kad tā būs pārliecinājusies, ka iespējamā būtiskā ietekme, ko rada dažādie lidostas paplašinājumi, ir pienācīgi novērtēta, un jo īpaši, ka Austrija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai ietekmes novērtējuma konstatējumi būtu praktiski īstenojami, proti, pēc tam, kad ir īstenoti iespējamie kompensācijas pasākumi, kas izriet no IVN.

21. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos uzskatīja, ka Komisija joprojām apgalvoja, ka iesniegtais ex post ietekmes uz vidi novērtējums ir pieņemams, lai gan tas pat attālināti neatbilda ex post ietekmes uz vidi novērtējumam. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā visus tai iesniegtos argumentus un ka tā nav ņēmusi vērā arī ombuda atsauces uz attiecīgās procedūras trūkumiem.

22. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā to, ka ziņojumā par Vīnes lidostu Austrijas Revīzijas palāta attiecībā uz šajā lietā veikto ex post IVN bija nonākusi pie šāda secinājuma: „Attiecībā uz pilsoņu līdzdalības iespējām un tiesiskās aizsardzības iespējām šī procedūra neatbilst IVN procedūras standartam.”

23. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija rīkojās kā aviācijas nozares darbinieks. Četrus gadus tā bija ļāvusi Austrijai nelikumīgi paplašināt Vīnes lidostu. Līdz šim ieguldījumu izmaksas sasniedza aptuveni 1,5 miljardus EUR. Visi attiecīgie darbi tika veikti bez IVN.

24. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka ir pieļauta acīmredzama administratīva kļūme.

25. Izskatījis iepriekš minētos iesniegumus, ombuds uzskatīja, ka ir jāpārbauda Komisijas lietas materiāli.

26. Pārbaude, kas tika veikta 2011. gada jūnijā, parādīja, ka ex post IVN koncepcija Komisijai tika iesniegta 2008. gada martā un ka Austrijas iestādes 2008. gada septembrī, 2009. gada jūnijā, 2009. gada novembrī un 2010. gada jūlijā bija ziņojušas Komisijai par ex post IVN norisi.

27. Pārbaudē arī tika konstatēts, ka laikā, kad tika veikts ex post IVN, lietas materiālos nebija citas būtiskas sarakstes starp Komisiju un Austrijas iestādēm. It īpaši nekas neliecināja par to, ka sūdzības iesniedzēju šajā laikposmā izteiktie apgalvojumi būtu tikuši rakstiski apspriesti ar Austrijas iestādēm. Nešķiet arī, ka ombuda 2009. gada 2. decembra lēmums par sūdzību 1532/2008/(WP)GG būtu bijis pamats šādai sarakstei.

28. Savos apsvērumos par pārbaudes ziņojumu sūdzības iesniedzēji norādīja, ka pārbaude apstiprināja, ka viņu argumenti vai nu vispār netika izskatīti, vai arī netika pienācīgi izskatīti.

29. Sūdzības iesniedzēji 2011. gada 25. jūlijā nosūtīja ombudam atbildi, ko B. kundze, Austrijas federālā transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministre, 2011. gada 8. jūlijā bija sniegusi uz vairākiem jautājumiem, kurus viņai uzdeva Austrijas parlamenta deputāti. Šajā atbildē B. kundze apstiprināja, ka, ņemot vērā ex post vides novērtējuma ziņojuma juridisko raksturu, saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem nav pieejami nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz šo ziņojumu.

Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots ieteikuma projekts

30. Ombuds norādīja, ka Komisija ir atkārtojusi, ka tā slēgs pārkāpuma lietu tikai pēc tam, kad būs pārliecinājusies, ka iespējamā būtiskā ietekme, ko rada dažādie lidostas paplašinājumi, ir pienācīgi novērtēta, un jo īpaši, ka Austrija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai ietekmes novērtējuma konstatējumi būtu praktiski īstenojami. Tieši šī pārliecība lika ombudam 2009. gada decembrī pabeigt savu pirmo izmeklēšanu šajā jautājumā.

