Lieta bija par to, kā Eiropas Komisija informēja sabiedrību par tās likumdošanas iniciatīvas statusu attiecībā uz ilgtspējīgu pārtikas sistēmu satvaru (FSFS), kas bija daļa no stratēģijas “No lauka līdz galdam”. Pēc šīs iniciatīvas uzsākšanas un sabiedriskās apspriešanas Komisija to neiekļāva savā 2024. gada darba programmā. Sūdzības iesniedzējs, organizācija, kas piedalījās sabiedriskajā apspriešanā, pauda bažas par to, ka Komisija nav informējusi sabiedrību par iniciatīvas statusu un iemesliem, kāpēc kavējās ar to saistīta tiesību akta priekšlikuma pieņemšana.

Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā Komisija paskaidroja, ka 2023. gadā tā ir pārskatījusi savas politiskās prioritātes, ņemot vērā ekonomikas traucējumus, ko izraisījis Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, lauksaimnieku protestus visā ES un plašākas ieinteresēto personu bažas par ES lauksaimniecību. 2025. gadā Komisija pieņēma jaunu “Lauksaimniecības un pārtikas redzējumu”. Tā kā šajā dokumentā FSFS nebija minēta, Komisija uzskatīja, ka ieinteresētajām personām ir skaidrs, ka šī iniciatīva ir pārtraukta. Turklāt Komisija norādīja, ka tā pašlaik atjaunina informāciju par visām politikas iniciatīvām, kas pieejamas tās tīmekļa vietnē.

Ombude atzinīgi novērtēja Komisijas apņemšanos nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz tās politikas iniciatīvu statusu un uzskatīja, ka turpmāka izmeklēšana šajā jautājumā nav pamatota.

Lieta attiecās uz laiku, kas Eiropas Komisijai bija vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka Spānija izpilda Eiropas Savienības Tiesas spriedumu par Spānijas valsts noteikumiem attiecībā uz valsts atbildību par ES tiesību aktu pārkāpumiem. Sūdzības iesniedzējs bija nobažījies par to, ka Komisija neveica savlaicīgus un efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka Spānija izpilda spriedumu.  

Ombuds konstatēja, ka Komisija kopš sprieduma pieņemšanas kopumā ir aktīvi sekojusi līdzi šim jautājumam. Lai gan bija aptuveni viens gads, kas neliecināja par Komisijas veiktajām darbībām, laiks, kas bija vajadzīgs lietas izskatīšanai, daļēji bija saistīts ar situāciju Spānijā. Turklāt ombuds uzskatīja par pamatotu Komisijas nostāju, ka, ja dalībvalsts izrāda vēlmi rīkoties, dialogs var būt visefektīvākais veids, kā virzīties uz priekšu.

Tāpēc ombude secināja, ka, ņemot vērā Komisijas līdz šim veiktos pasākumus, tostarp Spānijai nesen nosūtīto oficiālā paziņojuma vēstuli, un ņemot vērā lietas apstākļus, kas izskaidro Komisijas darbību grafiku, turpmāka izmeklēšana tajā brīdī nebija pamatota, un lietu slēdza.

Lieta attiecās uz darbā pieņemšanas procedūru, ko organizēja Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex) tās pastāvīgā korpusa pagaidu darbiniekiem. Sūdzības iesniedzējs, kandidāts šajā procedūrā, bija ieguvis minimālo kopējo punktu skaitu, kas nepieciešams izslēdzošam daudzizvēļu testam (“MCQ tests”). Tomēr Frontex viņu izslēdza no turpmākas dalības darbā pieņemšanas procedūrā, jo viņš nebija ieguvis minimālo punktu skaitu katrā no daudzizvēļu testa atsevišķajām sadaļām. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa izslēgšana no darbā pieņemšanas procedūras bija netaisnīga, jo šī prasība, ko viņš uzskatīja par patvaļīgu, netika paziņota kandidātiem pirms daudzizvēļu testa.

Ombuds uzskatīja, ka Frontex bija rīcības brīvība noteikt robežlielumus daudzizvēļu testam vēlākā darbā pieņemšanas procedūras posmā, ar nosacījumu, ka tā to darīja, pirms bija zināms kandidātu individuālais sniegums. Tā kā Frontex bija noteikusi robežvērtības pirms testa veikšanas, ombuds konstatēja, ka nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Tomēr ombude ierosināja Frontex, ja iespējams, apsvērt iespēju savās darbā pieņemšanas procedūrās informēt kandidātus par sliekšņiem attiecībā uz jebkādu izslēdzošu testu pirms testēšanas, lai uzlabotu pārredzamību un ļautu kandidātiem labāk sagatavoties testam.

Ombude arī konstatēja trūkumus Frontex veiktajā atlases komitejas iekšējā darba uzskaitē. Tādējādi ombude ierosināja, lai pārredzamības un pārskatatbildības apsvērumu dēļ Frontex uzlabotu šādu ierakstu skaidrības un pieejamības standartus.