31. Tomēr brīdī, kad tika pieņemts šis lēmums, Austrijas iestāžu veiktais ex post IVN turpinājās. Tāpēc šajā posmā Komisijai būtu bijis viegli iejaukties Austrijas iestāžu darbā, lai risinātu jautājumus, kurus ombuds izvirzīja savā 2009. gada 2. decembra lēmumā.

32. Tomēr Komisijas lietas materiālu pārbaude, kas tika veikta 2011. gada jūnijā, parādīja, ka Komisija nav veikusi nekādus turpmākus pasākumus, bet vienkārši gaidījusi, kad Austrijas iestādes tai iesniegs galīgo ziņojumu.

33. Ombuds uzsvēra, ka daži no viņa izvirzītajiem jautājumiem attiecas uz ex post IVN pašu pamatu. Jo īpaši ombuds norādīja, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, sūdzības iesniedzēju arguments, ka BMVIT iesaistīšanās radīja acīmredzamu interešu konfliktu, sākotnēji šķita pamatots. Turklāt ombuds ir uzsvēris Direktīvas 85/337 10.a panta nozīmi un uzsvēris, ka tas nebūt nav pārliecināts, ka iedzīvotāji varēs izmantot pārskatīšanas procedūru saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem attiecībā uz ex post IVN.

34. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka Komisijai būtu bijis lietderīgi izvērtēt jautājumus, ko viņš bija izvirzījis savā lēmumā par sūdzību 1532/2008. Viņš nesaprata, kāpēc Komisija, šķiet, nav veikusi nekādus pasākumus šajā sakarā. Tiesa, minētajā lēmumā ombuds bija paziņojis, ka viņš paļaujas uz to, ka Komisija pienācīgi ņems vērā šo lēmumu, pieņemot galīgo lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Tomēr, ņemot vērā ombuda izvirzīto jautājumu būtību, Komisija diez vai varētu to interpretēt tādējādi, ka tai būtu jāatliek šo jautājumu risināšana līdz pašām beigām.

35. Ombuds piebilda, ka attiecībā uz Direktīvas 85/337 10.a pantu šaubas par pārskatīšanas līdzekļu pieejamību šajā lietā, ko ombuds bija paudis savā 2009. gada 2. decembra lēmumā, pa šo laiku ir nostiprinājušas iepriekš minētie Austrijas Revīzijas palātas un Austrijas federālā transporta, inovāciju un tehnoloģiju ministra paziņojumi.

36. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēju apgalvojums, ka Komisija acīmredzami nav pienācīgi veikusi pārkāpuma procedūru pret Austriju attiecībā uz Vīnes lidostu, patiešām ir pamatots.

37. Tādēļ ombude iesniedza Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Komisijai būtu jālabo sava pieeja attiecībā uz sūdzības iesniedzēju sūdzības par pārkāpumu izskatīšanu saistībā ar Vīnes lidostu, jānovērš trūkumi, uz kuriem ombuds norādīja savā 2009. gada 2. decembra lēmumā par sūdzību 1532/2008, un pēc iespējas ātrāk jāpabeidz savs novērtējums.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa ieteikuma projekta

38. Sīki izstrādātajā atzinumā par ieteikuma projektu Komisija atgādināja, ka brīdī, kad tā tika informēta par pārkāpumu, lielākā daļa attiecīgo projektu Vīnes lidostā bija vai nu pabeigti, vai bija nobeiguma posmā. Komisija izmantoja savu rīcības brīvību, lai atturētos no turpmākām procesuālām darbībām pret Austriju ar nosacījumu, ka Austrijas iestādes ex post veic šo projektu IVN. Galvenais apsvērums bija tāds, ka ietekmei, kas, iespējams, bija radusies attiecīgo projektu laikā, vairs nevar piemērot korektīvus pasākumus, bet ietekmi, ko radīja būvētās lidostas infrastruktūras izmantošana, joprojām var noteikt un novērst ar korektīviem pasākumiem. Tādējādi ex post IVN varētu palīdzēt noteikt iespējamās darbības, kas ir piemērotas, lai izvairītos no šādas iespējamas būtiskas ietekmes, to samazinātu līdz minimumam vai kompensētu.

39. Komisija apgalvoja, ka ombuda ieteikuma projektu varētu interpretēt kā pieprasījumu atsākt visu ex post IVN procedūru. Komisija uzskata, ka tas nebūtu iespējams un būtu nesamērīgi. Komisija arī apgalvoja, ka attiecīgo projektu kumulatīvā ietekme uz vidi tika iekļauta parastajā IVN procedūrā jaunajam trešajam skrejceļam, kas pašlaik tiek veikta pilnīgā saskaņā ar IVN direktīvu, tostarp 10.a pantu.

40. Komisija paskaidroja, ka pa šo laiku tā ir pabeigusi Austrijas iestāžu iesniegtā ziņojuma novērtējumu un lūgusi tām papildu informāciju un paskaidrojumus. Konkrētāk, Komisija lūdza Austrijas iestādes apstiprināt, ka sabiedrība ir pienācīgi informēta un ka procedūras rezultāti tiks oficiāli publiskoti. Šajā kontekstā Komisija minēja, ka tā neuzskatīja BMVIT galīgo ziņojumu par oficiālu lēmumu par ex post IVN rezultātiem un kompensācijas pasākumiem. Skaidrības labad un ņemot vērā ombuda komentārus, Komisija arī lūdza Austriju paskaidrot, vai iestāžu lēmumu par ex post IVN rezultātiem, jo īpaši par kompensācijas pasākumiem, var juridiski pārskatīt. Visbeidzot, Komisija lūdza Austrijai apstiprināt, ka kompetentās vides iestādes ir bijušas iesaistītas ex post IVN procesā, kā paredzēts IVN direktīvas 6. panta 1. punktā attiecībā uz ex ante IVN, un norādīja, ka galīgais ziņojums šajā ziņā nav bijis skaidrs.

41. Savā atbildē Austrijas iestādes paskaidroja, ka attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespējām saistībā ar ex post IVN Vīnes lidostas ekspluatants ir apņēmies īstenot visus procesā noteiktos pasākumus un ka īstenošanu uzraudzīs BMVIT. Ja ietekmes mazināšanas pasākumi netiktu pienācīgi veikti, iestādes varētu tos īstenot, pamatojoties uz Austrijas Gaisa satiksmes likuma (Luftfahrtgesetz) 141. pantu. Turklāt Austrijas iestādes bija atsaukušās uz vienošanos, kas tika noslēgta mediācijas procesa rezultātā saistībā ar lidostas paplašināšanu. Šajā procesā saskaņotos ietekmes mazināšanas pasākumus, pamatojoties uz civiltiesībām, varētu īstenot tie pilsoņi, kuri pievienojās nolīgumam. Visbeidzot, Austrijas iestādes norādīja uz Vīnes lidostas plānotā trešā skrejceļa IVN, kurā tiktu ņemta vērā arī to projektu ietekme, uz kuriem attiecas ex post IVN. Šī procedūra tiktu pabeigta ar lēmumu, kuru varētu juridiski pārskatīt saskaņā ar Direktīvas 85/337 10.a panta prasībām.

42. Komisija norādīja, ka tā ir rūpīgi atkārtoti izvērtējusi ombuda 2009. gada 2. decembra lēmumu, ņemot vērā Austrijas iestāžu iesniegto galīgo ziņojumu par ex post IVN un to sniegto papildu informāciju.

43. Komisija atzina, ka formulējums, ko Austrijas iestādes izmantoja procedūrā, par kuru panākta vienošanās ar Komisiju, proti, “ex post IVN ziņojums”, nevis “ex post IVN novērtējums”, sākotnēji patiešām varēja būt maldinošs. Tomēr tā uzsvēra, ka vispārējā izpratne bija tāda, ka veiktais pasākums attiecās uz ex post novērtējuma procesu ("ex post Umweltprüfung") un neaprobežojās tikai ar novērtējuma ziņojuma sagatavošanu.

44. Attiecībā uz BMVIT iesaistīšanu ex post IVN procedūrā kā iestādi, kas atļāvusi dažus no attiecīgajiem projektiem, Komisija uzskatīja, ka ministrija kā administratīva struktūra rīkojas, pamatojoties uz likumības principu un tiesiskumu. Tas vien, ka BMVIT bija izsniegusi dažas atļaujas attiecībā uz Vīnes lidostu, pēc tās domām, nevarēja pamatot apgalvojumu par acīmredzamu interešu konfliktu.

45. Attiecībā uz Direktīvas 85/337 10.a panta piemērojamību Komisija norādīja, ka tā ir atkārtoti izskatījusi šo jautājumu, un joprojām ir pārliecināta, ka Savienības tiesībās nav juridiska pamata, kas Austrijas iestādēm varētu likt piemērot šo tiesību normu, apspriežot ex post IVN koncepciju, kuras mērķis ir pēc iespējas simulēt ex ante IVN. Tāpēc 10.a panta piemērošanu varēja apsvērt un galu galā pieprasīt tikai tad, ja šis noteikums būtu piemērojams ex ante IVN gadījumā attiecīgajiem paplašināšanas darbiem. Tomēr 10.a pants tika ieviests ar Direktīvu 2003/35/EK, kas jāīsteno līdz 2005. gada 25. jūnijam. Saskaņā ar ex post IVN koncepcijā sniegto informāciju attiecīgo projektu pieteikumi tika iesniegti Austrijas iestādēm pirms minētā datuma, un lielākā daļa no tiem bija pat pabeigti līdz 2005. gada jūnijam. Tomēr Komisija uzskatīja, ka šo trūkumu varētu novērst, veicot IVN jaunajam trešajam skrejceļam Vīnes lidostā. Šajā jaunajā novērtējumā bija jāņem vērā jau esošo ēku un iekārtu kumulatīvā ietekme, tostarp to ēku un iekārtu kumulatīvā ietekme, uz kurām attiecas ex post IVN. Šim regulārajam IVN pilnībā piemēro 10.a pantu.

46. Komisija piebilda, ka tā nav atkārtoti vērsusies pie Austrijas iestādēm par šiem jautājumiem pirms galīgā ziņojuma saņemšanas par ex post IVN, jo tā jau bija darījusi zināmu savu viedokli par šiem galvenokārt juridiskajiem jautājumiem saistībā ar ombuda izmeklēšanu par sūdzību 1532/2008/(WP)GG. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka ir pamatoti veikt attiecīgo jautājumu galīgo novērtējumu tikai pēc galīgā ziņojuma analīzes, ņemot vērā ombuda lēmuma piezīmes.

47. Noslēgumā Komisija norādīja, ka tā uzskata, kā tas izriet no iepriekš sniegtajiem paskaidrojumiem, ka tās pieeja šīs lietas izskatīšanā ir pareiza.

48. Kā minēts iepriekš, sūdzības iesniedzēji neiesniedza nekādus būtiskus apsvērumus par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa ieteikuma projekta

49. Ombuds uzskata par lietderīgu atgādināt, ka savā lēmumā par sūdzību 1532/2008/(WP)GG viņš atzina, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, Komisijas lēmums lūgt Austriju veikt ex post IVN, kas objektīvi novērtētu projekta ietekmi uz vidi saskaņā ar Direktīvā 85/337 noteiktajiem kritērijiem un ļautu zinātniski noteikt, vai ir jāveic kompensācijas pasākumi, principā ir gan piemērots, gan pamatots. Tāpēc šeit ir jāpārbauda, vai Komisija nodrošināja, ka šis ex post IVN patiešām tika veikts pienācīgi.

50. Šajā kontekstā ombuds arī atgādina, ka šaubas, ko viņš šajā sakarā pauda gan savā lēmumā par sūdzību 1532/2008/(WP)GG, gan savā ieteikuma projektā šajā lietā, jo īpaši bija vērstas uz diviem jautājumiem, proti, i) Direktīvas 85/337 10.a panta piemērojamību un ii) interešu konfliktu, kurā atrodas iestāde, kas veic ex post IVN.

51. Ombuds ar nožēlu secina, ka Komisijas sīki izstrādātais atzinums nav kliedējis šīs šaubas.

52. Attiecībā uz pirmo no iepriekš minētajiem jautājumiem Komisija norādīja, ka Direktīvas 85/337 10.a pants nebūtu piemērojams ratione temporis, ja attiecīgajiem darbiem būtu veikts IVN pirms to veikšanas. Ombuds uzskata, ka šis arguments ir ticams.

53. Tomēr Ombudu nepārliecina Komisijas papildu arguments, saskaņā ar kuru Direktīvas 85/337 10.a pants tādējādi nebūtu piemērojams arī ex post IVN, jo tam pēc iespējas vairāk būtu jālīdzinās ex ante IVN. Attiecīgais noteikums neattiecas uz veicamo novērtējumu, bet gan uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas šajā ziņā jādara pieejami pilsoņiem. Ombuds uzskata, ka nav pārliecinošu iemeslu, kāpēc šis noteikums nebūtu jāpiemēro tādam ex post IVN, kāds veikts šajā lietā. Attiecīgās dalībvalsts iestādes neveica IVN, kad tas bija jāveic. Ņemot vērā, ka kopš tā laika tiesību akti ir attīstījušies, būtu tikai taisnīgi uzskatīt, ka šīs izmaiņas ir jāņem vērā attiecīgo pilsoņu interesēs, veicot ex post IVN.

54. Turklāt ombuds var tikai norādīt, ka sākotnēji šķiet, ka Komisija piekrīt šai nostājai. Sīki izstrādātajā atzinumā izmantotais formulējums, saskaņā ar kuru Komisija "joprojām bija pārliecināta", ka 10.a pants šajā gadījumā nav piemērojams, liecina par pieejas nepārtrauktību, kas vienkārši nepastāvēja. Sūdzības 1532/2008/(WP)GG izmeklēšanas laikā ombuds īpaši lūdza Komisiju paust viedokli par šo jautājumu. Savā atbildē Komisija norādīja, ka tā uzskata, ka „jautājumus, uz kuriem attiecas „ex post IVN”, var juridiski pārbaudīt, kā minēts direktīvas 10.a pantā”. Kad ombuds lūdza Komisiju sniegt papildu paskaidrojumus par šo jautājumu, tas piebilda, ka IVN direktīvas 10.a pantu "pat ex post IVN ietvaros var interpretēt kā tādu, kas dod iespēju vērsties tiesā saistībā ar administratīvo lēmumu par iespējamu turpmāku rīcību ex post IVN konstatējumu rezultātā"[3] [90].

55. Savā atzinumā par šo iebildumu, kurā sūdzības iesniedzēji īpaši uzsvēra jautājumu par Direktīvas 85/337 10.a panta piemērojamību, Komisija vispār nav aplūkojusi šo jautājumu. Ombuds norāda, ka tikai sīki izstrādātajā atzinumā par ieteikuma projektu Komisija pirmo reizi apgalvoja, ka minētais noteikums nav piemērojams šajā lietā. Tādējādi šķiet, ka Komisija ir izvirzījusi pilnīgi jaunu argumentu gandrīz trīsarpus gadus pēc tam, kad ombuds tai pirmo reizi bija saskāries ar šo jautājumu.

56. Ombuds uzskata, ka Komisijas iesniegumu salīdzinājums liecina, ka Komisija vai nu neuzskatīja par vajadzīgu rūpīgi pārbaudīt, vai Direktīvas 85/337 10.a pants ir vai nav piemērojams ex post IVN, vai arī sniedza paziņojumus, kas noteikti mudināja sūdzības iesniedzējus un ombudu uzskatīt, ka minētais noteikums ir piemērojams, lai gan Komisija uzskatīja, ka tas nav piemērojams. Ombuds uzskata, ka jebkura no šīm iespējamām interpretācijām norādītu uz nopietnu labas pārvaldības principu neievērošanu. Tādēļ viņš uzskata, ka Parlamentam būtu jādod iespēja izskatīt šo jautājumu.

57. Savā sīki izstrādātajā atzinumā Komisija ierosināja, ka to, ka 10.a pantā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nebija pieejami attiecībā uz ex post IVN, varētu novērst, veicot IVN jaunajam trešajam skrejceļam Vīnes lidostā [4]. Ombudam ir grūti saprast, kā IVN konkrētam jaunam projektam varētu novērst IVN trūkumus attiecībā uz citu projektu. Faktiski IVN par jauno Vīnes lidostas skrejceļu ir paredzēts, lai novērtētu šā jaunā projekta, nevis iepriekšējo projektu ietekmi.

58. Attiecībā uz otro no šo secinājumu 50. punktā minētajiem jautājumiem ombuds var tikai atkārtot savu viedokli, ka iestāde, kas, nepastāvot nepieciešamajam IVN, ir piešķīrusi atļaujas būvdarbu veikšanai, noteikti nonāks interešu konfliktā, ja tai pēc tam tiks lūgts veikt ex post IVN.

59. Savā sīki izstrādātajā atzinumā Komisija attiecībā uz šo jautājumu būtībā apgalvoja, ka attiecīgā ministrija rīkojas, pamatojoties uz tiesiskuma principu un tiesiskumu. Ombuds uzskata, ka ir lietderīgi vēlreiz atgādināt, ka minētā ministrija piešķīra dažas atļaujas darbu veikšanai, lai gan nepieciešamais IVN nebija veikts. Tādējādi Komisijas arguments acīmredzami nav pārliecinošs.

60. Tādēļ ombuds secina, ka Komisija acīmredzami nav pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēju argumentu, ka attiecīgā ministrija šajā lietā ir nonākusi acīmredzamā interešu konfliktā. Ņemot vērā šā jautājuma svarīgumu, ombuds uzskata, ka šis jautājums būtu jāizskata arī Parlamentam.

B. Ombuda ieteikums

Tādēļ ombuds sniedz Komisijai šādu ieteikumu:

Komisijai būtu jāpārskata sava pieeja attiecībā uz sūdzības iesniedzēju sūdzības par pārkāpumu izskatīšanu saistībā ar Vīnes lidostu un jānovērš ombuda uzsvērtie trūkumi. Tas nozīmē, ka Komisijas turpmākajās darbībās pārkāpuma procedūrā būtu jāņem vērā valsts iestāžu pienākums nodrošināt, ka i) sūdzības iesniedzējiem ir pieejama pārskatīšanas procedūra un ii) tiek veikti pasākumi, lai novērstu acīmredzamu interešu konfliktu, piemērojot Direktīvu 85/337.

Eiropas Parlaments varētu apsvērt iespēju attiecīgi pieņemt rezolūciju.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 14. maijā

---

[1] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.; jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. jūnija lēmumu (OV L 189, 25. lpp.).

[2] OV L 175, 40. lpp. Šī direktīva tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK (OV L 156, 17. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/31/EK (OV L 140, 114. lpp.).

[3] Sk. 90. punktu Ombuda lēmumā par sūdzību 1532/2008/(WP)GG.

[4] Interesanti atzīmēt, ka Komisija šajā kontekstā atsaucas uz "trūkumu". Komisijas izmantotais formulējums varētu norādīt uz to, ka Komisijai pašai ir šaubas par tās nostājas gudrību, saskaņā ar kuru Direktīvas 85/337 10.a pants nebija piemērojams ex post IVN.